2. nodaļa

„Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”

Sniegšanās pretim citiem mīlestībā un līdzjūtībā ir būtiska Jēzus Kristus evaņģēlija daļa.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Džordžs Alberts Smits bija labi pazīstams savu spēju dēļ — mīlēt citus cilvēkus. Prezidents Dž. Rūbens Klārks, jaunākais, viens no viņa padomniekiem Augstākajā Prezidijā, par viņu teica: „Viņa īstais vārds bija Mīlestība. … Savu mīlestību viņš sniedza katram, ko viņš satika. Savu mīlestību viņš sniedza visiem, kurus viņš nesatika.”¹

Prezidenta Smita mīlestība pret citiem radās no viņa patiesās pārliecības, ka mēs visi esam brāļi un māsas, viena un tā paša Debesu Tēva bērni. Savas dzīves nogalē viņš svētajiem teica:

„Es neapzinos neviena ienaidnieka, un pasaulē nav neviena cilvēka, pret kuru es justu jebkādu naidu. Visi vīrieši un visas sievietes ir mana Tēva bērni, un savas dzīves laikā es esmu centies ievērot cilvēces Izpircēja gudro norādījumu — mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. … Jūs nekad neuzzināsiet, cik ļoti es jūs mīlu. Man pietrūkst vārdu, lai to izteiktu. Un es vēlos to izjust pret katru mana Debesu Tēva dēlu un meitu.”²

Prezidents Smits izrādīja savu mīlestību citiem, veicot neskaitāmus žēlsirdības darbus. Kāds papildināja, atzīmējot: „Prezidentam Smitam ir raksturīgi novērsties no saviem darbiem, lai personiski mierinātu un svētītu daudzus, kuri ir slimi, kuri ir nospiesti un kuriem ir iemesls būt pateicīgiem par viņa priekpilno uzmundrinājumu. Tas nav nekas neparasts — viņu redzēt pirms un pēc darba laika ejam pa slimnīcu gaiteņiem, apmeklējot istabu pēc istabas, ar savu negaidīto parādīšanos svētot, uzmundrinot un iepriecinot vietās, kur viņa mierinošā un pārliecinošā klātbūtne ir tik pateicīgi gaidīta. … Viņam ir raksturīgi doties jebkur, kur vien viņš sajūt, ka var sniegt palīdzību un uzmundrinājumu.”³

Prezidents Tomass S. Monsons dalījās konkrētā piemērā par prezidenta Smita pašaizliedzību, izrādot mīlestību pret kādu cilvēku:

„Kādā aukstā ziemas rītā ielu tīrīšanas brigāde [Soltleiksitijā] lauza lielus ledus gabalus no ielu notekcaurulēm. Pastāvīgajai brigādei palīdzēja pagaidu strādnieki, kuriem izmisīgi bija nepieciešams darbs. Vienam no viņiem mugurā bija tikai plāns džemperis, un viņš cieta sala dēļ. Kāds slaida auguma vīrietis ar labi koptu bārdu apstājās pie brigādes un vaicāja strādniekam: „Šādā rītā kā šis tev vajag ko vairāk par džemperi. Kur ir tavs mētelis?” Vīrs atbildēja, ka viņam nav mēteļa. Tad garāmgājējs novilka savu mēteli, iedeva to vīram un sacīja: „Ņem šo mēteli. Tas ir no vilnas, un tev būs silti. Es strādāju tepat pāri ielai.” Tā bija South Temple iela. Labais samarietis, kurš devās uz savu ikdienas darbu un bez sava mēteļa iegāja Baznīcas pārvaldes ēkā, bija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidents Džordžs Alberts Smits. Viņa pašaizliedzīgā un augstsirdīgā rīcība liecināja par viņa dāsno sirdi. Pavisam noteikti viņš bija sava brāļa sargs.”⁴ [Skat. 1. ieteikumu 17. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Visi cilvēki ir mūsu brāļi un māsas, mūsu Debesu Tēva bērni.

Mēs raugāmies uz visiem vīriešiem kā uz mūsu brāļiem un visām sievietēm kā uz mūsu māsām; mēs raugāmies uz katra cilvēka seju pasaulē kā uz mūsu Tēva bērnu; un ticam, ka, tā kā katrs ir pēc Tēva tēla, tad katram piemīt dievišķuma dzirksts, kura, ja to attīsta, mūs sagatavos atgriezties Viņa klātbūtnē. …

Tāda ir mūsu izpratne par mūsu esamību pasaulē, un tas izskaidro mūsu ieinteresētību mūsu līdzcilvēkos. Daudzi ir uzskatījuši, ka mēs esam noslēgušies savā dzīvē, un daži ir domājuši, ka mēs esam savrupnieki. Fakts ir tāds, ka mēs raugāmies uz katru bērnu, kas ir piedzimis šajā pasaulē, kā uz Dieva dēlu vai meitu, kā uz savu brāli vai māsu, un mēs uzskatām, ka mūsu laime Debesu valstībā nebūs pilnīga, ja vien mums nebūs draudzīgas attiecības savās ģimenēs un ar tiem mūsu draugiem un paziņām, kurus mēs esam iepazinuši un kuru labā mēs veltām tik daudz sava laika uz Zemes.⁵

Domājot par savām rūpēm un mīlestību pret mana Tēva ģimeni, cilvēces ģimeni, es atceros, ko teica mans zemes tēvs, un es domāju, ka, iespējams, daļēji es to esmu mantojis no viņa. Viņš teica: „Es nekad neesmu redzējis tik dziļi nolaidušos Dieva bērnu, ka man nebūtu pamudinājuma nolaisties lejup un piecelt viņu, nostādīt viņu uz savām kājām un palīdzēt viņam atkal sākt dzīvi.” Es vēlos teikt, ka es savā dzīvē nekad neesmu redzējis kādu sava Tēva bērnu, lai es neapjaustu, ka viņš ir mans brālis un ka Dievs mīl ikvienu Savu bērnu.⁶

Cik gan pasaule būtu laimīga, ja cilvēki it visur savus līdzcilvēkus uzskatītu par saviem brāļiem un māsām un tad pielietotu savas zināšanas, mīlot savus tuvākos kā sevi pašu!⁷ [Skat. 2. ieteikumu 17. lpp.]

Jēzus Kristus evaņģēlijs mūs māca mīlēt visus Dieva bērnus.

Evaņģēlijs mūs māca būt žēlsirdīgiem pret visiem un mīlēt savus līdzcilvēkus. Glābējs teica:

„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis.

Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” [Mateja 22:37–40.]

Brāļi un māsas, ja Jēzus Kristus evaņģēlijs, kā tas jums ir pavēstīts, nav iedēstījis jūsu sirdīs mīlestības sajūtu pret jūsu līdzcilvēkiem, tad es vēlos teikt, ka jūs neesat baudījuši šīs brīnišķīgās dāvanas pilnu piepildījumu, kas nāca uz Zemes, kad tika organizēta šī Baznīca.⁸ [Skat. 3. ieteikumu 17. lpp.]

Mūsu kalpošana ir mīlestības kalpošana. Mūsu kalpošana bagātina mūsu dzīvi. … Ja mēs dzīvojam tā, kā Dievs vēlas, lai mēs dzīvotu, ja mēs kalpojam tā, kā Viņš vēlas, lai mēs kalpotu, katra mūsu dzīves diena tiek Viņa Gara ietekmes bagātināta, pieaug mūsu mīlestība pret mūsu līdzcilvēkiem, un mūsu dvēseles pārņem sajūtas, ka mēs varētu paņemt savās rokās visus Dieva bērnus, vēloties viņus svētīt un vest pie patiesības izpratnes.⁹

Kā Kristus Baznīcas locekļiem mums jātur Viņa baušļi un jāmīl citam citu. Tad mūsu mīlestībai vajadzētu pārkāpt Baznīcas, ar kuru mēs tiekam identificēti, robežas un sniegties pretim cilvēku bērniem.¹⁰

Ar savu uzvedību, ar savu lēnprātību, ar savu mīlestību, ar savu ticību, apliecināsim, ka mēs turam to augsto bausli, kas, kā Glābējs teica, ir līdzīgs pirmajam augstākajam bauslim: „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”¹¹

Mēs izrādām žēlsirdību, sniedzoties pretim tiem, kuriem nepieciešama palīdzība un iedrošinājums.

Nav iespējams izmērīt sekas, ko mīlestība un žēlsirdība var nest pasaulē. Iespējas ir dotas katrā draudzē un bīskapijā, un misijā — ejiet, izstarojot gaismu un prieku, izplatot laimi un paceļot tos, kuri zaudējuši drosmi, un iepriecinot un mierinot tos, kuriem ir bēdas.¹²

Tas Kungs saka:

„Skatieties, lai jūs mīlētu cits citu, mitējieties būt alkatīgi; mācieties dalīties cits ar citu kā evaņģēlijs prasa. …

Un pāri visam, tērpieties žēlsirdības saitēs kā apmetnī, kas ir pilnības un miera saites.” [M&D 88:123, 125.] …

… Vai jūs ievērojat Viņa padomu attiecībā uz žēlsirdību? Es vēlos teikt, ka sevišķi šajā mūsu dzīves posmā mums nepieciešams izrādīt žēlsirdību, ne tikai daloties mūsu mantā ar tiem, kas ir trūkumā, bet mums nepieciešama žēlsirdība pret mūsu Tēva bērnu vājībām, trūkumiem un kļūdām.¹³

Ja mēs atrodam kādu vīrieti vai sievieti, kas dzīvē nav guvis panākumus, kādu, kura ticība kļuvusi vāja, nepagriezīsim savu muguru pret viņu; padarīsim par pienākumu viņu apmeklēt, un iesim pie viņa laipnībā un mīlestībā, un mudināsim viņu novērsties no sava nepareizā ceļa. Iespējas veikt individuālu darbu mūsu starpā ir dotas it visur; un šajā Baznīcā ir tikai daži vīrieši un dažas sievietes, kuri, ja viņi to vēlētos, nespētu nedaudz pasniegties ārpus sev līdzīgo cilvēku loka un pateikt kādu laipnu vārdu vai mācīt patiesību kādam no mūsu Debesu Tēva bērniem. … Šis ir mūsu Tēva darbs. Tas ir pats svarīgākais, ar ko mēs tiksim identificēti šajā dzīvē.¹⁴

Man sirdī ir tikai labsirdība pret cilvēci. Man sirdī nav nekāda naidīguma pret nevienu cilvēku. Es vēlos, lai daži cilvēki, kurus es pazīstu, uzvestos nedaudz labāk nekā pašlaik, taču tas ir viņu zaudējums, nevis mans. Ja es varētu ap viņiem aplikt savas rokas un palīdzēt viņiem nostāties atpakaļ uz laimes ceļa, mācot viņiem Jēzus Kristus evaņģēliju, mana laime tādējādi pieaugtu. … Jūs nevarat cilvēkus piespiest darīt pareizo, bet jūs varat ar mīlestību vadīt viņus darīt pareizo, ja jūsu piemērs ir tāds, ka viņi var redzēt, ka jūs domājat to, ko jūs sakāt.¹⁵ [Skat. 4. ieteikumu 17. lpp.]

Patiesa laime rodama, mīlot un kalpojot citiem.

Neaizmirstiet, ka neatkarīgi no tā, cik daudz naudas jūs dodat, neatkarīgi no tā, kā jūs varētu vēlēties, lai šīs pasaules lietas jūs darītu laimīgu, jūsu laime būs proporcionāla jūsu žēlsirdībai un jūsu laipnībai, un jūsu mīlestībai pret tiem, ar kuriem jūs biedrojaties šeit uz Zemes. Mūsu Debesu Tēvs ir ļoti skaidri pateicis, ka cilvēkā, kurš saka, ka mīl Dievu, bet nemīl savu brāli, nav patiesības [skat. 1. Jāņa 4:20].¹⁶

Laimīgus mūs dara ne tikai tas, ko mēs saņemam, bet tas, ko mēs dodam; un, jo vairāk mēs dodam to, kas iedvesmo un bagātina mūsu Tēva bērnus, jo vairāk mums ir, ko dot. Tas ir kā dižs dzīvības avots, kas pieaug savā plūdumā un verd mūžīgajai laimei.¹⁷

Kad mūsu dzīve šeit noslēgsies un mēs atgriezīsimies mājās, mēs saņemsim atlīdzību par katru labo rīcību, ko esam veikuši, par katru izrādīto laipnību, par katrām pieliktajām pūlēm mūsu līdzcilvēku labumam. …

… Izrādīsim savu pateicību par to, ko Tas Kungs mums ir devis, kalpojot Viņam, un mēs kalpojam Viņam, kad mēs darām labu Viņa bērniem. Bez maksas mēs esam saņēmuši, tad bez maksas dosim [skat. Mateja 10:8]. Ar sirdīm, kas pildītas ar mīlestību un laipnību pret mūsu līdzcilvēkiem, neatlaidīgi dosimies uz priekšu, līdz nāks pēdējā tiesa, un mēs redzēsim savas dzīves pierakstu. Tad, ja mēs esam pilnveidojuši savus talantus, ja mēs esam bijuši godīgi, patiesi, šķīsti, labvēlīgi un žēlsirdīgi un ja mēs esam centušies palīdzēt katrai dvēselei, ar kuru mums bijusi saistība, ja mēs esam dzīvojuši atbilstoši tai gaismai, ko esam saņēmuši, un esam izplatījuši šo gaismu, kad vien tāda izdevība ir radusies, cik gan laimīgi mēs būsim un cik gan mūsu sirdis būs pateicības pilnas, kad mēs saņemsim svinīgo uzslavu no debesu un Zemes Radītāja: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” [Mateja 25:21.]¹⁸ [Skat. 5. ieteikumu 17. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Padomājiet par veidiem, kā jūs varat izrādīt mīlestību līdzīgi prezidentam Smitam (skat. 11.–12. lpp.). Piemēram, kā mēs varam izrādīt mīlestību, veicot savus mājskološanas un apmeklējuma mācības uzdevumus?
Studējot mācību pirmo sadaļu (12.–13. lpp.), padomājiet par to, kā šo mācību pielietošana varētu uzlabot jūsu attiecības ar kaimiņiem, darba kolēģiem, ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem.
Izlasiet priekšpēdējo rindkopu 13. lpp. Kādas mācības vai stāsti Svētajos Rakstos jūs iedvesmo mīlēt citus un kalpot viņiem?
Studējiet sadaļu, kas sākas 14. lpp., sevišķi divas pēdējās rindkopas. Padomājiet par kādu cilvēku, kurš, iespējams, ir ārpus „sev līdzīgo cilvēku loka”. Ko konkrētu jūs varat darīt, lai pasniegtos pretim šim cilvēkam?
Apdomājiet prezidenta Smita mācības 15.–17. lpp. Kāda jums ir bijusi pieredze, kas mācījusi, ka patiesa laime rodama, darot laimīgus citus?

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 5:43–44; 25:34–40; Lūkas 10:25–37; Jāņa 13:34–35; 1. Jāņa 4:7–8; 1. Nefija 11:16–25; Moronija 7:44–48

Mācīšanas padoms: „Diezgan liela daļa mācīšanas Baznīcā tiek veikta ļoti sastingušā veidā, kas līdzinās lekcijai. Mēs īpaši labi neatsaucamies uz lekcijām nodarbībās. To mēs darām Svētā Vakarēdiena sanāksmēs un konferencēs, taču mācīšana var būt divvirzienu, lai jūs varētu uzdot jautājumus. Jūs varat viegli sarīkot jautājumu uzdošanu klasei” (Boids K. Pekers, „Principles of Teaching and Learning”, Ensign, 2007. g. jūn., 87).

„Evaņģēlijs mūs māca būt žēlsirdīgiem pret visiem un mīlēt mūsu līdzcilvēkus.”

„Ar savu uzvedību … apliecināsim, ka mēs ievērojam to augsto bausli … — „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”.”

„Ejiet, izstarojot gaismu un prieku, izplatot laimi un iedvesmojot tos, kuri zaudējuši drosmi, un iepriecinot un mierinot tos, kuriem ir bēdas.”