11. nodaļa

Dieva atklāsme Viņa bērniem

Mūsu Debesu Tēvs ar Svēto Garu vada mūs individuāli un Baznīcu kopumā.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Lai mācītu par atklāsmes nozīmīgumu Baznīcas vadīšanā, Džordžs Alberts Smits dalījās pieredzē, kas viņam bija lidmašīnas reisā no Losandželosas, Kalifornijas štata, uz Soltleiksitiju, Jūtas štatu:

„Netālu no Milfordas, Jūtas štatā, mēs pēkšņi ielidojām vienā no biezākajām miglām, ko es jebkad esmu redzējis. Es centos paskatīties pa lidmašīnas logu, taču caur miglu neko nevarēju saskatīt. Ārpus lidmašīnas neko nevarēja redzēt nevienā virzienā.

Es zināju, ka mēs tuvojamies kalniem ar aptuveno ātrumu — trīs jūdzes minūtē, ka mums vajadzēja pārlidot tiem pāri, lai nokļūtu Soltleikas ielejā. Es biju uztraucies un jautāju sev: „Kā pilots var zināt ceļu, ja viņš neko neredz?” Viņam bija kompass, taču lidmašīna varēja novirzīties no sava kursa. Viņam bija ierīces, kas norādīja attālumu virs jūras līmeņa, taču viņš nevarēja zināt, cik tālu mēs esam no zemes. Es nodomāju, ka viņš varētu lidot pietiekami augstu virs kalniem, kas bija starp mums un Soltleikas ieleju, lai tiktu tiem pāri, un censties atrast lidlauku pēc signāluguņu mirgošanas, ja mēs nokļūtu pietiekami tuvu, taču es sajutu tirpas, kad iedomājos par briesmām, ka mēs varētu nomaldīties no ceļa un neredzēt signālugunis un lidlauku.

Savā satraukumā es devos uz vietu, kur atradās pilots un otrais pilots, lai noskaidrotu, kā viņi zina, kur mēs dodamies. Es nevarēju pateikt, vai mēs bijām simts pēdas, tūkstoš pēdas vai desmit tūkstoš pēdas virs zemes, un es nezināju, kā viņi to var noteikt, ja vien tikai aptuveni. Es ievēroju, ka pilotam uz auss bija maza ierīce, līdzīga tai, ko mēdz izmantot telefona operatori zvanu saņemšanai. Es pajautāju otrajam pilotam, kā viņi var noteikt, vai mēs lidojam pareizā virzienā, vai zināt, ka mēs neesam novirzījušies no kursa. Viņš atbildēja: „Kad mēs nevaram redzēt, mēs vadāmies pēc radiosignāla.”

„Kas tas ir?” es jautāju. Viņš paskaidroja, ka signālu varētu salīdzināt ar elektrisku lielceļu starp diviem punktiem, un mūsu gadījumā šie punkti bija Milforda un Soltleiksitija. Viņš teica, ka ierīce uz pilota auss darbojas tā, ka, ja lidmašīna atrodas radiosignāla laukā, var dzirdēt zemu, dūcošu skaņu, taču, ja lidmašīna novirzās pa labi vai pa kreisi, skaņa mainās, un pilots tiek brīdināts ar tādiem kā telegrāfa klikšķiem. Ja viņš … atgriežas atpakaļ signāla laukā jeb uz lielceļa, uz drošības ceļa, klikšķi beidzas, un atsākas dūkšana. Ja mēs turpinām lidot signāla laukā, mēs droši nokļūsim līdz savam galamērķim.

Es atgriezos savā vietā krietni nomierinājies, zinot, ka, neskatoties uz to, ka mēs bijām ietīti miglā un tumsā un nevarējām ne redzēt, ne sajust, kur mēs atrodamies, pilots nepārtraukti saņēma informāciju, ka mēs esam uz lielceļa, un viņš zināja, ka mēs drīz nonāksim savā galamērķī. Pēc dažām minūtēm es jutu, ka lidmašīna nolaižas. Mēs bijām šķērsojuši kalnu virsotnes un tuvojāmies lidostai. Kad mēs bijām gandrīz piezemējušies, mēs varējām saskatīt spēcīgās lidlauka gaismas, kas norādīja, kur nolaisties, un lidmašīna ar savu vērtīgo kravu aizskāra zemi tik liegi, kā kaija nolaižas uz ūdens, lēni apstājās, un mēs izkāpām no sava satiksmes līdzekļa uz zemes, būdami priecīgi, ka atkal esam mājās. …

Es esmu daudzas reizes domājis par mācību, ko es apguvu lidmašīnā, un esmu to pielietojis praksē Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. …

Lai mūs vadītu, Tas Kungs mums ir devis ne tikai padomus, kas jau ir ierakstīti Rakstos, bet viņš šai Baznīcai ir iecēlis vadītāju, vienu no Saviem dēliem, kurš ticis izraudzīts un ordinēts, un iesvētīts par prezidentu. Viņš ir mūsu pilots, un viņš tiks vadīts ar balsi, kas viņam dos spēju mūs vadīt, lai kur mēs dotos. Ja mēs esam gudri, mēs neļausim saviem spriedumiem būt pretrunā ar viņa spriedumiem, bet būsim priecīgi godāt viņu, kamēr vien Tas Kungs viņu atbalsta.”

Prezidents Smits vēl izmantoja lidmašīnā gūto pieredzi, lai mācītu, ka katrs no mums var saņemt atklāsmi, ja mēs esam cienīgi, lai vadītu savu dzīvi:

„Ja mēs dzīvojam tā, kā mēs zinām, ka mums jādzīvo, mums ir tiesības uz mierīgo, kluso balsi, kas brīdina par briesmām, sakot, ka šis ir drošs ceļš, ejiet pa to. … Ja mēs esam nepareizi uzvedušies, balss mums čukstēs: „Griezies atpakaļ, tu esi kļūdījies; tu neesi ievērojis sava Debesu Tēva padomu.” Novērsieties no sava nepareizā ceļa, kamēr vēl ir laiks, jo, ja jūs esat aizgājuši pārāk tālu no pareizā ceļa, jūs nedzirdēsiet balsi un jūs varat bezcerīgi apmaldījies. …

Es jums iesaku iegūt Dieva Garu un to paturēt, un vienīgais veids, kā mēs to paturēsim, ir dzīvojot Viņam līdzās, turot Viņa baušļus. … Klausieties lēno, kluso balsi, kas vienmēr jūs vadīs, ja jūs esat tās cienīgi, — ceļā uz mūžīgo laimi.”¹ [Skat. 1. ieteikumu 114. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Dievs Sevi pasludina Saviem bērniem mūsdienās, tāpat kā Viņš to ir darījis senatnē.

Cik gan tā ir liela privilēģija — dzīvot pasaules laikmetā, kad mēs zinām, ka Dievs dzīvo, kad mēs zinām, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un mūsu Pestītājs, un kad mēs zinām, ka Tas Kungs aizvien Sevi pasludina Saviem bērniem, kuri ir sagatavojušies saņemt Viņa svētības! Šorīt [Vispārējās konferences sesijā] es lielā auditorijā raugos cilvēku sejās, no kuriem vairums bauda Visuvarenā iedvesmu, un, kad viņi lūdz, viņi lūdz savu Debesu Tēvu, zinot, ka viņu lūgšanas tiks atbildētas ar svētībām. … Mēs zinām, ka debesīs ir Dievs, ka Viņš ir mūsu Tēvs, ka Viņš ir ieinteresēts mūsu veikumā, un Viņš to ir darījis kopš pasaules sākuma, kad uz Zemes nokļuva Viņa pirmie bērni.²

Atšķirība starp šo diženo Baznīcu un visām pārējām baznīcām kopš iesākuma ir bijusi tā, ka mēs ticam dievišķai atklāsmei; mēs ticam, ka mūsu Tēvs šodien runā ar cilvēku, tāpat kā Viņš to ir darījis kopš Ādama laikiem. Mēs ticam un mēs zinām — kas ir vairāk nekā tikai ticēt — ka mūsu Tēvs ir izstiepis Savu roku šajā pasaulē cilvēku bērnu glābšanai.³

Mēs tiekam uzskatīti par svētu tautu ne tikai tāpēc, ka mēs ticam šīm grāmatām [Mormona Grāmatai, Mācībai un Derībām un Dārgajai Pērlei], bet arī tāpēc, ka mēs pārliecināti ticam, ka mūsu Debesu Tēvs ir runājis šajās dienās un šajā laikmetā. Mēs tiešām zinām, ka notiek saziņa ar debesīm. Mēs ticam, ka Jehovam ir tādas pat sajūtas pret mums, tāda pat ietekme uz mums, kāda Viņam bija uz Viņa bērniem, kuri šajā pasaulē dzīvoja senatnē.

Neticīgie visos pasaules laikmetos ir uzskatījuši, ka Jēzus Kristus Baznīcas locekļi ir svēta tauta. Dažādos laika periodos, kad vien Tas Kungs ir runājis caur Saviem kalpiem, uz Zemes ir bijis daudz cilvēku, kuri ir teikuši: „Es neticu atklāsmei.” Šis laikmets nav šī likuma izņēmums. Tūkstošiem, jā, miljoniem mūsu Tēva bērnu, kuri dzīvo uz Zemes, tikai atkārto pagātnes vēsturi, kad viņi noliedz, ka Dievs no jauna ir atklājis Savu gribu cilvēku bērniem, un saka, ka viņiem nav vajadzīga nekāda papildu atklāsme.⁴

Mēs neticam, ka debesis ir aizzīmogotas virs mūsu galvām, bet ticam, ka tas pats Tēvs, kurš mīlēja un loloja Israēla bērnus, mīl un lolo mūs. Mēs ticam, ka mums tikpat ļoti kā viņiem ir nepieciešama mūsu Debesu Tēva palīdzība, lai vadītu savas dzīves. Mēs zinām, ka laikā un laikmetā, kurā mēs dzīvojam, zīmogs ir noņemts, un Dievs ir atkal runājis no debesīm.⁵ [Skat. 2. ieteikumu 114. lpp.]

Tas Kungs vada Savus ļaudis, dodot atklāsmi Baznīcas prezidentam.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca tika izveidota ar tiešu pavēli no mūsu Debesu Tēva. Šī Baznīca ir celta uz atklāsmes klints, un tā tika un tiek vadīta ar atklāsmi.⁶

Ir unikāli šajās dienās piederēt baznīcai, kuras locekļi tic, ka Tas Kungs runā caur viņu vadītājiem. Kad mums šīs Baznīcas prezidents sniedz norādījumus, mēs ticam, ka viņš mums saka to darīt, ko Tas Kungs vēlas. Mums tas nozīmē ko vairāk nekā tikai cilvēka padomu. Mēs tam ticam, un šī ticība pārbauda mūsu sirdis, un mēs tiekam skubināti atjaunot savu apņemšanos būt tādiem, kā to vēlas Dievs.⁷

Mums Baznīcā ir maldinātas dvēseles, kuras savā neziņā ir pretojušās [Baznīcas prezidenta] padomam, neapzinoties faktu, ka tās ir pretojušās Tam Kungam, un tās ir kritušas tumsībā un bēdās, un, ja vien tās nenožēlos grēkus, tās negūs vietu celestiālajā valstībā.

Atcerēsimies, ka šeit mirstībā šīs Baznīcas prezidents ir oficiāli iecelts par Baznīcas vadītāju, lai pārstāvētu debesu un zemes Mācītāju.⁸

Kad cilvēki, kā tie reizēm mēdz darīt, lai gūtu panākumus kādā jomā, nāk pie kāda cilvēka vai cilvēkiem un saka: „Man bija šis sapnis, un tas ir tas, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs darītu,” jūs varat zināt, ka tie neatrodas Tā Kunga pusē. Dieva dotie sapņi un vīzijas, un atklāsmes cilvēku bērniem vienmēr nāk caur Viņa atbilstoši iecelto kalpu. Jums var būt sapņi un citas garīgās izpausmes jūsu pašu mierinājumam vai jūsu pašu labumam, taču jūs tās nesaņemsit Baznīcai. … Mēs nedrīkstam tapt pievilti.⁹

Mana dvēsele šodien ir pateicības pilna par zināšanām, ka, mums, turpinot būt šīs Baznīcas locekļiem, ir vadītājs, kurš zina ceļu, un, ja mēs rīkojamies atbilstoši viņa norādījumiem … mēs nesaskarsimies ar garīgām nelaimēm, ar ko pasaule saskaras, bet mēs dosimies, darot labu, svētot cilvēci un priecājoties to cilvēku sabiedrībā, kurus mēs mīlam.¹⁰ [Skat. 3. ieteikumu 114. lpp.]

Ja mēs paklausām baušļiem, katram no mums ir tiesības uz personīgo iedvesmu no Svētā Gara.

Es jums uzticos, mani brāļi un māsas. … Jums ir tiesības uz tādām pat zināšanām kā tam, kurš prezidē pār šo Baznīcu. Jums ir tiesības uz to pašu iedvesmu, kas plūst pie tiem, kurus Dievs ir licis ordinēt par Saviem vadītājiem. Jums ir tiesības uz Gara iedvesmu un zināšanām par to, ka Viņš ir jūsu Tēvs, un, kad es saku „jūs”, es runāju par visiem tiem, kuri ir paklausījuši mūsu Tēva baušļiem un ir baudījuši Tā Kunga Gara patīkamo ietekmi Kristus Baznīcā. … Katram no mums ir tiesības uz Tā Kunga iedvesmu atbilstoši tam, cik dievbijīgu dzīvi mēs dzīvojam.¹¹

Lai kur jūs dotos, jūs neatradīsit nevienu šādu grupu, kurā katram cilvēkam ir ticība Dievam; un, ja mēs jautātu, cik daudziem no jums ir liecība, nevis tikai ticība, jo kāds cits to jums ir teicis, bet cik daudziem no jums ir pārliecība, ka šis ir Dieva darbs, ka Jēzus ir Kristus, ka mēs dzīvojam mūžīgi, ka Džozefs Smits bija dzīvā Dieva pravietis, jūs atbildētu, ka jums ir šī liecība, kas jūs paceļ un kas jūs stiprina, un kas jums sniedz gandarījumu, virzoties uz priekšu pasaulē. …

… Kad es biju zēns, es uzzināju, ka šis ir Tā Kunga darbs. Es uzzināju, ka uz Zemes dzīvoja pravieši. Es uzzināju, ka Visuvarenais var iedvesmot tos, kuri dzīvo cienīgi, tādēļ mēs neesam atkarīgi no viena vai diviem, vai dažiem cilvēkiem. Ir tūkstošiem šīs Baznīcas locekļu, kuri zina — tas nepavisam nav iztēles auglis — viņi zina, ka Dievs dzīvo un ka Jēzus ir Kristus, un ka mēs esam Dieva bērni.¹²

Lai zinātu, ka šis ir Tā Kunga darbs, jūs neesat atkarīgi tikai no vēstures faktiem, ne arī no kāda cilvēka mācībām, jo jums tas ir iededzināts jūsu dvēselēs ar Svētā Gara dāvanu. Ja jūs esat uzticīgi savam pienākumam, jūsu prātā nav šaubu par jūsu izcelsmi, nedz arī par vietu, kur jūs dosities, kad šī dzīve būs beigusies.¹³

Liecību mums nevar iedot kāds cits cilvēks. Pārliecību sniedz mūsu Debesu Tēvs.¹⁴

Es šodien stāvu šeit pateicībā par zināšanām, ko esmu saņēmis. Es esmu pateicīgs, ka savā liecībā es neesmu atkarīgs ne no viena cilvēka. Protams, es esmu pateicīgs par iedrošinājumu, ko es esmu saņēmis no citiem cilvēkiem, kuriem ir gaisma un zināšanas un kuri sniedz iedrošinājumu ar savas taisnīgās dzīves paraugu, taču es neesmu atkarīgs no viņiem attiecībā uz zināšanām, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus Kristus ir cilvēces Izpircējs un ka Džozefs Smits ir Tā Kunga pravietis. Šīs lietas es zinu pats.

… Es priecājos liecinot, ka es zinu, ka evaņģēlijs ir patiess, un es pateicos savam Debesu Tēvam no visas savas dvēseles, ka Viņš to man ir atklājis.¹⁵

No visām svētībām, kas man dzīvē dotas, visvērtīgākās ir zināšanas, ka Dievs dzīvo un ka šis ir Viņa darbs, jo tas ietver visas citas svētības, ko es ceru baudīt šajā dzīvē un nākamajā dzīvē.¹⁶ [Skat. 4. ieteikumu 114. lpp.]

Svētais Gars ir drošs ceļvedis mirstīgās dzīves ceļā.

[Dieva] Gara sadraudzība … ir drošs ceļvedis mirstīgās dzīves ceļā un droša sagatavošanās mājokļa iemantošanai Viņa celestiālajā valstībā.¹⁷

Ījaba grāmatā mēs lasām, ka cilvēkā ir gars, un Visuvarenā iedvesma tam piešķir atziņas un ieskatus [skat. Ījaba 32:8]. Ja mēs ievērojam Dieva baušļus, mums ir tiesības uz šo iedvesmu, un, ja mēs dzīvojam tā, kā jādzīvo Dieva dēliem, mums būs šī iedvesma, un neviens to nevarēs ietekmēt, un rezultāts būs mūsu fiziskā, garīgā un tikumiskā izaugsme mirstībā un turpmāka izaugsme cauri mūžības laikmetiem.¹⁸

Tā Kunga Gara sadraudzība ir pretlīdzeklis nogurumam, … bailēm un visam tam, kas reizēm mūs dzīvē nomāc.¹⁹

Kad Glābēja mācekļi bija ar Viņu kopā, tie Viņu apbrīnoja, nezinot, cik varens Viņš ir patiesībā, taču viņi tikai tad spēja pārvarēt problēmas un izturēt vajāšanas, kas dzīvi padarīja gandrīz neizturamu, kad pār viņiem bija nācis Svētais Gars, kad viņi bija saņēmuši kristības ar uguni. Kad Visuvarenā iedvesma sniedza viņiem sapratni, viņi zināja, ka dzīvo mūžīgi, un, ja viņi paliks uzticīgi, viņi zināja, ka tad, kad viņi būs guldījuši savu ķermeni nāvē, viņi tiks uzcelti no kapa — slavai un nemirstībai.

Tas bija rezultāts Dieva Gara iedvesmai, kas bija nākusi pār viņiem, Visuvarenā iedvesmai, kas viņiem deva sapratni. …

Es lūdzu, lai ar mums mājotu tas Gars, kurš vada mūs pa patiesības un taisnīguma ceļu, un es lūdzu, lai tā vēlme, ko sniedz mūsu Debesu Tēva iedvesma, mūs turpinātu vadīt pa šo dzīves ceļu.²⁰

Kad dzīves darbi būs pabeigti, kaut mēs varētu atklāt, ka mēs esam klausījušies šīs lēnās, klusās balss čukstus, kas mūs vienmēr ir vadījusi pa taisnīguma ceļu, un zināt, ka tā ir nodrošinājusi celestiālās valstības vārtu atvēršanu mums pašiem un tiem, kurus mēs mīlam, lai dotos uz priekšu cauri laikmetiem, … mūžīgi laimīgi.²¹ [Skat. 5. ieteikumu 115. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Lasot „No Džordža Alberta Smita dzīves” (107.–109. lpp.), padomājiet par to, kā prezidenta Smita līdzība attiecas uz mūsu ceļojumu cauri mirstībai. Ko varētu simbolizēt migla, radiosignāls un klikšķa skaņa? Kā Tas Kungs ir jūs brīdinājis par briesmām un jums palīdzējis palikt uz mūžīgās dzīves ceļa?
109.–110. lpp.prezidents Smits paziņo, ka mūsdienās atklāsme ir tikpat nepieciešama kā Bībeles laikos. Ko jūs atbildētu tādam cilvēkam, kurš saka, ka Rakstos dotās atklāsmes ir pietiekamas mūsdienām? Kāda pieredze ir jums mācījusi, ka Debesu Tēvs „ir ieinteresēts mūsu veikumā”?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 110. lpp. Kā jūs esat uzzinājuši, ka pravieša padoms nāk no Tā Kunga un „nozīmē ko vairāk nekā tikai cilvēka padomu”? (110. lpp.) Kā personīgā atklāsme var jums palīdzēt pieņemt un pielietot atklāsmi, kas dota caur pravieti?
Studējot sadaļu, kas sākas 111. lpp., padomājiet par to, kā jūs ieguvāt liecību par evaņģēliju. Kā jums ir palīdzējušas citu cilvēku liecības? Ko jūs darījāt, lai paši uzzinātu patiesību?
Beidzamajā mācību sadaļā (113.–114. lpp.) atrodiet vārdus un frāzes, kas raksturo to, kā mums var palīdzēt Svētais Gars. Padomājiet par to, ko jūs varat darīt, lai jūs biežāk savā dzīvē būtu Svētā Gara sadraudzības cienīgi.

Saistītie Svētie Raksti: Jāņa 15:26; 1. Nefija 10:17–19; 2. Nefija 32:5; Moronija 10:3–5; Mācība un Derības 1:38; 42:61; 76:5–10; Ticības apliecinājumi 1:9

Mācīšanas padoms: „Neuztraucieties, ja pēc tam, kad esat uzdevuši jautājumu, nodarbības dalībnieki dažas sekundes ir klusi. Neatbildiet pats uz savu jautājumu; dodiet viņiem laiku apdomāt atbildes. Tomēr ieildzis klusums var norādīt, ka viņi neizprot jautājumu un ka jums vajag to pārfrāzēt” (Teaching, No Greater Call, 69).

Džordžs Alberts Smits un viņa sieva Lūsija. Lai mācītu par atklāsmes nozīmību, prezidents Smits izmantoja lidojumā pieredzēto.

„Katram no mums ir tiesības uz Tā Kunga iedvesmu atbilstoši tam, cik dievbijīgu dzīvi mēs dzīvojam.”