Reģiona prezidija vēstījums
Reliģijas institūts un seminārs — mūžīgo svētību avots
Mēs dzīvojam noslēdzošajā evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetā. Šis ir pats dižākais periods visas pasaules un atjaunotās Baznīcas vēsturē — lielu konfrontāciju un lielu iespēju periods. Kaut arī mums nav zināms, kad tas beigsies, mums ir mazāk laika nekā citu atklāšanas laikmetu ļaudīm. Mūsdienu jaunatne ir visnelokāmākā no visām paaudzēm, kas ir dzīvojušas pirms mums.
Jēzu vairāk iespaidoja cilvēku ticība nekā skaistie saulrieti, dabas varenība vai cilvēka roku darinājumi. Arī es esmu vairākkārt redzējis citu cilvēku ticības izpausmes. Mani jo īpaši iespaido mūsu jaunatnes rīcība un ticības darbi. Kad vien jaunieši īsteno savu ticību, mana paša ticība un vēlme dzīvot pēc evaņģēlija pieaug, un manu sirdi pārņem prieks, apbrīna un sajūsma. Es esmu pateicīgs par daudziem ticības izpausmju piemēriem, ko ir parādījuši uzticīgi svēto jaunieši, kuri ir centušies pārvarēt grūtības, cīnījušies par To Kungu un likuši Viņu pirmajā vietā.
Kādam jaunietim patika spēlēt futbolu, taču viņa komandas spēles bieži vien iekrita svētdienās. Tas radīja grūtības visai ģimenei, un viņi kopīgi nolēma — ievērot sabata dienu, apmeklējot Baznīcas sanāksmes. Tēvs teica: „Dēls, tev futbola laukumā ir jāparāda tāds sniegums, lai komandas locekļiem tu būtu vajadzīgs un lai viņi cienītu tavu izvēli.” Un dēls centās gūt vārtus katrā spēlē, ar laiku kļūstot par rezultatīvāko spēlētāju. Komandai tik tiešām bija nepieciešams šāds uzbrucējs. Tādēļ treneris vērsās pie futbola federācijas un panāca, ka viņa komandas spēles no svētdienām tiek pārceltas uz sestdienām. Es patiesībā kļuvu par neliela brīnuma liecinieku. Šī ģimene ar savu ticību stiprināja manu ticību un iedvesmoja mani kļūt apņēmīgākam.
Kādā saltā svētdienā sešpadsmit gadīga meitene stāvēja autobusa pieturā, gaidot autobusu, lai apmeklētu draudzi. Viņai kļuva auksti un salti. Prātā pavīdēja doma: „Ja es tūliņ pat netikšu autobusā, tad šodien draudzi neapmeklēšu.” Taču tad viņa atcerējās par svētajiem, kuri bija mērojuši ceļu no Navū uz Sālsezera ieleju, par viņu trūkumu, aukstajiem laikapstākļiem, viņu ticību un ziedošanos turpmāko paaudžu labā. „Vai sals tik tiešām spēj mani apturēt? Vai ar manu ticību nepietiek? Nē! Pionieri varēja to izdarīt tur, un es varu to izdarīt šeit!” Viņas rīcība mani ļoti iespaidoja un stiprināja manu ticību.
Kāds jauneklis pēc atgriešanās no militārā dienesta nolēma iegūt autovadītāja tiesības, taču viņam vairākkārt neizdevās nokārtot pēdējo braukšanas skolas eksāmenu. Daži ieteica viņam atbrīvoties no klapatām, vienkārši samaksājot kukuli, taču viņš bija nelokāmi apņēmies — turpināt savus centienus, esot godīgs. Viņš lūdza un prasīja pēc palīdzības, nepaļaujoties tikai uz savām iemaņām. Par šo ticības apliecinājumu viņš ir pelnījis cieņu. Viņa ticība mani ļoti iepriecināja.
Vairākas daiļas māsas, kuras nesen absolvēja semināru, uzskatot, ka rīkojas pareizi, pārtrauca studijas universitātē un devās kalpot misijā. Viņas pastūma malā savas bailes un „cilvēcisko izpratni”, lai veltītu savu laiku un enerģiju Glābējam un Viņa ļaudīm. Viena no viņām, atgriežoties no misijas un turpinot savas studijas, vēlējās izveidot ģimeni. Viņa tikās ar dažādiem jaunajiem vīriešiem, bet nevarēja atrast savu vienīgo. Dažkārt viņa par to pat raudāja, taču cieši ticēja tam, ka viņai ir jāprecas vienīgi templī. Pagāja laiks. Paļaujoties uz To Kungu, viņa turpināja meklēt un tika svētīta ar brīnišķīgu puisi. Viņu kāzas bija ieplānotas septembrī, taču augustā viņa devās uz pieaugušo, neprecēto jauniešu konferenci. Es viņai jautāju: „Kālab tu turp dodies, ja jau esi atradusi sev puisi?” Viņas atbilde mani pārsteidza. Viņa teica, ka dodas turp, lai palīdzētu citiem. Es redzēju, kā konferences laikā viņa gādā par tiem, kam ir nepieciešamas viņas rūpes, raud ar tiem, kuri raud, apskauj tos, kam ir nepieciešams apskāviens, un liecina tiem, kuru ticību ir nepieciešams stiprināt.
Dažiem jauniešiem bija iespēja pamest savu valsti, lai studētu un strādātu ārzemēs, apmetoties tur uz pastāvīgu dzīvi, taču viņi īstenoja savu ticību un, sekojot praviešu ieteikumam par svēto pulcēšanos savā pašu zemē, apzinīgi nolēma dzīvot un kalpot tur, kur Tas Kungs tiem norādīs. Šī izvēle bija balstīta ticībā. Tādējādi viņi spēja stiprināt daudzu cilvēku ticību.
Es skaidri redzu, ka šie jaunie cilvēki ir sagatavoti mūsu dienām, jo viņiem pirms Glābēja atnākšanas vēl ir daudz jāpaveic, un mums ir jāpalīdz viņiem to izdarīt. Ticība ir rīcības un spēka princips. Ja mēs rīkojamies saskaņā ar Kristus mācībām, mēs tiekam svētīti ar Viņa spēku. Mūsu jaunieši ilgojas pēc ticības un zināšanām, pēc personīgas liecības par patiesību un par turpmāko.
Mums visiem būtu jāatceras, ka Svētā Gara ietekme uz jauniešiem ir ļoti spēcīga un ka liecība, pēc kuras tie tiecas, aizsākas un tiek stiprināta citu cilvēku liecības iespaidā — tieši mūsu liecības iespaidā. Taisnīgas, godbijīgas personas iemantotā, patiesā un aktīvā liecība, ka Jēzus ir Kristus un ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis, ir tūkstošiem grāmatu un nodarbību vērta. Šāda liecība ir ārkārtīgi vērtīga.
Reliģijas institūts un jo īpaši seminārs palīdz stiprināt mūsu jauniešu ticību, kā arī viņu nodošanos Jēzum Kristum un palīdz tiem iegūt Glābēja spēku. Džozefs F. Smits ir teicis: „Un, balstoties uz šo principu un spēku, Viņš dos visiem [studentiem] zināšanas par patiesību, kas paliks ar tiem, un tas ļaus tiem uzzināt patiesību, kā to zina Dievs, un īstenot Tēva gribu, kā to dara Kristus.”
Spriežot pēc maniem novērojumiem, vairums studentu, kuri ir veiksmīgi pabeiguši savas semināra vai institūta studijas, paļaujas uz To Kungu savā ikdienas dzīvē, apgūst patiesību, izrāda ticību, īstenojot Tēva gribu un cenšoties rīkoties līdzīgi Kristum, un bauda ciešākas personīgās attiecības ar Glābēju. Un man šķiet, ka uz Viņu atstāj iespaidu viņu ticība. Dzīvošana pēc evaņģēlija kļūst par viņu būtības sastāvdaļu. Diemžēl es esmu ievērojis arī to, ka tie, kuri neapmeklē semināra un institūta nodarbības vai arī dara to tikai pa retam, vairāk paļaujas uz miesas atbalstu. Tādējādi viņi pakāpeniski atlaiž savas rokas no dzelzs margas. Viņi riskē ar to, ka nesasniegs dzīvības koku.
Dažkārt mums nav pietiekami daudz laika, lai atbalstītu savus bērnus, lai noskaidrotu, ko viņi vēlas un kas tiem patīk, lai izrādītu interesi par viņu atklājumiem un padalītos ar savējiem, kā arī lai palīdzētu viņiem atklāt savus talantus un atrast savām interesēm atbilstošu profesiju. Mums var būt grūti uzticēties viņu lēmumiem un palīdzēt pārvarēt šķēršļus tā vietā, lai no tiem izvairītos. Dažkārt mums visiem gadās visai skopi uzteikt viņus par viņu centieniem. Mums trūkst laika, un mums neizdodas ik dienu kopā ar viņiem lūgt un studēt Svētos Rakstus. Mums ir jātiecas pēc iedvesmas no augšienes, lai rādītu saviem bērniem personīgu ticības un paklausības piemēru, jo, audzinot bērnus un palīdzot tiem iemantot savu personīgo ticību, mēs kārtojam eksāmenu Dieva priekšā.
Vai mums pietiek ticības ikdienas mazajiem un vienkāršajiem darbiņiem saistībā ar mūsu bērniem?