15. nodaļa

Tā Kunga darba veicināšana

Dievs vada Savu darbu, un Viņš aicina katru Baznīcas locekli piedalīties tā attīstības veicināšanā.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Kad 1903. gadā Džordžs Alberts Smits tika aicināts Divpadsmit apustuļu kvorumā, Baznīcas locekļu skaits nedaudz pārsniedza 300 000. Kad viņa kalpošana Baznīcas prezidenta amatā tuvojās noslēgumam, Baznīcas locekļu skaits bija pārsniedzis 1 miljonu. Prezidents Smits priecājās par šādu izaugsmi, jo tā nozīmēja, ka glābšanas vēstījums turpināja aizsniegt arvien vairāk un vairāk cilvēku. „Cik gan laimīgiem mums būtu jābūt,” viņš teica Vispārējās konferences klausītājiem 1950. gadā, „ne tāpēc, ka ir palielinājies mūsu skaits, kas piederam šai organizācijai, bet tāpēc, ka vairāk mūsu Tēva bērnu, vairāk Viņa dēlu un meitu, ir vesti pie patiesības izpratnes un ienāk Viņa organizācijā, ko Viņš ir sagatavojis, lai mums mācītu dzīvības ceļu, un mūs vadītu pa mūžīgās laimes ceļu.”¹

Laika posmā starp 1903. gadu un prezidenta Smita nāvi 1951. gadā, Baznīca, tai augot visā pasaulē, saskārās ar daudziem izaicinājumiem. Tādi notikumi kā Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš un Lielā depresija (vispasaules ekonomiskā krīze) ievērojami samazināja misionāru skaitu, kurus varēja sūtīt uz ārzemēm. Neskatoties uz šīm grūtībām, Džordžs Alberts Smits saglabāja pārliecību, ka Baznīca turpinās augt un īstenos savu likteni „[piepildīt] visu zemi” (Daniēla 2:35). 1917. gadā, Pirmā pasaules kara kulminācijā, viņš svētajiem teica: „Man nezūd drosme pat, ja šī patiesība neizplatās straujāk. Gluži otrādi — mūsdienu notikumos es saskatu visgudrā Tēva roku darbu, lai sagatavotu ceļu evaņģēlija izplatīšanai, ko Viņš ir atjaunojis uz Zemes mūsu dienās.”²

Kaut arī 20. gadsimta pirmajā pusē bija nozīmīgi izaicinājumi, tajā laikā tika radītas arī jaunas tehnoloģijas, kas, kā ticēja prezidents Smits, varēs veicināt Tā Kunga darbu. Viņš ļoti atbalstīja aviācijas rūpniecību un saskatīja tajā veidu, kā efektīvāk ceļot Augstākā pilnvarotā aicinājumā. Viņš atbalstīja arī radio un televīzijas pārraides izmantošanu Baznīcā, lai Dieva vārdu sadzirdētu plašāka auditorija. „Šie [izgudrojumi] mums būtu jāuztver kā Tā Kunga svētības,” viņš teica. „Tie ievērojami palielina mūsu iespējas. Tie var patiesi kļūt par svētībām, ja mēs tos taisnīgi izmantojam patiesības izplatīšanai un Tā Kunga darba veikšanai cilvēku starpā. Lielais izaicinājums, ar ko pasaule šodien saskaras, ir tas, kā mēs pielietojam daudzus no šiem izgudrojumiem. Mēs tos varam pielietot, lai iznīcinātu, kā mēs jau dažreiz pagātnē esam darījuši, vai arī mēs tos varam pielietot, lai apgaismotu un svētītu cilvēci, kā mūsu Debesu Tēvs to vēlas.”³

1946. gada Vispārējās konferences runā prezidents Smits pravietoja par šādu tehnoloģiju izmantošanu: „Nepaies ne ilgs laiks, kad no šīs kanceles un citām vietām, kas tiks nodrošinātas, Tā Kunga kalpi varēs nodot vēstījumus atsevišķām cilvēku grupām, kas atrodas tik tālu, ka tās nevar aizsniegt. Šādā vai citādā veidā mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijs — vienīgais Dieva spēks par pestīšanu, lai sagatavotos celestiālajai valstībai, būs sadzirdams visās pasaules daļās, un daudzi no jums, kas esat šeit, pieredzēs to dienu.”⁴ [Skat. 1. un 4. ieteikumu 157.–158. lpp.]

Prezidents Smits saprata, ka Baznīcas darbs gūst panākumus tāpēc, ka tas ir Tā Kunga darbs, un viņš mācīja svētajiem, ka iespēja piedalīties šajā darbā ir svētība, ko Tas Kungs piedāvā katram Viņa Baznīcas loceklim. Pirmās Vispārējās konferences laikā, kad viņš tika iesvētīts par Baznīcas prezidentu, viņš teica: „Es aptveru milzīgo atbildību, kas uzlikta uz maniem pleciem. Es zinu, ka organizācija, kuras locekļi mēs esam, nevar gūt panākumus bez mūsu Debesu Tēva palīdzības. Neviens cilvēks vai cilvēku grupa nevar to izdarīt, taču, ja šīs Baznīcas locekļi turpinās ievērot Dieva baušļus, dzīvot pēc savas reliģijas, rādīt piemēru pasaulei un mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu, mēs dosimies uz priekšu un mēs būsim aizvien laimīgāki.”⁵

Džordža Alberta Smita mācības

Katram Baznīcas loceklim ir milzum daudz iespēju piedalīties Tā Kunga darbā.

Atbildība par šī darba vadīšanu negulstas tikai uz [Baznīcas prezidentu] vai uz viņa padomniekiem, vai uz apustuļu kvorumu, — tā gulstas uz katru vīrieti un sievieti, kurus kristījuši Tā Kunga kalpi un kuri kļuvuši par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem. … Mēs nevaram novelt šo atbildību pēc savas patikas; mūsu Tēvs ir uzlicis to uz mūsu pleciem, un mums tie ir jāsaliec un jāpalīdz nest šī atbildība līdz triumfējošai uzvarai.⁶

Es jums uzticos, mani brāļi un māsas. Es esmu pārliecināts par jūsu ticību un par jūsu godprātīgumu. … Par šī darba veikšanu ir atbildīgs arī katrs no jums, kā arī tie, kuri jūs vada. Es nevaru sacīt: „Vai es esmu sava brāļa sargs?” Es nevaru novelt atbildību …, bet, stāvot mūsu Tēva bērnu ierindā, man jānes sava daļa, man jānes nastas daļa, ko Tas Kungs man ir uzlicis, un, ja es izvairos, es saprotu, ka zaudēju svētību, ko es varētu saņemt, ja būtu paklausīgs mūsu Tēva baušļiem.⁷

Cik gan ļoti mums būtu jāvēlas darīt labu! Tas ir kūtrs kalps, kurš gaida, kad viņam tiks pavēlēts visās lietās. [Skat. M&D 58:26–27.] Mūsu Debesu Tēvs sagaida, ka mēs turēsim godā savu aicinājumu, lai kāds tas būtu, lai kāda arī būtu mūsu dzīves situācija.⁸

Lai saņemtu lielākās svētības mūsu Debesu Tēva valstībā, nav nepieciešams, lai cilvēks būtu Divpadsmito kvoruma vai Baznīcas prezidija loceklis. Tie ir tikai vajadzīgie Baznīcas amati, un ir daudz uzticīgu vīru, kuri ir cienīgi pildīt šos amatus, kuru laiks un talanti ir nepieciešami visā Baznīcā. … Atcerieties, ka katram vīrietim un katrai sievietei visā Baznīcā ir milzum daudz iespēju darīt kaut ko, lai svētītu savus līdzcilvēkus un veicinātu Tā Kunga darbu.⁹

Dažiem priesterības nesējiem un tiem, kuriem Baznīcā ir kāds amats, piemīt nosliece nevērīgi izturēties pret Svētā Vakarēdiena sanāksmēm un citiem svarīgiem pienākumiem un ierobežot savu darbību kādā noteiktā aicinājumā. Tie var būt Svētdienas skolas vadītāji un skolotāji, un, kad viņi ir paveikuši savu Svētdienas skolas darbu, viņi to uzskata par pietiekamu; vai tie var būt [Jauno vīriešu vai Jauno sieviešu], Sākumskolas, ģenealoģijas vai labklājības darbinieki, vai tie, kuriem ir kāds cits uzdevums, un, kad viņi paveic savu uzdevumu, viņi uzskata, ka viss viņu pienākums ir paveikts.

Lai arī mēs mīlam un svētām visus šādus cilvēkus par viņu sniegto izcilo kalpošanu, mums ir jāatgādina sev, ka no mums visiem tiek prasīts dzīvot ar katru vārdu, kas nāk no Debesu Tēva mutes [skat. M&D 84:44]. Īpaši uzdevumi neatbrīvo mūs no citiem pienākumiem; un īpašas sanāksmes parasti neaizvieto vai neaizstāj Baznīcas vispārējās sanāksmes. Un vairāk par mūsu īpašajiem pienākumiem un uzdevumiem no mums tiek sagaidīts, ka mēs ik dienu uzvedīsimies kā Pēdējo dienu svētie šī apzīmējuma plašākā nozīmē, lai, kad mēs redzam kādu, kam ir ciešanas vai kāda vajadzība, vai nepieciešams padoms un ieteikums, mēs nekavējoties rīkosimies kā Tā Kunga kalpi.

Un tad ir tādi, kuri pieņem piederību Baznīcai nosaukuma pēc, taču kuri, šķiet, jūtas atbrīvoti no jebkādas kalpošanas. Taču agrāk vai vēlāk viņi jūtas neērti savās sirdīs un šaubās savos prātos, kā tas notiek ar mums visiem, ja mēs nedarām to, kas ir mūsu pienākums. Cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju, nekad nešaubās par tā panākumiem; savukārt cilvēks, kurš nevērīgi izturas pret savu pienākumu, kurš neievēro savas derības, zaudē Tā Kunga Garu, un tad viņš sāk prātot, kas notiks ar Ciānu. …

Kad vien jūs pilnībā veicat savu pienākumu, jūs zināsiet, tāpat kā jūs zināt, ka jūs dzīvojat, ka šis ir mūsu Tēva darbs un ka viņš to triumfējoši paveiks.¹⁰

Vai jūs nevarat redzēt, kā brīnišķs darbs un brīnums ir virzījies uz priekšu? Vai jūs nevarat redzēt, kā mēs kā atsevišķi cilvēki esam ziedojuši savu artavu, taču mēs visi esam vienoti, un Tā Kunga vārds tiek izplatīts starp cilvēku bērniem; nevis kareivīgā veidā, bet laipnībā un mīlestībā, ar vēlmi svētīt visu cilvēci?¹¹ [Skat. 2. ieteikumu 157. lpp.]

Pretestība neapturēs Baznīcas izaugsmi, jo šis ir Dieva darbs, nevis cilvēka darbs.

Baznīca aizsākās tikai ar sešiem locekļiem. Tā ir augusi dienu no dienas, par spīti pretinieka pretestībai. Taču, ja nebūtu taisnīguma spēcīgās rokas, ja nebūtu mūsu Debesu Tēva pārraudzības, šī Baznīca jau sen būtu saberzta kā čaumala. Tomēr Tas Kungs ir teicis, ka Viņš mūs sargās, un Viņš mums ir apsolījis aizsardzību, ja mēs godāsim Viņu un ievērosim Viņa baušļus.¹²

Šīs Baznīcas izaugsme nav notikusi tās popularitātes dēļ. Tā ir notikusi, neskatoties uz pasaules gudro cilvēku pretestību; tā ir notikusi, neskatoties uz ticības mācītāju pretestību, un tā turpina pulcināt šur un tur izraudzītus garus, kuri ir dzīvojuši tā, ka ir spējuši saprast patiesību.¹³

Es lasīju sava vectēva Džordža A. Smita dienasgrāmatu. … Es lasīju par viņa personīgajām pieredzēm, no kurām dažas bija ļoti smagas, citas — brīnumainas. Kad viņš bija jauns, viņš tika sūtīts sludināt mūsu Kunga evaņģēliju. Viņš guva pieredzi kopā ar citiem vīriem, kuri bija aicināti kalpošanā. Ļauni cilvēki cēla viltus apsūdzības pret viņu un viņa līdzgaitniekiem, taču viņš turpināja būt uzticīgs, un Tas Kungs attaisnoja viņus un paaugstināja cilvēku acīs, un sniedza viņiem liecību par šī darba dievišķumu, kas bija tik noteikta, ka neviens uzdevums, ar nolūku izplatīt patiesību, viņiem nelikās par grūtu.

Vectēvs bija to cilvēku grupā, kas 1839. gadā tika sūtīta uz Angliju, lai sludinātu evaņģēliju. Tur pretinieks viņiem centās atņemt drosmi visādos veidos. Viņu tajā laikā rakstītās dienasgrāmatas atklāj faktu, ka viņus apmeloja slikti cilvēki un viņiem uzbruka ļauni gari, taču Tas Kungs pasargāja viņus, un viņi paveica lielu darbu. Tajā laikā tur bija astoņi Divpadsmito kvoruma locekļi. Starp tiem, kas tika aicināti doties uz Angliju, bija arī vīri, kas nespēja apmaksāt ceļa izdevumus, taču viņi kājām sāka doties no savām mājām. Viens no šiem vīriem ilgstošas slimības dēļ bija pārāk vājš, lai noietu divas jūdzes un tiktu līdz ratiem, taču viņam šo attālumu noiet palīdzēja kāds draugs. Viņi ticēja Dievam; viņi zināja, ka šī ir Viņa Baznīca, un tādēļ viņi devās ceļā, un draugi, kas nebija Baznīcas locekļi, bija iedvesmoti dot viņiem naudu un samaksāt par viņu braucienu pāri okeānam, kur viņi sniedza savu vēstījumu, un daudzi ticīgi cilvēki pieņēma patiesību viņu kalpošanas dēļ.¹⁴

Šis ir Dieva darbs. Šis nav kāda cilvēka darbs. Neviens cilvēks vai cilvēku grupa to nebūtu varējusi virzīt uz priekšu un gūt panākumus pasaules pretestības dēļ. Daudzas reizes tie, [kas ir izrādījuši pretestību darbam,] ir domājuši, ka ir pienācis Baznīcas gals, un katru reizi Tas Kungs to ir pacēlis Sava spēka varenībā, un tā ir virzījusies no pilsētas uz pilsētu, no ciemata uz ciematu, no valsts uz valsti.¹⁵

Es zinu, ka ir daudz problēmu un laika gaitā būs vēl lielākas problēmas, taču tas pats Debesu Tēvs, kurš veda Israēla bērnus, kurš izglāba Daniēlu un trīs ebreju jauniešus no iznīcības, tas pats Debesu Tēvs, kurš pasargāja mūsu priekštečus, kuri ienāca [Sālsezera ielejā], un nostiprināja viņus, un svētīja viņus, un padarīja par iespējamu, ka viņi savā nabadzībā uzcēla šo diženo [Soltleika] templi un citus diženus tempļus, … tas pats Tēvs, jūsu un mans Tēvs, ir gatavs izliet Savas svētības pār mums šodien.¹⁶

Drosmes zaudēšanai nav nekāda pamata. Jēzus Kristus evaņģēlijs turpina virzīties uz priekšu. Mums ir mūsu Debesu Tēva apsolījums, ka tas turpinās virzīties uz priekšu. Nevienā citā atklāšanā nav bijusi tāda pārliecība, kāda ir mums. Iepriekšējās atklāšanās evaņģēlijs tika paņemts prom no Zemes. Kad tas mūsdienās tika atjaunots, tika dots solījums, ka tas nekad vairs netiks paņemts prom no Zemes vai atdots citiem ļaudīm. Tādēļ es lūdzu jūs, kuri esat likuši savu roku pie arkla, — neskatieties atpakaļ. Kalpojiet Dievam un ievērojiet Viņa baušļus.¹⁷

Mums nav jābažījās par Ciānas attīstību, jo vecais, labais kuģis turpinās lepni burāt, un tie, kuri ir uzticīgi un patiesi, droši piestās Dieva ostā, kronēti godībā, nemirstībā un mūžīgajā dzīvē. Man nav bail par šiem sirmgalvjiem un sirmgalvēm, kuri ir ticējuši. Man nav bail par zēniem un meitenēm, kuri paklausa Dieva baušļiem. … Taču Pēdējo dienu svētie, kuri, zinot mūsu Tēva gribu, nav to pildījuši, tie, kuri laiku pa laikam dzird Tā Kunga mācības un novēršas no tām, es baidos, ka viņi nesasniegs mērķi, izņemot, ja viņi atgriezīsies un no visas savas sirds nožēlos grēkus.¹⁸

Viņa darbs progresē, tāpēc mums jābūt aktīviem, lai mēs spētu iet ar to kopsolī. Ar katru gadu — kopš Baznīcas izveidošanas — tā ir augusi aizvien stiprāka. Tās izredzes uz pastāvīgiem panākumiem šodien ir labākas kā jebkad iepriekš. Aizvien vairāk cilvēku uzzina patiesību par mums un par mūsu attieksmi pret viņiem. Gaismai izplatoties ļaužu starpā, aizspriedumi, kas radušies nezināšanas dēļ, tiek pārvarēti. …

Tam vajadzētu būt acīmredzamam visiem cilvēkiem, un kādu dienu tas būs acīmredzams, ka pretestība šo darbu jau sen būtu iznīcinājusi, ja tas nebūtu dievišķs. Lai visa pasaule zina, ka to nav iespējams gāzt, jo „tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”. [Skat. Romiešiem 1:16.]¹⁹ [Skat. 3. ieteikumu 158. lpp.]

Dievs pielāgo pasaules apstākļus, lai Viņa darbs varētu izplatīties pa visu Zemi.

[Dievs] ir noteicis, ka vēstījums, ko Viņa kalpi pasludinājuši iepriekšējos laikmetos, kas ir atjaunots un pasludināts caur Viņa kalpiem pēdējās dienās, tiks sadzirdēts, un ar Savu vareno spēku Viņš pielāgos šīs pasaules apstākļus un pazemos cilvēku bērnus, līdz viņi nožēlos grēkus un vēlēsies klausīties. Patiesības, ko mēs mācām, tas ir, patiesības, ko Dievs prasīja, lai mēs mācītu pasaulē, tiek izplatītas.²⁰

Tas Kungs atklāja vienam no Saviem praviešiem, ka Mormona Grāmatas iznākšanas laikā Viņš uzsāks Savu darbu tautu starpā, lai atjaunotu Savus ļaudis. [Skat. 2. Nefija 30:3–8; 3. Nefijs 21:1–14; 29:1–2.] Kad mēs aptveram, ar kādu ātrumu Jēzus Kristus evaņģēliju var izplatīt tagad, salīdzinot ar 1830. gadu, mēs varam saskatīt, ka Tas Kungs ir izstiepis Savu roku un cilvēkiem tiek sniegta iespēja uzzināt. Nepaies ilgs laiks, līdz šīs pasaules katrā daļā būs dzirdams evaņģēlijs, ko Tā kunga kalpi pasludinās spēkā. Mūsu Debesu Tēvs pielāgos pasaules apstākļus, lai evaņģēlijs varētu tikt sludināts.²¹

Glābējs teica, ka Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals! [Skat. Džozefs Smits — Mateja 1:31.] Tas Kungs nebūtu prasījis to, ko nav iespējams izdarīt. Viņš noņem šķēršļus, un evaņģēlijs „tiks sludināts”.²²

Ciāna tiks pestīta, un pasaule, kas tagad pārprot „mormonisma” darbu, reiz zinās, ka tas ir Dieva spēks par pestīšanu tiem, kuri tur mūsu Tēva baušļus. Es liecinu, ka darbs uzņem ātrumu un ka cilvēku bērni pieņem „mormonismu” savās dvēselēs; ka šis ir mūsu Tēva darbs. Iespējams, ka mēs domājam, ka esam vārgi un vāji, taču, ja mēs dzīvosim šķīstu un tīru dzīvi, ja mēs darīsim pareizo, tiks uzaudzināti vīrieši un sievietes, kas turpinās Tā Kunga darbu, līdz mūsu Tēva darbs būs pabeigts tā, kā Viņš to vēlas. Tie, kuri tagad mūs pārprot, iepazīs mūs labāk. Tie, kuri domā, ka mums ir savtīgi nolūki, tiks apskaidroti, un mūsu brāļi un māsas pasaulē, kuri vēlas patiesību un grib zināt, ko Tas Kungs vēlas no viņiem, būs to sāpīgi apjautuši savās sirdīs un pieņems evaņģēliju. Ciāna celsies un mirdzēs, un kļūs par visas zemes krāšņumu, jo Tas Kungs, Israēla Dievs, ir tā noteicis.²³ [Skat. 4. ieteikumu 158. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Prezidents Smits pravietoja, ka „Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijs … būs sadzirdams visās pasaules daļās” (151. lpp.). Kādas tehnoloģijas palīdz to īstenot? Kādos vēl veidos jaunās tehnoloģijas un zinātnes sasniegumi sekmē Tā Kunga darbu?
Lasot mācību pirmo sadaļu (152.–153. lpp.), domājiet par savu pašreizējo Baznīcas aicinājumu vai uzdevumu. Kādā veidā jūsu aicinājuma pildīšana jums ļauj piedalīties Tā Kunga darba veicināšanā? Kādā veidā šo darbu sekmē jūsu kā mājskolotāja vai apmeklējošās māsas centieni? Kādos veidos mēs visi varam piedalīties Tā Kunga darbā, kas būtu ārpus mūsu oficiālajiem aicinājumiem un uzdevumiem?
153.–156. lpp. prezidents Smits sniedz savu liecību, ka Tas Kungs vada Savas Baznīcas darbu. Kādas pieredzes jums ir bijušas, kas atklāj, ka tā ir patiesība? Kādā veidā mūsu ticību Tā Kunga darbam demonstrē evaņģēlija mācīšana un dzīvošana pēc tā mūsu mājās?
151. lpp. un 156.–157. lpp. meklējiet, ko prezidents Smits teica par Tā Kunga rīcību, lai sagatavotu ceļu Viņa evaņģēlija sludināšanai. Kādus apliecinājumus jūs redzat tam, ka tas ir noticis vai notiek mūsdienu pasaulē?

Saistītie Svētie Raksti: Daniēla 2:44–45; Joēla 2:27; 3:1; Mosijas 27:13; Mācība un Derības 64:33–34; 65:1–6; 107:99–100; Mozus gr. 1:39

Mācīšanas padoms: „Var būt … reizes, kad jūs nezināt atbildi uz kādu jautājumu. Tādā gadījumā vienkārši sakiet, ka jūs nezināt. Jūs varat teikt, ka centīsities sameklēt atbildi. Vai arī jūs varat aicināt nodarbības dalībniekus sameklēt atbildi, atvēlot viņiem laiku kādā citā nodarbībā, lai viņi pastāstītu, ko ir uzzinājuši” (Teaching, No Greater Call, 64).

Prezidents Smits ticēja, ka tehnoloģiju sasniegumi „var patiesi kļūt par svētībām, ja mēs tos taisnīgi izmantojam patiesības izplatīšanai un Tā Kunga darba sekmēšanai cilvēku starpā”.

„Visā Baznīcā katram vīrietim un katrai sievietei ir milzum daudz iespēju darīt kaut ko, lai svētītu savus līdzcilvēkus un sekmētu Tā Kunga darbu.”