Brīnums Tā Kunga namā Kijevā
Doru Vasile
Bukareste, Rumānija
Alena Garnsa ilustrācija
Mana ģimene un es bijām ļoti priecīgi, kad 2010. gada augustā ar mašīnu braucām no Rumānijas uz Kijevu, Ukrainā, lai piedalītos tempļa iesvētīšanā. Zinot, ka tas būs templis Rumānijas/Moldovas misijas svētajiem, mēs ceļojām vairāk kā 14 stundas, lai tikai tur būtu. Kad ieradāmies, mēs satikām vēl vienu grupu, kas arī bija atbraukusi no Rumānijas. Mēs visi bijām laimīgi būt Kijevā, lai piedalītos šajā svētajā notikumā.
Iesvētīšanas dienā mūsu Rumānijas grupa bija norīkota skatīties iesvētīšanu tiešraidē tempļa apakšējā stāva telpā. Bija cilvēki, kas sāka izrādīt savu vilšanos. Viņi bija cerējuši piedalīties iesvētīšanā kopā ar pravieti celestiālajā telpā. Daži pat teica, ka būtu varējuši palikt mājās un vērot iesvētīšanu tiešraidē savā lūgšanu namā Rumānijā.
Es klusībā sāku lūgt: „Debesu Tēvs, kā mēs varam palīdzēt šiem Baznīcas locekļiem no Rumānijas gūt neaizmirstamu pieredzi Tavā namā?”
Kad sākās iesvētīšanas sesija, es vēl nebiju saņēmusi atbildi. Drīz mēs uzzinājām, ka prezidents Tomass S. Monsons (1927–2018) nāks lejā un ievietos vietā stūrakmeni. Iespējams, tā bija atbilde! Es lūdzu, lai pravietis varētu nākt un sveikt Rumānijas svētos.
„Es to neprasu sev,” es lūdzos, „bet maniem brāļiem un māsām.”
Pēc stūrakmens ievietošanas ceremonijas prezidents Monsons atceļā uz celestiālo telpu gāja garām mūsu telpai. Pēkšņi es jutu pamudinājumu piecelties un aicināt viņu ienākt mūsu telpā.
Es piecēlos un teicu: „Mūsu pravieti! Nāciet un apraugiet mūs. Mēs esam no Rumānijas.”
Šķita, ka viņš mani nedzird. Tad, pēc mirkļa, viņš pagriezās. „Rumānija!” viņš teica un ienāca telpā.
Viņš sasveicinājās ar mums visiem un teica, ka mīl mūs visus. Es jutu lielu aizkustinājumu, vērojot mūsu dārgo draudzes locekļu priekpilnās sejas. „Paldies, dārgais Tēvs,” es lūdzu, „par šo brīnumu Tavā namā.”
Kad pravietis atstāja telpu, neviens vairāk nebija bēdīgs. Es jutu, ka mēs bijām tempļa vissvētītākajā telpā. Tā bija pieredze, kuru nekad neaizmirsīšu.