20. nodaļa

Sevis un citu laicīgā glābšana

Ja mēs rīkojamies pēc Tā Kunga padoma, mēs labāk spējam apmierināt savas laicīgās vajadzības un palīdzēt apkārtesošajiem, kas nonākuši grūtībās.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Kad 2. Pasaules karš tuvojās noslēgumam, Džordžs Alberts Smits kļuva par Baznīcas prezidentu. Karš bija nodarījis postu daudzām tautām, un tūkstošiem cilvēku bija bez pārtikas un citām pirmās nepieciešamības precēm. Prezidents Smits aprakstīja viņu nožēlojamo stāvokli Vispārējās konferences uzrunā un mudināja svētos palīdzēt atvieglot viņu ciešanas: „Viņi visi ir [Dieva] bērni. Mēs viņiem esam nepieciešami; viņiem ir nepieciešams ne tikai mūsu morālais atbalsts un mūs reliģiskās mācības — viņiem ir nepieciešams ēdiens un apģērbs, un gultas veļa, un visāda veida palīdzība, jo daudzos gadījumos viņi ir palikuši bez nekā. Ja jūs varētu lasīt vēstules, ko uz mūsu biroju sūta daži no šiem trūcīgajiem cilvēkiem, jūs justos bēdīgi. Tie ir cilvēki, kuriem pēkšņi lika pamest savas mājas ar domu, ka viņiem ļaus apmesties kaut kur citur, un, kad viņi atgriezās savās mājās, viņi tās atrada pilnīgi izlaupītas, un viņi jūtas bezpalīdzīgi, nezinot, kurp doties.”¹

Tā kā Baznīca jau daudzus gadus bija veidojusi pārtikas krājumus, tā bija gatava palīdzēt šajos apstākļos. Šādas palīdzības sniegšana sākās 1945. gada beigās, kad prezidents Smits devās uz Vašingtonu, lai tiktos ar Savienoto Valstu prezidentu Heriju S. Trūmenu, lai sūtītu pārtiku un apģērbu uz Eiropu. Viņu tikšanās laikā prezidents Trūmens teica: „Mēs būsim priecīgi jums palīdzēt. … Cik ilgs laiks jums nepieciešams, lai visu sagatavotu?

Prezidents Smits viņu pārsteidza, atbildot: „Viss jau ir sagatavots. … Mēs [esam] uzcēluši torņus un piepildījuši tos ar graudiem, un palielinājuši savu mājputnu baru un lopu ganāmpulku skaitu, un tagad mums ir nepieciešamas mašīnas un kuģi, lai aizsūtītu ievērojamu daudzumu pārtikas, apģērba un gultas veļas cilvēkiem Eiropā, kuri ir nonākuši grūtībās. Mums Baznīcā ir organizācija [Palīdzības biedrība], kura jau ir sagatavojusi vairāk nekā divtūkstoš mājās pagatavotu segu.”

Prezidents Smits svētajiem ziņoja, ka pēc šiem sūtījumiem „daudzi cilvēki nekavējoties saņēma siltu apģērbu un gultas veļu, un pārtiku. Tiklīdz mēs dabūjām mašīnas un kuģus, mēs visu nepieciešamo nosūtījām uz Eiropu”.²

Gandrīz 15 gadus agrāk elders Smits, toreiz būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, uzrunāja Palīdzības biedrību cita bezcerīga stāvokļa laikā — Lielās depresijas laikā. Viņš mācīja, ka palīdzēt grūtībās nonākušajiem ir vairāk nekā laicīgas palīdzības sniegšana; tā prasa patiesu laipnību un žēlsirdību:

„Manuprāt, nekad nav bijis laiks, kad laipnība būtu nepieciešama vairāk nekā tagad. Šis ir laiks, kad tiek pārbaudītas daudzu cilvēku dvēseles un kad tiek lauztas viņu sirdis. Šis ir laiks, kad daudzi pieredz izsalkumu un ciešanas, pat Pēdējo dienu svēto starpā. …

… Es domāju, ka mūsu Debesu Tēvs mums dod izaugsmes iespēju. … Mēs tagad atklāsim, vai starp mums mājo mīlestība, par ko Glābējs teica, ka tai jābūt mūsu sirdīs.”³ [Skat. 1. ieteikumu 209. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Ja mēs gudri rīkojamies ar saviem līdzekļiem, mēs būsim sagatavoti grūtiem laikiem.

Agrīnie pionieri prezidenta [Brigama] Janga vadībā ieteica turēt pārtikas produktu krājumus vienam gadam, lai, ja kādam aizietu bojā labība, viņš varētu iztikt līdz nākamajai sezonai. …

Brāļi un māsas, mums var būt grūti laiki, taču mēs tiem varam sagatavoties, ja mēs domājam par septiņiem pārticības gadiem un septiņiem bada gadiem, kas bija faraona laikā, un ja mēs plānojam līdzīgi viņiem [skat. 1. Mozus 41]. Tas var notikt atkal. Par to mēs nezinām, taču mēs zinām, ka Baznīcas agrīnajās dienās Baznīcas prezidijs un vadība ļaudīm ieteica uzglabāt pietiekami daudz pārtikas neparedzētiem gadījumiem. Kopš tā brīža, kad ļaudis šeit pilnīgi apmetās un saimniecības sāka ražot, un putnu un ganāmpulku skaits pieauga, nevienam nav bijis īsta pārtikas trūkuma.⁴

Mēs dzīvojam grūtos laikos. Svētie Raksti piepildās, un man šķiet, ka šis ir tas laiks, kad pat izredzētie var tikt pievilti. Mēs varam novērot kā tie, kuri vēlas uzlabot savu finansiālo stāvokli pasaulē, viegli atrod iemeslu ignorēt Tā Kunga skaidrās mācības attiecībā uz viņu dzīvi. Un man liekas savādi, cik daudzi cilvēki izveido ieradumu uzklausīt tos, kuri runā to, kas ir pretēji mūsu Debesu Tēva atklātajai gribai. …

… Šiem ļaudīm ir dots padoms taupīt savus spēkus un savus līdzekļus. Mūs ir mācījuši tie, kurus Tas Kungs ir iecēlis, ka mums jādzīvo pēc saviem līdzekļiem, ka mums nav jāseko pasaules modei un jātērē visa nauda, ko mēs nopelnām, un pat vēl vairāk naudas, nekā mēs varam nopelnīt, un kas nonāk mūsu rokās, lai parūpētos par sevi un savām ģimenēm.

Es baidos, ka Pēdējo dienu svētie daudzos gadījumos tiek savas iedomības apžilbināti, lai līdzinātos pasaulei; un mūsu Debesu Tēvs mums ir skaidri pateicis, ka mēs nevaram dzīvot tā, kā dzīvo pasaule, un baudīt Viņa Garu.⁵

Daži cilvēki … izlieto savus uzkrājumus un iztērē savu naudu nevajadzīgām lietām, un, ja pienāk grūti laiki, viņi atklāj, ka nespēj nokārtot savas saistības.

Mēs varētu mācīties no skudras. Tā savāc savus krājumus, kad tie ir pieejami, un noglabā tos laikam, kad tos nebūs iespējams iegūt. Tādēļ tās pieliekamais parasti ir piepildīts. Sienāzis, kas ir daudz lielāks kukainis, tā nedara. Tas neuzkrāj neko grūtiem laikiem, bet ir atkarīgs no likteņa, lai nodrošinātu to, kas tam vajadzīgs, un rezultātā vairums sienāžu nomirst bada nāvē.

Es baidos, ka daži cilvēki ir līdzīgi sienāzim un neizmanto iespējas, kas viņiem pieņemamā veidā tiek sniegtas. Ja viņi mācītos no skudras, viņi uzkrātu pārtiku, kas viņiem ir vajadzīga, un viņiem vienmēr tā būtu pieejama.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 209.–210. lpp.]

Tas Kungs mums ir licis strādāt, lai nopelnītu savu iztiku.

Pats fakts, ka tik daudziem cilvēkiem ir pieejams tik daudz naudas, dažkārt jauniešiem liek domāt, ka, tā kā nauda nāk samērā viegli, godīgs darbs nav nepieciešams. Un tomēr es esmu gandarīts, ka visā pasaules vēsturē nav neviena cilvēka, kurš, nespēdams nopelnīt iztiku ar godīgu un smagu darbu, nebūtu kļuvis samaitāts.

Ja mūsu bērni aug dīkdienībā, mēs zinām, ka Tam Kungam tas nepatīk.⁷

Cik gan turīgāki mēs esam, ja mēs veicam kādu noderīgu darbu!⁸

Mūsu Debesu Tēvs … sen, sen atpakaļ teica, ka Ciānā ir dīkdieņi, … un Viņš teica: „Tam, kas ir slinks, nebūs nedz ēst maizi, nedz valkāt strādnieka drānas.” [M&D 42:42.] Es pieņemu, ka Viņš nedomāja tos, kuri nevar atrast darbu un kuri likumīgi cenšas apgādāt sevi. Es pieņemu, ka Viņš runāja par paradumu, ko daži cilvēki izveido, gaidot, ka kāds kaimiņš par tiem parūpēsies. … Es uzskatu, ka nevienam cilvēkam šajā pasaulē nav dots attaisnojums domāt, ka viņš var gaidīt, lai kāds cits nodrošina viņam iztikas līdzekļus. Kad es biju bērns, es neuzskatīju, ka kāds būtu spiests nodrošināt mani ar iztiku. Tas Kungs man deva saprātu. Viņš norādīja, ka man jāstrādā, un es sāku strādāt divpadsmit gadu vecumā un tajā radu prieku, un es esmu pelnījis savu iztiku un palīdzējis citiem vairāk nekā piecdesmit gadu.

Es pateicos Dievam par darbu, par prieku, kas gūstams, kaut ko darot pasaulē. Es nenorādu ne uz vienu noteiktu nodarbošanos, galvenais — lai tā būtu cienījama. Taču Tas Kungs ir norādījis, ka mums jābūt čakliem. Senos laikos Viņš teica, ka mums sava iztika jāpelna sava vaiga sviedros [skat. 1. Mozus 3:19].⁹ [Skat. 3. ieteikumu 210. lpp.]

Ne bagātie, ne nabagie nedrīkst pievērst savas sirdis bagātībām.

„Ak vai jums, bagātie, kas nedos savu mantu nabagiem, jo jūsu bagātībās sarūsēs jūsu dvēseles; un tādas būs jūsu raudas piemeklēšanas un tiesas, un sašutuma dienā: pļaujamais laiks ir pagājis, vasara ir beigusies, un Mana dvēsele nav izglābta!” (M&D 56:16.)

To Tas Kungs saka par bagātiem cilvēkiem, kuri atsakās dot savu mantu tiem, kas ir nabadzīgi. Taču kaut ko vienlīdz nopietnu Viņš saka nabadzīgam cilvēkam, kurš nerīkojas pareizi. Viņš saka:

„Ak vai jums, nabagie, kuru sirdis nav salauztas, kuru gari nav nožēlas pilni, un kuru vēderi nekad nav apmierināti, un kuru rokas netiek apturētas, lai netiktu uzliktas citu cilvēku mantai, kuru acis ir pilnas alkatības, un kuri negribat strādāt paši ar savām rokām!” (M&D 56:17.) …

… Tālāk Viņš saka: „Bet svētīti ir nabagie, kas ir šķīsti sirdī.” Tā ir diezgan liela atšķirība: „… svētīti ir nabagie, kas ir šķīsti sirdī, kuru sirdis ir salauztas un kuru gari ir nožēlas pilni, jo viņi redzēs Dieva valstību nākam spēkā un lielā godībā viņu izglābšanai, jo zemes treknums būs viņu.” (M&D 56:18.)

Tie ir cilvēki, kuriem nav pasaules bagātību, taču kuri ir dzīvi un kuriem piemīt gara spējas, un kuri ļoti vēlas darīt to, ko Tas Kungs vēlas. …

Mani brāļi un māsas, mūsu organizācijās ir gan bagāti, gan nabadzīgi cilvēki. Ja mēs esam nabadzīgi, mēs varam būt cienīgi, tieši kā Tas Kungs šeit norāda. Mēs varam būt šķīsti sirdī un darīt to labāko, un Viņš nepieļaus, ka ļaudīm Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, kuri dara to labāko, trūktu dzīvībai nepieciešamais. …

Es ceru, ka mēs nekļūsim sarūgtināti tāpēc, ka daži vīrieši un sievietes ir turīgi. Ja mēs esam turīgi, es ceru, ka mēs nebūsim egocentriski un nevērīgi pret mūsu Tēva citu bērnu vajadzībām. Ja mums klājas labāk nekā viņiem, mums vajadzētu būt patiesiem brāļiem un māsām, nevis liekuļiem. Mums būtu jāizveido šajā pasaulē tāda organizācija, lai citi, redzot mūsu labos darbus, būtu spiesti godināt mūsu Debesu Tēva Vārdu. …

Mums nav jāpieņem citu cilvēku sliktie ieradumi. Mēs nedrīkstam pieļaut domu, ka mēs paņemsim to, kas pieder citam cilvēkam. Pārlasiet Desmit baušļus un jūs atradīsit vienu īsu rindkopu: „Tev nebūs iekārot.” [2. Mozus 20: 17.] …

Mēs nedrīkstam pieļaut šādu domu. Iespējams, ka citi tā dara, taču, ja mūsu sirdīs ir Jēzus Kristus evaņģēlija gars, mēs netiksim pievilti.

Mums ir teikts, ka mēs nevaram kalpot Dievam un vēl kādam kungam [skat. Mateja 6:24]. Mums jāizdara sava izvēle, un, ja mēs vēlamies kalpot Dievam un mūsu Debesu Tēva bērniem un saņemt Viņa svētības, mums tas jādara, godājot Viņu un turot Viņa baušļus. Mūsu jūtām un mūsu mīlestībai, ja es drīkstu tā teikt, vajadzētu sniegties visā pasaulē, ciktāl pasaule to pieņems.¹⁰ [Skat. 4. ieteikumu 210. lpp.]

Mēs varam palīdzēt Baznīcas darbā un svētīt grūtībās nonākušos, maksājot desmito tiesu un citus ziedojumus.

Tas Kungs mums ir devis privilēģiju ziedot vienu desmito daļu no saviem ienākumiem Viņa Baznīcai, Viņa darba sekmēšanai pasaulē. Tie, kuri maksā desmito tiesu, saņem savas svētības. … Mēs nevaram saņemt svētības bez nopietniem pūliņiem. Mums prasīs veikt to, kas dažiem, šķiet, pielīdzināms upurim. Es pieņemu, ka cilvēki, kad viņi maksā savu desmito tiesu, domā, ka viņi upurē, taču tā nav; viņi veic īstu ieguldījumu, kas atgriezīsies ar mūžības dividendēm. Visu, kas mums ir, mums dod mūsu Debesu Tēvs. Viņš ieliek visu mūsu rokās, mūs pilnvarojot paturēt deviņas desmitdaļas savai lietošanai, un tad Viņš lūdz, lai mēs noguldītu Viņa desmito daļu Viņa norādītā vietā, lai tā paveiktu daudz laba un lai attīstītos Viņa Baznīca.

Kad mēs šorīt [Vispārējās konferences sesijas laikā] dzirdējām šīs diženās Baznīcas ziņojumus, mani ļoti iespaidoja finanšu ziņojums — zināt, ka tik liela organizācija kā šī, kurā ir daudz cilvēku un kas darbojas tik daudzos veidos, pasaules nemieru un posta laikā ir tādā stāvoklī, ka kāds no Baznīcas prezidija var stāvēt šeit un patiesi teikt, ka Baznīcai nav parādu. Lai gan tautas un vairums cilvēku ir ieslīguši parādos, tomēr Baznīca ir pārvaldīta tā, ka tai nav parādu. Padomāsim par to. Atbalstīsim Baznīcu. Sekosim Baznīcas aktīvajai vadībai. Dzīvosim tā, lai Tas Kungs mūs svētītu, kā Viņš svētī Baznīcu.¹¹

Ja jūs esat maksājuši godīgu desmito tiesu, es nevilcinoties varu teikt, ka atlikušās deviņas desmitdaļas ir bijusi lielāka svētība tiem, kuri ir to samaksājuši, nekā simts procenti tiem, kuri nav to samaksājuši. Šis ir Tā Kunga darbs. … Cilvēki to nebūtu spējuši paveikt. Ņemot vērā jūsu dāsnumu un jūsu devīgumu, jūsu misionāru darbu, jūsu rūpes par trūcīgajiem, … visu, ko jūs dodat kā vienkārši cilvēki, es liecinu, ka tas, kas jums paliek pāri, sniedz jums vairāk laimes, vairāk miera, vairāk mierinājuma un vairāk pārliecības par mūžīgo dzīvi, nekā tā ir jebkuram citam cilvēkam šodien pasaulē.¹²

Es esmu pārliecināts, ka Tas Kungs mīl šos pazemīgos, uzticīgos cilvēkus, kuri vēlas sniegties pretī un palīdzēt tiem, kuriem ir grūtības, vai nu ar pārtiku, vai apģērbu, vai gultas veļu, vai laipnību, jo tā ir Jēzus Kristus evaņģēlija sastāvdaļa.¹³ [Skat. 5. ieteikumu 210. lpp.]

Ja mēs esam dāsni ar saviem līdzekļiem, nav pamata kādam būt trūkumā.

Nav nepieciešams, lai kāds vīrietis, sieviete vai bērns Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā būtu trūkumā, jo Baznīca ir organizēta, lai palīdzētu tiem, kuriem pietrūkst dzīvei nepieciešamais. Visiem ir pietiekami un pat vairāk nekā pietiekami. … Dievs cilvēkiem ir ļāvis iegūt bagātību, un, ja tā ir pienācīgi iegūta, tā ir viņu, un Viņš svētīs viņus tās lietošanā, ja viņi to lieto pienācīgi.¹⁴

Mēs tik ļoti veltām sevi pasaulīgām lietām, ka aizmirstam cilvēkus, kuri cieš, kuriem mēs daudzos gadījumos varētu palīdzēt.¹⁵

Padomājiet par vīriešiem, kuri palikuši bez darba, un arī par sievietēm. … Padomājiet par tiem daudzajiem mūsu Tēva bērniem, kuriem ir bēdas, kurus Viņš mīl tikpat ļoti, kā Viņš mīl mūs. Padomājiet par to, kādas būs ciešanas, ja mēs, kuri esam veiksmīgāki, nerīkosimies devīgi ar to bagātību, ko Dievs ir ielicis mūsu rokās — ne vien ar bagātību, bet arī ja mēs neiedrošinām Viņa bērnus, un neapmeklējam mājas, kur tik daudzi ir trūkumā, un nedodam to, ko katrs no mums spēj dot. Brāļi un māsas, visas šīs iespējas mums ir dotas, lai mūs bagātinātu un attīstītu mūsu raksturu, un lai mēs krātu sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog [skat. Mateja 6:20]. Šīs iespējas mums piedāvā visgudrais Tēvs, kurš, zinot galu kopš sākuma, ir teicis: „Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to.”

… Paskatīsimies sev apkārt — neatstāsim to tikai bīskapa un Palīdzības biedrības ziņā, bet katrs mīlošā laipnībā būsim kalpotāji tiem, kuriem mēs tik ļoti esam vajadzīgi. Un, lai ko mēs darītu, neliksim tiem, kuri lūdz palīdzību, justies kā ubagiem. Dosim tā, it kā tas viņiem būtu piederējis. Dievs mums to ir aizdevis. Dažkārt mēs, kas esam uzkrājuši līdzekļus, [rīkojamies] tā, it kā mēs domātu, ka tie mums pieder. Viss, kas mums ir, — mūsu pārtika, mūsu apģērbs, mūsu pajumte, mūsu mājas un mūsu iespējas — mums ir dots kā pārvaldniekiem Baznīcā un mūsu Debesu Tēva valstībā, un, ja mēs … dosim savu bagātību, kaut arī tā būtu tikai atraitnes artava, mēs saņemsim no Viņa, kurš dzīvo debesu augstumos, svētības, kas mums nepieciešamas mūsdienās šeit uz Zemes, un, kad mums pienāks laiks doties prom, mēs atklāsim, ka mūs sagaida mīloša Tēva svētība, novērtējot mūsu pūles.¹⁶

Ja mēs vēlamies, lai mums būtu daļa mūsu Kunga valstībā, celestiālajā valstībā, šī ir mūsu iespēja sagatavoties — ar neviltotu mīlestību, ar strādīgumu, ar taupīgumu, ar neatlaidību, ar vēlmi darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai svētītu citus, lai dotu — nevis vienmēr jūtoties tā, ka tie esam mēs, kam jāsaņem, bet gan vēloties sniegt, jo es jums saku: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” [Apustuļu darbi 20:35.] Jēzus Kristus evaņģēlijs ir došanas evaņģēlijs, dodot ne tikai savas bagātības, bet arī sevi pašu, un es pateicos savam Debesu Tēvam, ka es piederu šādai organizācijai, kuras locekļi šādi ir apmācīti.¹⁷ [Skat. 6. ieteikumu 210. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Lielās depresijas laikā Džordžs Alberts Smits svētajiem teica: „Es domāju, ka mūsu Debesu Tēvs mums dod izaugsmes iespēju” (202. lpp.). Ko tas jums nozīmē? Kā mēs pilnveidojamies, kad mēs kalpojam grūtībās nonākušajiem?
Lasot mācību pirmo sadaļu (203.–203. lpp.), apsveriet, ko jūs varat darīt, lai sāktu veidot vai uzlabot savu pārtikas un resursu krātuvi. Kādiem neparedzētiem gadījumiem vai situācijām mums būtu jāsagatavojas? Ko priesterības kvorumi un Palīdzības biedrības var darīt, lai Baznīcas locekļiem palīdzētu sagatavoties šiem neparedzētajiem gadījumiem?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 204. lpp., un izlasiet Mācība un Derības 68:31. Kādēļ, jūsuprāt, Tas Kungs prasa mums strādāt, lai mēs nopelnītu iztiku? Kādi mācīt darba nozīmīgumu bērniem?
Izlasiet prezidenta Smita brīdinājumus bagātajiem un nabadzīgajiem 205.–206. lpp. Kādas sekas ir tam, ja mēs savas sirdis pievēršam bagātībām? Ko mēs varam darīt, lai no tā izvairītos?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 206. lpp., kur prezidents Smits runā par desmitās tiesas un citu ziedojumu maksāšanas svētībām. Kā mācīt par šīm svētībām jauniešiem vai jaunajiem Baznīcas locekļiem?
Studējot mācību pēdējo sadaļu (208.–209. lpp.), padomājiet par kaut ko konkrētu, ko jūs varat darīt, lai bīskapam un citiem bīskapijas vadītājiem palīdzētu jūsu bīskapijas vai apkārtnes cilvēku vajadzībās. Ko jums nozīmē dot „ne tikai savas bagātības, bet arī sevi pašu”?

Saistītie Svētie Raksti: Efeziešiem 4:28; Jēkaba v. 1:27; 2. Nefija 5:17; Jēkaba gr. 2:17–19; Mosijas 4:22–25; Mācība un Derības 104:13–18

Mācīšanas padoms: „Pat tad, ja jūs vienlaicīgi mācāt daudzus cilvēkus, jūs varat sniegties pretī atsevišķiem cilvēkiem. Piemēram, jūs varat sniegties pretī atsevišķiem cilvēkiem, kad nodarbības sākumā jūs sirsnīgi sasveicināties ar katru cilvēku. … Vēl jūs varat sniegties pretī, kad aicināt droši līdzdarboties nodarbībā Teaching, No Greater Call, 35).

Džordžs Alberts Smits kopā ar citiem Baznīcas vadītājiem apmeklē bīskapa krātuvi. Pateicoties tam, ka Baznīca bija uzkrājusi pārtiku, tā bija sagatavota, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri bija nonākuši grūtībās pēc 2. Pasaules kara.

„Brāļi un māsas, mums var būt grūti laiki, taču mēs tiem varam sagatavoties.”

„Tas Kungs mums ir devis privilēģiju ziedot vienu desmito daļu no saviem ienākumiem Viņa Baznīcai, Viņa darba sekmēšanai.”