14. nodaļa

Kā efektīvi dalīties evaņģēlijā

Mūsu centieni dalīties evaņģēlijā ir visefektīvākie, ja mēs mīlam savus brāļus un māsas un mums ir Svētā Gara sadraudzība.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Džordžs Alberts Smits savos nenogurstošajos centienos dalīties evaņģēlijā ar citiem rīkojās atbilstoši personīgajam kredo: „Es necentīšos uzspiest cilvēkiem dzīvot pēc saviem ideāliem, bet drīzāk ar mīlestību vērsīšu viņus darīt to, kas ir pareizi.”¹ Viņš juta, ka visefektīvākais veids, kā dalīties evaņģēlijā, ir meklēt labus tikumus citu ticību cilvēkos un tad drosmīgi, taču laipni piedāvāt pastāstīt viņiem par atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija papildu patiesībām. Kad viņš prezidēja Eiropas misijā, viņš dalījās šādā pieredzē:

„Kādu dienu es braucu vilcienā. Mans ceļabiedrs kupejā bija prezbiteriešu mācītājs, ļoti patīkams, jauks džentlmenis, un, kad viņš deva man iespēju, es viņam pateicu, ka esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis. Viņš bija pārsteigts un izbrīnīti paskatījās uz mani. Viņš teica: „Vai jūs nekaunaties par to, ka piederat šādai grupai?”

Es pasmaidīju un teicu: „Manu brāli, zinot to, ko es zinu, man būtu kauns, ja nepiederētu šai grupai.” Tad viņš man sniedza iespēju, ko es vēlējos, parunāt ar viņu un paskaidrot viņam dažas lietas, kam mēs ticam. …

Viņš bija labs cilvēks, kuram nebija sapratnes par to, ko mēs centāmies darīt. Mēs tur nebijām, lai viņam izteiktu nožēlu vai sāpinātu viņu; mēs viņam centāmies palīdzēt. Sarunas gaitā es viņam teicu: „Jums ir nepareizs priekšstats par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas nolūku šajā zemē. Es esmu viens no tās pārstāvjiem, un, ja jūs man ļausiet nedaudz pastāstīt, es domāju, ka jūsu domas mainīsies par mums.” Es teicu: „Pirmkārt, mēs lūdzam visiem labajiem cilvēkiem šajā Zemes daļā paturēt visas brīnišķīgās patiesības, kuras jūs esat guvuši savās baznīcās, kuras jūs esat guvuši no saviem Svētajiem Rakstiem, paturiet to visu, paturiet visas labās mācības, kuras jūs esat guvuši savās izglītības iestādēs, visas zināšanas un patiesību, ko esat guvuši no katra avota, paturiet … visu labo savā raksturā, kas iegūts, pateicoties jūsu jaukajām ģimenēm; paturiet visu mīlestību un skaistumu, kas ir jūsu sirdī, pateicoties tam, ka esat dzīvojuši tik skaistā un brīnišķīgā zemē. … Tas viss ir Jēzus Kristus evaņģēlija daļa. Tad apsēdīsimies, un ļaujiet mums dalīties ar jums dažās lietās, kas vēl nav jūsu dzīvē, kas ir bagātinājušas mūsu dzīvi un darījušas mūs laimīgus. Mēs to jums piedāvājam bez maksas, par velti. Viss, ko mēs lūdzam, ir uzklausīt, ko mēs vēlamies teikt, un, ja jums tas patīk, varat to brīvi pieņemt. …”

Tāda ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas attieksme.”² [Skat. 1. ieteikumu 147. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Misionāru darbs ir visefektīvākais, kad mēs to darām ar mīlestību un laipnību, nevis ar piespiešanu vai kritiku.

Mūsu Debesu Tēvs … ir sūtījis mūs, Viņa pārstāvjus, pasaulē, nevis lai dzītu vai piespiestu, bet lai aicinātu. „Nāc Man līdzi!” teica Glābējs. „Un Es tev došu mieru.” To māca evaņģēlijs, un tā ir mūsu kalpošana.³

Šīs Baznīcas mērķis nav izteikt paziņojumus, kas aizvainotu tos cilvēkus, kuri nesaprot tās mācības. Šī Baznīca nav no tām, kas kritizē un meklē vainu citās baznīcās, bet gan tās pārstāvji sniedz evaņģēlija vēstījumu zemes tautām, to darot mīlestības garā un vēloties palīdzēt.⁴

Visās … baznīcās ir labi vīrieši un labas sievietes. Tieši labais, kas ir šajās dažādajās konfesijās ir tas, kas satur tās kopā. Man ir bijusi privilēģija būt kopā ar cilvēkiem daudzās pasaules daļās un būt daudzu cilvēku mājās, kuri pieder dažādām pasaules konfesijām, — gan kristiešu, gan jūdu. Es esmu bijis pie [musulmaņiem]; es esmu bijis pie tiem, kas tic Konfūcijam; un es varētu minēt daudzas citas konfesijas. Visās šajās organizācijās es esmu sastapis brīnišķīgus cilvēkus, un, lai kur es dotos viņu starpā, es izjūtu milzīgu atbildību viņus neaizvainot, nesāpināt, nekritizēt tādēļ, ka viņi neizprot patiesību.

Mums kā Baznīcas pārstāvjiem ir dota atbildība doties starp cilvēkiem ar mīlestību, kā Tā Kunga kalpiem, kā Debesu un Zemes Radītāja pārstāvjiem. Iespējams, viņi to pilnībā neizpratīs; iespējams, viņi uzskatīs to par augstprātību vai neobjektivitāti, taču tas nemainīs manu attieksmi. Ja vien es to varu novērst, es negrasos viņus padarīt nelaimīgus. Es vēlos viņus darīt laimīgus, sevišķi, kad es domāju par tām brīnumainajām iespējām, ko man sniegusi piederība šai svētītajai Baznīcai.⁵

Mūsu kalpošana ir mīlestības un iecietības kalpošana, un mēs vēlamies darīt labu visiem un palīdzēt visiem izprast dzīvības un glābšanas ieceri, ko Tas Kungs ir atklājis šajās pēdējās dienās.⁶

Mēs nedrīkstam dzīt šos jaunos cilvēkus un mūsu kaimiņus, un draugus Debesu valstībā, rājot viņus un meklējot viņos vainu, taču es jums vēlos teikt, ka mēs varam ar mīlestību vērst viņus mūsu Debesu Tēva virzienā un, iespējams, ar laiku viņus turp arī vadīt.

Tā ir mūsu privilēģija. Mīlestība ir liels spēks, ar ko var ietekmēt šo pasauli.⁷

Tie no mums, kuriem ir liecība un zināšanas, dosimies katru dienu uz priekšu ar neviltotu mīlestību un laipnību starp šiem vīriešiem un sievietēm, vai viņi ir Baznīcas locekļi vai nav, un atradīsim veidu, kā aizkustināt viņu sirdis un vadīt viņus pa ceļu, kas viņiem nodrošinās zināšanas par patiesību.⁸

Es ļoti lūdzu, lai mums kā Tā Kunga kalpiem būtu žēlsirdība pret cilvēci, būtu pacietība pret tiem, kas kļūdās, un lai mēs laipnībā un mīlestībā dotos uz priekšu, mācot mūsu Kunga evaņģēlija vienkāršos principus, svētot katru cilvēku, ar kuru mēs nonākam saskarē.⁹ [Skat. 2. ieteikumu 147. lpp.]

Mums nav jākaunas dalīties patiesības zināšanās.

Dažkārt man liekas, ka mēs nepietiekami izprotam [evaņģēlija] nozīmīgumu, ka mēs to nemācām ar pienācīgu nopietnību.¹⁰

Kā paziņoja apustulis Pāvils, Jēzus Kristus evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu [skat. Romiešiem 1:16]. Tas ir Pestītāja darbs. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam iegūt augstāko paaugstināšanu, ko cilvēces Glābējs ir paredzējis baudīt tiem, kas seko Viņam. To es nesaku augstprātīgi — to es saku ar žēlsirdību pret mūsu Tēva bērniem, kuri pieder citām baznīcām. To es saku ar mīlestību pret Viņa dēliem un meitām, kuri nesaprot, taču Viņš ir pavēlējis, lai mēs sakām šīs lietas. Viņš vēlas, lai cilvēki zinātu.¹¹

Es zinu, ka Dievs dzīvo. Es zinu, ka Jēzus ir Kristus. Es zinu, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis. Es neesmu bijis tādā vietā, kur man būtu bijis kauns liecināt par šīm patiesībām. Es nezinu, kāpēc cilvēkam būtu jākaunas par to, ka zina patiesību, jo kāds cits to nezina, sevišķi attiecībā uz evaņģēliju, kas ir Dieva spēks par pestīšanu.¹²

Ja mēs zinām patiesību, to nevajadzētu uzskatīt par lielīšanos, kad mēs par to runājam. Mūsuprāt, to nevajadzētu uzskatīt par augstprātību, ja mēs citiem mūsu Tēva bērniem sakām: „Es to zinu, un arī jūs to varat zināt, ja vēlaties.”

Tieši tas ir Jēzus Kristus evaņģēlija skaistums, ka tas nav domāts tikai dažiem cilvēkiem, bet katrai dvēselei, kas piedzimusi pasaulē. … Mūsdienās ir cilvēki, kuri zina, ka Dievs dzīvo, un ir tūkstošiem cilvēku, kuri to varētu zināt, ja viņi vēlētos. … Šie cilvēki nav atkarīgi no mums, lai zinātu par Dieva esamību, bet viņi ir atkarīgi no mums tādā ziņā, ka mums ir jāmāca viņi, kā viņi to var uzzināt.¹³

Es zinu, ka mūsu Debesu Tēvs ir runājis šajā pasaules laikā un laikmetā, ka Viņa evaņģēlijs ir uz Zemes, un, lai arī es nevienu cilvēku nespiedīšu to pieņemt, es lūdzu, lai mums būtu spēks un gudrība, un izturība sniegties pēc mūsu kaimiņiem, kuri neizprot patiesību. Veiksim savu pienākumu un piesaistīsim viņus mūsu Mācītāja pulkam, lai viņi līdz ar mums varētu zināt, ka Viņš dzīvo.¹⁴ [Skat. 3. ieteikumu 148. lpp.]

Mēs tiecamies papildināt to laimi un labestību, ko Dieva bērni jau sajūt.

Kad [cilvēki] man ir jautājuši: „Kāds ir tās organizācijas mērķis, kurai tu piederi? Par ko jūs tā raizējaties, ka jūs sūtāt savus misionārus visā pasaulē?” Es dažkārt esmu atbildējis: „Mēs vēlamies, lai jūs visi būtu laimīgi. Mēs vēlamies, lai jūs visi priecātos, kā mēs priecājamies.”¹⁵

Tūkstošiem misionāru … ir devušies pasaulē, un mīlestībā un laipnībā viņi ir gājuši no durvīm pie durvīm, sakot mūsu Tēva citiem bērniem:

„Padomāsim kopā, ļaujiet mums paskaidrot jums kaut ko, kas, mūsuprāt, padarīs jūs laimīgus, gluži — kā mūs!”

Tāds ir Baznīcas, kuras locekļi mēs esam, misionāru darba attēlojums.¹⁶

Es atceros, ka reiz kāds vīrs pēc tam, kad mēs bijām runājuši kādu laiku, man teica: „Nu, no visa dzirdētā es varu spriest, ka jūsu baznīca ir tikpat laba kā jebkura cita baznīca.” Es pieņemu, ka viņš domāja, ka mums izsaka lielu komplimentu, taču es viņam teicu: „Ja Baznīca, ko es šeit pārstāvu, cilvēku bērniem nebūtu nozīmīgāka par visām citām baznīcām, tad es būtu pārpratis savu pienākumu. Mēs neesam nākuši, lai jums atņemtu patiesību un tikumus, kas jums piemīt. Mēs neesam nākuši, lai meklētu vainu vai jūs kritizētu. … Paturiet visu to labo, kas jums ir, un ļaujiet mums sniegt jums vairāk laba, lai jūs būtu laimīgāki un lai jūs būtu sagatavoti ieiet mūsu Debesu Tēva klātbūtnē.” [Skat. 4. ieteikumu 148. lpp.]

… Laikā, kad uz Zemes bija Glābējs — laika zenītā — bija citas baznīcas; pastāvēja daudzas konfesijas un sektas, un viņi ticēja, ka kalpo Tam Kungam. Jūdas lielās sinagogas bija ļaužu pilnas, kuri ticēja, ka viņiem ir priesterības pilnvaras. Viņuprāt, viņi ievēroja Ābrahāma un Mozus mācības. Viņi turpināja sludināt par pasaules Glābēja nākšanu. Viņi mudināja vīrus un sievas uz taisnības darbiem. Viņi bija uzcēluši templi un lūgšanu namus. Viņi bija uzcēluši pieminekļus praviešiem, kuri bija snieguši liecību par Dieva esamību, daži no tiem tika nogalināti un bija aizzīmogojuši savu liecību ar savām asinīm. Tie bija cilvēki, pie kuriem ieradās Glābējs. … Viņos bija daudz kā laba. Starp viņiem bija daudz labu vīriešu un sieviešu. Starp šiem ļaudīm bija daudz taisnīguma. Glābējs nenāca, lai viņiem atņemtu labo. Viņš parādījās viņiem, nevis lai viņus nosodītu, bet lai viņus aicinātu nožēlot grēkus, lai viņus aicinātu novērsties no saviem maldiem un lai viņus mudinātu saglabāt visu patiesību, kas viņiem bija.

… Kad mēs cilvēces ģimenei pasludinām, kā mēs to darām, — ka cilvēks atkrita no evaņģēlija, mēs nesludinām kaut ko, kas pasaulē nebūtu noticis iepriekš. Kad mēs sakām labajiem vīriešiem un sievietēm, kuri tiek vadīti darbībā un ticībā nepareizi, mēs to nesakām, lai nosodītu, mēs nerunājam ar vēlmi sāpināt, taču mēs runājam ar vēlmi, lai cilvēki varētu apstāties uz pietiekami ilgu brīdi, lai pārbaudītu sevi, lai redzētu, kurp viņi dodas un kāds būs viņu galīgais liktenis.¹⁷

Ak, kaut mēs spētu izskaidrot cilvēcei savas sajūtas, lai viņi saprastu, ka mēs nevēlamies ierobežot viņu iespējas, un lai viņi sajustu, ka mūsu sirdis sniedzas pie tiem mīlestībā un laipnībā, un nevis ar jebkādu vēlmi sāpināt. Mūsu uzdevums pasaulē ir glābt dvēseles, svētīt tās un sniegt tām tādu stāvokli, ka tās varētu atgriezties mūsu Tēva klātbūtnē, lai tiktu kronētas godā, nemirstībā un mūžīgajā dzīvē.¹⁸

Ja mēs mācām ar Svēto Garu, Viņš tiem, kurus mēs mācām, sniegs liecību par patiesību.

Šī Baznīca ir izsūtījusi misionārus uz četriem zemes galiem, un viņi ir sludinājuši Jēzus Kristus evaņģēliju. Daudzi no misionāriem nav mācījušies pasaules izcilajās universitātēs. Savas zināšanas viņi lielākoties ir ieguvuši dzīves pieredzes ceļā, taču viņiem ir kaut kas spēcīgāks, lai iedvesmotu cilvēces ģimeni, — tā ir Svētā Gara sadraudzība.¹⁹

Kad es ceļoju savā misijā, es redzu šo lielisko jauno vīriešu un sieviešu izaugsmi, kad viņi nesavtīgi kalpo, un aptveru, ka viņi ne tikai iemācās tās valsts valodu, kurā viņi strādā, bet viņi zina, ka viņiem ir Dieva dāvana, lai izplatītu patiesību, ko cilvēki nevarētu iegūt nekādā citā veidā.²⁰

Daudzi no jums vai jūsu priekštečiem ir dzirdējuši evaņģēliju, kā to mācījusi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca. … Dažreiz jūs to esat dzirdējuši uz ielas, kur bija kāds pazemīgs misionārs, mācot to, ko Tas Kungs bija aicinājis viņu mācīt.

Kaut kas aizkustināja to cilvēku sirdis, kuri klausījās. Man ir bijušas dažādas pieredzes misijā. Es esmu redzējis cilvēku pulkus stāvam un klausāmies pazemīgu misionāru, kurš izskaidro dzīves jēgu un runā ar cilvēkiem, un mudina viņus nožēlot savus grēkus, un es esmu dzirdējis cilvēkus sakām: „Nekad iepriekš es neesmu izjutis tādu ietekmi, ko es izjutu, kamēr es klausījos to cilvēku runājam.”²¹

Neatkarīgi no tā, cik mēs būtu apdāvināti vai cik daiļrunīga ir mūsu valoda, tas, kas aizsniedz cilvēka sirdi un sniedz pārliecību par šī darba dievišķumu, ir mūsu Tēva Gars.²²

Šis ir Tā Kunga darbs. Cilvēki pašu spēkiem to nebūtu spējuši paveikt, jo tas ir ticis veikts ar vienkāršiem līdzekļiem, ko mēs esam izmantojuši. Parasti cilvēki nebūtu spējuši sniegt jūsu dvēselēm tās zināšanas, kas jums ir. Mēs kā cilvēki nevaram iedvesmot citus pasaules iedzīvotājus ar pārliecību, ka Dievs dzīvo un ka šī ir Viņa Baznīca, taču, ja mēs veiksim savu daļu, mūsu Debesu Tēvs svētīs mūsu pūliņus.²³

Strādāsim dienu no dienas, lai mūsu Tēvs varētu svētīt mūs. Ja ar mums ir Viņa Svētais Gars, cilvēki, ar kuriem mēs nonāksim saskarē, to sajutīs, jo tas izplatīsies mūsu apkārtnē, un viņi baudīs to un pieņems to.²⁴

Ir salīdzinoši maz cilvēku, kuri ir pieņēmuši to evaņģēliju, kas ir atklāts pēdējās dienās; taču ir miljoni mūsu Tēva bērnu, kuri alkst zināt Viņa gribu; un kad viņiem tiks sniegta patiesība, un Gara pārliecinošā ietekme viņiem sniegs liecību par patiesību, viņi priecāsies to pieņemt.²⁵ [Skat. 5. ieteikumu 148. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Studējiet sadaļas „No Džordža Alberta Smita dzīves” pēdējās divas rindkopas (140.–141. lpp.). Padomājiet par kādu cilvēku, kuru jūs pazīstat un kurš nav Baznīcas loceklis. Kādas īpašības jūs apbrīnojat šajā cilvēkā? Kādām evaņģēlija patiesībām viņš vai viņa jau tic? Kādas vēl evaņģēlija patiesības būtu viņam vai viņai sevišķi noderīgas? Kā šāda attieksme pret cilvēku ietekmē mūsu centienus dalīties evaņģēlijā?
Lasot mācību pirmo sadaļu (142.–143. lpp.), padomājiet par kādu reizi, kad kāda cilvēka izrādītā mīlestība jūs īpaši iespaidoja. Kādēļ tik svarīgi ir atturēties no tādu cilvēku kritizēšanas, kuru uzskati atšķiras no mūsu uzskatiem?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 143. lpp. Ko nozīmē — ar nopietnību dalīties evaņģēlijā? Kā mēs varam dalīties savās liecībās par atjaunoto evaņģēliju, neizklausoties lielīgi vai iedomīgi?
Ko, jūsuprāt, prezidents Smits domāja, kad viņš teica: „Ja Baznīca, ko es šeit pārstāvu, cilvēku bērniem nebūtu nozīmīgāka par visām citām baznīcām, tad es būtu pārpratis savu pienākumu”? (144. lpp.). Ko Jēzus Kristus Baznīca piedāvā, lai padarītu cilvēka dzīvi laimīgāku?
Lasot mācību pēdējo sadaļu (145.–147. lpp.), padomājiet par kādu pieredzi, kas jums ir bijusi, daloties ar kādu cilvēku evaņģēlijā. Kas palīdzēja to paveikt? Ko jūs varat darīt, lai uzlabotu savus centienus dalīties evaņģēlijā?

Saistītie Svētie Raksti: Jāņa 13:34–35; 2. Timotejam 1:7–8; 2. Nefija 33:1; Almas 20:26–27; Mācība un Derības 50:13–22

Mācīšanas padoms: Apsveriet iespēju sadalīt nodarbības dalībniekus grupās pa trim līdz pieciem cilvēkiem. Katrai grupai nozīmējiet vadītāju. Katrai grupai uzdodiet citu sadaļu. Palūdziet viņiem grupā izlasīt savu sadaļu un pārrunāt atbilstošos jautājumus, kas doti nodaļas beigās. Pēc tam lieciet nodarbības dalībniekiem dalīties tajā, ko viņi ir mācījušies savās grupās. (Skat. Teaching, No Greater Call, 161.)

„Mēs vēlamies darīt labu visiem un palīdzēt visiem izprast dzīvības un glābšanas ieceri, ko Tas Kungs ir atklājis šajās pēdējās dienās.”

„Strādāsim dienu no dienas, lai mūsu Tēvs varētu svētīt mūs. Ja ar mums ir Viņa Svētais Gars, cilvēki, ar kuriem mēs nonāksim saskarē, to sajutīs.”