7. nodaļa

Dvēseles nemirstība

Mūsu dzīve ir mūžīga, un šīs zināšanas mums palīdz veikt pareizas izvēles un mūs mierina sēru brīžos.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Džordžs Alberts Smits bija svētīts ar nelokāmu dzīves mērķa izpratni, un tas viņam deva spēju uzmundrināt citus cilvēkus, kad viņi saskārās ar dzīves likstām. Viņš svētajiem bieži atgādināja, ka „mēs dzīvojam mūžīgu dzīvi” — ka mūžība nesākas pēc šīs dzīves, ka mirstība ir izšķiroši svarīga mūžības daļa. „Es dažkārt esmu teicis saviem draugiem, kad šķita, ka viņi nonākuši krustcelēs, skaidri nezinot, pa kuru ceļu tie vēlas doties: „Šodiena ir tavas mūžīgās laimes vai mūžīgās vilšanās sākums.””¹

Par šīm patiesībām prezidents Smits liecināja Hairama G. Smita, Baznīcas patriarha, bēru dievkalpojumā, kurš nomira samērā jauns, atstājot savu sievu un astoņus bērnus:

„Kopš es tiku aicināts runāt šajās bērēs, es esmu jutis, ka, iespējams, to nespēšu izdarīt. Es esmu juties satraukts un atklāju, ka nespēju apvaldīt savas jūtas, taču, kad es iegāju šajā ēkā, manā dvēselē ieplūda brīnišķīga, maiga miera sajūta. …

Tā vietā, lai sērotu, es pateicos mūsu Debesu Tēvam par Viņa Mīļotā Dēla evaņģēliju, kas no jauna ir atklāts mūsdienās. … Zināšanas par to, ka dzīve ir mūžīga, ir brīnišķīga svētība — apziņa, ka cauri mūžībai tās svētības, ko šis labais cilvēks ir pelnījis, būs viņa. Viņa mirstīgā dzīve ir noslēgusies, taču tā ir tikai mūžīgās dzīves daļa. Viņš ir licis dziļus un drošus pamatus, uz kā viņš cēla un turpinās celt cauri mūžībai. Prieks, ko viņš pieredzēja šeit uz Zemes, viņam vēl tiks vairots. …

Kad šādos gadījumos es domāju par pasaules iedzīvotāju pieredzi, es brīnos, cik ļoti mēs esam svētīti. Man nav vairāk šaubu par mūžīgo dzīvi un dvēseles nemirstību, kā par to, ka saule spīd dienas vidū. … Ir skumji šķirties no mīļajiem, pat uz laiku. Mēs sūtām viņus misijās vai viņi dodas dzīvot citās pasaules daļās, un mums viņu pietrūkst. Kad notiek kas šāds, liekas, ka viņi ir vēl tālāk no mums, bet, ja vien mēs to saprastu, patiesībā tas tā nav. … Tā vietā, lai izteiktu līdzjūtību, kas dažkārt ir ļoti nepieciešama sērojošajiem, es šajā dienā vairāk jūtu, ka jāpriecājas, jo es zinu, ka tās nav beigas. …

… Tādēļ šodien, stāvot jūsu klātbūtnē, kad, iespējams, vajadzētu plūst asarām, mana dvēsele ir mierinājuma un gandarījuma pilna. Es lūdzu, lai šāds mierinājums būtu katra cilvēka dzīvē, kurš ir zaudējis tuviniekus.”² [Skat. 1. ieteikumu 74. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Pirms mēs nācām uz Zemes, mēs dzīvojām kā gari, un mūsu gari turpinās dzīvot pēc mūsu nāves.

Mēs izprotam mūžīgās dzīves esamību — līdzīgi kā mēs šodien dzīvojam mūžībā, tāpat arī mēs vienmēr dzīvosim mūžībā. Mēs ticam, ka mēs dzīvojām, pirms mēs šeit ieradāmies; saprāta un gara pirmsākumi nav meklējami šajā dzīvē. Mēs ticam, ka mēs saņēmām gara mājokli, pirms mēs nācām šajā pasaulē. Šis garīgais ķermenis tika sūtīts šajā pasaulē, un šeit tas saņēma fizisko mājokli, ķermeni, ko mēs varam redzēt. Mūsu fiziskā daļa, kuru mēs redzam, ir no zemes, no pīšļiem [skat. 1. korintiešiem 15:47], taču tā daļa, kas atstāj ķermeni, kad mūsu dzīve beidzas, ir garīgā daļa, un tā nekad nemirst. Fiziskais mājoklis guļ kapā — tā ir zemes daļa un dodas atpakaļ pie mātes Zemes — taču saprāts, ko Dievs ir mūsos licis, tas, kas spēj spriest un domāt, tas, kas spēj dziedāt un runāt, tas nāvi nepazīst; tas vienkārši aiziet no šīs mūžīgās dzīves sfēras un gaida sava fiziskā mājokļa attīrīšanu līdz laikam, kad tas atkal tiks apvienots ar savu fizisko mājokli, kas būs slavas pilns, tieši tāpat kā mūsu augšāmceltā Kunga ķermenis bija slavas pilns, ja mēs esam dzīvojuši šāda ķermeņa cienīgu dzīvi.³

Dzejnieka vārdiem: „Dzīve ir reāla, dzīve ir kvēla, [un] kaps nav tās mērķis.” [Henrijs Vadsvorts Longfelovs, „A Psalm of Life”.] Gars, kas mīt mūsu mājoklī, ir nemirstīgs. Tas dzīvo arī pēc nāves. Ķermenis satrūd un atgriežas zemē, bet gars turpina dzīvot.⁴

Es esmu pateicīgs, ka mums šajās pēdējās dienās ir atklāts un skaidri darīts zināms, ka šī dzīve nav gals, ka tā ir tikai mūžības daļa, un, ja mēs šeit izmantojam savas iespējas, tas ir tikai solis uz lieliskākiem un vēlamākiem apstākļiem.⁵ [Skat. 2. ieteikumu 74. lpp.]

Mūsu mērķis šeit uz Zemes ir sagatavoties dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu.

Daži cilvēki domā, ka tad, kad mēs pametam šo esamības sfēru, tas ir gals. Kad mēs aplūkojam dabas darbu, kad mēs pētām cilvēka organismu, viņa ķermeņa nevainojamību, viņa sirdsdarbību, augšanu un veidošanos no bērnības līdz briedumam, tad pakāpenisku novecošanos, līdz šī dzīve noslēdzas, man tas šķiet neiedomājami — ka ir iespējams, ka kāds no mūsu Tēva bērniem spēj ticēt, ka cilvēki šajā pasaulē dzimst tikai tāpēc, lai izaugtu par vīriešiem vai sievietēm, sasniegtu sirmu vecumu un nomirtu bez kāda savas dzīves mērķa.⁶

Šī dzīve nav mums dota kā izklaidēšanās. Mūsu radīšanai, mūsu dzīvei, ko Dievs ir mums devis, ir svēts mērķis. Pētīsim, kas ir šis mērķis, lai mēs varētu pilnveidoties un iegūt mūžīgo dzīvi.⁷

Pēdējo dienu svētā prātā nav šaubu par mūsu zemes dzīves mērķi. Mēs šeit esam, lai sagatavotos un pilnveidotos gatavībā cienīgi mājot mūsu Debesu Tēva klātbūtnē.⁸

Mēs ticam, ka mēs šeit esam, jo mēs bijām uzticīgi savā pirmajā stāvoklī un nopelnījām privilēģiju nākt uz šo Zemi. Mēs ticam, ka mūsu esamība pati par sevi ir balva mūsu uzticībai, ko mēs izrādījām pirms mēs šeit ieradāmies, un ka mēs uz Zemes baudām garu pasaules centības augļus. Vēl mēs ticam, ka mēs šodien sējam sēklu tam, ko mēs pļausim, kad dosimies prom no šīs dzīves. Mums mūžīgā dzīve nozīmē pirms-esamības, pašreizējās esamības un dzīves turpinājuma nemirstības kopsummu, kas piedāvā mums bezgalīgas attīstības un pieauguma spēku. Šī sajūta un pārliecība ļauj mums ticēt, ka „kāds pašreiz ir cilvēks, tāds Dievs reiz bija, un kāds pašreiz ir Dievs, tāds cilvēks var kļūt”. [Skat. Lorenco Snovs, „The Grand Destiny of Man”, Deseret Evening News, 1901. g. 20. jūl., 22. lpp.] Būdami radīti pēc Dieva tēla, mēs ticam, ka nav nepareizi un netaisnīgi cerēt, ka mums var būt ļauts iegūt Dievības īpašības un, ja mēs esam uzticīgi, kļūt līdzīgiem Dievam; jo, kad mēs pieņemam mūsu Tēva radītos likumus, kas pārvalda šo dzīvi, un paklausām tiem, mēs kļūstam Viņam līdzīgāki; un kad mēs izmantojam mums sniegtās iespējas, mēs sagatavojamies lielāku iespēju saņemšanai šajā dzīvē un nākamajā dzīvē. …

Cik gan laimīgiem cilvēkiem mums vajadzētu būt, zinot, ka šis pārbaudes laiks nav dots, lai mūs sagatavotu nāvei, bet gan dzīvei; ka Tēvs vēlas, lai mēs izvairītos no ikvienas kļūdas un saņemtu katru patiesību, un, pielietojot patiesību savā dzīvē, kļūtu Viņam līdzīgāki un cienīgi dzīvot kopā ar Viņu.⁹

Brāļi un māsas, tas ir nopietni. Mums par to arī vajadzētu nopietni domāt. Mums vajadzētu ieskatīties savās dzīvēs un atklāt, vai mēs esam sagatavoti tai lieliskajai nākotnes dzīvei; ja mēs rīt tiktu no šejienes aizsaukti, vai mēs būtu gatavi sniegt atskaiti par saviem darbiem uz Zemes; vai mēs varam sajust, ka mēs no sava Debesu Tēva saņemtu atzinīgo uzslavu: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.”¹⁰ [Skat. 3. ieteikumu 74. lpp.]

Šīs dzīves laikā mums jātiecas pēc tā, kam ir mūžīga vērtība.

Šajā dzīvē mums var būt dotas dažas lietas, kas mums sniedz īslaicīgu apmierinājumu, taču lietas, pēc kurām mēs visvairāk sniedzamies un kuras gatavojamies saņemt, un kuru dēļ pieliekam individuālas pūles, ir lietas ar mūžīgu vērtību.¹¹

Vai nav neparasti, ka tas, pēc kā pasaule kopš iesākuma ir tiekusies — pēc bagātības, varas un visā tā, kas cilvēku dzīvi dara ērtu, mūsdienās ir pārpilnībā, proti, lielāka kvalitatīvu apģērbu izvēle nekā jebkad agrāk, vairāk pārtikas, nekā var patērēt, vairāk visāda veida bagātību, nekā pasaulē jebkad ir bijis. Mūsu mājas ir ērtāk iekārtotas. Kopš evaņģēlijs nācis uz Zemes, ir brīnumaini pieaugušas dzīves ērtības, un šodien mums ir viss, pēc kā mēs esam tiekušies. Izglītība ir sasniegusi savu augstāko virsotni. Cilvēkiem ir vairāk zināšanu par šīs zemes lietām nekā jebkad iepriekš. Viss, pēc kā cilvēce ir tiekusies kopš laika sākuma, kas tika uzskatīts par visvērtīgāko, tagad ir uz Zemes; un, neskatoties uz to, pastāv šaubas un bailes no tā, ko sniegs nākotne.

Kādas ir mūsu nepatikšanas? Tādas, ka mēs esam tiekušies pēc materiālās labklājības, mēs esam tiekušies pēc cilvēku pagodinājumiem, mēs esam tiekušies pēc tā, ko mūsu dvēselēs rada savtīgums. Mēs esam tiekušies paaugstināt sevi un esam vērtējuši sevi augstāk par citiem mūsu Tēva bērniem.¹²

Neļausimies tikt ieaijāti miegā, neļausimies tikt daudzu šīs pasaules labo lietu pārpilnības maldināti, jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? [Skat. Marka 8:36.] Nepieļausim, ka mūsu radīšanas nolūks paliek neievērots, bet strādāsim, lai glābtu savas dvēseles.¹³

Viens no skumjākajiem dzīves brīžiem ir redzēt, kā kāds vīrietis vai sieviete tiek guldīts zemē, apzinoties faktu, ka viņi ir atteikušies no lielākajām svētībām, ko mūsu Tēvs tiem piedāvāja, un turpinājuši dzīvot alkatības burbulī, kas negaidot pārplīst. Kad es domāju par miljoniem Dieva bērnu pasaulē un aptveru, cik maz viņi tiecas pēc tā, kas patiešām ir vērtīgs, es jūtos bēdīgs.¹⁴

Atcerieties, ka mūžīgais saprāts, ko jūs iegūstat, patiesība, ko jūs šeit mācāties un pielietojat savā dzīvē, gūtās zināšanas un pieredzes, kas jums nāk par labu, — to jūs paņemsit sev līdzi, kad dosities mājās.¹⁵

Dārgumi, ko mēs atradīsim, kad dosimies viņpasaulē, būs tie, kurus mēs tur būsim sakrājuši, pateicoties kalpošanai mūsu Tēva citiem dēliem un meitām, ar kuriem mēs esam bijuši kopā šeit. Viņš to ir padarījis par iespējamu mums visiem, un, atrodoties šeit, mēs būsim laimīgāki, kalpojot saviem līdzcilvēkiem, nekā mēs spētu būt jebkādā citā veidā.¹⁶

Nav tik svarīgi, cik daudz vērtslietu jums ir, cik daudz īpašumu jums pieder un cik daudz cilvēku pagodinājumu jūs esat guvuši un visu to, kas ir tik iekārojams pasaulē. Tas, ko Dievs ir jums devis, kas ir vērtīgāks par visu pārējo, ir iespēja iemantot mūžīgo dzīvi celestiālajā valstībā un cauri mūžības laikmetiem būt kopā ar saviem līdzcilvēkiem, dēliem un meitām, vīriem un sievām, ar kuriem jūs bijāt kopā šeit uz Zemes.¹⁷ [Skat. 4. ieteikumu 74. lpp.]

Pateicoties Jēzum Kristum, mēs visi augšāmcelsimies.

Glābēja taisnīgā dzīve ir nevainojams piemērs mums visiem, un Viņa augšāmcelšanās bija pirmais apliecinājums cilvēcei, ka arī mēs nāksim ārā no kapa.¹⁸

Kad Jēzus uzcēlās no mirušiem, Viņš kļuva par pirmo, kurš augšāmcēlās. Tēva radītais gars (Viņa dvēseles saprātīgā daļa) no jauna iemājoja Savā zemes mājoklī, kas bija attīrīts, un Viņš kļuva par godības pilnu celestiālu būtni un — viens no Dievības — ieņēma Savu vietu pie Tēva labās rokas. Viņam bija spēks pārvarēt nāvi, jo Viņš bija pakļāvies visiem Sava Tēva likumiem, kas to pārvalda; un, pakļāvis nāvi, Viņš pagrieza atslēgu, ar ko visa cilvēce var tikt augšāmcelta, un visi var būt godības pilni, paklausot Viņa mācībām, kas ir tik vienkāršas, ka visi, ja vien vēlas, var tās izpildīt.¹⁹

Jēzus Kristus bija cilvēks bez grēka. Pateicoties Savai šķīstībai, Savam taisnīgumam un Savai tikumībai, Viņš spēja atvērt cietuma durvis, pārvarēt nāvi un kapu un sagatavot ceļu … uz Debesīm, kur mēs ceram doties.²⁰

Mēs varam atvērt Mācības un Derību 88. nodaļu un redzēt, ko Tas Kungs ir teicis par mūsu augšāmcelšanos, ne tikai par Glābēja augšāmcelšanos, bet Viņš skaidro, kas var notikt ar mums. … Šajā nodaļā mums tiek pavēstīts, ka mūsu ķermeņi tiks uzcelti no kapa, nevis kādi citi ķermeņi, un ka gari, kas tagad mājo ķermenī, saņems savus ķermeņus, kad tie būs attīrīti, šķīstīti un padarīti nemirstīgi. [Skat. M&D 88:14–17, 28–33.]²¹

Mūsdienās daudz labu cilvēku pasaulē nezina, kas ir augšāmcelšanās. Vai jūs mācāt saviem bērniem un saviem līdzcilvēkiem, ko tā nozīmē? … [Glābēja] augšāmcelšanās ir skaidra pēdējo dienu svētajiem, kuri izprot evaņģēliju, taču ir ļoti daudz cilvēku, kuri nesaprot, ko tā nozīmē. … Jēzus Kristus evaņģēlija nolūks ir sagatavot katru vīrieti, sievieti un bērnu laikam, kad visi tie, kuri ir miruši, uzcelsies no saviem kapiem un kad mūsu Debesu Tēvs nodibinās Savu valstību uz šīs Zemes, un šeit dzīvos taisnīgie, un Jēzus Kristus būs mūsu Ķēniņš un mūsu Likumdevējs.²² [Skat. 5. ieteikumu 74. lpp.]

Mūsu zināšanas par dvēseles nemirstību mūs iedvesmo, uzmundrina un mierina.

Ījaba grāmatā mēs lasām: „Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus.” [Ījaba 32:8.] Tie, kuri nav saņēmuši šo elpu, nesapratīs mirušo augšāmcelšanās nozīmi, un man šķiet, ka bez šīs izpratnes tiem, kuri sasnieguši brieduma gadus, būs maz laimes, kad viņi gaidīs brīdi, kad viņu gari atstās ķermeni, lai dotos uz vietu, par kuru viņi neko nezina.²³

Ak, cik gan mēs būtu bēdīgi, ja domātu, ka ar nāvi beidzas mūsu esamība! Ja tad, kad mūsu dzīves darbs uz Zemes būs pabeigts, mums nebūtu iespējas turpināt pilnveidoties, maz kas mūs varētu iedvesmot dzīvot tā, kā mums šeit jādzīvo. Zināšanas, ka viss labais, ko mēs šeit paveicam, un visa gūtā attīstība sekmēs mūsu laimi mūžībā, skubina mūs darīt labāko, ko mēs varam.²⁴

Mēs visi ātri tuvojamies tam laikam, kad mēs no šejienes tiksim aizsaukti. Ja mēs nesaprastu, ka pastāv dzīve nākotnē, ja mēs neaptvertu, ka pastāv kaut kas vairāk par to, ko līdz šim esam saņēmuši, ja šajā dzīvē nebūtu nekā cita kā tikai niecība un dzīves nepatikšanas, man liekas, ka daudzi pagurtu šajā cīņā par eksistenci. Taču mūsu Debesu Tēvs Savā žēlastībā ir mums piešķīris visbrīnišķīgākās dāvanas, kas dotas cilvēcei.²⁵

Tas Kungs ir mūs svētījis ar zināšanām, ka Viņš dzīvo un ka Viņam ir ķermenis, un ka mēs esam radīti pēc Viņa tēla. Mēs neticam, ka Viņš ir kaut kāda būtība vai ka Viņš ir neizprotams. Ja jūs esat saņēmuši liecību, ko es esmu saņēmis, un zināt, kā es zinu, ka mūsu Debesu Tēvs ir atklājies cilvēku bērniem, ka Viņš ir personisks Dievs, ka mēs esam radīti pēc Viņa tēla, ka Viņš ir radījis mūsu garus, ka Viņš ir mums devis iespēju dzīvot uz Zemes, lai saņemtu fizisko mājokli, lai mēs varētu sagatavoties atgriezties Viņa klātbūtnē un mūžīgi dzīvot kopā ar Viņu, es saku, ja jūs esat saņēmuši šo pārliecību, tad jums ir pamats, uz kā jūs varat celt savu ticību. Ja tas jums tiek atņemts — zināšanas, ka Dievs patiešām dzīvo, pārliecība, ka Jēzus Kristus bija Dieva izpausme miesā — ja jums tiek atņemta pārliecība, ka būs burtiska augšāmcelšanās no mirušiem, tad jūs atradīsities stāvoklī, kādā mūsu Tēva bērni ir visā pasaulē, un es vaicāju jums — kāds mierinājums jums tad atliek? Šīs ir pamata patiesības.²⁶

Vairums manu tuvinieku atrodas viņpasaulē, nevis šeit, un nepaies ilgs laiks dabiskajā notikumu ritējumā, kad arī es saņemšu savu uzaicinājumu doties tālāk. Uz to laiku es raugos nevis ar raizēm vai nemieru, bet ar cerību un pārliecību, ka pārmaiņas, kad tās notiks, sniegs lielāku laimi un priekšrocības, ko mēs nevaram zināt mirstībā.²⁷

Kad mēs saprotam, ka nāve ir tikai viens no soļiem, kas Dieva bērniem jāsper cauri mūžībai, un ka tā ir Viņa ieceres daļa, tas atņem nāvei tās dzeloni un nostāda mūs vaigu vaigā ar mūžīgās dzīves realitāti. Daudzām ģimenēm ir nācies uz laiku atvadīties no saviem mīļajiem. Kad mūs piemeklē šādi nāves gadījumi, tie mūs uztrauc, ja mēs to ļaujam, un tādējādi ienes mūsu dzīvē lielas skumjas. Taču, ja mēs varētu atvērt savas garīgās acis un spētu redzēt, es esmu pārliecināts, ka ieraudzītais mūs mierinātu. Tas Kungs nav mūs atstājis bez cerības. Gluži pretēji — Viņš ir mums devis ciešu pārliecību par mūžīgo laimi, ja mēs mirstībā pieņemam Viņa padomus un ieteikumus.

Tas nav tikai sapnis. Tie ir fakti. Jums, kas esat Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, šis stāsts ir vienkāršs, taču tas ir patiess. Mūsu Debesu Tēvs ir mums devis svētus Rakstu sējumus, kuros mūs māca, ka mēs dzīvojam mūžīgi. … Šo informāciju Tas Kungs mums ir devis ļoti skaidri, un es no visas sirds pateicos Viņam par zināšanām, ko Viņš ir mums devis, ka tie, kuri sēro, var tapt mierināti, un ka mēs paši varam saprast nolūku, kāpēc mēs šeit esam. Ja aizgājēji varētu runāt ar mums, viņi teiktu: „Ejiet uz priekšu, ejiet tik uz priekšu, uz mērķi, kas mums kopā sniegs mūžīgu laimi.” Dariet to, ko Tas Kungs vēlas, lai jūs darītu, un jūs nepalaidīsit garām neko vērtīgu; gluži pretēji — jūs nepārtraukti krāsit mantu debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. [Skat. Mateja 6:19–20.]

Es sniedzu jums savu liecību, zinot, ka mēs dzīvojam mūžīgu dzīvi un ka pārejošā nāves atšķirtība … ir tikai viens no mūžīgās attīstības ceļa soļiem, un galu galā, ja mēs būsim uzticīgi, sniegs mums laimi.²⁸ [Skat. 6. ieteikumu 74. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Lasot „No Džordža Alberta Smita dzīves” (65.–66. lpp.), padomājiet par kādu reizi, kad jūs centāties kādu cilvēku mierināt pēc viņa tuvinieka nāves. Kas sniedza mierinājumu prezidentam Smitam?
Prezidents Smits mācīja, ka „šī [dzīve] ir tikai mūžības daļa” (67. lpp.). Ko tas jums nozīmē? Kādā veidā mūsu izpratne par šo principu ietekmē mūsu izvēli?
Studējiet sadaļu, kas sākas 67. lpp. Kā šīs sadaļas mācības atšķiras no tā, ko par dzīves mērķi māca pasaule? Kāda mirstības pieredze mums var palīdzēt „iegūt Dievības īpašības”?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 68. lpp., sevišķi sadaļas pēdējās četras rindkopas. Kādēļ tiekšanās pēc pasaulīgām lietām ir kā „alkatības [burbulis], kas negaidot pārplīst”?
71. lpp. prezidents Smits atsaucas uz informāciju par augšāmcelšanos, kas atrodama Mācības un Derību 88. nodaļā. Ko jums par augšāmcelšanos māca šīs nodaļas 14.–17. un 28.–33. pants? Kā mēs efektīvi varam mācīt bērnus par augšāmcelšanos?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 71. lpp. Kurus dzīves pārbaudījumus ir kļuvis vieglāk panest, pateicoties tam, ka jums ir liecība par principiem, kas tiek mācīti šajā sadaļā?

Saistītie Svētie Raksti: 1. korintiešiem 15:12–26, 35–42, 53–58; 2. Nefija 9:6–13; Almas 12:24; 28:12; Mācība un Derības 93:19–20, 29–34; 130:18–19; Ābrahāma 3:24–26

Mācīšanas padoms: „Palūdziet dalībniekiem izvēlēties sadaļu, kas viņus interesē, un klusi to izlasīt. Aiciniet viņus pulcēties grupās pa diviem vai trim cilvēkiem, kuri izvēlējušies to pašu sadaļu, un pārrunāt to, ko viņi ir mācījušies” (šīs grāmatas vii lpp.).

„Es esmu pateicīgs, ka mums šajās pēdējās dienās ir atklāts un skaidri darīts zināms, ka šī dzīve nav gals, ka tā ir tikai mūžības daļa.”

„Tas, … kas ir vērtīgāks par visu pārējo, ir iespēja iemantot mūžīgo dzīvi [kopā ar saviem] dēliem un meitām, vīriem un sievām.”

„Glābēja … augšāmcelšanās bija pirmais apliecinājums cilvēcei, ka arī mēs nāksim ārā no kapa.”