Ko katrs bīskaps vēlas, lai viņa bīskapijas locekļi zinātu
Autors dzīvo Jūtā, ASV.
Šeit ir minēti astoņi patiesi principi, ko es iemācījos, kalpojot par bīskapu.
Man bija tā brīnišķīgā iespēja — kalpot par bīskapu. To gadu laikā es apguvu vairāk mācību, nekā var uzskaitīt. Tomēr es apguvu astoņus patiesus principus, kas, manuprāt, ir universāli. Lai arī šis saraksts nav visaptverošs, es ar to centīšos pastāstīt, ko katrs bīskaps vēlētos, lai viņa bīskapijas locekļi zinātu.
1. Bīskaps mīl katru savas bīskapijas locekli ļoti reālā veidā.
Mīlestība, kas bīskapam ir pret savu bīskapiju, ir saistīta ar mīlestību, kas Debesu Tēvam un Jēzum Kristum ir pret katru no mums. Kad bīskaps skatās uz bīskapijas locekļiem Svētā Vakarēdiena sanāksmes laikā, viņu pārņem tāda līdzjūtība un empātija, kādu viņš nekad agrāk nav sajutis. Kad bīskaps pieceļas un saka, cik ļoti viņš mīl savas bīskapijas locekļus, viņa sajūtas ir izjustas un patiesas. Ziniet, ka jūsu bīskaps mīl jūs, ir nobažījies par jums un rūpējas par jums vairāk, nekā jūs zināt.
2. Bīskapu fiziski, emocionāli un garīgi uztur bīskapijas locekļu ticība un lūgšanas.
Bīskaps kalpošanā pavada neskaitāmas stundas. Viņš bieži pavada daudzas stundas Baznīcā svētdienā un citu nedēļas dienu vakaros — pēc darba, tiekoties ar savas bīskapijas locekļiem, intervējot viņus un rūpējoties par viņiem.
Bīskaps to spēj izdarīt nedēļu pēc nedēļas, pateicoties bīskapijas locekļu ticībai un lūgšanām. Kad biju nesen aicināts par bīskapu, man katru reizi negribīgi acīs sariesās asaras, kad dzirdēju kādu bīskapijas locekli lūdzam „svētī bīskapu”. Jūsu ticības lūgšanas patiesi tiek atbildētas, un bīskaps saņem un sajūt šo lūgšanu atbalstošo ietekmi. Tas Kungs atbild uz šīm ticības pilnajām lūgšanām, sūtot svētības Baznīcas bīskapiem.
3. Bīskaps bieži jūtas neiedomājami nepiemērots savam aicinājumam (pat pēc trīs vai četriem gadiem).
Es esmu pazinis tikai dažus bīskapus, kuri izjutuši pilnīgu „sagatavotību” aicinājumam. Tomēr es patiešām zinu, ka „to, ko Tas Kungs aicina, Tas Kungs sagatavo”.1 Lai arī bīskaps zina, ka tiek sagatavots, viņu arī nomoka sajūtas, ka viņš nekad nevarēs labi izpildīt šo aicinājumu. Viņš darīs to labāko, ko spēj, lai dotu gudru padomu, kad nepieciešams, lai neaizvainotu cilvēkus un būtu saskaņā ar Garu, taču viņš tik un tā reizi pa reizei šaubīsies, vai pieņemami pilda savu aicinājumu.
4. Dieva Gars var darboties caur bīskapu, kad viņš apspriežas ar bīskapijas locekļiem.
Kad man jautā, kas man visvairāk pietrūkst no tā laika, kad kalpoju par bīskapu, es atbildu, ka man pietrūkst spēcīgās Gara ietekmes, kas pavada bīskapa aicinājumu. Mierinot tos, kas ir zaudējuši mīļu cilvēku, runājot ar tiem, kuriem grūtības sagādā neuzticīgs dzīvesbiedrs, vai aicinot cilvēkus nožēlot grēkus, uzticīgam bīskapam ir pieejams Gars — Svētais Gars un atklāsmes gars.
Nesen man kāda bijušā bīskapijas locekle lūdza palīdzību savu personīgo problēmu risināšanā. Viņa bija pārcēlusies uz jaunu bīskapiju un nebija pārliecināta, vai vēlējās doties pie sava jaunā bīskapa, lai saņemtu vadību. Es pateicu viņai to, ko daudzas reizes esmu teicis kopš savas atbrīvošanas no aicinājuma, proti, lai arī man bija prieks palīdzēt, man vairs nav atslēgu, kas ir bīskapam, un šīm atslēgām var būt izšķiroša loma viņai nepieciešamā atbalsta sniegšanā. Es ierosināju, lai viņa runātu ar savu bīskapu. Es ar viņu tikos pēc divām nedēļām, un viņa pateica, ka tikās ar savu bīskapu un ka bija tā, it kā viņš jau zinātu par viņas grūtībām un kā viņai vislabāk palīdzēt. Lai arī bīskaps noteikti var kļūdīties, Tas Kungs iedvesmo viņu, vada viņu un svētī cilvēkus caur viņa vārdiem.
5. Bīskaps ir cilvēks; dažkārt viņš kļūdās un dažkārt kaut ko izdara nepareizi.
Bīskapi galu galā ir mirstīgi cilvēki. Viņiem ir nepilnības, vājības, aizspriedumi un savas personīgās problēmas. Gars apmāca to vīru, kuram ir bīskapa amats, taču bīskaps tik un tā ir cilvēks, pakļauts tām pašām problēmām un vājībām, ar kurām saskaramies mēs visi.
Šai apziņai nevajadzētu mazināt godu, ko mēs parādām viņa aicinājumam, vai uzmanību, ko pievēršam viņa padomam. Bīskaps ļoti labi apzinās savas vājības un cenšas tās pārvarēt vai vismaz neļaut tām traucēt savu kalpošanu. Lai kā viņš arī necenstos, viņš vienmēr būs nepilnīgs.
6. Bīskapam šķiet, ka nekad nevar apciemot bīskapijas locekļus pietiekami bieži vai darīt labu pietiekami daudz.
Katru dienu bīskaps domā, kam vēl viņš būtu varējis vai kam vēl viņam vajadzēja todien palīdzēt. Man būtu paticis regulāri tikties ar katru bīskapijas locekli, taču man bija pilna laika darbs, mana ģimene, jauniešu programma un noteikti bīskapijas locekļi, kuriem bija lielas vajadzības. Vienkārši nepietika laika, lai regulāri apmeklētu katru bīskapijas locekli.
Tomēr, kad kalpoju par bīskapu, Gars mani dažkārt pamudināja apmeklēt kādu bīskapijas locekli, kuram bija grūtības. Daudzas reizes šie apmeklējumi sākās, viņiem sakot: „Es zināju, ka jūs atnāksiet.” Bieži mēs sajutām spēcīgu Garu, kad abi atskārtām, ka šis apmeklējums bija par pierādījumu tam, ka Dievs atbild uz lūgšanām.
Es arī vienmēr guvu prieku no tā, kā mani savās mājās uzņēma aktīvie, „grūtību nenomāktie” bīskapijas locekļi. Šie labie cilvēki katru nedēļu apmeklē Baznīcu, uzticīgi kalpo aicinājumos, viņiem nav milzīgu, redzamu izaicinājumu, un parasti priesterības vadītāji viņus regulāri neapmeklē. Viņi bija pateicīgi, ka varēja kādu laiku personīgi parunāt ar savu bīskapu. Viņiem visiem es vēlos teikt: „Paldies! Tā turpiniet! Ziniet, ka jūsu bīskaps jūs mīl un, ja varētu, apmeklētu jūs biežāk.”
7. Jūsu bīskaps tik tiešām sajūt vajadzību, lai jūs kalpotu cits citam.
Kad bīskapa aicinājumā uzzināju, ka kādam bīskapijas loceklim ir grūtības, es vienmēr jautāju: „Kas ir viņa mājskolotāji vai apmeklējošās māsas?” Šis bija viens no veidiem, kā noteikt, ka šī bīskapijas locekļa vajadzības tiks apmierinātas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Bīskapam, kurš rīkojas bez citu bīskapijas vai staba locekļu palīdzības, ir ierobežoti resursi. Viņš noteikti var apmeklēt un arī apmeklēs cilvēkus, kas nonākuši krīzes situācijā. Taču, ja viņam ir pieejami priesterības kvoruma un Palīdzības biedrības resursi, viņa iespējas palīdzēt var būt lielākas.
Tāda ir kalpošanas jēga. Dažkārt daži no mums aizmirst, kāpēc mēs kalpojam cits citam: Tas Kungs ir pavēlējis mums „[mīlēt citam citu]” (Jāņa 13:34). Ziniet, ka jūsu bīskaps izmanto kalpošanu kā iedvesmotu veidu, lai būtu „klātesošāks” bīskapijas locekļu dzīvē.
8. Bīskaps vēlas, lai varētu darīt visu iespējamo sava ganāmā pulciņa labā.
Jebkurā laikā, vai tā ir diena vai nakts, ja ir nepieciešams dot priesterības svētību, dot padomu kādam untumainam bērnam vai steigties uz negadījuma vietu, viņš vēlas darīt jebko, kas bīskapijas loceklim ir vajadzīgs. Viņš nevar vienmēr izdarīt visu, un viņš varētu nebūt īstais cilvēks katrā situācijā, taču nebaidieties lūgt palīdzību, kad jums tā ir nepieciešama. Ziniet, ka bīskaps ir gatavs, lai kalpotu šādos brīžos, un ka jūs abi esat bagātīgi svētīti, jo strādājat kopā.
Es izjūtu dziļu pazemību par šo svēto izdevību — kalpot šajā svētajā aicinājumā. Savas kalpošanas laikā es no ticības nonācu līdz zināšanām. Es vairs neticu, ka evaņģēlijs ir patiess; es zinu, ka tas ir patiess. Es vairs neticu, ka Dievs mani pazīst; es zinu, ka Dievs bezgalīgi saprot ikvienu no mums, mūsu ikdienas dzīvi un mūsu personīgās grūtības. Turklāt es zinu, ka Viņš darbojas caur Saviem kalpiem, it sevišķi tiem, kuriem ir priesterības atslēgas. Es zinu, ka nebūtu varējis kalpot par bīskapu, ja Dievs nerūpētos par šo darbu. Tieši evaņģēlija patiesums un Dieva mīlestība pret Saviem bērniem dod spēku katram bīskapam, lai viņš kalpotu.