Pievērsiet uzmanību svētībām
Mūsos vienlaikus dzīvo gan miesīgais cilvēks, gan mūžīgais un dievišķais cilvēks. Mūžīgais cilvēks ir daļa no Tēva un zina visu, bet miesīgais cilvēks bieži vien saprot esošā būtiskumu tikai tad, kad ir to zaudējis. Es gribētu dalīties ar jums trijās pieredzēs, kas ir ļāvušas man to ļoti skaidri sajust.
Es katru svētdienu apmeklēju Baznīcu un pieņemu Svēto Vakarēdienu. Tas palīdz man atjaunot savas derības ar To Kungu, dod man jaunus spēkus un stiprina mani, lai es daudz labāk spētu tikt galā ar visu, kas ar mani atgadīsies nākamajā nedēļā. Tā kā mēs ļoti ātri pierodam pie visa labā un tā, kā tas mums palīdz un stiprina mūs, mums ir ļoti viegli pieņemt to par pašsaprotamu.
Ja man kādu svētdienu nav iespējas apmeklēt Baznīcu, es varu sajust atšķirību. Es jūtu, ka man pietrūkst kaut kā ļoti būtiska. Lūgšanas un Svēto Rakstu studēšana palīdz man izturēt turpmāko nedēļu, taču nākamajā svētdienā, pieņemot Svēto Vakarēdienu, es jūtu daudz izteiktāku un dziļāku pateicību par šo iespēju. Tad es atkal skaidri sajūtu, cik lielā mērā tas nāk par svētību mums visiem.
Tas Kungs ir pavēlējis mums bieži sapulcēties Viņa Vārdā. Ja es nedēļā kaut reizi esmu tikusies ar cilvēkiem no savas draudzes, tad svētdienā es jūtu, ka man vēl ir saglabājusies zināma enerģija. Es varu daudz lielākā mērā pievērsties kam citam nekā tikai savu enerģijas krājumu papildināšanai. Es esmu daudz modrāka un pievēršu uzmanību iespējām kalpot. Es jūtu, kuru cilvēku ir nepieciešams atbalstīt ar smaidu, kuram ir nepieciešams apskāviens un kuram ir nepieciešama mīloša domu apmaiņa. Es pievēršu uzmanību iespējai gūt prieku un iepriecināt citus.
Pateicoties savam darba grafikam, es varu apmeklēt templi reizi septiņās nedēļās. Tā kā šovasar tempļa viesu namā tika veikts remonts, vienu tempļa apmeklējumu nācās izlaist. Gaidīšanas laiks šķita tik ilgs! Nepagāja ne diena, kad es nedomātu par templi. Nekas un neviens nespēja mazināt manas ilgas. Es atkal un atkal pārskatīju savas tempļa kartiņas, it īpaši domājot par tiem cilvēkiem, kam ir nepieciešama saistīšana. Es jutu, ka arī viņi gaida, kad beidzot varēs satikties ar saviem mīļajiem.
Templī tiekas dažādu dzīves gājumu cilvēki, lai visas nedēļas garumā darbotos kā vienota ģimene. Tā ir nevainojama iespēja mācīties būt iejūtīgākiem, rūpēties citam par citu un mīlēt citam citu. Templī mēs sajūtam mieru, mēs spējam piedot citiem un arī paši sev, jo mēs ļoti skaidri varam sajust Dieva un Viņa Dēla pilnīgo mīlestību.
Atgriežoties no tempļa, nav grūti ievērot pārmaiņas. Apmeklējot Svētā Vakarēdiena sanāksmes un nonākot dažādās situācijās, es jūtu, ka esmu augusi. Es skaidri atceros, kāda es biju pirms došanās uz templi, un varu to salīdzināt ar to, kāda esmu kļuvusi. Es jūtos daudz mierīgāka, nosvērtāka un laimīgāka. Es biežāk pamanu iespējas kalpot, es jūtu daudz lielāku mīlestību pret saviem brāļiem un māsām. Man ir vieglāk atcerēties, ka mūsu miesīgā iedaba ir tas, kas vedina tiesāt un nosodīt citus par viņu izturēšanos. Man ir vieglāk atcerēties, ka Dievs mīl visus Savus bērnus un redz katra sirdi.
Neviens no mums nav bez grēka. Ikvienam ir jānožēlo savi grēki. „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jāņa 8:7) Jēzus teica rakstu mācītājiem un farizejiem, kuri gribēja nomētāt akmeņiem sievieti, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Ja mēs piedodam pārkāpējiem, mēs iemantojam mieru. Vienīgi Dievam ir tiesības tiesāt.
Es liecinu, ka Dievs dzīvo un vada Savu Baznīcu un ka, pateicoties Jēzus īstenotās Izpirkšanas upurim, mums visiem ir dota iespēja atgriezties pie Viņa, ja vien mēs uzticīgi un nelokāmi darām savu daļu.