16. nodaļa

„Pienes savus Svētos Vakarēdienus Manā svētajā dienā”

Ja mēs turam Sabata dienu svētu un cienīgi pieņemam Svēto Vakarēdienu, tas mums sniedz pieaugošu garīgo spēku.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Džordžs Alberts Smits jau bērnībā mācījās, cik svarīgi ir godāt Sabata dienu. Bieži vien svētdienās pēc Svētdienas skolas viņa mājās ieradās kaimiņu zēni, lai viņu aicinātu spēlēt bumbu. „Es biju līdzīgs citiem zēniem,” viņš teica. „Es domāju, ka bumbas spēlēšana un citu spēļu spēlēšana sagādās lielu prieku. Taču man bija brīnišķīga māte. Viņa neteica: „Tu to nevari darīt,” bet viņa teica, „dēls, tu būsi laimīgāks, ja tu to nedarīsi. …” Es vēlos jums teikt, ka es esmu pateicīgs par šādu apmācību mājās.”¹ Mātes mācību ietekmi var saskatīt tajā, ka prezidents Smits bieži atgādināja svētajiem, ka Sabata dienas svēta ievērošana sniedz lielas svētības.

Kad Džordžs Alberts Smits bija Augstākais pilnvarotais, viņam bija iespēja apmeklēt Baznīcas svētdienas sanāksmes daudzās vietās. Kad viņš vēroja, kā svētie Sabatā kopā pielūdz, viņš bija apmierināts ar viņu godbijīgo attieksmi pret Svēto Vakarēdienu: „Es jūtu, ka Baznīcas locekļiem ir svarīgi saprast Tā Kunga Vakarēdiena mielasta svētumu. … Es priecājos, kad redzu mūsu brāļus un māsas nākam uz lūgšanu namu un … cienīgi pieņemam šos simbolus.”² [Skat. 1. ieteikumu 167. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Dieva pavēle mums turēt Sabata dienu svētu ir nevis apgrūtinājums, bet svētība.

[Tas Kungs] ir mācījis, ka mums ir jāievēro Sabata diena un jātur tā svēta. Vienu no septiņām dienām Viņš ir nošķīris kā Savu dienu, un, ņemot vērā visas Viņa svētības, kas mums tiek piešķirtas citās dienās, man liekas, ka mums būtu jārod prieks, darot to, ko Viņš mūs lūdz darīt Viņa svētajā dienā, un es domāju, ka, ja mēs to nedarīsim, mēs nebūsim laimīgi. … Viņš vēlas, lai mēs būtu laimīgi, un ir mums teicis, kā mēs varam nopelnīt šo laimi.³

Mums vajadzētu domāt par [Tā Kunga] dienas mērķi un baudīt pielūgsmes ietekmi. Cik gan tas būtu noderīgi pasaulei, ja visi mūsu Tēva bērni — un mēs visi esam Viņa bērni — cienītu Viņa vēlēšanos, lai Sabata diena būtu pielūgsmes diena! Nav iespējams novērtēt, cik labvēlīga pārmaiņa tā būtu ne tikai mūsu nācijai, bet visām pasaules tautām, ja mēs godātu Sabata dienu un turētu to svētu.⁴

Sabata diena ir pārtapusi par brīvdienu … — dienu, ko tūkstošiem cilvēku ir atvēlējuši, lai pārkāptu bausli, ko Dievs deva tālā senatnē, un es esmu pārliecināts, ka liela daļa no bēdām un posta, kas cilvēcei sagādā ciešanas un turpinās sagādāt ciešanas, ir, tā fakta dēļ, ka viņi ir ignorējuši Viņa pamācību — turēt Sabata dienu svētu.⁵ [Skat. 2. ieteikumu 167. lpp.]

Vienu no pirmajiem sprediķiem šajā [Sālsezera] ielejā teica prezidents Brigams Jangs, un viņš brīdināja ļaudis godāt Sabatu dienu un turēt to svētu, un neatkarīgi no tā, cik grūti būtu bijuši viņu apstākļi, viņiem nebija jāiziet un jādara fizisks darbs Sabata dienā. … Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir mudinājusi savus ļaudis atcerēties Sabata dienu un turēt to svētu, jo mūsu Debesu Tēvam labpatīk, ka mēs tā darām.⁶

Mācīsim šīs [Baznīcas] zēnus un meitenes, viņiem pieaugot, darīt to, ko Tas Kungs vēlas, lai viņi darītu Sabata dienā, un tas būs pārsteidzoši, kā viņi ietekmēs apkārtni, kurā viņi dzīvo. Ja vien pasaule nenožēlos savu bezrūpību un vienaldzību, ja vien mēs kā Pēdējo dienu svētie daudzos gadījumos nenožēlosim savu attieksmi un vienaldzību pret mūsu Debesu Tēva svēto dienu, mēs nesaņemsim visu prieku un laimi, ko mēs šeit vēlamies baudīt, un mēs to nebaudīsim mūžībā.⁷

Šķiet, ka daži cilvēki domā, ka, ja viņi ir apmeklējuši reliģiskās sanāksmes vai veikuši kādu kalpošanas daļu, kas no viņiem svētdienā tiek prasīta, tad viņi ir brīvi nodoties baudām un piedalīties pasākumos, kas ir nesavienojami ar Sabata garu, un joprojām baudīs mūsu Tēva labvēlību. Es jums saku, ka, ja Baznīcas locekļi, kuriem ir lielākas zināšanas, turpina apgānīt Sabata dienu, dzenoties pēc pasaulīgām baudām, viņi zaudēs savu ticību; un mūsu Debesu Tēva Gars attālināsies no viņiem.⁸

Sabata dienas pārkāpšana nav nekas maznozīmīgs. Es vēlos teikt, ka jūs zaudējat katru reizi, kad jūs pārkāpjat Sabata dienu, jūs zaudējat vairāk, nekā jūs varat iegūt, neatkarīgi no tā, ko jūs, jūsuprāt, domājat iegūt.⁹

Tas ir nepateicīgi — aizmirst, kā daži no mums, šķiet, dara, ka tā [Sabata diena] ir Tā Kunga diena. Viņš ir nošķīris vienu no septiņām dienām ne tāpēc, lai to padarītu mums par apgrūtinājumu, bet lai nestu prieku mūsu dzīvē un lai mūsu mājas būtu ģimenes pulcēšanās vietas, lai vecāki un bērni varētu pulcēties ap ģimenes pavardu un vairot savstarpējo mīlestību. …

Pēdējo dienu svētie, godājiet Sabata dienu un turiet to svētu, un tas jums sniegs lielu prieku, un mūsu Debesu Tēvs jums dāvās svētības par paklausību Viņa padomam un ieteikumam.¹⁰

Baznīcas apmeklēšana ir nozīmīga Sabata dienas svētīšanas daļa.

Ja mēs darām to, ko mūsu Debesu Tēvs no mums vēlas, Sabata dienā mēs dosimies uz Viņa svēto namu un tur pieņemsim Svēto Vakarēdienu, pieminot upuri, ko mūsu labā paveica cilvēces Pestītājs.¹¹

Šī [Sabata diena] ir Tā Kunga svētā diena; šī ir diena, ko Viņš ir nošķīris, kurā mums ir jāpielūdz Viņš, un šajās pēdējās dienās Viņš ir devis papildu bausli, ka mums šajā svētajā dienā ir jāiet lūgšanas un gavēšanas namā un tur jāatzīstas savos grēkos, un jāsniedz savas liecības citam cita klātbūtnē [skat. M&D 59:9–12]. …

Šajā brīnumainajā laikmetā, kad cilvēki var ērti sēdēt mājās un klausīties pasaules mūziku un publiskas uzstāšanās, un sprediķus, viņi paliks savās mājās un, iespējams, domās, ka viņi saņem visu, ko viņi varētu saņemt, ja dotos uz vietu, kas paredzēta dievkalpojumiem.

Šajā sakarā Pēdējo dienu svētie nedrīkst tapt pievilti. Noderīgi ir ne vien vārdi, ko mēs dzirdam, — būtiska ir mūsu Debesu Tēva ietekme, kas jūtama mūsu lūgšanu namos. Mums mājās var būt radiouztvērējs, taču mēs no tā negūsim tik lielu garīgo labumu, ja mēs Viņa svētajā dienā dotos uz Tā Kunga namu, kur mums tiek ļauts pieņemt Svēto Vakarēdienu un kur mēs lūdzam un piesaucam mūsu Debesu Tēva svētības, un saņemam liecību par patiesību, kas domāta cilvēces glābšanai.¹² [Skat. 3. ieteikumu 168. lpp.]

Pieņemt Svēto Vakarēdienu Sabata dienā ir svēta privilēģija.

Es domāju, ka, iespējams, vairums no mums aptver, kas tā mums ir par dāvanu, kad mums tiek ļauts pulcēties mierā un klusumā, tikties un pieņemt Mācītāja lauztās miesas un izlieto asiņu simbolus. Tam ikviena prātā būtu jābūt, un es pieņemu, ka tā [tas] ir, kā vissvētākajam un svinīgākajam notikumam, saprotot, ka mēs atjaunojam savas derības ar Viņu, kurš atdeva Savu dzīvību, lai mēs varētu tikt augšāmcelti un paaugstināti. Kad mēs pieņemam šos simbolus, es esmu pārliecināts, ka mēs visi aptveram, ka Svētais Vakarēdiens, ko Viņš ieviesa pirms Savas nāves, ir domāts mums kā garīgs pacilājums, iedvesma un svētība cauri mūžībai.¹³

Svētais Vakarēdiens ir ļoti nozīmīgs. Tas Kungs pats noteica, lai mēs pieņemtu šos simbolus. Daudzi cilvēki domā, ka ir nepieciešams tikt kristītiem vai veikt citus evaņģēlija priekšrakstus savā labā, un tomēr viņi kļūst vienaldzīgi un bezrūpīgi attiecībā uz Tā Kunga mielasta Vakarēdienu. Mūsu Debesu Tēvs to uzskatīja par tik nozīmīgu, ka caur Savu mīļoto Dēlu un apustuļiem, un praviešiem, kā pierakstīts Rakstos, pamācīja svētos to pieņemt regulāri. Par to raksta trīs no evaņģēlistiem [evaņģēliju autoriem] [skat. Mateja 26:26–28; Marka 14:22–24; Lūkas 22:19–20], un mēs atrodam, ka daudzās Rakstu vietās tiek mācīts par tā nozīmīgumu, kā to mācīja pats Tas Kungs, kad Viņš dzīvoja miesā. Mūsu Debesu Tēvs mums nedod baušļus vai padomus, kas nav svarīgi. Viņš mūs māca, lai mūs garīgi pacilātu, lai mēs augtu un pilnveidotos, un, ja mēs rīkosimies atbilstoši Viņa padomiem, tas mūs sagatavos, lai mēs spētu atgriezties Viņa klātbūtnē. … No mums tiek sagaidīts, ka mēs katru Sabata dienu pulcēsimies kopā un pieņemsim mūsu augšāmceltā Izpircēja miesas un asiņu simbolus. …

Norādījumu par to mēs atrodam arī 3. Nefija 18. nodaļā, kur Glābējs māca ļaudis šajā [Amerikas] kontinentā tieši tāpat, kā Viņš mācīja Savus mācekļus noturēt Svēto Vakarēdienu vecajā pasaulē. Tur rakstīts:

„Un, kad ļaužu pulks bija ēdis un paēdis, Viņš sacīja uz mācekļiem: Lūk, viens tiks ordinēts jūsu vidū, un viņam Es došu varu, lai viņš lauztu maizi un svētītu to, un dotu to Manas baznīcas ļaudīm, visiem tiem, kas ticēs un taps kristīti Manā Vārdā.

Un to jūs vienmēr centīsities darīt, tāpat kā Es darīju, tāpat kā Es lauzu maizi un svētīju to, un devu to jums.”

… Nākamajā pantā teikts:

„Un to jūs darīsit, lai pieminētu Manu miesu, ko Es jums esmu rādījis. Un tas būs kā liecība Tēvam, ka jūs vienmēr Mani atceraties. Un, ja jūs vienmēr atcerēsities Mani, Mans Gars būs ar jums.” [3. Nefijs 18:5–7.]

… Papildus tam mēs atrodam, ka Tas Kungs par to ir devis atklāsmi mūsdienās. Mācības un Derību 20. nodaļā Tas Kungs mums sniedz par to norādījumus. Šajā atklāsmē, sākot ar 75. pantu, Viņš saka:

„Ir nepieciešams, lai baznīcas locekļi sanāktu kopā bieži, lai dalītos ar maizi un vīnu, pieminot To Kungu Jēzu;

un elderim vai priesterim ir tas jāsniedz; un tas viņam ir jāsniedz šādā veidā: viņam jānometas ceļos kopā ar draudzi un jāpiesauc Tēvs svinīgā lūgšanā, sakot —

ievērojiet, cik tā ir brīnišķīga lūgšana … :

„Ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, mēs lūdzam Tevi, Tava Dēla Jēzus Kristus Vārdā, svētīt un svētu padarīt šo maizi visām tām dvēselēm, kuras no tās ņem, lai viņi varētu ēst, atceroties Tava Dēla miesu, un liecināt Tev, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka viņi ir ar mieru pieņemt Tava Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis; lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar viņiem. Āmen.” [M&D 20:75–77.]

Lūgšana ūdens svētīšanai ir līdzīga [skat. M&D 20:78–79].

Cik gan svētas, cik absolūti svētas ir Svētā Vakarēdiena lūgšanā paustās domas! Es pamācu jūs, mani brāļi, ka tad, kad mēs izpildām Svētā Vakarēdiena priekšrakstu, mums jāatkārto … tieši tie vārdi, kas sniegti caur atklāsmi, un mums tas jādara ar Tā Kunga Garu. Atkārtojot šīs lūgšanas, mums būtu jāizjūt izrunāto vārdu nozīme.¹⁴

Es baidos, ka dažkārt, kad kādā no mūsu sanāksmēm tiek pasniegts Svētais Vakarēdiens, tajā nav tādas svinīgās gaisotnes, kādai tai vajadzētu būt. Tā ir ļoti svēta privilēģija. … Tiem, kuri [pieņem] Svēto Vakarēdienu, vajadzētu domāt par saistībām, kas minētas lūgšanā.¹⁵ [Skat. 4. ieteikumu 168. lpp.]

Ja mēs cienīgi pieņemam Svēto Vakarēdienu, mūsu garīgais spēks tiek atjaunots.

Mēs uzņemam fizisku barību — tas ir, mēs uzņemam maizi un ūdeni u.c., lai barotu fizisko ķermeni. Tikpat svarīgi mums ir pieņemt mūsu augšāmceltā Kunga miesas un asiņu simbolus, lai palielinātu savu garīgo spēku. Ir novērots, ka vīrieši un sievietes, kuri gadu pēc gada nepieņem Tā Kunga mielastu, pakāpeniski zaudē mūsu Debesu Tēva Garu; viņi zaudē Gara sadraudzību, lai gan viņiem bija iespēja baudīt šo svētību, taču viņi to neizmantoja. …

Es esmu atvēris Rakstu vietu pirmās vēstules korintiešiem 11. nodaļā, sākot ar 23. pantu, kur teikts:

„Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi,

pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami,

— tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.

Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.

Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.

Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera.

Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.

Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.” [1. korintiešiem 11:23–30.]

… Es vēlos pievērst jūsu uzmanību faktam, ka ir bīstami, ja mēs to darām [pieņemam Svēto Vakarēdienu] necienīgi. Pirms Svētā Vakarēdiena pieņemšanas mūsu sirdīm jābūt šķīstām; mūsu rokām jābūt tīrām; mums jābūt brīviem no jebkāda naidīguma pret mūsu līdzgaitniekiem; mums jābūt mierā ar saviem līdzcilvēkiem; un mūsu sirdīs jābūt vēlmei darīt mūsu Tēva gribu un turēt visus Viņa baušļus. Ja mēs to darām, Svētā Vakarēdiena pieņemšana būs mums par svētību un atjaunos mūsu garīgo spēku. …

… Mums nopietni jāapdomā derības, ko mēs noslēdzam ar mūsu Tēvu. Pievērsīsim stingru vērību šīm derībām un pārliecināsimies, ka mēs ēdam un dzeram cienīgi, lai tas būtu par svētību mūsu dvēselēm un lai pieaugtu mūsu garīgais spēks. Šīs svētības paredzētas jums, mani brāļi un māsas, kas esat ticības biedri. Augstu vērtēsim tās un dzīvosim to cienīgi, lai mēs ar savu piemēru ilustrētu savu ticību. Kaut neviens no mums nebūtu zem nosodījuma par Svētā Vakarēdiena necienīgu pieņemšanu, tādējādi zaudējot mūsu Tēva Gara sadraudzību.¹⁶

Mums tas [Svētais Vakarēdiens] jāpieņem sagatavotiem, pazemībā, ar tīrām rokām un šķīstām sirdīm, un vēlēdamies tikt mūsu Tēva pieņemti; tad mēs to pieņemsim cienīgi un priecāsimies tajā svētībā, ko mēs saņemsim.¹⁷

Kaut Tas Kungs mūs svētītu; kaut Viņa Gars arī turpmāk varētu tikt izliets pār mums. Kaut mēs mīlētu cits citu, kā mūsu Tēvs to mums ir pavēlējis. Ja mēs cienīgi pieņemam Svēto Vakarēdienu, mēs varam mīlēt cits citu, tieši kā noteicis mūsu Tēvs; atceroties, ka Viņš mums ir teicis: „Ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.” [M&D 38:27.]¹⁸ [Skat. 5. ieteikumu 168. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Izlasiet pēdējo rindkopu 159. lpp. Ja jūsu Svētā Vakarēdiena sanāksmi apmeklētu Baznīcas prezidents, kādi, jūsuprāt, būtu Viņa iespaidi? Ko jūs personīgi varat darīt, lai izrādītu lielāku godbijību pret To Kungu un Svēto Vakarēdienu?
Apdomājiet prezidenta Smita vārdus 161. lpp. otrajā un trešajā rindkopā. Kādā veidā sabiedrībai kopumā būtu noderīgi tas, ja vairāk cilvēku godātu Sabata dienu? Kā palīdzēt mūsu ģimenēm un citiem uzskatīt Sabata dienas ievērošanu par svētību, nevis par apgrūtinājumu?
Kādi ir daži no kopīgas pielūgsmes ieguvumiem svētdienās, ko mēs nesaņemam, ja studējam evaņģēliju tikai savās mājās? (Dažus piemērus skat. 162.–163. lpp. ; skat. arī M&D 59:9–12.)
Lasot sadaļu, kas sākas 163. lpp., padomājiet par to, ko jūs varētu darīt, lai Svētā Vakarēdiena priekšrakstu padarītu par nozīmīgāku savas dzīves sastāvdaļu. Kā bērniem palīdzēt sagatavoties Svētajam Vakarēdienam un izturēties pret to godbijīgi?
Lasot mācību pēdējās četras rindkopas (166.–167. lpp.), pievērsiet uzmanību tam, ko prezidents Smits saka par to, kas mūs padara cienīgus pieņemt Svēto Vakarēdienu. Kāpēc, jūsuprāt, Svētā Vakarēdiena cienīga pieņemšana palielina mūsu garīgo spēku?

Saistītie Svētie Raksti: 2. Mozus 20:8–11; Jesajas 58:13–14; Mateja 18:20; 3. Nefijs 18:1–12; 20:8–9; Moronija 6:5–6

Mācīšanas padoms: „Prasmīgs skolotājs nedomā: „Ko es šodien darīšu nodarbībā?”, bet vaicā, „ko mani studenti šodien darīs nodarbībā?”; nevis, „ko es šodien mācīšu?”, bet drīzāk, „kādā veidā es saviem studentiem palīdzēšu atklāt, kas viņiem ir jāzina?”” (Virginia H. Pearce, Teaching, No Greater Call, 61).

„Pēdējo dienu svētie, godājiet Sabata dienu un turiet to svētu, un tas jums sniegs lielu prieku.”

„Svētais Vakarēdiens, ko [Mācītājs] ieviesa pirms Savas nāves, ir domāts mums kā garīgs pacilājums, iedvesma un svētība cauri mūžībai.”