22. nodaļa

Bērnu audzināšana gaismā un patiesībā

Tas Kungs vecākiem ir devis atbildību mācīt saviem bērniem evaņģēliju ar vārdiem un piemēru.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Savas dzīves noslēgumā prezidents Džordžs Alberts Smits pārdomāja savu audzināšanu un savu vecāku mācības:

„Es piedzimu pieticīgās mājās. … Mani vecāki dzīvoja ļoti necilos apstākļos, taču es slavēju savu Radītāju un no visas sirds pateicos Viņam, ka esmu atsūtīts viņu mājās.

Es uzaugu Soltleiksitijā. Kad man palika astoņi gadi, es tiku kristīts Sitīkrīkas upē. Es tiku konfirmēts par Baznīcas locekli Septiņpadsmitajā bīskapijā, un, būdams zēns, es uzzināju, ka šis ir Tā Kunga darbs. Es uzzināju, ka uz Zemes dzīvoja pravieši. Es uzzināju, ka Visuvarenā iedvesma var ietekmēt tos, kuri atbilstoši tai dzīvo. …

Es nezinu nevienu cilvēku visā pasaulē, kuram būtu vairāk iemeslu būt pateicīgam nekā man. Es esmu pateicīgs par savām pirmdzimtības tiesībām, pateicīgs par vecākiem, kuri man mācīja Jēzus Kristus evaņģēliju un rādīja priekšzīmi savās mājās. Ja savā dzīvē es esmu izdarījis ko tādu, ko man nevajadzēja darīt, tam būtu jābūt kaut kam, ko es nebūtu varējis iemācīties savas mātes mājās. Tā kā ģimenē bija daudz bērnu, mātei bija vajadzīga liela pacietība, taču viņa vienmēr tāda arī bija pret mums. Mūsu mājās allaž bija mīlīgums, laipnība un mīlestība.”¹

Džordžs Alberts Smits centās sekot savu vecāku pacietīgas un mīlestības pilnas mācīšanas priekšzīmei savās paša mājās. Viņa meita Edīte atcerējās kādu savas bērnības pieredzi:

„Viņš pastāvīgi mums deva padomus par mūsu uzvedību, uzsverot godīgumu un patiesumu. Es atceros, ka kādu dienu, kad es devos mājup no klavierspēles nodarbības, tramvaja konduktors nepaņēma no manis samaksu par braukšanu. … Kaut kā viņš pagāja man garām, un es sasniedzu savu galamērķi, aizvien turot rokā savu monētu un sajūsmināta, ka bija braukusi bez maksas.

… Es līksmi pieskrēju pie tēva, lai viņam pastāstītu par savu laimi. Viņš pacietīgi noklausījās manu stāstu. Es sāku domāt, ka tā bija liela veiksme. … Es biju pārliecināta, ka konduktors nezināja, ka es nebiju samaksājusi par braucienu, un tādēļ viss bija kārtībā.

Kad es pabeidzu savu stāstu, tēvs teica: „Bet, dārgumiņ, pat ja konduktors to nezina, tu zini un es zinu, un Debesu Tēvs zina. Tādēļ joprojām mums trijiem jāpārliecinās, ka tu pilnībā samaksā brauciena vērtību.”

Edīte devās atpakaļ uz krustojumu un, kad konduktors atgriezās, samaksāja par braucienu. Vēlāk viņa pauda pateicību par veidu, kādā tēvs tika galā ar šo situāciju. „Es patiešām esmu pateicīga tēvam, kurš bija pietiekami gudrs, lai laipni norādītu uz manu kļūdu, jo, ja tā būtu palikusi neievērota, es varētu nodomāt, ka viņš to atbalsta, un es būtu varējusi mēģināt atkārtot kaut ko līdzīgu kādā citā reizē.”² [Skat. 1. ieteikumu 230. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Vecāku svarīgākā atbildība ir mācīt saviem bērniem evaņģēliju.

Viena no jūsu lielākajām un bagātīgākajām svētībām būs tā, ko jūs iegūsit, ja jūs pienācīgi mācīsit un pienācīgi apmācīsit šos izraudzītos garus, ko mūsu Debesu Tēvs sūta pasaulē šajās pēdējās dienās. … Negaidiet, ka jūsu bērnus apmācīs valsts skolas. Negaidiet, ka viņus apmācīs Sākumskola, Svētdienas skola, [Baznīcas jauniešu organizācijas]. Tās jums palīdzēs un sniegs labu atbalstu, taču atcerieties, ka Dievs pats ir teicis, ka vecākiem, kuri nemāca saviem bērniem ticību Dievam, grēku nožēlošanu, kristīšanu un roku uzlikšanu, kad tie ir astoņus gadus veci, grēks būs uz vecāku galvām [skat. M&D 68:25–28]. Mani brāļi un māsas, tie nav draudi — tas ir laipns un mīlošs padoms, ko dod mūsu Debesu Tēvs, kurš zina visu un izprot, un saprot, ko tas nozīmē, ja bērniem tiek ļauts izaugt bez šīs apmācības.³

Es ārkārtīgi vēlos, lai tas, ko teikšu, paliktu katra vecāka prātā Ciānā, — lai arī Tas Kungs ir devis visas šīs brīnišķīgās mācību iestādes, lai arī zinātne ir devusi tik daudz ērtību un svētību, lai arī Baznīca ir sagatavojusi vietas, kur mēs varam sūtīt savus bērnus mācīties Kristus evaņģēliju, tas neatbrīvo jūs vai mani no atbildības un pienākuma, ko mums uzlicis mūsu Debesu Tēvs, — mācīt savus bērnus. … Nepietiek ar to, ka maniem bērniem palīgorganizācijās tiek mācīts par ticību, grēku nožēlošanu, kristīšanu un Svētā Gara dāvanas saņemšanu ar roku uzlikšanu. Mans Debesu Tēvs ir pavēlējis, lai es pats to darītu.⁴

Neviens nespēj paveikt to daļu, ko Dievs ir uzdevis mums — vecākiem. Mēs uzņēmāmies šo pienākumu, kad mēs bērnus laidām pasaulē. Mēs nevaram uzlikt šo pienākumu kādai citai organizācijai. Tas ir mūsu pienākums. … Galvenais pienākums, kas dots jums un man, ir ne tikai ieteikt un dod padomus, bet mācīt, rādot priekšzīmi, pavadot pietiekami daudz laika kopā ar saviem mīļajiem, šiem zēniem un meitenēm, lai viņi netiktu vadīti … uz aizliegtajām takām.⁵

Sapulciniet ap sevi savu ģimeni, un, ja jums agrāk nav izdevies sniegt viņiem izpratni par dzīves mērķiem un mūsu Kunga evaņģēlija zināšanām, dariet to tagad, jo es jums saku kā Tā Kunga kalps — viņiem tas ir nepieciešams tagad un viņiem tas būs nepieciešams turpmāk.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 230. lpp.]

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka citu interešu dēļ mēs ignorējam pienākumu mācīt savus bērnus.

Lūkas evaņģēlijā mums ir teikts, ka būs laiks, kad cilvēki būs iegrimuši dzīves rūpēs, bagātībās un izpriecās [skat. Lūkas 8:14]. Manā prātā … pat tagad ir vīrieši un sievietes, kurus es mīlu un kuru garīgumu ir aptumšojušas šīs lietas, un pretinieks viņus ved pa šo vieglo baudas ceļu, un viņi nevērīgi izturas pret savu pienākumu — gan kā vecāki, gan kā Jēzus Kristus Baznīcas locekļi.

… Tad nu apjukuma, sajūsmas un visu dzīves prieku vidū … neaizmirsīsim savu pienākumu, ko mēs esam parādā šiem zēniem un meitenēm, kuri ir radīti pēc Dieva tēla. Viņš ir viņu garu Tēvs, un Viņš no mums prasīs atbildību par apmācību, ko viņi gūst. Es ceru un lūdzu, lai mēs viņus mācītu tā, ka tad, kad pienāks gals, mēs no Viņa varētu saņemt šo svētību: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā,” un lai mūsu tuvinieki būtu kopā ar mums mūžīgi.⁷

Es vēlos pastāstīt jums kādu stāstu. Pirms vairākiem gadiem Indiānā dzīvoja divi zēni, jauni puiši, kuri strādāja saimniecībās, kas viena no otras atradās piecu līdz septiņu jūdžu (7 līdz 11 km) attālumā. Katru dienu viņi smagi strādāja, veicot savus darbus, slaucot govis u.tml. Viens no zēniem, kad viņam bija 13 vai 14 gadi, kādu dienu devās pie sava tēva un teica: „Tēti, es vēlos doties uz pilsētu. Es gribu redzēt spožās gaismas. Es domāju, vai es nevarētu doties uz pilsētu kādu vakaru agrāk, ja es būšu smagi strādājis un paveicis savu darbu?” Tēvs teica: „Tu to nevari darīt, jo tu nevari padarīt savu darbu.” „Es esmu gatavs celties agri no rīta un strādāt visu dienu. Vai tad es varēšu aiziet uz pilsētu? Tā nav ļoti tālu, un es tur būtu kādas pāris stundas un tad nāktu mājās.” Tēvs teica: „Protams, ja tu paveiksi visus savus darbus, tu vari doties.” Tēvi, saprotiet. Rezultātā — viņš devās. Pilsētā viņš nonāca, kad bija gandrīz tumšs. Veikali un bankas bija slēgtas. Darbojās daudzas biljardu zāles un laimētavas. Visi labie cilvēki bija telpās, vairums — savās mājās. Ielās vai minētajās vietās bija visādi klaidoņi. Viņi ieraudzīja šo jauno zēnu ienākam un ņēma viņu savā pulkā. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi bija parādījuši viņam to, ko nevienam zēnam nebūtu jāredz. Tāda bija viņa pieredze. Viņš piedzīvoja kaut ko, kas viņam nebija noderīgs.

Otrais zēns līdzīgi devās pie sava tēva. Viņš teica: „Tēti, es vēlos kaut kad doties uz pilsētu. Vai tu man ļausi doties un apskatīt to, ko es nekad neesmu redzējis? Lai kaut ko redzētu, man jādodas pirms tumsas iestāšanās.” „Manu zēn,” tēvs atbildēja, „es domāju, ka tev ir tiesības doties uz pilsētu, un es domāju, ka tev ir tiesības, lai tev līdzi ietu tavs tēvs. Izvēlies dienu, un es palīdzēšu paveikt darbus, lai mēs varētu doties pietiekami agri, un tu varētu satikt dažus manus kolēģus.”

Es runāju par vienu un to pašu vietu — abas saimniecības atradās netālu viena no otras. Nedēļas laikā viņš bija izvēlējies dienu. Viņi paveica darbus un devās uz pilsētu. Kad viņi ieradās, vēl nebija pulksten četri pēcpusdienā. Bankas vēl nebija aizslēgtas. Zēns bija ģērbies labās drēbēs. Viņa tēvs aizveda viņu uz banku un iepazīstināja viņu ar baņķieri, kurš viņam paspieda roku un teica: „Kad esi pilsētā, nāc pie mums ciemos, un mēs tevi laipni sagaidīsim.”

Viņa tēvs aizveda viņu uz tirdzniecības vietām, kur viņš bija veicis darījumus, un cilvēki viņu laipni sveicināja. Kad pēc izrādes noskatīšanās viņi devās mājās, zēns bija iepazinies ar dažiem no jaukākajiem sabiedrības cilvēkiem. Kad viņš kļuva vecāks un devās uz pilsētu, viņam bija izveidojusies draudzība ar labiem cilvēkiem.⁸ [Skat. 3. ieteikumu 230. lpp.]

Es jums vēlos teikt …, ka nav labāka veida, kā jūs varat izmantot savu laiku, kas sniegs vislielāko ieguvumu, kā mācīt jūsu zēnus un jūsu meitenes būt cienīgiem, lai saņemtu mūsu Debesu Tēva svētības.⁹

Vecāku priekšzīme var vadīt bērnu uz drošību, taisnīgumu un laimi.

Rādīsim taisnīguma priekšzīmi saviem bērniem, noturēsim savas ģimenes lūgšanas un svētīsim ēdienu. Lai mūsu bērni redz, ka mēs kā vīri un sievas mīlam viens otru. Kamēr vēl ir laiks, kā vīri un sievas izmantojiet iespēju svētīt viens otru ar savu mīlestību, ar savu laipnību un savu izpalīdzību visādos veidos. Kamēr vēl ir laiks, izmantojiet iespēju mācīt saviem dēliem un meitām, kā dzīvot, lai viņi varētu būt laimīgi. … Kaut mūsu mājas būtu miera, cerības un mīlestības svētnīcas.¹⁰

Tikai pirms dažām dienām es redzēju kāda cilvēka vēstuli, kurš, iespējams, ir nodzīvojis pusi no savas dzīves. Vēstulē savam tēvam viņš rakstīja: „Tava uzmanība pret tuviniekiem, mācības, ko Tu man esi mācījis, priekšzīme, ko Tu man esi rādījis, mani ir iedvesmojusi darīt to, ko Tas Kungs vēlas. Es esmu sajutis, ka, ejot Tavās pēdās, es būšu drošībā.” Tas bija gudrs tēvs, tas bija svētīts tēvs, kurš spēja iedēstīt sava dēla prātā šādu pārliecību. … Pateicoties tēva uzvedībai — vismaz savā vēstulē viņš par to pateicās savam tēvam — pateicoties priekšzīmei, ko viņš rādīja savās mājās, viņa dēls šodien ir viens no šīs Baznīcas balstiem. Viņš spēj dzīvot pasaulē un ievērot Tā Kunga baušļus. Mājas, kurās viņš dzīvoja, mudināja darīt labu. Mājās viņš atklāja nevis savtīgumu, bet nesavtīgumu. Vecāki neraizējās, lai iegūtu visu, ko viņi varētu iegūt, un savtīgi to sev paturētu, taču viņi meklēja tos, kuriem viņi varētu palīdzēt, uzmundrinot un svētot viņus. Visa pasaules runāšana nebūtu ielikusi šī cilvēka sirdī to, kas viņam tagad ir, — to izdarīja viņa vecāku rādītā priekšzīme, to cilvēku priekšzīme, kuri dzīvoja tajās pašās mājās, kur dzīvoja viņš.

Es nešaubos, ka apkārtnē, kurā mēs dzīvojam, un pasaulē ir simtiem vīriešu un sieviešu, iespējams, tūkstošiem, kuri teiktu to pašu par sava tēva un savas mātes mācībām. Taču es baidos, ka dažus no mums ir ietekmējuši pasaules paradumi un šādi cilvēki ir apmāti ar domu, ka viņiem ir jāseko pūlim neatkarīgi no tā, kam šis pūlis tic vai ko dara. Tādā gadījumā mūsu piemērs nebūs svētība, bet tas var izpostīt mūsu bērnu laimi.¹¹

Ar savu ikdienas rīcību, kā arī savās sarunās liecināsim, ka mēs ticam, ka šis ir Tēva darbs, un mēs izjutīsim neaprakstāmu prieku, un bērni, kuri aug mūsu mājās, pieaugs ticībā un pazemībā. Viņiem tiks dots spēks atvairīt pretinieka bultas, kas vērstas pret viņiem, un nemiera vietā, kas grēcīguma dēļ sagādā ciešanas cilvēku bērniem, būs mierinājums, miers un laime, un … šo zemi apdzīvos vīrieši un sievietes, kuriem būs rakstura spēks nepadoties dzīves ļaunumam.¹² [Skat. 4. ieteikumu 230.–231. lpp.]

Mīlot un mācot mūsu jauniešus, mēs viņus varam pasargāt no ļaunuma.

Pēdējo dienu svētie, māciet savus bērnus ievērot tikumības likumu. Ieskaujiet viņus savas mīlestības rokās, lai viņiem nebūtu nekādas vēlēšanās padoties ļaunā kārdinājumiem, kas viņus aptver no visām pusēm. …

Kāda gan privilēģija ir dota vecākiem — apsēsties savās mājās šķīstu zēnu un meiteņu ģimenes ielokā, ko viņiem ir devis mūsu Debesu Tēvs, jo viņu garus ir radījis mūsu Debesu Tēvs! Cik gan liels prieks ir redzēt viņus kopīgi baudām mūsu Debesu Tēva svētības un priecājamies Viņa Gara sadraudzībā, un tā viņus apmācīt jaunībā, lai vēlāk, būdami pieauguši, viņi saglabā savas dzīves šķīstumu!

Mani brāļi un māsas, es lūdzu jūs ar lielāku nopietnību, ar lielāku apdomību, ar lielāku pacietību nekā jebkad iepriekš, lai jūs pasargātu jauno paaudzi no lamatām, ko pretinieks ir licis viņu ceļā. Daudzas no mūsu [filmām], radio pārraidēm, žurnāliem, grāmatām utt. ir nepiemērotas … , un, ja vien mēs neaizstāsim šo lietu ietekmi ar veselīgu mācīšanu un vidi, sniedzot jauniešiem tās zināšanās par labu vīriešu un sieviešu dzīvi, un nemācīsim viņiem praviešu tikumus un Jēzus Kristus evaņģēlija nozīmi, daži no tiem, kurus mēs mīlam, var aiziet neceļos.

Mācīsim savus bērnus būt šķīstiem un taisnīgiem savā dzīvē. Māciet savus zēnus aizsargāt savu māsu un viņu draudzeņu tikumību. Māciet savas meitas aizsargāt zēnu, ar kuriem viņas draudzējas, tikumību. … Specializēsimies, ja mēs tā varam lietot šo terminu, savu zēnu un meiteņu audzināšanā Dieva Gara ietekmē, lai pretiniekam nebūtu varas viņus maldināt.¹³ [Skat. 5. un 6. ieteikumu 231. lpp.]

Ja ģimene kopā studē evaņģēliju, tas satuvina bērnus un vecākus.

Brāļi un māsas, savās mājās mums ir privilēģija un pienākums sasaukt kopā savas ģimenes, lai gūtu prieku, stiprinātu un atbalstītu citam citu, mācoties Svēto Rakstu patiesības. Katrās mājās bērni būtu jāmudina lasīt Tā Kunga vārdu, kā tas mums ir ticis teikts visās atklāšanās. Mums vajadzētu lasīt Bībeli, Mormona Grāmatu, Mācību un Derības un Dārgo Pērli; ne tikai lasīt savās mājās, bet arī izskaidrot saviem bērniem, lai viņi varētu saprast … Dieva darbus ar Zemes cilvēkiem.

Lūkosim, vai mēs nākotnē to varētu darīt vairāk, nekā mēs esam darījuši līdz šim. Apņemsimies ievērot savās mājās principu — sapulcināt savu ģimeni. Katrs no mums pavaicāsim sev: „Vai es esmu veicis savu pienākumu savās mājās, lasot un mācot evaņģēliju, kā tas ir atklāts caur Tā Kunga praviešiem? Vai es esmu bijis bērnu tuvumā un padarījis mājas par patīkamu vietu un par godbijības, mīlestības, sapratnes un veltīšanās vietu?”

Ja mēs to neesam darījuši, nožēlosim savu nolaidību un pulcināsim ap sevi savus ģimenes locekļus, un mācīsim viņiem patiesību. …

„Vai es esmu savedis kārtībā savu namu?” Šim jautājumam būtu jābūt katra cilvēka sirdī. Nevis — vai mans kaimiņš to ir izdarījis, bet vai es esmu izdarījis to, ko Tas Kungs ir prasījis no manis?¹⁴

Mūsu bērni ir visvērtīgākā dāvana, ko mūsu Tēvs mums dāvā. Ja mēs varam vadīt viņu kājas pa glābšanas ceļu, gan mēs, gan viņi iegūsim mūžīgu prieku. …

Viens veids, kā mēs varam noturēt viņus sev tuvāk, ir biežāk kopā tikties savās mājās. Baznīca ir lūgusi, lai katru nedēļu tiktu atvēlēts vismaz viens vakars, lai visa ģimene varētu kopā tikties un baudīt cits cita sabiedrību, lai baudītu mājas pavarda vienkāršos priekus un savā starpā pārrunātu to, kam ir nozīmīga un paliekoša vērtība.

… 1915. gadā Augstākais Prezidijs rakstīja par to „stabu prezidentiem, bīskapiem un vecākiem Ciānā”, un es citēju no tā, ko viņi toreiz teica:

„Mēs iesakām un mudinām visā Baznīcā uzsākt „Ģimenes mājvakaru”, kura laikā tēvi un mātes var sapulcināt ap sevi savus zēnus un meitenes un mācīt viņiem Tā Kunga vārdu. … Šis „Ģimenes mājvakars” būtu jāvelta lūgšanai, garīgo un citu dziesmu dziedāšanai, instrumentālai mūzikai, Rakstu studēšanai, ģimenei nozīmīgām tēmām un īpašām mācībām par evaņģēlija principiem un dzīves ētiskajām problēmām, kā arī par bērnu pienākumiem un atbildību pret vecākiem, mājām, Baznīcu, sabiedrību un valsti.”

Un tiem, kas to darīs, bija apsolīta šāda svētība:

„Ja svētie paklausīs šim padomam, mēs apsolām, ka nāks lielas svētības. Palielināsies mīlestība mājās un paklausība vecākiem. Israēla jauniešu sirdīs stiprināsies ticība, un viņi gūs spēku cīnīties pret ļaunām ietekmēm un kārdinājumiem, kas viņus ielenc.”

Šie principi un solījumi aizvien ir spēkā.¹⁵

Ja Pēdējo dienu svēto vidū tiktu noturēts mājvakars, ja vienu nedēļas vakaru mēs būtu kopā ar saviem tuviniekiem, Tā Kunga Gara ietekmē pie mūsu mājas pavardiem to cilvēku lokā, kurus Tas Kungs mums ir devis un īpaši teicis, ka mums viņi jāmāca, cik gan laimīgākas būtu daudzas mājas, kur šodien ir skumjas, nesaskaņas un bēdas! …

… Kad mēs noslēdzamies no pasaules un ārpasaules lietām, un lūgšanas un pateicības spēkā sniedzam saviem dēliem un meitām šīs bagātīgās patiesības, ko Tas Kungs ir devis mūsu un viņu labklājībai, notiek patiesa ticības izaugsme. Es ceru, ka, ja mēs esam novirzījušies no šī padoma, mums būs iespējas pie tā atgriezties. Sapulciniet ap sevi savus bērnus un ļaujiet, lai jūsu mājas kļūst par Tā Kunga Gara pastāvīgu mājvietu. Ja mēs darām savu daļu, mēs varam zināt un būt pārliecināti, ka mūsu Debesu Tēvs darīs savu daļu.¹⁶ [Skat. 7. ieteikumu 231. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Padomājiet par stāstu, kas dots 221.–222. lpp. Kādēļ, jūsuprāt, Džordžs Alberts Smits spēja tik veiksmīgi apmācīt savu meitu Edīti? Padomājiet un atcerieties, kad vecāki jums jaunībā mācīja kaut ko, kas ietekmēja jūsu dzīvi. Kādēļ šī mācība bija tik efektīva?
Studējiet mācību pirmo sadaļu (222.–223. lpp.) un Mācības un Derību 93:37–40. Kādēļ, jūsuprāt, Tas Kungs atbildību par evaņģēlija mācīšanu saviem bērniem ir devis vecākiem, nevis organizācijām? Kā Baznīcas organizācijas var palīdzēt vecākiem pildīt šo atbildību? Kā var palīdzēt radinieki? Ja jums nav pašiem savu bērnu, apdomājiet, kā jūs vērtīgi varat ietekmēt Baznīcas jauniešus, kas atbalstītu vecāku centienus viņu audzināšanā.
Pārlasiet stāstu 224.–225. lpp. Kādu labumu bērni gūst, ja vecāki pavada laiku kopā ar viņiem? Kādu dzīves rūpju un izpriecu dēļ (skat. 223. lpp.) mēs varam kļūt nevērīgi savu pienākumu pildīšanā pret savu ģimeni? Ko mēs varam darīt, lai mainītu situāciju?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 225. lpp. Padomājiet par savu attieksmi pret „pasaules paradumiem” un to, kā šī attieksme var ietekmēt jūsu bērnus. Kas ikdienas rīcībā sniedz mūsu bērniem sevišķi stipru liecību par mūsu ticību?
Ar kādiem kārdinājumiem bērni un jaunieši saskaras jūsu sabiedrībā? Studējiet sadaļu, kas sākas 227. lpp., meklējot to, ko vecāki, vecvecāki un citi cilvēki var darīt, lai jauniešiem palīdzētu pretoties kārdinājumiem.
Prezidents Smits deva padomu, ka mums vajadzētu specializēties savu bērnu audzināšanā Gara ietekmē (skat. 227. lpp.). Ko tas jums nozīmē? Ko vecāki var darīt, lai specializētos savu bērnu taisnīgā audzināšanā?
228.–230. lpp.prezidents Smits pārskata dažus no apsolījumiem, kas ir doti ģimenēm, kuras regulāri rīko ģimenes mājvakarus. Kā šie apsolījumi ir piepildījušies jūsu ģimenē? Kādu padomu jūs dotu ģimenei, kas nekad iepriekš nav noturējusi ģimenes mājvakaru, taču vēlas sākt?

Saistītie Svētie Raksti: Sal. pam. 22:6; Jesajas 54:13; Ēnosa 1:1–3; Mosijas 4:14–15; Almas 56:45–48; Mācība un Derības 68:25–31; skat. arī „Ģimene — vēstījums pasaulei,” Ensign, 1995. g. nov., 102. lpp.

Mācīšanas padoms: „Esiet uzmanīgi, lai, cenšoties izklāstīt visu sagatavoto materiālu, jūs pārāk ātri nepārtrauktu kādu labu pārrunu. Lai arī ir svarīgi izklāstīt materiālu, vēl svarīgāk ir palīdzēt nodarbības dalībniekiem sajust Gara ietekmi, atbildēt uz viņu jautājumiem, palīdzēt viņu izpratnei par evaņģēliju un nostiprināt viņu apņēmību ievērot baušļus” (Teaching, No Greater Call, 64).

Džordža Alberta Smita sieva Lūsija un viņu meitas Edīte (pa kreisi) un Emīlija (pa labi).

„Nav labāka veida, kā jūs varat izmantot savu laiku, kas sniegs vislielāko ieguvumu, kā mācīt jūsu zēnus un jūsu meitenes būt cienīgiem, lai saņemtu mūsu Debesu Tēva svētības.”

„Ja Pēdējo dienu svēto vidū tiktu rīkots mājvakars … cik gan daudz būtu laimīgu ģimeņu.”