21. nodaļa

Laipnības spēks

Ja mēs esam laipni un pacietīgi, mēs varam mīkstināt sirdis un mudināt citus dzīvot taisnīgi.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Džordžs Alberts Smits nelokāmi ticēja, ka laipnībai piemīt spēks mīkstināt cilvēku sirdis. Viņš mācīja, ka mums vajag „risināt savas problēmas mīlestības un laipnības garā pret visiem”.¹ Viņa mazmeita stāstīja, kā viņa laipnība un uzmanība pret citiem radīja mieru kādā saspringtā situācijā:

„Reiz kādā karstā vasaras dienā atgadījās kāda ķibele zem ielas blakus vectēva mājai Soltleiksitijā, un no pilsētas bija ieradušies daži strādnieki, lai to novērstu. Ārā bija ļoti karsts, saule stipri dedzināja, un, kad viņi raka ielas braucamo daļu, ciršanas un rakšanas roku darbs lika sviedriem tecēt pa vīru sejām un mugurām. Strādnieki rūpīgi neizvēlējās vārdus vai, iespējams, viņu mātes viņiem neko labāku nebija iemācījušas, taču viņi lamājās un briesmīgi lādējās. Drīz vien viņu valoda kļuva aizvainojoša daudziem kaimiņiem, kuru logi bija atvērti, lai ielaistu svaigu gaisu, kas viņus palīdzēja atvēsināt.

Kāds izgāja un palūdza vīriem pārtraukt rupji runāt, un sarunas gaitā norādīja, ka tieši tur dzīvo brālis Smits, un vai viņi, lūdzu, nevarētu izrādīt nedaudz cieņas un apklust? Tas vīros atraisīja jaunu slikto vārdu virkni. Vectēvs klusi pagatavoja nedaudz limonādes un uz paplātes uzlika dažas glāzes un krūku, un to iznesa strādniekiem, sakot: „Mani draugi, jūs izskatāties pārkarsuši un noguruši. Nāciet, lūdzu, apsēdieties manu koku pavēnī un iedzeriet ko vēsu.” Viņu dusmas izgaisa, un uz šo laipnību vīri atsaucās ar lēnprātību un pateicību. Pēc neliela, patīkama pārtraukuma viņi devās atpakaļ pie darba un to rūpīgi un klusi pabeidza.”² [Skat. 1. ieteikumu 218. lpp.]

Viens no iemesliem, kāpēc prezidents Smits pret cilvēkiem izturējās ar šādu laipnību, bija viņa pārliecība, ka katrā cilvēkā ir iedzimta labestība. Tikai dažas nedēļas pirms prezidenta Smita nāves viņu slimnīcā apciemoja elders Metjū Kaulijs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. „Es piegāju pie viņa gultas,” viņš teica, „un viņš pasniedza man roku, un, cieši spiežot manu roku, viņš teica: „Jauno cilvēk, atceries vienmēr, ka tu vari atrast labu ikvienā cilvēkā, ja vien tu to meklēsi.””

Elders Kaulijs par prezidentu Smitu teica:

„Viņš mīlēja ikvienu, jo viņš cilvēkos spēja saskatīt labo. Viņš neraudzījās uz grēku pat ar vismazāko atlaidi, taču viņš mīlēja grēcinieku, jo viņš zināja, ka Dievs ir mīlestība [skat. 1. Jāņa 4:16] un ka tā ir Dieva mīlestība, kas atjauno cilvēku dvēseles un kas šajā atjaunošanas procesā var grēcinieku pārvērst par svēto.

Iespējams, ka ir grēcinieki, kuri viņa mīlestību noturēja par cieņu. Viņš nevis cienīja grēcinieku, bet mīlēja to. Es esmu pārliecināts, ka šī mīlestība guva atsaucību to cilvēku sirdīs un dzīvē, kurus viņš mīlēja.”³

Džordža Alberta Smita mācības

Tā Kunga Gars ir laipns, nevis skarbs un kritizējošs.

Dažkārt es jūtos bēdīgs, kad es dzirdu, ka tiek teikti nelaipni vārdi, ko saka ne tikai cilvēki mūsu Baznīcā, bet arī cilvēki pasaulē. Nelaipni vārdi parasti netiek teikti pēc Tā Kunga iedvesmas. Tā Kunga Gars ir laipns; tas ir pacietības gars; tas ir žēlsirdības un mīlestības, un iecietības, un izturības gars; un nav neviena no mums, kuram nevajadzētu šīs visas īpašības, kas veidojas mūsu Debesu Tēva Gara ietekmē.⁴

Jāizmanto katra ietekme, kas ved uz mieru. Lucifers izmanto jebkādus līdzekļus, lai iznīcinātu cilvēces ģimenes dvēseles. Viņš ir aktīvāks kā jebkad iepriekš, un viņš darbojas ļoti viltīgi. Es netērēšu laiku, lai raksturotu, ko viņš izmanto, taču ir kāds veids, ko viņš pielieto un ir pielietojis kopš pasaules iesākuma, un tas ir — kārdināt cilvēku sagraut cita cilvēka reputāciju, sakot par viņu nelaipnus vārdus.⁵

Ir tik viegli kritizēt kādu citu cilvēku, tik viegli atrast kādu kļūdu, un reizēm mēs skarbi runājam par saviem kaimiņiem un draugiem. Tad nu mūsu Debesu Tēvs mums ir devis šo … :

„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.

Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.

Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?

Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, — un redzi, baļķis tavā paša acī?” [Mateja 7:1–4.]

Mums ir ieteikts nebūt kritiskiem, nebūt nelaipniem un nerunāt skarbi par saviem līdzcilvēkiem. Mums būtu jābūt labākajiem paraugiem pasaulē. Padomājiet par kritiku mūsdienās. Paņemiet laikrakstus un jūs ieraudzīsiet nelaipnus vārdus, ko cilvēki saka par citiem, un tomēr cilvēkam, kurš kritizē, bieži vien pašam ir baļķis acī un viņš nepavisam nevar visu skaidri saredzēt, taču viņš domā, ka viņa brāļa acī ir skabarga.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 218. lpp.]

Vai mums nepiemīt samērā liela nosliece saskatīt savos kaimiņos vājības? Tomēr tas ir pretēji Jēzus Kristus evaņģēlija mācībām. Pastāv ļaužu grupa, kas vienmēr meklē kļūdas un postoši kritizē. Kritika var būt dažāda. Ja mēs varam konstruktīvi vērtēt Tā Kunga Gara ietekmē, mēs varam kaut ko atbilstoši un noderīgi mainīt. Taču, ja mēs meklējam vainu, norādot uz citu cilvēku vājībām un neveiksmēm, tā nekad nav mūsu Debesu Tēva Gara sadraudzība un tas vienmēr ir kaitīgi.⁷

Mums vajadzētu meklēt tikumus citos cilvēkos un sirsnīgi viņus uzslavēt.

Šovakar es šeit stāvu, lai runātu par cilvēku, kurš pirms vairākiem gadiem ir devies mājās. … Es runāju par Frensisu M. Laimanu [no Divpadsmit apustuļu kvoruma], un es jums vēlos teikt, ka šis diženais cilvēks bija maigs kā zīdainis, tikpat maigs kā mazs bērns, un viņa vēlme palīdzēt un iedrošināt bija brīnišķīga. Es esmu daudzkārt dzirdējis, ka viņš uzslavē savus brāļus, kad viņi ir paveikuši kaut ko uzslavas cienīgu — kāds bija teicis labu runu, cits bija sniedzis pārliecinošu liecību, vēl kāds bija paveicis ko citu, kas bija uzslavas cienīgs. Es esmu redzējis viņu apliekam savu roku ap viņiem un sakām: „Es lepojos ar tevi un to labo, ko tu esi paveicis.” Vai tas nav brīnišķīgs veids, kā dzīvot? Tas ir veids, kā mēs varam kļūt laimīgi. Ja tā vietā, lai būtu skaudīgi, mēs saskatītu un novērtētu, un uzslavētu savu līdzcilvēku tikumus un spējas, ja mēs saskatītu labā spēku [citos cilvēkos], cik gan brīnišķīgi tas būs!

Daudzi no mums dzīvo gaisotnē, kurā mēs esam gandrīz mēmi, lai uzslavētu līdzcilvēkus. Šķiet, ka mēs nespējam pateikt to, ko mēs varētu pateikt … citiem par svētību. Saskatīsim mūsu līdzcilvēku tikumus un vērosim viņus, lai padarītu viņus laimīgus, viņus uzslavēdami.⁸

Es lūdzu jūs, mani brāļi un māsas, būsim dāsni cits pret citu. Būsim pacietīgi cits pret citu, jo mēs vēlamies, lai citi izturētos tā pret mums. Saskatīsim savu kaimiņu un savu draugu tikumus un runāsim par šiem tikumiem, nevis meklēsim vainu vai kritizēsim. Ja mēs to darīsim, mēs izstarosim gaismu, un tie, kuri mūs pazīst vislabāk, mūs mīlēs.⁹ [Skat. 3. ieteikumu 219. lpp.]

Laipnībai piemīt spēks vadīt cilvēkus, lai labotu savas kļūdas.

Ir cilvēki, kuri pieļaus kļūdas. Šodien mūsu vidū ir cilvēki, kuri ir novirzījušies no ceļa, taču viņi ir mūsu Kunga bērni un Viņš mīl viņus. Viņš jums un man ir devis tiesības iet pie viņiem laipnībā un mīlestībā, un ar pacietību un vēloties svētīt, novērst no kļūdām, ko viņi pieļauj. Mans pienākums nav tiesāt kādus no tiem, kuri ir pieļāvuši kļūdas un joprojām pieļauj kļūdas, ja vien es tam netieku aicināts ar pilnvarām, kas man varētu tikt piešķirtas. Taču mans pienākums, ja es redzu, ka viņi rīkojas nepareizi, ir kaut kādā veidā, ja iespējams, uzvest viņus atpakaļ uz ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi celestiālajā valstībā.¹⁰

Nesūdzēsimies par saviem draugiem vai kaimiņiem, ja viņi nedara to, ko mēs vēlamies. Tā vietā ar mīlestību vērsīsim viņus darīt to, ko mūsu Debesu Tēvs vēlas. Mēs to varam darīt, turklāt, viņu paļāvību un viņu mīlestību mēs nevaram iegūt nekādā citā veidā.¹¹

Cik gan lielu prieku, mierinājumu un gandarījumu ar laipnību mēs varam ienest savu kaimiņu un draugu dzīvē! Es vēlētos rakstīt šo vārdu ar lieliem burtiem un izgreznot to. Laipnība ir spēks, ko mums ir devis Dievs, lai atvērtu nocietinātas sirdis un pakļautu stūrgalvīgas dvēseles, un vestu tās pie Viņa nolūku izpratnes.¹² [Skat. 4. ieteikumu 219. lpp.]

Mīlestība un laipnība mūsu mājās palīdzēs bērniem uzklausīt mūsu padomu.

Tas ir mūsu pienākums — es teiktu, ka tā ir mūsu privilēģija, kā arī mūsu pienākums, — veltīt pietiekami daudz laika, lai ieskautu savus bērnus drošībā un mīlētu viņus, un izpelnītos viņu mīlestību tā, lai viņi būtu priecīgi uzklausīt mūsu ieteikumus un padomus.¹³

Dzīvojiet mīlestībā un laipnībā tā, lai jūsu mājās būtu gan miers, gan lūgšana, gan pateicība. Neļaujiet savām mājām kļūt tikai par vietu, kur pa nakti jūs noliekat savas cepures un saņemat maltītes, un tad ātri steidzaties uz kādu citu vietu, bet padariet savas mājas par Tā Kunga Gara mājvietu.¹⁴

Es lūdzu, lai mēs varētu tikt piepildīti ar garu, kas nāk no [Tā Kunga], un tas ir mīlestības, laipnības, izpalīdzības, pacietības un iecietības gars. Ja mēs saglabāsim šo garu savās mājās, mūsu zēni un meitenes izaugs par tādiem, kādus mēs vēlamies viņus redzēt.¹⁵

Es atceros, ka pirms dažiem gadiem es vilcienā devos uz ziemeļiem. Sēdvietu vagonā es redzēju sēžam kādu sievieti, kuru es pazinu. … Viņa mani atpazina, kad es gāju pa eju. Viņa uzrunāja mani, un es vaicāju: „Kur jūs dodaties?” Viņa teica: „Es dodos uz Portlendu, [Oregonu].” Es zināju, ka šī ģimene nebija turīga. Es zināju, ka šī sieviete bija vairāku dēlu māte, tāpēc es teicu: „Kāpēc jūs dodaties uz Portlendu?” Viņa teica: „Man tur slimnīcā ir dēls.”

Es nezināju, ka kāds no viņas bērniem bija pārcēlies, tāpēc es viņu izjautāju nedaudz vairāk, un viņa man atvēra savu sirdi. Viņa teica: „Pirms dažām nedēļām mans jaunākais dēls devās prom no mājām un nepateica, kurp viņš dodas. Mēs no viņa nesaņēmām nekādu ziņu, taču viņš bez šaubām domāja, ka dosies pasaulē un pats to apskatīs, un pirmā ziņa, ko mēs saņēmām par viņa atrašanās vietu, bija, kad pienāca telegramma no Portlendas Žēlsirdības slimnīcas, pavēstot, ka mūsu zēns ir slims un atrodas tajā slimnīcā.” Viņa sacīja: „Protams, šī ziņa mūs ļoti šokēja. Bija nepieciešams sadabūt naudu un nekavējoties doties pie zēna.”

… Viņa bija gatava veikt visu garo diennakts braucienu, bez mazākā aizvainojuma par sava zēna nelaipnību un neapdomību, tikai domājot, ka viņš pieder viņai, ka Dievs viņai iedeva viņu un ka mūsu Debesu Tēvs sagaidīja no viņas, ka tiks izmantoti visi iespējamie līdzekļi, lai bagātinātu viņa dzīvi un sagatavotu viņu nākotnes iespējām. Tā nu visas garās nakts stundas, kamēr vilciens rībēja pa sliedēm, šī labā sieviete tur sēdēja, tiecoties pie sava zēna, ar katru jūdzi tuvojoties tam, pēc kā ilgojās viņas sirds. Beidzot, kad viņa ieradās, viņa pēc iespējas ātrāk devās uz slimnīcu. Sagadījās, ka vieta, kur man bija jāpaliek, nebija tālu no slimnīcas, tādēļ es devos turp, lai redzētu, kas ir noticis.

Šī jaukā māte sēdēja pie sava zēna gultas, kurš bija smagi saslimis ar plaušu karsoni, un viņš gulēja sāpēs. Viņa nepārmeta viņam par to, ka viņš bija nevērīgs pret viņu, viņa nebija aizvainota par viņa neapdomību un par viņa vieglprātību, viņa tikai bija pateicīga, ka varēja būt kopā ar savu zēnu, ko viņai bija devis Dievs. Viņa centās izārstēt bērnu, kuru viņa bija laidusi šajā pasaulē pēc tam, kad bija noslēgusi derību ar savu Debesu Tēvu. Starp citu, viņam bija aptuveni 16 gadi — taču viņš joprojām bija viņas bērniņš. Viņa centās uzmundrināt viņu, stāstot viņam to, kas viņu darītu laimīgu, norādot viņam uz iespējām, kas viņam pavērsies, kad viņš būs vesels. Bēdu un ciešanu vietā, kas telpu pildīja pirms viņas ierašanās, šī zēna seju pārklāja pilnīgs gaismas, miera un laimes oreols, kad viņš raudzījās savas mātes sejā, kura bija piedāvājusi savu dzīvību, lai viņš varētu būt, un kura šajā reizē bija veikusi šo lielo attālumu, lai sēdētu viņam blakus un palīdzētu viņam atveseļoties.

Es dažkārt prātoju, vai šīs mātes aptver, cik viņas ir brīnišķīgas savu bērnu acīs šādos gadījumos. Šis zēns apņēmās, pirms viņa māte tur bija pavadījusi pat īsu brīdi, ka viņš nekad vairs nenodos viņu, nekad vairs nebūs nevērīgs pret to, ko viņa ir devusi viņam, un nolēma, ka vārdu, kas viņam bija dots, viņš turēs godā tik ilgi, kamēr vien dzīvos.¹⁶ [Skat. 5. ieteikumu 219. lpp.]

Es lūdzu, lai mūsu Kunga evaņģēlija mīlestība mājotu mūsu dvēselēs un bagātinātu mūsu dzīvi, lai tā liktu vīriem būt laipnākiem pret sievām un sievām būt laipnākām pret vīriem, vecākiem laipnākiem pret bērniem un bērniem — pret vecākiem, jo Jēzus Kristus evaņģēlijs ir mīlestības un laipnības evaņģēlijs.¹⁷

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Izlasiet stāstu par Džordžu Albertu Smitu, kad viņš pagatavoja limonādi nogurušajiem strādniekiem (211. lpp.). Kad jūs esat redzējuši, ka kāda laipna rīcība mīkstina cilvēka sirdi? Kādas problēmas, jūsuprāt, varētu atrisināt „mīlestības un laipnības gars”?
Prezidents Smits mācīja, ka „mums būtu jābūt labākajiem paraugiem pasaulē”, nekritizējot nevienu (214. lpp.). Kādās situācijās mēs varam rādīt šādu priekšzīmi? Kādēļ, jūsuprāt, skarba kritika un pelšana ir tik kaitīga?
214.–215. lpp. prezidents Smits stāsta par elderu Frensisu M. Laimanu, kurš mēdza regulāri uzslavēt savus brāļus. Kā jūs ir ietekmējis tas, ka kāds jūs ir sirsnīgi uzslavējis? Brīdi padomājiet par kādu cilvēku, ko jums vajadzētu uzslavēt.
Prezidents Smits mācīja, ka „laipnība ir spēks, ko mums ir devis Dievs, lai atvērtu nocietinātas sirdis” (216. lpp.). Kādus Svēto Rakstu stāstus jūs varat atcerēties, kas ilustrē šo principu? (Dažus piemērus skat. Mateja 9:10–13; Almas 20:1–27.)
Pārlasiet stāstu par māti, kura apmeklēja savu dēlu slimnīcā (216.–218. lpp.). Kādēļ dažkārt ir grūti reaģēt tā, kā to darīja māte šajā stāstā, kad bērns noklīst neceļos? Ar lūgšanu pārdomājiet, kā laipna un pacietīga attieksme varētu uzlabot jūsu attiecības ar ģimenes locekļiem.

Saistītie Svētie Raksti: Sal. pam. 15:1; Mateja 18:15; Jāņa 8:2–11; Efeziešiem 4:29–32; 3. Nefijs 12:22–24; Mācība un Derības 121:41–46

Mācīšanas padoms: Pārrunas nelielās grupās „sniedz iespējas piedalīties nodarbībā daudziem cilvēkiem. Cilvēki, kuri parasti vilcinās iesaistīties nodarbībā, nelielās grupās varētu dalīties domās, ko viņi neteiktu visu dalībnieku klātbūtnē” (Teaching, No Greater Call, 161).

„Vectēvs klusi pagatavoja nedaudz limonādes un uz paplātes uzlika dažas glāzes un krūku, un to iznesa strādniekiem.”

„Dzīvojiet mīlestībā un laipnībā tā, lai jūsu mājās būtu gan miers, gan lūgšana, gan pateicība.”