5. nodaļa

Svētā priesterība — Dieva bērnu svētīšanai

Priesterība ir Dieva pilnvaras. Tiem, kuriem ir priesterība, jābūt cienīgiem un tā jāizmanto, lai svētītu citus.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Vispārējās konferences priesterības sesijas laikā 1948. gada 2. oktobrī prezidents Džordžs Alberts Smits teica:

„Es prātoju, vai dažreiz mēs kā tēvi pieliekam pūles, lai mūsu zēniem izskaidrotu atbildības nopietnību, ko zēns uzņemas, kļūstot par diakonu. Es prātoju, vai tad, kad zēns ir ordinēts par diakonu, tēvs ļauj viņam sajust, ka viņam tagad ir kaut kas mūžīgas nozīmes vērts. …

Es atceros, it kā tas būtu vakar, kad Džons Tindžijs uzlika savas rokas uz manas galvas un ordinēja mani par diakonu. Man ordinēšana un tās nozīmīgums tika tā pasniegts, ka es domāju, ka tas ir liels gods. Rezultātā tā man bija svētība, un tad pēc kāda laika es saņēmu citas ordinēšanas. Taču katru reizi man prātā tika ielikts pamats tam, ka pastāv iespēja saņemt vēl citu svētību.”¹

Tajā pašā runā prezidents Smits mācīja, ka viena no priesterības ordinēšanas svētībām ir iespēja svētīt citu cilvēku dzīvi. Kā piemēru viņš pastāstīja par kādu īpašu priesterības nesēju — mājskolotāju viņa jaunībā:

„Rodnijs Bedžers bija skolotājs mana tēva mājās gadiem ilgi un arī izcils cilvēks. Kad vien viņš atnāca, ģimene sanāca kopā, viņš apsēdās un mums uzdeva jautājumus, un stāstīja par to, ko, viņaprāt, mums vajadzēja saprast. Un es vēlos jums teikt, ka tad, kad viņš ienāca mūsu mājās, ar viņu bija Tā Kunga Gars. Un, kad viņš devās prom, mēs jutām, ka mūs bija apmeklējis Tā Kunga kalps.”²

Prezidents Smits nobeigumā pauda savu vēlēšanos, lai priesterības nesēji kalpotu savu bīskapiju un stabu locekļiem un „nezaudētu iespēju palīdzēt tos iedvesmot un pilnveidot, un veidot tādus, par kādiem mūsu Tēvs vēlas, lai viņi būtu.”³ [Skat. 1. ieteikumu 51. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Savas mirstīgās kalpošanas laikā Jēzus Kristus atjaunoja uz Zemes dievišķas pilnvaras.

Kad Glābējs nāca laika zenītā, Viņš atklāja, ka dižā Jeruzālemes pilsēta bija pilna ļaunuma. Tās iedzīvotāji dzīvoja tā, ka tie bija zaudējuši dievišķas pilnvaras, tādēļ [Dievs] pasaulē sūtīja Savu Dēlu un atkal veidoja Baznīcu, kurai bija dievišķs spēks. … Viņa radurakstos bija arī labi cilvēki, … un bija citi, kuri aizvien kalpoja priesterībā, tomēr bija nepieciešams, lai nāktu Glābējs un atjaunotu dievišķas pilnvaras. …

… Kad Viņš uzsāka Savu kalpošanu, Viņš neaicināja Sev palīgā ķēniņus, valdniekus, priesterus un tos, kuriem bija augsti amati, bet Viņš aicināja vienkāršus zvejniekus, un rezultāts bija tāds, ka Viņš ap Sevi bija sapulcinājis cilvēkus, kurus varēja mācīt, nevis cilvēkus, kuri neticētu Viņam. Mūsu Debesu Tēva vadībā Viņš organizēja Baznīcu. Viņš piešķīra Saviem mācekļiem priesterību un vadīja viņus tajā, kas viņiem ir jādara. … Viņam bija dievišķas pilnvaras, un taisnīgie cilvēki atzina, ka Viņš ir Dieva Dēls. Daži cilvēki domā, ka Viņš bija tikai labs cilvēks. Mēs ticam, ka Viņš nāca uz Zemes ne tikai, lai mācītu cilvēkiem, kas jādara, bet lai Saviem mācekļiem piešķirtu dievišķas pilnvaras veikt Viņa Baznīcas priekšrakstus. …

Glābēja dienās Viņš bija prezidējošais pilnvarotais. Pēc tam prezidēja Viņa izraudzīto divpadsmit vīru kvorums. Kad Viņš nomira, par Baznīcas vadību kļuva Divpadsmito kvorums, nevis kādi vienkārši cilvēki, kuri sevi dēvēja par mācekļiem, bet gan divpadsmit vīru kvorums, kuriem bija dievišķas pilnvaras un kuri tās bija saņēmuši no Jēzus Kristus.⁴ [Skat. 2. ieteikumu 51. lpp.]

Mūsdienās priesterību atjaunoja vīri, kuriem tā bija senatnē.

Ir pierakstīts un atzīts gan debesīs, gan uz Zemes, ka pēc tam, kad [Jēzus Kristus] pameta Zemi, ticību un konfesiju kļuva vairāk, un baznīcu skaits uz Zemes pieauga, līdz Džozefa Smita, mūsu mīļotā pravieša, dienās bija daudz konfesiju. Bija daudz vīru, kuri apgalvoja, ka viņiem ir dievišķas pilnvaras, un es domāju, ka daži no viņiem ticēja, ka ir tās saņēmuši. …

Kad pienāca laiks un pasaule bija zaudējusi pilnvaras jeb priesterību, Tas Kungs aicināja necilu zēnu un sniedza viņam dievišķu izpausmi, un runāja ar viņu, un teica viņam, kas jādara, un laiku pa laikam sūtīja citus vēstnešus un Debesu būtnes, kā rezultātā tika izveidota Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, un tajā Baznīcā tika ieliktas dievišķas pilnvaras. …

Kad Džozefs Smits bija jauns vīrietis, Tas Kungs viņam lika pārtulkot Mormona Grāmatu. Kādā reizē, kad Džozefs un Olivers Kauderijs tulkoja, Tas Kungs nosūtīja svētu personu, lai atbildētu uz viņu jautājumiem par kristīšanos. Kas bija tas, kurš atnāca? Tas bija Jānis Kristītājs, kurš turēja Ārona priesterību. No kurienes viņš atnāca? Viņš atnāca no Debesīm. … Viņš parādījās Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam kā godības pilna augšāmcelta būtne. Viņš nāca pēc mūsu Debesu Tēva norādījuma piešķirt Džozefam un Oliveram Ārona priesterību, jo tā nebija atrodama nevienā vietā uz pasaules. Bija nepieciešams, lai debesis atvērtos un vīrs, kuram bija priesterība un joprojām tā ir, atnāktu un to piešķirtu.

Pēc tam Pēteris, Jēkabs un Jānis, kuriem bija Melhisedeka priesterība, šo priesterību piešķīra Džozefam un Oliveram, un tad Tas Kungs vadīja Baznīcas izveidošanu ar prezidiju, ko veidoja prezidents un divi padomnieki, un arī ar Divpadsmit apustuļu kvorumu, patriarhu, augstajiem priesteriem, septiņdesmitajiem, elderiem, priesteriem, skolotājiem un diakoniem; tādu pat pilnvarotu organizāciju, kas pastāvēja agrīnajā baznīcā.⁵

Tās pašas pilnvaras, kas bija [Džozefam Smitam], ir piešķirtas jūsu dēliem, un no viņiem mūsu Debesu Tēvs prasīs kalpot evaņģēlija priekšrakstos. Atbildība, kas bija dota Džozefam Smitam, nepazuda līdz ar viņa nāvi, tā ir uzvēlusies uz citu cilvēku pleciem. Mūsu Debesu Tēvs laiku pa laikam ir iecēlis cilvēkus, kuriem ir bijušas pilnvaras runāt Viņa Vārdā, veikt evaņģēlija priekšrakstus un svētīt cilvēku bērnus. Viņi ir dalījušies šajā godā ar jums un ar jūsu bērniem.⁶

Es esmu pateicīgs, ka šajās dienās un laikmetā Tas Kungs ir no jauna atklājis evaņģēliju. Parādījās Tēvs un Dēls; vīri, kuriem bija priesterība senatnē, nāca un piešķīra šo priesterību vienkāršiem vīriem, un viņiem savukārt tika pavēlēts to piešķirt citiem. Tādējādi evaņģēlijs un priesterība kļuva pieejami visiem, kuri ir gatavi Tā Kunga veidā to saņemt.⁷

Jūsu misija ir ļoti nozīmīga, jūs vīri, kuriem ir priesterība. Jums ir piešķirtas dievišķas pilnvaras. Savas tiesības sludināt un mācīt evaņģēliju, un pildīt tā priekšrakstus jūs neieguvāt apmācību rezultātā kādā koledžā vai universitātē. Savas pilnvaras jūs saņēmāt no vīriem, kuri ir dievišķi pilnvaroti rīkoties kā Tā Kunga kalpi, un tās jums piešķīra tie, kuri tās saņēma tieši no Jēzus Kristus, mūsu Kunga.⁸ [Skat. 3. ieteikumu 51. lpp.]

Dieva spēku un pilnvaras var atrast vienīgi Viņa patiesajā Baznīcā.

Cilvēki man ir jautājuši: „Ar ko jūsu baznīca ir labāka par kādu citu baznīcu?” Es esmu centies viņiem taktiski paskaidrot atšķirību. Jebkura organizācija var apvienoties kopā, lai pielūgtu, taču tas tiem nedod dievišķas pilnvaras. Jebkuras vairākas baznīcas var pulcēties kopā un organizēt apvienotas baznīcas. Taču ar to netiek piešķirtas dievišķas pilnvaras. Cilvēki var apvienoties labiem mērķiem, taču mūsu Debesu Tēva pilnvaras tiek iegūtas vienīgi Viņa noteiktā veidā, un senatnē tā bija cilvēku aicināšana un ordinēšana, un iesvētīšana darbam. Tas pats ir spēkā arī mūsdienās. …

Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka tikai nomešanās ceļos lūgšanā Tā Kunga priekšā nedod viņiem dievišķas pilnvaras. Dzīvošana saskaņā ar godīguma, tikumības, patiesības u.c. prasībām nedod viņiem dievišķas pilnvaras. … Nepietiek ar to, ka mēs lūdzam Dievu, ka mēs apmeklējam baznīcu. Nepieciešams, lai mums būtu dievišķas pilnvaras, un šīs Baznīcas locekļu apgalvojums, ka mums ir šīs pilnvaras, ir nesis tiem daudz vajāšanu no pašiem Baznīcas iesākumiem. Taču tā ir patiesība, un daudzi mūsu Debesu Tēva bērni sāk ievērot dievišķo pilnvaru ietekmi šajā Baznīcā. Viņi saskata attīstību, kas notikusi vīriešu un sieviešu dzīvē.⁹ [Skat. 4. ieteikumu 51. lpp.]

Personīgi es nevēlos, lai cilvēki domātu, ka es meklēju trūkumus un kritizēju cilvēkus, kas pieder dažādām pasaules konfesijām. Es esmu pateicīgs, ka tik daudzās no tām ir labi vīrieši un labas sievietes, kuri tic Dievam, un ar gaismu, kas viņiem dota, kalpo Viņam; taču fakts paliek fakts, ka šajā pasaulē mūsu Tēvs ir nodibinājis Savu Baznīcu. Šodien Viņš ir piešķīris cilvēkiem Savas pilnvaras, un nav citu pilnvaru pasaulē, kuras Viņš atzīs, kā tikai tās, ko Viņš ir devis.¹⁰ [Skat. 5. ieteikumu 51. lpp.]

Lai ieietu celestiālajā valstībā, mums ir nepieciešami priesterības priekšraksti.

Ja mēs būtu līdzīgi citām konfesijām, mēs varētu meklēt To Kungu un saņemt Viņa svētības, jo ikviens cilvēkus, kurš dara labu šajā pasaulē, saņem svētību. Mums varētu būt visi galvenie tikumi un mēs dzīvotu pēc tiem, taču bez Dieva spēka un svētās priesterības pilnvarām cilvēkiem nav iespējams iegūt celestiālo valstību.¹¹

Vienīgais plāns, kas sagatavos cilvēkus celestiālajai valstībai, ir plāns, ko ir devis Jēzus Kristus, mūsu Kungs; un vienīgās pilnvaras, kas dos tiesības cilvēkiem mācīt un pareizi pildīt evaņģēlija priekšrakstus, ir Jēzus Kristus, mūsu Kunga, pilnvaras.¹²

Džozefs Smits, jaunākais, bija Dieva aicināts būt par Viņa pravieti, un caur viņu uz Zemes tika atjaunota svētā Melhisedeka priesterība, kas ir cilvēkam piešķirts Dieva spēks rīkoties Viņa Vārdā. Ar šo priesterību pilnvaroti tiek veikts katrs mūsu Kunga, Jēzus Kristus, evaņģēlija priekšraksts, kas nepieciešams cilvēku bērnu glābšanai.¹³

Kā tas mūs ietekmētu, ja mums būtu jāšķiras no pilnvarām, kuras Dievs ir mums piešķīris? Tas nozīmētu, ka vārti uz celestiālo valstību mums būtu slēgti. Tas nozīmētu, ka augstāko svētību, par ko man ticis mācīts kopš manas bērnības, nebūtu iespējams iegūt. … Manu mīļo tuvinieku sabiedrību, … kura man ir gandrīz tikpat dārga kā pati dzīve, nebūtu iespējams baudīt celestiālajā valstībā.¹⁴

Priesterība … ir svētība, kas, ja mēs esam uzticīgi, atvērs celestiālās valstības vārtus un nodrošinās mums tajā vietu, kur mēs varēsim dzīvot cauri mūžības laikmetiem. Neniekojieties ar šo nenovērtējamo svētību.¹⁵ [Skat. 6. ieteikumu 51. lpp.]

Priesterības nesējiem ir pienākums priekšzīmīgi dzīvot un lietot priesterību citu cilvēku svētīšanai.

Cik gan brīnišķīgi ir aptvert, ka vīrieši, kuri ir cienīgi, var saņemt priesterību, un ar dotajām pilnvarām sniegt tik daudz svētību citiem mūsu Tēva bērniem!¹⁶

Ja jūs dosities uz jebkuru citu baznīcu vai kaut uz visām citām baznīcām pasaulē, jūs neatradīsit … vīriešus, kuriem ir dievišķas pilnvaras. Neaizmirstiet to. Jūs piederat izraudzītai vīriešu grupai, … kuriem ir uzliktas rokas un kuri ir saņēmuši dievišķas pilnvaras, kas jūs padara par Debesu un Zemes Skolotāja partneriem. Es negribu teikt, ka jūs nedrīkstat smieties, smaidīt un baudīt dzīvi, taču es gribu teikt, ka katrā dvēselē jābūt šādai dziļai apziņai: „Es esmu sava brāļa sargs. Es turu Tā Kunga, Jēzus Kristus, pilnvaras — es esmu svētās priesterības nesējs.” Ja mēs tā darīsim, mēs neniekosimies ar svētām lietām, kā daži to iepriekš ir darījuši.¹⁷

Daudziem vīriešiem fakts, ka viņiem ir priesterība, būs kā nosodījums viņu izturēšanās dēļ, uzskatot to par kaut ko pavisam parastu.¹⁸

Daži vīrieši domā, ka tāpēc, ka viņiem ir priesterība, tas viņiem sniedz īpašas privilēģijas, kā viņi drīkst uzvesties savās mājās. Es vēlos jums teikt, ka jūs, vīrieši, kuriem ir priesterība, nekad netiksiet celestiālajā valstībā, ja vien jūs negodāsiet savas sievas un savas ģimenes un nemācīsiet tās, un nedosiet tām svētības, ko jūs paši vēlaties iegūt.¹⁹

Mūsu Debesu Tēva pilnvaras ir uz Zemes, lai svētītu cilvēci; nevis lai to saņēmējus darītu augstprātīgus, bet lai viņus padarītu pazemīgus; nevis lai liktu tiem, kuri saņēmuši īpašas privilēģijas, domāt, ka viņi ir augstāki par citiem, bet lai mēs būtu pazemīgi savās dvēselēs, ar lūgšanu savās sirdīs un taktiski pret visiem cilvēkiem it visā, ko mēs darām, un tādējādi, taisnīgi dzīvojot, spētu būt par paraugu tam, ko mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs mācītu.²⁰

Būt par Baznīcas locekli un priesterības nesēju nav nekādas nozīmes, ja vien mēs neesam cienīgi. Tas Kungs ir teicis, ka jebkuru mums vēlamo svētības saņemšanu nosaka paklausība Viņa likumiem. Mēs varam maldināt savus kaimiņus, un mēs varam maldināt sevi ar domu, ka mēs tiksim cauri sveikā, bet, ja vien mēs neturam mūsu Debesu Tēva baušļus, ja vien mēs cienīgi nenesam šo svēto priesterību, kas ir tik vērtīga, mums nebūs vietas celestiālajā valstībā.²¹

Jums, brāļi, … ir piešķirta svēta iespēja, svēta uzticība. Jūs esat saņēmuši svētās priesterības svētības. Jums ir piešķirtas dievišķas pilnvaras, un līdz ar šīm pilnvarām ir nākusi atbildība — pacelt savu balsi un dzīvot savu dzīvi tā, lai pasaules cilvēki varētu zināt atšķirību starp Jēzus Kristus evaņģēliju un citām pasaules organizācijām.²²

Lai kurp jūs dotos, paturiet prātā faktu, ka jūs pārstāvat Viņu, kurš ir mūsu esamības autors. Priesterība, kas jums ir, nav Džozefa Smita vai Brigama Janga, vai kādu citu cilvēku priesterība, kuri ir aicināti par Baznīcas vadītājiem dzimtenē vai ārvalstīs. Jums piešķirtā priesterība ir Dieva spēks, kas jums ir sniegts no augšienes. Uz Zemi bija jāsūta svētas būtnes, … lai atjaunotu šo brīnišķīgo svētību, kas daudzus gadsimtus bija zudusi no Zemes. Mums noteikti vajadzētu būt pateicīgiem par savām svētībām.²³

Es lūdzu, lai Tas Kungs mūs visus svētī, lai mēs būtu cienīgi nest priesterību, ko Viņš mums ir piedāvājis un mums piešķīris, ka, lai kurp mēs dotos, cilvēki varētu teikt: „Šis cilvēks ir Tā Kunga kalps.”²⁴ [Skat. 7. ieteikumu 52. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Padomājiet par pieredzi, kuru prezidents Smits apraksta 43.–45. lpp. Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu jaunajiem vīriešiem sagatavoties ordinēšanai priesterības amatos? Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu jaunajām sievietēm izprast priesterības spēka nozīmi savā dzīvē? Kādēļ jaunajiem vīriešiem un sievietēm ir svarīgi mācīties par priesterību?
Kādēļ bija nepieciešams, lai Glābējs papildus evaņģēlija mācīšanai Savas kalpošanas laikā uz Zemes „atjaunotu dievišķas pilnvaras” (45. lpp.)?
Izlasiet 46. lpp. un pirmo rindkopu 47. lpp. Kādēļ, jūsuprāt, Tā Kunga pilnvaras ir pieejamas visiem cienīgiem vīriešiem, nevis ierobežotas tikai dažiem cilvēkiem, kuri saņēmuši oficiālu apmācību?
Prezidents Smits runāja par „attīstību, kas notikusi vīriešu un sieviešu dzīvē” priesterības dēļ (48. lpp.). Ko šis izteikums jums nozīmē? Ko jūs varat darīt, lai stiprinātu priesterības spēku un ietekmi savā dzīvē?
Pārlasot sadaļu 48. lpp., padomājiet par to, ko jūs atbildētu, ja kāds jums uzdotu jautājumu, kas tika uzdots prezidentam Smitam: „Ar ko jūsu baznīca ir labāka par kādu citu baznīcu?”
Studējiet sadaļu, kas sākas 48. lpp. Kādas ir dažas no nenovērtējamām svētībām, ko jūs esat saņēmuši caur priesterību?
Studējot mācību pēdējo sadaļu (49.–51. lpp.), sameklējiet pienākumus, kas, prezidenta Smita vārdiem, nāk līdz ar priesterību. Ko priesterības kvoruma locekļi var darīt, lai atbalstītu cits citu savos pienākumos? Kā sievietes var palīdzēt priesterības nesējiem palikt uzticamiem šo pienākumu pildīšanā? Ko var darīt priesterības nesēji, lai atbalstītu sievietes viņu dievišķi noteiktajās lomās?

Saistītie Svētie Raksti: Jāņa 15:16; Almas 13:1–3, 6–10; Mācība un Derības 84:19–22; Džozefs Smits — Vēsture 1:68–72; Ticības apliecinājumi 1:5

Mācīšanas padoms: „Lieciniet katru reizi, kad vien Gars mudina jūs to darīt, nevis tikai katras nodarbības noslēgumā. Dodiet iespējas sniegt savas liecības tiem, kurus jūs mācāt” (Teaching, No Greater Call, 45).

„Es prātoju, vai tad, kad zēns ir ordinēts par diakonu, tēvs ļauj viņam sajust, ka viņam tagad ir kaut kas mūžīgas nozīmes vērts.”

„Vīri, kuri turēja priesterību senatnē, nāca un piešķīra šo priesterību vienkāršiem vīriem.”