Ticības portreti
Maikls Īzāks
Bidgošča, Polija
„Slimība var dot daudz laba”, saka Maikls, kurš slimo ar nieru mazspēju. Ņemot vērā, ka viņa slimība ir palielinājusi viņa pateicību par evaņģēliju, viņš saka, ka „tā ir labs pārbaudījums”.
Leslijs Nilsons, fotogrāfs
Es piedzimu Etiopijā 1942. gadā un 1965. gadā devos studēt uz Poliju. 1991. gadā es satiku misionārus un pievienojos Baznīcai. Es esmu kalpojis par draudzes prezidentu trīs ar pusi gadu. Es kalpoju par padomnieku misijas prezidijā divpadsmit gadus. Es atkārtoti tiku aicināts par draudzes prezidentu un pēc tam — par apgabala prezidentu. Tad es saslimu ar nieru mazspēju.
Tagad Baznīcā varu darīt pavisam nedaudz. Es cenšos apmeklēt baznīcu svētdienās.
Sākumā es biju dusmīgs.
„Kāpēc es?” Es lūdzu. „Es esmu Tev kalpojis, Kungs.” Pēc kāda laika es sapratu. Svētie Raksti vēsta: „Tas, kam ir ticība Manī tikt dziedinātam un nav nolemts nāvei, tiks dziedināts” (M&D 42:48).
Šis pants saka, ka mēs tapsim dziedināti, ja mums nav paredzēts nomirt.
Baznīcas locekļi turpina lūgt par mani, tomēr mana veselība pasliktinās. Viņi domā, ka viņu lūgšanas nav uzklausītas, bet tā nav, jo viņi kļūst labāki cilvēki un es jūtu viņu mīlestību pret mani.
Pat ja es būtu vesels, ņemot vērā manu vecumu, cik daudz gadu man būtu atlicis dzīvot? Tomēr man vēl daudz kas priekšā.
Man patīk pievērsties Svētajiem Rakstiem un atrast varoņus, kas man palīdz. Kad biju vesels un kalpoju, man patika sekot Nefijam, bet tagad es bieži domāju par Ījabu. Viņš bija labs cilvēks un tomēr arī cieta. Evaņģēlijā vienmēr ir cerība.
Tādā pilsētā kā Bidgošča, ja es vēlētos apmeklēt mēru, man nebūtu tādas iespējas, jo esmu pārāk neievērojams. Bet caur evaņģēliju durvis pie Dieva vienmēr ir atvērtas. Tieši tādēļ es mīlu savu baznīcu.
Man ir baznīca. Man ir zināms ceļš, kā sazināties ar Dievu caur lūgšanu, gavēšanu, caur visu, ko mēs darām. Kas vēl man ir vajadzīgs?
Dažreiz es sev saku: „Varbūt tādēļ es esmu slims — lai varētu saprast, cik diža ir mana Baznīca un cik varens ir evaņģēlijs.”
Es redzu, ka man sieva Renāta ir skumja manas slimības dēļ. Es nevēlos, lai viņa skumst, bet skumjas ir mīlestības blakusprodukts. Ja viņa nemīlētu, viņai nebūtu žēl. Mīlestība ļauj jums sajust, ka neesat vieni un ka ir cilvēki, kuriem esat svarīgi.
Nomirt nav nekas traks. Mēs visi nomirsim. Viss atkarīgs no tā, kā mēs raugāmies uz nāvi. Es zinu, ka Dievs dzīvo. Viņš mīl mūs visus, arī mani. To es varu pateikt.
Maikla slimība ir liels pārbaudījums viņa sievai Renātai. „Es redzu, ka man sieva skumst manas slimības dēļ,” viņš saka. „Bet skumjas ir mīlestības blakusprodukts. Mīlestība ļauj jums sajust, ka neesat vieni un ka ir cilvēki, kuriem esat svarīgi.”
Neskatoties uz slimības radītajiem ierobežojumiem, Maikls atrod veidus, kā kalpot baznīcā un iedvesmot apkārtējos.
Maikls rod cerību un norādījumus Svētajos Rakstos. Kad viņš bija vesels un kalpoja, viņš apbrīnoja Nefiju. „Bet tagad es bieži domāju par Ījabu,” viņš saka. „Viņš bija labs cilvēks un arī cieta.”