1. nodaļa

Dzīvot atbilstoši savai ticībai

Mūsu ticībai jāizpaužas mūsu ikdienas dzīvē.

No Džordža Alberta Smita dzīves

34 gadu vecumā Džordžs Alberts Smits izveidoja apņemšanos sarakstu, ko viņš nodēvēja par savu „personīgo kredo” — 11 ideālus, pēc kuriem viņš apņēmās dzīvot:

„Es draudzēšos ar vientuļajiem un gūšu prieku, kalpojot trūcīgajiem.

Es apmeklēšu slimos un nomocītos un iedvesīšu viņos vēlmi pēc ticības, lai viņi taptu dziedināti.

Es mācīšu patiesību, lai to izprastu visa cilvēce un tādējādi tiktu svētīta.

Es uzmeklēšu noklīdušo un centīšos viņu atgriezt taisnīgā un laimīgā dzīvē.

Es cilvēkiem necentīšos uzspiest savus ideālus, bet drīzāk ar mīlestību vērsīšu viņus darīt to, kas ir pareizi.

Es dzīvošu līdzās parastiem ļaudīm un palīdzēšu risināt viņu problēmas, lai viņu zemes dzīve būtu laimīga.

Es izvairīšos no augsta amata slavas un atrunāšu neapdomīgus draugus no glaimu paušanas.

Es apzināti neaizvainošu neviena cilvēka jūtas, pat ne tā cilvēka, kurš, iespējams, ir nodarījis pāri man, bet centīšos darīt viņam labu un sadraudzēties.

Es vēlos pārvarēt noslieci uz savtīgumu un greizsirdību un priecāties par visu mana Debesu Tēva bērnu panākumiem.

Es nebūšu nevienas dzīvas dvēseles ienaidnieks.

Zinot, ka cilvēces Izpircējs ir piedāvājis pasaulei vienīgo plānu, kas pilnībā mūs pilnveidos un padarīs mūs patiesi laimīgus šeit un viņpasaulē, es sajūtu, ka šīs patiesības izplatīšana ir ne tikai pienākums, bet arī svēta privilēģija.”¹ [Skat. 1. ieteikumu 8. lpp.]

Tie, kuri pazina prezidentu Smitu, paziņoja, ka viņš patiesi dzīvoja pēc sava kredo ideāliem. Ezra Tafts Bensons, toreizējais Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, dalījās pieredzē, kurā prezidents Smits bija uzticīgs savai apņēmībai „apmeklēt slimos un nomocītos un iedvest viņos vēlmi pēc ticības, lai viņi taptu dziedināti”.

„Es allaž būšu pateicīgs par viņa apmeklējumiem manās mājās, kamēr es biju prom, kalpodams kā pazemīgs misionārs. … Sevišķi es esmu pateicīgs par apmeklējumu kādā vēlā vakarā, kad mūsu bērniņš bija slims, tuvu nāvei. Bez kāda paziņojuma prezidents Smits atrada laiku, lai atnāktu uz mūsu mājām un uzliktu savas rokas uz bērniņa galvas, kuru viņa mātes rokas turēja jau daudzas stundas, un apsolītu pilnīgu izveseļošanos. Tas bija prezidents Smits, viņam vienmēr bija laiks, lai palīdzētu, sevišķi tiem, kuri bija slimi, tiem, kuriem viņš bija visvairāk nepieciešams.”²

Spensers V. Kimbals atzīmēja kādu citu gadījumu, kurā prezidenta Smita rīcība uzskatāmi parādīja viņa pārliecību darīt labu tam, „kurš varbūt [viņam] ir nodarījis pāri”.

„[Prezidentam Smitam] tika paziņots, ka kāds no viņa zirgu ratiem ir nozadzis klēpja segu. Tā vietā, lai dusmotos, viņš atbildēja: „Kaut mēs zinātu, kurš tas bija, tad mēs viņam varētu iedot arī zirgu segu, jo viņam noteikti ir auksti, un arī nedaudz pārtikas, jo viņš noteikti ir izsalcis.””³

Kāds cits papildināja par Džordžu Albertu Smitu, rakstot: „Viņa reliģija nav doktrīna, kuras pildīšana ir atlikta uz vēlāku laiku. Tā nav teorija. Viņam tā ir vairāk nekā skaista iecere, ko apbrīnot. Tā ir vairāk nekā dzīves filozofija. Cilvēkam ar praktisku prāta ievirzi, kāds viņš bija, reliģija ir gars, pēc kura cilvēks dzīvo, kurā viņš darbojas, kaut arī tā būtu tikai dažu laipnu vārdu pateikšana vai auksta ūdens krūzes pasniegšana. Viņa reliģijai jārod izpausme darbos. Tai jāizpaužas ikdienas dzīves sīkumos.”⁴

Viens no viņa padomniekiem Augstākajā Prezidijā, prezidents Dž. Rūbens Klārks, jaunākais, prezidenta Smita personīgo godīgumu raksturoja šādiem vārdiem: „Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, par kuriem jūs varat teikt, ka viņš dzīvoja tā, kā viņš mācīja.”⁵

Džordža Alberta Smita mācības

Mūsu paklausība evaņģēlijam — nevis tikai mūsu piederība Baznīcai — dod mums tiesības tikt sauktiem par svētajiem.

Pielūgšana Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā ir dievbijīga dzīve, vēlēšanās būt tā cienīgiem, pēc kura tēla mēs esam radīti un kurš mums ir devis visu … kas ir vērtīgs — Jēzus Kristus evaņģēliju.⁶

Cik gan lieliski ir sajust, ka mēs piederam baznīcai, kura sastāv vai kurai vajadzētu sastāvēt no svētajiem! Nepietiek ar to, ka mūsu vārdi ir pierakstos. Svarīgi, lai mēs dzīvotu tā, lai būtu cienīgi tikt saukti par svētajiem, un, ja jūs to darīsiet, jūs būsiet laimīgi. …

Kad pasaulē nāca Jēzus no Nācaretes un sāka sludināt Valstības evaņģēliju, bija daudz tādu, sevišķi paštaisnie farizeji, kuri nepieņēma Viņa vēstījumu, paziņojot, ka viņi ir Ābrahāma pēcnācēji, un norādīja, ka viņu izcelsme viņus izglābs Dieva valstībā.

Glābējs viņiem teica, ka, ja viņi ir Ābrahāma bērni, viņiem vajadzētu darīt Ābrahāma darbus. [Skat. Jāņa 8:33–39.] Es vēlos teikt pēdējo dienu svētajiem, ja mēs esam cienīgi tikt saukti par pēdējo dienu svētajiem, tas ir tāpēc, ka mēs dzīvojam svēto dzīvi, un evaņģēlija nolūks ir mūs sagatavot šādai dzīvei. Pasaule ir nonākusi tādā stāvoklī un ir tikusi pretinieka pievilta tik ilgu laiku, ka ir paziņojusi, ka viss, kas ir nepieciešams, ir tikai ticība Dievam, un es baiļojos par to. Tā ir tikai pretinieka viltība.⁷ [Skat. 2. ieteikumu 9. lpp.]

Tā sauktais „mormonisms” ir Jēzus Kristus evaņģēlijs, tātad tas ir Dieva spēks visu to cilvēku glābšanai, kuri tic un paklausa tā mācībām. Nevis tie, kuri saka: „Kungs, Kungs!” baudīs Viņa Gara klātbūtni, bet tie, kuri dara Viņa gribu [skat. Lūkas 6:46].⁸

Atsaucoties uz Mateja evaņģēlija 7. nodaļu un tieši uz 24. pantu, es atradu šādus vārdus:

„Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.

Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.

Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.

Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” [Mateja 7:24–27.]

Cik daudzi no mums, uzzinot Tēva gribu, to dara? Cik daudzi no mums ik dienu liek pamatus un ceļ ēku, kas būs atbilstoša mūsu Skolotāja cienīgumam? „Jā, cilvēks ir Dieva mājoklis, pat templis; un katru templi, kurš tiek apgānīts, tādu templi Dievs iznīcinās.” [M&D 93:35.] Viņš ir mums devis saprātu un gudrību vairāk nekā mūsu līdzcilvēkiem. Pēdējo dienu svētajiem ir dotas zināšanas par pirmslaicīgo esamību, zināšanas, ka mēs šeit esam tāpēc, ka mēs cienījām savu pirmo stāvokli un ka mums ir dota iespēja, cienot mūsu otro stāvokli, iegūt mūžīgo dzīvi mūsu Debesu Tēva klātbūtnē. Mēs netiksim tiesāti tā, kā tiek tiesāti mūsu brāļi un māsas pasaulē, bet gan atbilstoši mums dotajām lielākām iespējām. Mēs būsim starp tiem, kuri ir saņēmuši Tā Kunga vārdu, kuri ir dzirdējuši Viņa teikto, un, ja mēs to pildīsim, mums būs mūžīgā dzīve, bet, ja mēs cietīsim neveiksmi, mēs tiksim nosodīti.⁹

Darīsim labāk, nekā mēs esam darījuši iepriekš. Atjaunosim savu apņēmību būt īstiem pēdējo dienu svētajiem, nevis liekuļiem. … Es nezinu nevienu, kurš nevarētu darīt nedaudz labāk, nekā viņš tagad dara, ja vien viņš to nolemj.¹⁰

Mūsu Debesu Tēvs sagaida, lai mēs sagatavotos un dzīvotu cienīgi atbilstoši Viņa apsolītajām svētībām.

Esmu atvēris svētā Mateja pierakstu par Glābēja mācībām, šī pieraksta divdesmit otro nodaļu, un nolasīšu šo vienu līdzību:

„Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja:

„Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas.

Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās …

Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs.

Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? — Bet tas palika kā mēms.

Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.”” [Skat. Mateja 22:1–3, 11–14.] …

… Tur bija kāds cilvēks, kurš bija atnācis uz kāzu mielastu, un, kad pienāca laiks, ķēniņš jeb skolotājs redzēja, ka viņam nav kāzu drēbju. Acīmredzot viņš bija ignorējis to svarīgumu. Viņš bija ienācis nesagatavojies, cerot, ka varēs piedalīties. Viņš bija atnācis uz mielastu — viņi visi bija uzaicināti uz mielastu, taču es pieņemu, ka viņiem bija jāzina, ka ielaisti tiks vienīgi tie, kuri ir atbilstoši ģērbušies, un šis cilvēks bija pārsteigts, kad viņam tika uzdots jautājums, kāpēc viņš tur bija šādā izskatā.

Šķiet, ka pasaule domā, ka viņi var nākt, kad vien viņi ir gatavi. Mūsu Tēva bērni neizprot, ka ir jāsagatavojas. Pretinieks viņus ir tā pievīlis, ka viņi domā, ka nav nepieciešama nekāda sagatavošanās, viss derēs, taču šajā vēstījumā, ko Glābējs deva šajā līdzībā, mēs tiekam informēti, ka jāveic noteikta sagatavošanās un ka bez šīs sagatavošanās nevienam netiks ļauts baudīt mūsu Debesu Tēva vērtīgākās dāvanas. Tas attiecas uz šīs Baznīcas locekļiem, kuri domā, ka tāpēc, ka viņi ir aicināti, un tāpēc, ka viņu vārdi ir redzami pierakstā starp tiem, kuri ir aicināti, viņiem nekas vairāk nav jādara. … Viņi ir aizmirsuši To Kungu un negatavojas mielastam, uz kuru Viņš tos ir uzaicinājis.

Mūsu Debesu Tēvs ir paredzējis, ka mēs sagatavosimies kāzu mielastam vai arī mēs tiksim no tā izslēgti. Viņš sagaida, ka mēs turpināsim piepildīt savus prātus ar patiesību un izplatīsim šo patiesību, kad rodas iespēja, starp visiem Viņa bērniem. Fakts, ka mūsu vārdi ir redzami Baznīcas pierakstos, nav nekāda garantija, ka mēs iegūsim savu vietu celestiālajā valstībā. Tur savu vietu iegūs vienīgi tie, kuri dzīvo cienīgi, lai būtu tās valstības locekļi.

Nemierīgajos apstākļos, neskaidrībā, kas valda pasaulē, ja vien ir bijis kāds laiks, kad mums vajadzētu sevi pārbaudīt, lai noskaidrotu, vai mēs darām to, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs darītu, tad tā ir šodiena; ja vien ir bijis kāds laiks, kad mums vajadzētu būt drošiem, ka mēs atrodamies uz mūžīgās dzīves ceļa, tad tas ir tagad. Mēs nedrīkstam nevērīgi izturēties pret šīm iespējām. Dievs netiks apsmiets. Ja Viņš ir mums piedāvājis dāvanu, ja Viņš ir nolicis mūsu priekšā svētību, ja Viņš ir mūs aicinājis baudīt mielastu un mēs to ignorējam, mēs varam būt droši, ka mēs cietīsim postu, kas nāks pār tiem, kuri atsakās no Tā Kunga svētībām, kad tās tiek piedāvātas.¹¹

Mēs nevaram dzīvot, kā ir pieņemts pasaulē, un sagaidīt, ka iegūsim likumīgu vietu Valstībā. Tas Kungs Mācības un Derību pirmajā nodaļā mums saka, runājot par ļaunumu, ka Viņš nevar raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi [skat. M&D 1:31]. To ir grūti pieņemt, jo daži no mums Baznīcā domā, ka mēs varam niekoties ar mūsu Kunga evaņģēliju un mūžīgās dzīves pamatprincipiem un tomēr iegūt vēlamo vietu. Tā nav patiesība. Tas Kungs būs žēlsirdīgs, taču Viņš būs taisnīgs, un, ja mēs vēlamies kādu svētību, ir tikai viens veids, kā to iegūt, un tas ir — ievērot baušļus, kas mums dos tiesības saņemt šo svētību.¹² [Skat. 3. ieteikumu 9. lpp.]

Ja mēs pilnībā veiksim savu pienākumu, mūsu dzīve sniegs liecību par mūsu ticību evaņģēlijam.

Pagājušā gada laikā man bija iespēja tikties un runāt par evaņģēliju ar dažiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajā apkārtnē [Soltleiksitijā], bet nav mūsu Baznīcas locekļi. Kāds vīrs šeit ir dzīvojis divdesmit gadus, vīrs, kura dzīve ir nevainojama, labs pilsonis, lielisks uzņēmējs, cilvēks, kuram ir laipna attieksme pret mūsu ļaudīm. Viņš man stāstīja, ka šeit ir dzīvojis divdesmit gadus, un viņš ir nonācis pie secinājuma, ka mēs esam tikpat labi kā mūsu kaimiņi, kuri ir citu baznīcu locekļi; viņš mūsos nevarēja saskatīt neko atšķirīgu.

Es vēlos jums teikt, mani brāļi un māsas, ka tas man nebija kompliments. Ja Jēzus Kristus evaņģēlijs mani nepadara par labāku cilvēku, tad es neesmu pilnveidojies, kā man to vajadzētu, un, ja mūsu kaimiņi, kuri nav šajā Baznīcā, var gadiem ilgi dzīvot starp mums un nesaskatīt nevienu pierādījumu labajam, kas nāk no Dieva baušļu turēšanas mūsu dzīvē, tad Israēlā ir nepieciešama reforma. …

… Vai jūs pildāt savu pienākumu? Vai mēs veicam darbu, ko Tas Kungs ir mums uzticējis? Vai mēs sajūtam mums doto atbildību? Vai arī mēs laiski peldam pa straumi, ejam kopā ar pūli, un uzskatām kā pašu par sevi saprotamu, ka pēdējā dienā mēs tiksim pestīti?¹³

Mēs tiekam saukti par izredzētu cilti [skat. 1. Pētera 2:9], jo, iespējams, mēs pilnīgi ticam Jēzus Kristus evaņģēlijam. …

Ja mūsu izredzētība izpaustos tādā pakāpē, ka mēs dzīvotu ar katru vārdu, kas nāk no mūsu Debesu Tēva mutes [skat. M&D 84:44], tad mēs patiesi būtu svētīti ļaudis. Lielā mērā mēs dzīvojam pēc liecības, ko mums ir devis mūsu Izpircējs, un tiktāl mēs esam svētīti ļaudis; taču mēs būtu vēl vairāk svētīti un veiksmīgi, ja mēs pilnībā veiktu savu pienākumu.

Es lūdzu, lai ar mums būtu Gars, kas mums dos spējas uzticīgi kalpot, lai vēlme darīt labu pārvarētu mūsu ceļā liktos kārdinājumus, un lai kur vien mēs dotos, citi, vērojot mūsu labos darbus, būtu spiesti godināt mūsu Tēvu, kurš ir Debesīs [skat. Mateja 5:16].¹⁴

Tad nu pārbaudīsim sevi. Vai mēs darām tik daudz, kā mums vajadzētu? Un, ja mēs nedarām, nožēlosim un darīsim labāk. Ja mēs darām, kā mums vajadzētu, ja mēs visādos veidos cenšamies darīt labu mūsu Tēva bērniem, tad mēs saņemsim viszinošā Tēva svētību un mēs priecāsimies par to labo, ko mēs paveicam. …

Būsim pazemīgi un lūgšanu pilni, dzīvojot tuvu mūsu Debesu Tēvam, un apliecināsim mūsu ticību Jēzus Kristus evaņģēlijam, dzīvojot pēc tā principiem. Apliecināsim mūsu ticību Dievam un darbam, ko Viņš ir devis uz Zemes, ar pareizu un atbilstošu dzīvi, jo galu galā tā ir visspēcīgākā liecība, ko mēs spēsim sniegt par šī darba patiesumu.¹⁵ [Skat. 4. ieteikumu 9. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasot prezidenta Smita kredo ideālus (1.–2. lpp.), padomājiet par dažiem ideāliem vai principiem, pēc kuriem jūs paši vēlētos dzīvot. Apsveriet iespēju tos ierakstīt personīgajā dienasgrāmatā.
Izlasiet pirmās četras pilnās rindkopas 3. lpp. Ko nozīmē būt pēdējo dienu svētajam? Ko vecāki var darīt, lai palīdzētu saviem bērniem dzīvot svētā cienīgu dzīvi?
Lasot sadaļu, kas sākas 5. lpp., padomājiet par to, kādā veidā līdzību par kāzu mielastu jūs varētu attiecināt uz savu dzīvi (skat. arī Mateja 22:1–14). Piemēram, ko, jūsuprāt, simbolizē kāzu mielasts? Ko simbolizē ielūgtie viesi? Padomājiet par to, ko jūs varat darīt, lai „sagatavotos kāzu mielastam” (6. lpp.).
Izlasiet mācību pēdējo rindkopu (8. lpp.) un padomājiet par kādu cilvēku, ko jūs pazīstat, kam ir stipra liecība par evaņģēliju. Kādā veidā šī cilvēka dzīve apliecina viņa vai viņas liecību? Padomājiet par to, ko jūs varat darīt, lai apliecinātu savu liecību.

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 7:16–23; Jēkaba v. 1:22–25; 2:15–18; 1. Jāņa 2:3–6; Moronija 7:3–5; Mācība un Derības 41:5

Mācīšanas padoms: „Lai mums palīdzētu mācīt no Svētajiem Rakstiem un pēdējo dienu praviešu vārdiem, Baznīca ir izveidojusi nodarbību rokasgrāmatas un citus materiālus. Nav lielas vajadzības izmantot papildu komentārus vai citus uzziņu materiālus” (Teaching, No Greater Call: A Resource Guide for Gospel Teaching [1999], 52).

„Ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.”

„Ja mēs visādos veidos cenšamies darīt labu mūsu Tēva bērniem, tad mēs … priecāsimies par to labo, ko mēs paveicam.”