Ukrainas misijas pievēršanās stāsti
Tas, kā es atradu mieru Kristū
Par Dievu es dzirdēju no savas ģimenes locekļiem — mammas un vecmāmiņas. Kad apciemoju savu vecmāmiņu, es dzirdēju viņu lasām Bībeli. Manai mammai aizrādīja, ka viņas māte tic Dievam. Tajā laikā ticīgie baidījās atklāti apmeklēt baznīcas sanāksmes. Mājās mana mamma ar godbijību runāja par Dieva esamību.
Kad biju pieaugusi, es pametu vecāku mājas un pārcēlos uz citu pilsētu. Dažreiz es apmeklēju pareizticīgo baznīcu, jo jutu nepieciešamību komunicēt ar Dievu. Es skatījos uz ikonām, noliku svecīti un domāju, ka šis ir tas veids, kā notiks tikšanās ar Debesu Tēvu.
Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados mūsu dzīve bija pilna ar satraukuma un neskaidrības jūtām. Mēs pieredzējām sabiedrības struktūras sabrukumu. Valstī valdīja ekonomiskā krīze. Mēs zaudējām ierastās sociālās saiknes, darbavietas, konstitucionālās garantijas un iekšējo mieru.
Kādu vakaru, 1997. gada beigās, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas misionāri atnāca pie mums ciemos. Viņi dalījās savās liecībās par to, ka Jēzus Kristus ir dzīvs un mīl mūs. Es sajutu savā sirdī siltuma un miera sajūtu.
Pateicoties misionāriem, es ieguvu pati savu liecību, ka Jēzus ir Kristus, un atbildēju uz Tā Kunga aicinājumu: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mateja 11:28).
Ģimenes problēmas, finansiālā nestabilitāte, mana pašas un manu bērnu veselība radīja man pārāk daudz stresa. Meklējot līdzsvaru savā dzīvē, es uzticējos Tam Kungam.
Jēzus vadīja mani cauri nemierīgajiem notikumiem, kas plosījās pasaulē. Dažreiz mani pārbaudījumi man likās pārāk smagi. Taču es nebiju viena, Tas Kungs bija man līdzās.
Kad es meklēju pēc palīdzības Svētajos Rakstos, es atradu stāstu par Skolotāju un Viņa mācekļiem, kad tika nomierināta vētra jūrā. „Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: „Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: „Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums” (Marka 4:37–39).
Es zinu, ka Jēzum ir spēks nomierināt jebkuru vētru kā jūrā, tā mūsu dzīvēs. Jēzus darīja visu, lai mierinātu Savus mācekļus, kurus Viņš mīlēja.
Tas Kungs mani mācīja tiekties pēc klusuma — iekšēja klusuma. Esot ar satrauktām domām par nākotni un atmiņām par pagātni, mums nav iekšēja klusuma un miera. Raižu un emocionālu apvērsumu vidū rodas tik daudz iemeslu, lai nepiedotu, apvainotos vai tiesātu citam citu. Kad mūsu dvēseles ir mierīgas, tad mēs varam redzēt, ka tas viss ir pārejošs.
Īsi pirms krustā sišanas Jēzus mums atstāja miera dāvanu: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas” (Jāņa 14:27).