8. nodaļa

Tempļa svētības mums un mūsu priekštečiem

Tempļu nolūks ir nodrošināt vietu, kur var veikt svētus priekšrakstus dzīvo un mirušo labā.

No Džordža Alberta Smita dzīves

1905. gadā jaunais apustulis Džordžs Alberts Smits kopā ar prezidentu Džozefu F. Smitu un citiem Divpadsmito kvoruma locekļiem apmeklēja vairākas nozīmīgas Baznīcas vēsturiskās vietas. Viena no vietām, ko viņi apmeklēja, bija Kērtlande, Ohaio štatā, kur agrīnie svētie uzcēla pirmo templi šajā atklāšanā. „Ieraugot pilsētu,” elders Smits atminējās, „pirmais, kas pavērās mūsu skatienam, bija skaistais Kērtlandes templis. … Tur pravietis Džozefs Smits un [Olivers Kauderijs] redzēja Glābēju uz kanceles margām. Tur Mozus viņiem nodeva Israēla sapulcināšanas atslēgas un Ēlija un Elija nāca savu aicinājumu spēkā un majestātiskumā un piešķīra atslēgas, kas bija nodotas viņu gādībā laikā, kad viņi kalpoja uz Zemes.

Kad grupa gāja cauri templim, elders Smits domāja par uzticīgajiem svētajiem, kuri to uzcēla. „Kad mēs aptvērām, ka ēku cēla ārkārtīgi nabadzīgi cilvēki, ka drosmīgi vīri strādāja dienas laikā, ieliekot pamatus un ceļot šīs ēkas sienas, un tad pa nakti ar ieročiem to sargāja no tiem, kuri zvērēja, ka ēka nekad netiks pabeigta, mēs sajutām, ka tas nebija brīnums, ka Tas Kungs pieņēma viņu upurus un svētīja viņus tā, kā tikai daži cilvēki uz Zemes ir svētīti.”¹

Pēc vairākiem gadiem, kad prezidents Smits bija iesvētīts par Baznīcas vadītāju, viņš iesvētīja Aidahofolzas Aidaho Templi. Iesvētīšanas lūgšanā viņš pauda pateicību par glābšanas darbu, kas tiek veikts templī dzīvo un mirušo labā:

„Mēs pateicamies Tev, ak, Dievs, par Elijas, senatnes pravieša, sūtīšanu, kuram bija … „[uzticētas] atslēgas spēkam pievērst tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis tēviem, lai visa zeme netiktu sista ar lāstu”. [M&D 27:9.] Mēs pateicamies Tev, ka viņš tika sūtīts pie Tava kalpa Džozefa Smita, lai piešķirtu atslēgas un pilnvaras darba veikšanai par mirušajiem un atklātu, ka glābšanas iecere aptver visu cilvēces ģimeni, ka evaņģēlijs savā vērienā ir universāls un ka Tu neuzlūko cilvēka vaigu un esi nodrošinājis glābšanas evaņģēlija sludināšanu gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Mēs esam ļoti pateicīgi Tev, ka glābšana tiek nodrošināta visiem, kuri vēlas tikt izglābti Tavā valstībā.

Kaut Taviem ļaudīm patiktu pētīt savu priekšteču radurakstus, lai viņi kļūtu par atsvabinātājiem Ciānas kalnā, kalpojot Tavos tempļos savu mirušo tuvinieku labā. Mēs lūdzam arī, lai Elijas gars spēcīgi ietekmētu visus cilvēkus it visur, lai viņi būtu iedvesmoti apkopot un padarīt pieejamus savu priekšteču radurakstus; un lai Tavi uzticīgie bērni varētu izmantot Tavus svētos tempļus, kuros veikt visus priekšrakstus mirušo labā viņu mūžīgai paaugstināšanai.”

Prezidents Smits savā lūgšanā arī atzina, ka templis patiesi ir Tā Kunga nams un vieta, kur var sajust Dieva klātbūtni:

„Šodien mēs šeit un tagad Tev iesvētām templi ar visu, kas saistīts ar to, lai tas varētu būt svēts Tavās acīs; lai tas varētu būt lūgšanu nams, slavas un pielūgsmes nams, lai Tava godība būtu pār to un tajā pastāvīgi būtu Tava svētā klātbūtne; un lai tā būtu pieņemama mītne Tavam ļoti mīļotajam Dēlam, Jēzum Kristum, mūsu Glābējam; lai tas tiktu gan iesvētīts, gan veltīts visās tā daļās Tev, un mēs lūdzam, lai visi tie, kuri pārkāps šī Tava nama slieksni, būtu tā svētuma iespaidoti. …

Mēs lūdzam Tevi, mūsu Debesu Tēvs, lai Tava klātbūtne būtu vienmēr šeit sajūtama, lai visi, kas sapulcējas šeit, saprastu, ka viņi ir Tavi viesi un ka šis ir Tavs nams.”² [Skat. 1. ieteikumu 86. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Templī mēs saņemam svētus priekšrakstus, tostarp priekšrakstus, kas ģimenes saista uz mūžību.

Lai mēs varētu būt sagatavoti [celestiālajai] valstībai, Tas Kungs Savā žēlastībā atjaunoja Jēzus Kristus evaņģēliju šajās pēdējās dienās un sniedza dievišķas pilnvaras, un tad Saviem bērniem ļāva izprast, kā saņemt un veikt noteiktus priekšrakstus. Tādēļ tiek būvēti tempļi, un šajos tempļos tiem cilvēkiem, kuri vēlas vietu celestiālajā valstībā, ir iespēja saņemt savas svētības, lai bagātinātu savas dzīves un sagatavotos šai valstībai.³

Mēs esam vienīgie cilvēki pasaulē, kuri zina, kāds ir tempļu nolūks.⁴

Katrs [templis] ir ticis celts vienam diženam mūžīgam nolūkam — lai būtu par Tā Kunga namu un nodrošinātu svētu un piemērotu vietu svētu priekšrakstu veikšanai, kas saista uz Zemes tāpat kā debesīs, t. i., priekšrakstu veikšanai mirušo un dzīvo labā, kas nodrošina tiem, kuri tos saņem un kuri ir uzticīgi savām derībām, savu ģimeņu piederību un iespējas saglabāt attiecības tajās, kas ir bezgalīgas pasaules un paaugstināšanas iegūšana kopā ar savām ģimenēm mūsu Tēva celestiālajā valstībā.⁵

Mums vajadzētu būt pateicīgiem par zināšanām par laulības derības mūžīgumu. Ja mums tikai šinī vien dzīvē būtu cerība, mēs patiešām būtu visnožēlojamākie cilvēki [skat. 1. korintiešiem 15:19]. Pārliecība, ka mūsu attiecības, kas mums ir šeit kā vecākiem un bērniem, kā vīriem un sievām turpināsies debesīs un ka šis ir tikai sākums diženajai un brīnišķīgajai valstībai, ko mūsu Tēvs ir nolēmis ļaut mums iemantot viņpasaulē, mūs piepilda ar cerību un prieku.⁶

Ja es domātu tā, kā domā tik daudzi cilvēki, ka tagad, kad mana mīļotā sieva un mani mīļotie vecāki ir miruši, ka viņi ir aizgājuši no manas dzīves uz visiem laikiem un ka es nekad viņus vairs neredzēšu, tas man atņemtu vienu no lielākajiem priekiem, kas man ir šajā dzīvē, — ieceri par satikšanos ar viņiem, par viņu sveicienu un viņu mīlestības saņemšanu, un pateikšanos viņiem no visas sirds par visu, ko viņi manā labā ir darījuši.

Taču ir daudzi, daudzi miljoni mūsu Tēva bērnu, kuri nezina, ka, saņemot noteiktus priekšrakstus, ko noteicis mūsu Debesu Tēvs, vīri un sievas var būt vienoti uz laiku un uz mūžību un mūžīgi baudīt savu bērnu klātbūtni. Cik gan pateicīgiem mums jābūt par šīm zināšanām!⁷

Pasaulē ir tikai dažas vietas, kur mēs varam tikt laulāti uz mūžību, un tas ir Dieva tempļos. … Ir daudz mūsu brāļu un māsu, kas visi ir mūsu Debesu Tēva bērni, kuriem ir liegta šī privilēģija … nenovēršamu iemeslu dēļ. Taču, ja viņi dzīvo cienīgi un ja viņi būtu izmantojuši šo privilēģiju, ja viņiem būtu bijusi tāda iespēja, viņi neko nezaudēs šo pagaidu nelabvēlīgo apstākļu dēļ. Taču tagad padomājiet, cik gan lielāka atbildība ir tiem, kuri dzīvo vietās, kur vīrieši un sievietes var tikt savienoti uz mūžību un kur viņi var doties un veikt darbu savu mirušo labā! Pasaules cilvēkiem nav šādas svētības. Es prātoju, vai mēs to pietiekami novērtējam. …

Apmācīsim mūsu jaunos cilvēkus šajos jautājumos no viņu bērnības, lai tad, kad viņi sasniedz laulības vecumu, viņu prātos nebūtu jautājumu par to, kur vai kā jātiek izpildītam šim svētajam priekšrakstam, vai kurš to izpildīs — jo templis ir vienīgā vieta, kur to var izpildīt uz laiku un uz mūžību.⁸

Es pateicos [Tam Kungam] par visiem Tā Kunga Nama priekšrakstiem, ko es esmu saņēmis, un katrs no tiem nav bijis domāts tikai man vienam, taču man ir bijis atļauts saņemt daļu no tā, kas ir domāts visiem Viņa bērniem, lai kur viņi būtu, ja vien viņi vēlas saņemt to, ko Viņš tiem piedāvā, kā kaut ko bez maksas un tajā pašā laikā nenovērtējamu.⁹

Visi … tempļi, kas ir uzcelti vai kas vēl tiks iesvētīti, izrādīsies ārkārtīgi liela svētība visiem tiem, kuri cienīgi izmantos šo privilēģiju — tos lietot gan savā, gan savu mirušo tuvinieku labā.¹⁰ [Skat. 2. ieteikumu 86. lpp.]

Veicot tempļa darbu, mēs saviem mirušajiem priekštečiem padarām pieejamas mūžīgas svētības.

Ģenealoģijas biedrība ir veltījusi daudzus gadus, lai apkopotu [ģimenes vēstures] informāciju, un citi ir veltījuši daudzus gadus, dodoties uz Tā Kunga namu, lai kristītos par tiem, kuri ir miruši, lai piesaistītu vīrus un sievas, un bērnus citu citam, lai vienotu ģimeni, kā mūsu Debesu Tēvs to mums ir norādījis. Ko es daru šajā sakarā? Vai es daru savu daļu? Mūsu Debesu Tēvs caur Džozefu Smitu teica cilvēkiem, ka, ja vien mēs neveiksim darbu savu mirušo labā, mēs zaudēsim savas svētības un mēs tiksim izdeldēti, un viena no beidzamajām lietām, ko pravietis centās darīt, bija pabeigt templi, kurā ļaudis varētu doties un veikt darbu savu mirušo labā. Tas bija ļoti nozīmīgi. Kādam tas ir jādara.¹¹

Es atceros stāstu par diviem brāļiem, kuri dzīvoja kādā pilsētā Jūtas štata ziemeļos. Vecākais brālis Henrijs bija baņķieris un tirgotājs, un viņam bija lieli ienākumi. Otrs brālis Džordžs bija lauksaimnieks, un viņam nebija īpaši lielu ienākumu, bet viņam bija vēlēšanās veikt tempļa darbu savu mirušo labā. Viņš pētīja savus radurakstus un devās uz templi, un veica darbu mirušo labā.

Kādu dienu Džordžs teica Henrijam: „Es domāju, ka tev vajadzētu doties uz templi un palīdzēt.”

Taču Henrijs teica: „Man nav laika ar ko tādu nodarboties. Man visu laiku paņem manas uzņēmējdarbības veikšana.” …

Gadu vēlāk Henrijs atnāca pie Džordža mājās un teica: „Džordž, es redzēju sapni, un tas mani uztrauc. Es prātoju, vai tu man varētu pateikt, ko tas nozīmē?”

Džordžs vaicāja: „Par ko tu sapņoji, Henrij?”

Henrijs teica: „Es sapņoju, ka mēs ar tevi esam aizgājuši no šīs dzīves un esam priekškara otrā pusē. Ejot kopā, mēs ienācām kādā skaistā pilsētā. Cilvēki daudzās vietās bija pulcējušies grupās, un katrā vietā viņi paspieda tev roku un apskāva tevi, un svētīja tevi, un teica, cik ļoti viņi ir pateicīgi, ka var tevi redzēt, bet,” viņš teica, „man viņi vispār nepievērsa uzmanību; viņi nebija pret mani draudzīgi. Ko tas nozīmē?”

Džordžs vaicāja: „Vai tu domā, ka mēs bijām priekškara otrā pusē?”

„Jā.”

„Nu, tas ir tas, par ko es ar tevi jau runāju. Es esmu centies tevi pierunāt darīt darbu to cilvēku labā, kuri ir aiz priekškara. Es esmu paveicis darbu par daudziem no viņiem, taču vēl ir jāveic darbs daudzu citu labā. … Būtu labāk, ja tu sāktu veikt šo darbu, jo tu esi guvis priekšstatu par to, kas ar tevi notiks, kad tu tur nokļūsi, ja tu nedarīsi savu darba daļu viņu labā. [Skat. 3. ieteikumu 86. lpp.]

Es diezgan daudz reižu esmu domājis par šo stāstu no minēto divu brāļu dzīves. Daudzi cilvēki neizprot dzīves nopietnību un svētumu; tie neizprot mūžīgās laulības svētumu. Dažiem no mūsu cilvēkiem nav nekādas intereses par saviem radurakstiem. Viņi nemaz nerūpējas par saviem priekštečiem; vismaz tā varētu padomāt, redzot viņu izturēšanos. Viņi nedodas uz templi, lai veiktu darbu savu mirušo labā. …

… Pēc tam, kad mēs esam bijuši Tā Kunga namā, lai saņemtu savas svētības, padomāsim par mūsu pienākumu pret mūsu priekštečiem. Kā jūs tiksit sagaidīti, kad dosities uz viņpasauli? Vai jūs būsiet tas, kuram viņi sniegsies pretī un svētīs cauri mūžības laikmetiem, vai arī jūs būsiet līdzīgs otrajam brālim, kurš šeit savtīgi risināja savas problēmas un nepalīdzēja tiem, kuri paši sev nevarēja vairs palīdzēt?¹²

Jūs zināt, ka mūs visus vieno diženais darbs, kas tiek veikts mūsu Tēva tempļos, kur ģimenes, kas iepriekš nebija vienotas, tiek savienotas ar Svētās Priesterības spēku. Tas Kungs iecerēja, ka ikvienam no Viņa dēliem un meitām būs iespēja tapt svētītam, ne tikai šeit uz Zemes, bet baudīt mūžīgas svētības.

Padomājiet par to cilvēku ziedošanos un uzticību, kuri dienu no dienas dodas uz šiem tempļiem un kalpo tiem, kuri aizgājuši uz viņpasauli, un ziniet, ka tie, kuri atrodas viņpasaulē, ir tikpat nobažījušies par mums. Viņi lūdz par mums un mūsu panākumiem. Viņi savā veidā aizlūdz par saviem pēctečiem, par savām nākamām paaudzēm, kas dzīvo uz Zemes.¹³

Tas Kungs mums palīdzēs, kad mēs meklēsim savus mirušos tuviniekus.

Pirms vairākiem gadiem Čikāgā izstādes „Century of Progress” laikā es kādu dienu devos pie mūsu Baznīcas stenda un vaicāju misionāriem, kurš ir atbildīgs par šo ievērojamo kultūras un zinātnisko izstādi.

Viņi man pateica, ka šo cilvēku sauc Doss, un es jautāju: „Vai viņš ir Čārlza G. Dosa brālis, kurš bija Amerikas Savienoto Valstu viceprezidents un arī vēstnieks Lielbritānijā?”

Un viņi atbildēja: „Jā.”

„Labi,” es teicu, „man prieks to uzzināt. Tā ir sagadījies, ka es viņu pazīstu.”

Es teicu pie sevis: „Es domāju, ka viņam piezvanīšu. Noteikti viņš ir Henrijs Doss.” Es pazinu Henriju Dosu, tādēļ es devos pie telefona un piezvanīju uz viņa biroju. Viņa sekretāre … pateica Dosa kungam, ka Džordžs Alberts Smits no Soltleiksitijas zvana un vēlas tikties ar viņu, un viņš pateica viņai, ka es esmu aicināts ierasties. Tādēļ tā vietā, lai liktu man gaidīt simts cilvēku rindā, kuri visi gaidīja savu kārtu, viņa ieveda mani pa sāndurvīm, un tur manā priekšā stāvēja kāds gara auguma vīrietis, kuru es nekad iepriekš savā dzīvē nebiju redzējis.

Viņš teica: „Es esmu Dosa kungs.”

Viņš bija ļoti jauks, taču jūs varat iedomāties, cik samulsis es jutos. Viņš bija Dosa kungs, un viņš arī bija vēstnieka Dosa brālis, taču viņš bija Rufuss Doss. Es nezināju, ka pasaulē ir tāds Rufuss Doss.

„Nu,” es teicu, „es atnācu, lai jums pateiktu, ka šī ir brīnišķīga izstāde, un paustu savu pateicību par to, ko jūs esat paveicis, to organizējot un pārraugot. Paveiktais ir apbrīnas vērts, un tas ir ļoti izglītojošs pasākums daudziem cilvēkiem. Es saprotu, ka jūs esat aizņemts cilvēks, un tas ir viss, ko es vēlējos pateikt — jūs apsveikt, un pateikties jums.”

„Tas ir ļoti pieklājīgi,” viņš teica. „Nāciet iekšā.”

„Nē, tas ir viss, ko es vēlējos teikt,” es atbildēju.

Viņš teica: „Nāciet nu iekšā.”

Es teicu: „Nē, tur simtiem cilvēku gaida, lai ar jums tiktos.”

„Neviens no viņiem nepateiks neko tik jauku, ko jūs pateicāt.”

Tad nu es devos iekšā, bez kāda plāna un gandrīz bez elpas. Viņš mudināja mani apsēsties, un pēc tam es negaidīti teicu: „Starp citu, Dosa kungs, no kurienes nāk jūsu senči?”

„Vai jūs domājat Amerikā?” viņš vaicāja.

„Es domāju — jebkur.”

Viņš teica: „Vai jūs interesējaties par ģenealoģiju?”

„Pavisam noteikti,” es atbildēju. „Mums ir viena no labākajām ģenealoģijas bibliotēkām Soltleiksitijā.”

Viņš teica: „Uz brīdi atvainojiet mani,” un izgāja no sava biroja un atgriezās ar kartona kārbu, kas bija vecas ģimenes Bībeles lielumā. Viņš paņēma savu nazi, atvēra kārbu un izņēma iepakojumu, kas bija ietīts baltā zīdpapīrā. Viņš noņēma zīdpapīru un uz galda uzlika vienu no visskaistāk iesietām grāmatām, kādu es jebkad biju redzējis. Tā bija labi iespiesta un bagātīgi ilustrēta, un vāks bija eleganti apkalts ar zeltu.

Kad es to aplūkoju, es teicu: „Dosa kungs, tas ir skaists darinājums.”

„Tādam tam jābūt. Tas man izmaksāja divdesmit piecus tūkstošus dolāru.”

„Nu,” es teicu, „tas ir tā vērts.”

Viņš teica: „Vai tas jums ir kā vērts?”

Es teicu: „Būtu vērts, ja man tas būtu.”

Viņš teica: „Labi, jūs varat to ņemt!” — divdesmit piecus tūkstošus dolāru vērti raduraksti, ko manās rokās ielika vīrs, kuru es satiku tikai pirms piecām minūtēm! Es biju pārsteigts. Mūsu pirmā tikšanās turpinājās vēl kādu brīdi. Es viņam pateicu, cik ļoti es priecājos par to un ka es to ievietošu Solteiksitijas ģenealoģiskajā bibliotēkā.

Pirms es devos prom, viņš teica: „Smita kungs, tā ir manas mātes ģenealoģija, Geitsu ģenealoģija. Mēs gatavojam arī mana tēva ģenealoģiju — Dosu ģimeni. Tā būs līdzīga šai. Kad tā būs pabeigta, es vēlos jums nosūtīt arī tās eksemplāru.”

Piecdesmit tūkstošu dolāru vērta ģenealoģija! — un tikai tāpēc, ka es centos pret kādu būt laipns. Es nedomāju, ka tā bija tikai sagadīšanās. …

Tas Kungs palīdz mums; ir brīnišķīgi redzēt, kā ceļš tiek atvērts un kā citi cilvēki nereti tiek iedvesmoti sagatavot savus radurakstus. Taču reizēm mēs neizmantojam savas iespējas sagatavot savus radurakstus, neskatoties uz to, ka Tas Kungs ļoti skaidri ir teicis, ka, ja vien mēs neparūpēsimies par savu senču tempļa darbu, mēs tiksim noraidīti ar saviem mirušajiem [skat. M&D 124:32]. Tas ir ļoti nopietni. Tas ir kaut kas, ko mēs nevarēsim izmainīt, ja būsim izniekojuši savas iespējas līdz dzīves beigām. … Mēs nevaram gaidīt, ka citi veiks šo darbu mūsu vietā.

Tādēļ Tas Kungs visādi mudina, iesaka un dod mums padomu veikt šo darbu. Dažām ģimenēm, kuras pašas nevar veikt šo darbu, ir kāds cits cilvēks, kurš visu laiku strādā ar viņu tempļa ģenealoģiju un pierakstiem.

Ja mēs darām savu daļu, mūsu raduraksti mums atklāsies — reizēm vienā veidā, reizēm citā. Tādēļ es vēlos jums ieteikt, mani brāļi un māsas, — darīsim savu daļu.¹⁴ [Skat. 4. ieteikumu 86. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Izlasiet fragmentus no Aidahofolzas Aidaho Tempļa iesvētīšanas lūgšanas 78. lpp. un izlasiet M&D 109:1–5, 10–13 (panti no Kērtlandes Tempļa iesvētīšanas lūgšanas). Padomājiet par savām sajūtām, apmeklējot templi, un padomājiet par pieredzi, kas ir stiprinājusi jūsu liecību par to, ka templis ir Tā Kunga nams.
Kādus iemeslus prezidents Smits min tam, ka tiek celti tempļi? (skat. 79.–80. lpp.). Ko mēs varam darīt, lai mudinātu jaunos cilvēkus sagatavoties laulāties templī?
Izlasiet stāstu 81.–82. lpp. Kādi ir daži vienkārši veidi, kā kāds, kuram ir daudzi citi pienākumi, var piedalīties ģimenes vēstures darbā? Ko priesterības kvorumi un Palīdzības biedrība var darīt, lai piedalītos šajā darbā?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 84. lpp. Kā Tas Kungs ir jums palīdzējis, kad jūs centāties atrast informāciju par saviem priekštečiem? Kādas vēl svētības jūs esat saņēmuši no piedalīšanās ģimenes vēstures darbā?

Saistītie Svētie Raksti: Maleahija 3:23–24; Mācība un Derības 97:15–16; 110; 124:39–41; 128:9, 15–24.

Mācīšanas padoms: Kad viens cilvēks skaļi lasa prezidenta Smita mācības, aiciniet citus nodarbības dalībniekus „klausīties un atrast noteiktus principus vai domas. Ja tekstā ir neparasti vai sarežģīti vārdi vai frāzes, pirms lasīšanas tos paskaidrojiet. Ja kādam no grupas ir grūtības ar lasīšanu, lūdziet to darīt brīvprātīgi, nevis visiem pēc kārtas” (Teaching, No Greater Call, 56).

Kērtlandes Tempļa iekšpuse, kur Džozefam Smitam parādījās senais pravietis Elija un piešķīra saistīšanas spēku un atslēgas darba veikšanai par mirušajiem.

„Pasaulē ir tikai dažas vietas, kur mēs varam tikt laulāti uz mūžību, — Dieva tempļos.”

„Padomājiet par to cilvēku ziedošanos un uzticību, kuri dienu no dienas dodas uz šiem tempļiem un kalpo tiem, kuri ir aizgājuši uz viņpasauli.”