Prezidentu mācības
9. nodaļa: Atveriet savu dvēseli Tam Kungam lūgšanā


9. nodaļa

Atveriet savu dvēseli Tam Kungam lūgšanā

Caur personīgo un ģimenes lūgšanu mēs varam sajust Debesu Tēvu savā dzīvē un savās mājās.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Mājās, kur uzauga Džordžs Alberts Smits, lūgšanai bija svarīga nozīme. „Katrs ģimenes loceklis piedalījās personīgās un ģimenes lūgšanās,” viņš teica. „Jau diezgan agri savā dzīvē es uzzināju, ka Tas Kungs atbild uz lūgšanu, jo Viņš atbildēja uz manu lūgšanu, un daudzos veidos Viņš man sniedza Savu rūpju pierādījumus.”1

Pat savas dzīves nogalē prezidents Smits ar mīlestību atcerējās, kā viņa māte Sāra Fāra Smita mācīja viņu lūgt:

„Es bērnībā mācījos no Pēdējo dienu svēto mātes. Viena no manām pirmajām atmiņām — viņa paņēma mani pie rokas un uzveda augšup pa kāpnēm. Istabā bija divas gultas — gulta, kurā gulēja mani vecāki, un otrā pusē — neliela izvelkama gulta. Es to varu atcerēties, it kā tas būtu vakar. Kad bijām augšstāvā, viņa nosēdās līdzās manai nelielajai izvelkamai gultai. Viņa lika man nomesties uz ceļiem sev pretī. Viņa salika kopā manas rokas un paņēma tās savējās, un mācīja man pirmo lūgšanu. Es to nekad neaizmirsīšu. Es nevēlos to aizmirst. Tās ir vienas no jaukākajām manas dzīves atmiņām — eņģelim līdzīga māte sēž uz manas gultas malas un māca man lūgt.

Tā bija pavisam vienkārša lūgšana, bet … šī lūgšana man atvēra debesu logus. Šī lūgšana man pastiepa mana Debesu Tēva roku, jo viņa man paskaidroja, ko tā nozīmē, lai pat mazs bērns spētu saprast. Kopš tās dienas līdz šodienai, kaut arī es esmu nobraucis aptuveni miljons jūdžu, ceļojot pārējo mūsu Tēva bērnu starpā visā pasaulē, katru dienu un katru nakti, lai kur es biju, kad es devos gulēt vai piecēlos no savas gultas, es jutu, ka esmu tuvu savam Debesu Tēvam. Viņš nav tālu prom.”2

Prezidents Smits savas dzīves laikā paļāvās uz lūgšanu ne tikai kā uz līdzekli, lai tuvotos Dievam, bet arī lai vajadzību brīžos lūgtu Viņam palīdzību. Kādu dienu peldot Klusajā okeānā, Kalifornijas piekrastē, viņam bija šāda pieredze:

„Mani uzskatīja par ļoti labu peldētāju, un man ļoti patika šis sporta veids. Tajā dienā bija ļoti liels paisums un ļoti vējains. Kad es pametu piekrasti un iepeldēju okeānā, es izniru cauri lielām bangām, kad tās gāzās un šļācās man pāri. Mans mērķis bija tikt tālāk par bangām, kur es varētu atgulties uz savas muguras un peldēt pa lielajiem viļņiem augšup un lejup.

Kamēr es šādā veidā peldējos, sašķēlās kāds ļoti liels vilnis, pirms es spēju atgūties pēc niršanas cauri iepriekšējam vilnim. Šis otrais vilnis mani satvēra un nometa okeāna dibenā. Es sajutu, ka apakšstraume mani iznesa virspusē. Šajā brīdī nāca daudzi viļņi straujā secībā, un es nespēju atgūties, lai spētu iznirt tiem cauri. Es aptvēru, ka man strauji sāk zust spēks, ka man būs nepieciešams sameklēt kādu palīdzību. Uzpeldot uz kāda milzīga viļņa, es netālu pamanīju estakādes balstu un nodomāju, ka, ja es ar pārcilvēciskām pūlēm spētu sasniegt balstus, tad būtu drošībā un spētu izglābt savu dzīvību.

Es klusi lūdzu savu Debesu Tēvu dot man spēku sasniegt savu mērķi. Kad es tiku aizskalots rokas stiepiena attālumā no balsta, es pastiepos un apliku savas rokas ap vienu no tiem. Tie bija pārklāti ar asām, tumši zilām jūras pīlītēm, un, kamēr es biju aplicis savas rokas un kājas ap balstu, tie sagrieza man krūtis, kājas un ciskas. Es turējos tik ilgi, cik spēju izturēt sāpes, un gaidīju kādu lielu draudzīgu vilni, kas nāktu man talkā, lai es varētu uzmesties uz tā un nokļūt līdz nākamajam balstam, kas atradās tuvāk krastam. Katru reizi ar lūgšanu savā sirdī es pieliku pūles, lai ar putojoša viļņa palīdzību ceļotu no viena balsta pie nākamā.

Lēni, bet nekļūdīgi un ar lielām grūtībām es nokļuvu līdz piekrastei, kur ūdens bija pietiekami sekls, ka es varēju aiziet līdz pludmalei. Kad es sasniedzu sauso smilšu drošību, es nespēkā nokritu. Es biju tik ļoti noguris, bijis tik tuvu noslīkšanai, ka es nespēju doties mājās, pirms es kādu laiku nebiju atpūties. Guļot drošībā siltajās smiltīs, es domāju par mokošo pieredzi, kas man nupat kā bija, un mana sirds bija pilna pateicības un pazemības, ka Tas Kungs bija … pasargājis manu dzīvību.”3 [Skat. 1. ieteikumu 96. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Caur lūgšanu mēs varam sarunāties ar mūsu Debesu Tēvu, it kā Viņš būtu līdzās.

Tā ir brīnišķīga svētība, ko mēs baudām šajā saspringtajā un nedrošajā laikā, — justies drošiem par dievišķas vadības saņemšanu, personīgi ticēt Dievam, kurš interesējas par mums un kurš dzird mūsu lūgšanas un atbild uz tām.4

Pirms daudziem gadiem … es dzirdēju par kādu deviņus gadus vecu zēnu, bāreni, kuru steigšus veda uz slimnīcu, jo izmeklēšanā tika konstatēts, ka viņu steidzami vajag operēt. Viņš dzīvoja kopā ar draugiem, kuri bija viņam devuši pajumti. Viņa tēvs un māte, (kad viņi bija dzīvi), bija viņam mācījuši lūgt; tādēļ, kad viņš nokļuva slimnīcā, pirmais, ko viņš vēlējās, bija, lai Tas Kungs viņam palīdzētu.

Ārsti nolēma apspriesties. Kad viņu iestūma operāciju telpā, viņš paskatījās visapkārt un ieraudzīja māsiņas un ārstus, kuri bija apsprieduši viņa stāvokli. Viņš zināja, ka stāvoklis ir nopietns, un viņš teica vienam no ārstiem, kurš gatavojās dot viņam anestēzijas līdzekli: „Dakter, vai pirms operācijas sākšanas jūs, lūdzu, palūgtu par mani?”

Ārsts, manāmi samulsis, atvainojās un teica: „Es nevaru par tevi lūgt.” Tad zēns vaicāja citiem ārstiem, un atbilde bija līdzīga.

Beidzot notika kaut kas ļoti nozīmīgs; šis mazais zēns teica: „Ja jūs nevarat lūgt par mani, vai jūs, lūdzu, pagaidītu, kamēr es palūdzu par sevi?”

Viņi noņēma palagu, un viņš nometās ceļos uz operāciju galda, nolieca savu galvu un teica: „Debesu Tēvs, es esmu tikai bārenis. Es esmu smagi slims. Vai Tu, lūdzu, padarīsi mani veselu? Svētī šos cilvēkus, kuri operēs, lai viņi to darītu pareizi. Ja Tu padarīsi mani veselu, es centīšos izaugt par labu cilvēku. Paldies Tev, Debesu Tēvs, ka palīdzi man izveseļoties.”

Kad viņš pabeidza lūgt, viņš apgūlās. Ārstu un māsiņu acis bija asaru pilnas. Tad viņš teica: „Es esmu gatavs.”

Operācija tika veikta. Mazais zēns tika aizvests atpakaļ uz savu istabu, un pēc dažām dienām viņu izrakstīja no slimnīcas, jo viņš bija ceļā uz pilnīgu izveseļošanos.

Pēc dažām dienām kāds vīrs, kurš bija dzirdējis par šo gadījumu, apmeklēja vienu no ķirurgiem, kurš bija piedalījies operācijas veikšanā, un teica: „Pastāstiet man par operāciju, ko jūs veicāt pirms dažām dienām, — mazā zēna operāciju.”

Ķirurgs teica: „Es esmu operējis vairākus mazus zēnus.”

Tad vīrs piebilda: „Šis mazais zēns vēlējās, lai kāds par viņu lūgtu.”

Ārsts ļoti nopietni teica: „Bija tāds gadījums, taču man tas ir pārāk svēti, lai par to runātu.”

Vīrs sacīja: „Dakter, ja jūs man to pastāstīsiet, es pret to attiekšos ar cieņu; es vēlos to dzirdēt.”

Tad ārsts pastāstīja stāstu, līdzīgi kā es to šeit atstāstīju, un piebilda: „Es esmu operējis simtiem cilvēku, vīriešus un sievietes, kuri domāja, ka viņiem ir ticība tapt dziedinātiem; taču nekad, līdz es stāvēju pie šī mazā zēna, es nebiju sajutis Dieva klātbūtni, kā es tad to sajutu. Tas zēns atvēra debesu logus un runāja ar savu Debesu Tēvu kā tāds, kurš runā ar citu cilvēku vaigu vaigā. Es vēlos jums teikt, ka es esmu labāks cilvēks kopš šīs pieredzes, kad stāvēju un dzirdēju šo mazo zēnu runājam ar savu Debesu Tēvu, it kā Viņš būtu līdzās.”5 [Skat. 2. ieteikumu 96. lpp.]

Dzīvosim tā, lai katru vakaru, kad mēs nometamies ceļos, un katru rītu, kad mēs pateicībā zemojamies Tā Kunga priekšā, mums būtu spēks atvērt debesis, lai Dievs dzirdētu un atbildētu uz mūsu lūgšanām, lai mēs zinātu, ka Viņš pieņem mūsu lūgšanas.6

Ja mēs dzīvojam tuvu mūsu Debesu Tēvam, mēs tiksim iedvesmoti, lai zinātu, ko lūgt.

Mans tēvs, kad bija jauns vīrietis, gandrīz zaudēja savu dzīvību Provo upē. … Viņa tēvs, kurš atradās Soltleiksitijā, sajuta iedvesmu doties uz istabu, kas bija domāta lūgšanai. Viņš … nometās ceļos … un teica: „Debesu Tēvs, es jūtu, ka ar manu ģimeni Provo kaut kas nav kārtībā. Tu zini, ka es nevaru vienlaicīgi būt tur ar viņiem un būt šeit. Debesu Tēvs, lūdzu, pasargā viņus. …”

Gandrīz tajā pašā brīdī, kad viņš lūdza, mans tēvs bija iekritis upē, kas tika, cik vien iespējams precīzi, noteikts, salīdzinot laikus. Tas bija palu laiks. No kanjona brāzās lejup baļķi un akmeņi, un viņš bija bezspēcīgs. Tie, kuri atradās tuvumā, redzēja viņa bīstamo stāvokli, taču nevarēju viņam piekļūt. Ūdens turbulence bija tik spēcīga, ka neviens tajā nevarētu izdzīvot. Viņi tikai šausmās noraudzījās. Tēvs darīja visu, ko varēja, lai turētu savu galvu virs ūdens, taču viņš tika mētāts augšup un lejup un triekts pret akmeņiem un baļķiem. Pēkšņi kāds vilnis pacēla viņa ķermeni virs ūdens un izmeta krastā. Tā bija tieša atbilde uz … lūgšanu.7

Mums jāizturas nopietni pret savām personīgajām lūgšanām. Mums vajadzētu dzīvot tik tuvu mūsu Debesu Tēvam, lai tad, kad mēs zemojamies Viņa priekšā, mēs zinātu, ka tas, ko mēs lūdzam, ir Viņam tīkams, un, ja tas netiek mums dots tā, kā mēs to lūdzam, mēs varētu zināt, ka mums tiks dota svētība, ka mums ir tiesības uz to un ka tā patiesi būs svētība.8 [Skat. 3. ieteikumu 96. lpp.]

Lūgšanai ir spēcīga ietekme mūsu personīgajā dzīvē, mūsu mājās un mūsu sabiedrībā.

Tas Kungs … ir mums paskaidrojis, kā mēs caur lūgšanu varam saņemt svētības. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri nesaprot lūgšanas patieso ieguvumu. Lūgšana ir spēks. Tai ir tāda ietekme, ko, šķiet, izprot samērā maz cilvēku. …

… Cik daudzi ir šeit, šajā Baznīcā, kuri nezina, ka viņiem ir tiesības, pilnīgas tiesības lūgt savu Debesu Tēvu, un lūgt Viņu paņemt prom viņu bēdas un vadīt viņus uz apmierinātību un laimi?9

Tas ir savādi, ja kādu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli ir jāmudina teikt savas lūgšanas, un tomēr ir daži cilvēki, kuri personīgi nelūdz vai kuriem nav ģimenes lūgšanas. Tomēr, ja mēs nelūdzam, mēs zaudējam lūgšanas sniegto aizsardzību.10 [Skat. 4. ieteikumu 96. lpp.]

Es vēlos uzsvērt šo — es ceru, ka Pēdējo dienu svētie necietīs neveiksmi, noturot savas lūgšanas, savas personīgās lūgšanas un savas ģimenes lūgšanas. Bērni, kuri tiek audzināti mājās, kurās viņiem nav ģimenes lūgšanu un personīgo lūgšanu, daudz zaudē, un es baidos, ka pasaules apjukuma, steigas un kņadas vidū, daudzas reizes mājas tiek atstātas bez lūgšanas un bez Tā Kunga svētībām; šādās mājās nevar allaž būt laime. Mēs dzīvojam laikmetā, kad mums ir vajadzīgs mūsu Debesu Tēvs, tāpat kā Viņš cilvēkiem bija vajadzīgs jebkurā citā laikmetā.11

Neatsakieties no Dieva spēka. Saglabājiet savās mājās lūgšanas un pateicību, un ļaujiet, lai pateicība plūst pie Viņa, kurš ir mūsu esamības autors un visa labā devējs.12

Lai mūsu mājās pastāvīgi ir lūgšana, atzinība un pateicība. … Lūgsim par lieliskajiem pasaules vīriešiem un sievietēm, kuriem ir nepieciešams Tas Kungs, bet kuri neizprot Viņa interesi par tiem. Lūdziet par … mūsu valdniekiem, par pilsētu mēriem, cilvēkiem, kuriem ir ietekme politikā un mūsu dažādās kopienās, lai viņi varētu darīt to, kas būtu vislabākais mums visiem, un darītu mūs laimīgus, un būtu tīkams mūsu Debesu Tēvam. Tā ir mūsu privilēģija. Es saku jums, ka lūgšanas spēks ir kaut kas tāds, ko nevar izmērīt.13

Ģimenes lūgšana saliedē ģimenes.

Mums [kā ģimenes locekļiem] ne vienmēr ir līdzīgi uzskati; vīrieši ne vienmēr domās kā viņu sievas un otrādi, bet, ja jūs kopā lūdzat, patiesi vēloties būt vienoti, es varu jums teikt, ka jūs vienosities par visiem svarīgajiem jautājumiem.

Es pamanīju … uz ziņojumu dēļa: „Ģimene, kas lūdz kopā, paliek kopā.” Es nezinu, kurš to uzlika, taču es vēlos teikt, ka, ja jūs par to uz brīdi padomāsiet, jūs zināsiet, ka tā ir patiesība. Es pamācu jūs kopā lūgt To Kungu, un es ar to nedomāju tikai lūgšanu skaitīšanu, es nedomāju … kaut kā atkārtošanu atkal un atkal, bet savās mājās kā vīri un tēvi atveriet savas dvēseles Tam Kungam, un lai jūsu sievas un jūsu bērni jums pievienojas. Lieciet viņiem piedalīties. Tad ikviens, mājās ieejot, sajūt pārmaiņas.14

Būdams viens no tiem, kurus Tas Kungs ir lūdzis mācīt, es lūdzu jūs rūpēties par kārtību savās mājās. Neuztveriet pārāk daudz lietu kā pašas par sevi saprotamas. Neļaujieties, lai jūs vada pasaules muļķības un vājības. Aizsargājiet savas ģimenes visos iespējamos veidos. Saliedējiet tās lūgšanā. … Kāds gan spēks ir lūgšanai, lai mūs noturētu uz mūžīgās dzīves ceļa un mūs vadītu uz celestiālo valstību!15 [Skat. 5. ieteikumu 96. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

  1. Sadaļā „No Džordža Alberta Smita dzīves” (89.–91. lpp.) pievērsiet uzmanību tam, kā prezidenta Smita agrīnā lūgšanas pieredze viņu ietekmēja visas dzīves laikā. Kā varētu mācīt bērnus par lūgšanas spēku?

  2. Pārlasiet stāstu par deviņus gadus veco zēnu (91.–92. lpp.). Kādēļ ir tā, ka dažkārt mūsu lūgšanas neliekas kā klātienes saruna ar Debesu Tēvu? Apsveriet, ko jūs varat darīt, lai savās personīgajās lūgšanās biežāk sajustu Viņa klātbūtni.

  3. Apdomājot prezidenta Smita mācības 92.–94. lpp., padomājiet par kādu reizi, kad jūs sajutāt iedvesmu lūgt par kaut ko konkrētu. Ko jūs teiktu tādam cilvēkam, kurš domā, ka viņa vai viņas lūgšanas ir palikušas neatbildētas?

  4. Padomājiet par prezidenta Smita izteikumu: „Ja mēs nelūdzam, mēs zaudējam lūgšanas sniegto aizsardzību” (94. lpp.). Kā jūs esat sajutuši lūgšanas spēku un aizsardzību? Apsveriet iespēju dalīties savā liecībā par lūgšanas spēku ar tiem, kurus jūs apmeklējat kā mājskolotājs vai apmeklējošā māsa.

  5. Prezidents Smits mācīja, ka lūgšana „mūs [noturēs] uz mūžīgās dzīves ceļa” (96. lpp.). Kādēļ, jūsuprāt, tas tā ir? Kā ģimenes varētu nodrošināt kopīgu lūgšanu? Padomājiet, ko jūs varat darīt, lai padarītu lūgšanu par nozīmīgāku savas dzīves daļu.

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 6:7–13; 7:7–11; 2. Nefija 4:35; Almas 34:18–27; 37:37; 3. Nefijs 18:20–21; Mācība un Derības 88:63–64

Mācīšanas padoms: „Nodarbības dalībnieki ir tie, kuriem jāliek darboties. Kad skolotājs kļūst par galveno, par izrādes zvaigzni, kad runā un citādi darbojas tikai skolotājs, ir gandrīz pilnībā skaidrs, ka viņš traucē nodarbības dalībnieku mācīšanos” (Asahel D. Woodruff, Teaching, No Greater Call, 61).

Atsauces

  1. „Testimony of Elder George Albert Smith”, Liahona: The Elders’ Journal, 1915. g. 2. febr., 501.

  2. Conference Report, 1946. g. okt., 150.–151.

  3. „How My Life Was Preserved”, George Albert Smith Family Papers, Jūtas universitāte, 121. kaste, 1. albums, 45.–46. lpp.

  4. Conference Report, 1931. g. apr., 31.

  5. „A Story of Two Boys”, Improvement Era, 1949. g. jūn., 365.

  6. Conference Report, 1942. g. apr., 17.

  7. „Pres. Smith’s Leadership Address”, Deseret News, 1946. g. 16. febr., Baznīcas sadaļa, 1.

  8. Conference Report, 1934. g. okt., 51.

  9. „Saints Blessed”, Deseret News, 1932. g. 12. nov., Baznīcas sadaļa, 5.

  10. Conference Report, 1941. g. apr., 25.

  11. Priesterības sanāksme, 1947. g. 4. okt., Baznīcas vēstures bibliotēka, Soltleiksitija.

  12. “Pres Smith’s Leadership Address”, 6.

  13. Conference Report, 1948. g. apr., 163.–164.

  14. Conference Report, 1949. g. apr., 190.

  15. Conference Report, 1933. g. apr., 72.

„Tā ir brīnišķīga svētība, ko mēs baudām … — justies drošiem par dievišķas vadības saņemšanu, personīgi ticēt Dievam, kurš interesējas par mums un kurš dzird un atbild uz mūsu lūgšanām.”

„Mums vajadzētu dzīvot tik tuvu mūsu Debesu Tēvam, lai tad, kad mēs zemojamies Viņa priekšā, mēs zinātu, ka tas, ko mēs lūdzam, ir Viņam tīkams.”

„Aizsargājiet savas ģimenes visos iespējamos veidos. Saliedējiet tās lūgšanā.”

Drukāt