24. nodaļa

Taisnīga dzīvošana grūtos laikos

Uzticībā evaņģēlijam mēs varam rast patvērumu no mūsdienu briesmām un pozitīvi ietekmēt pasauli.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Džordžs Alberts Smits par Augstāko pilnvaroto kalpoja 20. gadsimta pirmās puses lielāko daļu. Šajā laika periodā pasaule pieredzēja daudzus postošus un satraucošus notikumus, tajā skaitā Lielo depresiju un divus pasaules karus. Šīs nelaimes, kā arī tas, ko viņš uzskatīja par sabiedrības morāles vispārējo pagrimumu, vedināja prezidentu Smitu vairākkārt teikt: „Šī pasaule atrodas kritiskā stāvoklī.”¹ Pasaules notikumos viņš saskatīja pravietojuma piepildīšanos, kas attiecās uz pēdējām dienām, un viņš bija pārliecināts, ka vienīgā cerība uz mieru pasaulē ir paklausība Dieva likumiem. Pirmā pasaules kara kulminācijā viņš brīdināja: „Kari nemitēsies un nesaskaņas šajā pasaulē nebeigsies, līdz cilvēku bērni nožēlos savus grēkus un pievērsīsies Dievam, un kalpos Viņam, un ievēros Viņa baušļus.”²

Prezidents Smits atklāja, ka šajos grūtajos laikos daudzi cilvēki bija zaudējuši drosmi. Viņš ziņoja: „Man bija iespēja pabūt [Savienoto Valstu] dažādās daļās, un tur reti kad var sastapt cilvēkus, kuri nebūtu ārkārtīgi pesimistiski to apstākļu dēļ, kurus, kā mums šķiet, mēs nespējam kontrolēt.”³ Lai arī viņš atzina, ka kari, dabas katastrofas un garīgās briesmas saistāmas ar pēdējo dienu dzīvi, prezidents Smits svētajiem mācīja, ka viņi var izvairīties no šo grūto laiku daudzajiem postiem, dzīvojot pēc evaņģēlija un pretojoties kārdinājumiem.

Viņš smēlās optimismu arī savā uzskatā, ka Pēdējo dienu svētie var spēcīgi ietekmēt apkārtējo pasauli. Viņš mācīja, ka svētajiem nevajadzētu tikai pieņemt pasaules apstākļus, bet viņiem vajadzētu kļūt aktīviem savā sabiedrībā un censties padarīt jūtamu savu ietekmi, neskatoties uz jebkādu pretestību, ar ko viņi varētu saskarties. „Mums visiem ir pienākums padarīt šo pasauli par laimīgāku vietu, jo esam tajā dzīvojuši,” viņš teica.⁴

Māsa Belle S. Speforda, Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, dalījās pieredzē, kad prezidents Smits bija viņai mācījis šādu principu. Neilgi pēc tam, kad viņa tika aicināta šajā amatā, māsai Spefordai tika paziņots par sanāksmi, ko National Council of Women (Nacionālā sieviešu padome) plānoja rīkot Ņujorkā. Palīdzības biedrība šajā padomē piedalījās daudzus gadus, taču pēdējā laikā vairāki citi padomes locekļi izrādīja naidīgumu pret Baznīcu un šajās sanāksmēs bija samulsinājuši Pēdējo dienu svēto pārstāvjus. Tādēļ māsa Speforda un viņas padomnieces domāja, ka Palīdzības biedrībai būtu jāpārtrauc sava līdzdalība padomē, un viņas uzrakstīja ieteikumu, kurā pauda savus uzskatus. Māsa Speforda vēlāk atminējās:

„Kādu rītu es viena pati devos uz norunāto tikšanos ar prezidentu Džordžu Albertu Smitu, sev līdzi paņemot ieteikumu, kā arī sarakstu ar iemesliem, kāpēc ieteikums tika uzrakstīts. Prezidents Smits rūpīgi izlasīja ar rakstāmmašīnu rakstīto materiālu. Pēc tam viņš pavaicāja: „Vai tā nav organizācija, kurai māsas pievienojās pirms gadsimta iesākšanās?”

Es teicu: „Jā, ser.”

Viņš sacīja: „Vai man jāsaprot, ka jūs tagad vēlaties pārtraukt savu līdzdalību?”

Es teicu: „Jā, ser.” Pēc tam es piebildu: „Zināt, prezident Smit, mums no šīs padomes nav nekāda labuma.”

Prezidents Smits pārsteigts uz mani paskatījās. Viņš teica: „Māsa Speforda, vai jūs vienmēr domājat par to, ko saņemat? Vai jums nešķiet, ka reizēm ir labi domāt par to, ko jūs varat dot? Es uzskatu,” viņš turpināja, „ka mormoņu sievietēm ir kaut kas, ko dot pasaules sievietēm, un ka viņas no jums var arī ko mācīties. Tā vietā, lai pārtrauktu savu līdzdalību, es iesaku, lai jūs izvēlētos vairākas spējīgākās savas valdes locekles un apmeklētu šo sanāksmi.”

Pēc tam viņš uzsveroši teica: „Padariet savu ietekmi jūtamu.””⁵

Māsa Speforda paklausīja šim padomam un vēlāk tika nozīmēta Nacionālās sieviešu padomes vadības amatos, galu galā tiekot ievēlētai par padomes prezidenti. [Skat. 1. ieteikumu 249. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Ir bijis pareģots, ka pēdējās dienās būs nopietnas grūtības.

Mums ir teikts, ka pēdējās dienās radīsies nopietnas grūtības. … Mūs ir brīdinājuši ne tikai Svētie Raksti, kas tika doti Glābēja laikā uz Zemes un pirms tam, kā arī pēc tam, bet Tas Kungs ir runājis mūsu pašu dienās un laikmetā, un mūsu Debesu Tēva atklāsmes ir atrodamas Mācībā un Derībās. Ja mēs lasīsim šīs atklāsmes, mēs uzzināsim, ka pieredzes, kuras mēs gūstam, bija iepriekš pareģotas. …

… Ikdienas presē mums tiek sniegti ziņojumi par nelaimēm, kas notiek it visur, — par vētrām jūrās un cilvēku dzīvību zaudēšanu, zemestrīcēm, lielām viesuļvētrām, kas, kā mums ir teikts, notiks pēdējās dienās, — un man šķiet, brāļi un māsas, ja cilvēki domā nopietni, ja viņi lasa Svētos Rakstus, viņiem ir jāzina, ka notikumi, kas pēc Tā Kunga teiktā notiks pēdējās dienās, jau notiek. Vīģes kokā jau noteikti metas lapas [skat. Džozefs Smits — Mateja 1:38–39], un tiem, kuri ir uzmanīgi, ir jāzina, ka vasara ir tuvu klāt, ka tas, ko Tas Kungs ir paredzējis, kas notiks pirms Viņa Otrās Atnākšanas, tagad sāk piepildīties.⁶

Mēs neesam drošībā. Pasaulē notiek tīrīšana, līdz mūsu Debesu Tēva dēli un meitas nožēlos savus grēkus un pievērsīsies Viņam. Un tas nozīmē, ka Pēdējo dienu svētajiem jeb Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem kopā ar visiem pārējiem cilvēkiem — taču vispirms mums — vajadzētu rādīt priekšzīmi.⁷ [Skat. 2. ieteikumu 249. lpp.]

Jēzus Kristus evaņģēlijs ir vienīgais ceļš uz mieru.

Vispasaules postam ir tikai vienas zāles — panaceja pasaules slimībai. Tas ir Jēzus Kristus evaņģēlijs, dzīvības un brīvības pilnīgais likums, kas ir no jauna atjaunots, piepildot Svētos Rakstus.⁸

„Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27.)

Šie ir Miera Ķēniņa nomierinošie vārdi Viņa uzticīgajiem sekotājiem. Protams, ka cilvēkiem nekas nav nepieciešams vairāk kā miera un laimes svētības un brīvība no sirds bailēm. Un tā tiek piedāvāta mums visiem, ja vien mēs to pieņemam.

Kad šajā atklāšanā tika atjaunots evaņģēlijs, Tas Kungs atkārtoja to, ko Viņš tik daudz reižu ir teicis Vecajā un Jaunajā Derībā, — ka miera un laimes cena ir taisnīgums. Neskatoties uz šīm zināšanām, šķiet, ka ir daudzi cilvēki, kuri domā, ka mēs varam iegūt laimi kādā citā veidā, taču mums visiem būtu jāzina, ka neviena cita veida nav. Un tomēr Sātans ar savu viltīgo izmanīgumu ir pārliecinājis cilvēces lielāko daļu neiet pa ceļu, kas nodrošina laimi, un viņš joprojām darbojas. Taisnīguma pretinieks nekad nesnauž.

Rīkojoties pēc Tā Kunga mācībām, pievēršoties Viņam un nožēlojot grēkus, darot labus darbus, mēs varam gūt mieru, laimi un labklājību. Ja cilvēku starpā būs mīlestība, izzudīs naids un nelaipnība, kas pasaulē tik ilgi ir pastāvējusi.⁹

Šajā nenoteiktības laikā, kad cilvēki skrien šurp un turp, meklējot kādu jaunu plānu, kā pasaulē ienest mieru, ziniet — vienīgais ceļš uz mieru šai pasaulē ir mūsu Kunga, Jēzus Kristus, evaņģēlija taka. Cita ceļa nav. … Patiesības zināšanu iegūšana ir vērtīgāka par visas pasaules bagātībām; tā ir nenovērtējama svētība — zināt, ka mēs esam uz droša ceļa, pildot savus pienākumus, ko noteicis mūsu Debesu Tēvs, un zināt, ka mēs varam turpināt doties pa šo ceļu, ja mēs vēlamies, neatkarīgi no ietekmēm un pamudinājumiem, ko var piedāvāt tie, kuri nav nozīmēti būt par mūsu vadītājiem.¹⁰

Mēs dzīvojam laikā, kad tautu vidū piepildās Raksti, kur Tas Kungs caur vienu no Saviem praviešiem ir teicis, ka pēdējās dienās „… viņas gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs aptumšots.” (Jesajas 29:14.) Neviena cilvēku grupa pasaules gudrībā līdz šim nav spējusi ar pārliecību norādīt uz miera ceļu. Mēs … esam laimīgi, zinot, ka pastāv tikai viens miera ceļš, kas sniegs panākumus, un šis ceļš ir Dieva baušļu ievērošana, kā tie ir atklāti cilvēku bērniem senatnē un mūsdienās. Ja mēs ietu pa šo ceļu, tiktu atrisinātas visas pasaules nopietnās problēmas, un pār šo nelaimīgo Zemi nāktu miers.¹¹

Kaut arī pasauli pārņemtu liels posts un satumstu debesis, un plaiksnītu spilgti zibeņi, un zeme trīcētu no centra līdz tās malām, ja mēs zinām, ka Dievs dzīvo un ka mūsu dzīve ir taisnīga, mēs izjutīsim neizsakāmu mieru, jo mēs zināsim, ka mūsu Tēvs atzinīgi novērtē mūsu dzīvi.¹² [Skat. 3. ieteikumu 249. lpp.]

Ja mēs darām to, ko Tas Kungs mūs ir lūdzis darīt, mums nav jābaidās.

Ja mēs darām to, ko Tas Kungs mūs ir lūdzis, mums nav jābaidās. Šī ir Viņa pasaule. Viņam ir pakļauti visi vīrieši un sievietes. Ja Viņa ļaudis godās Viņu un ievēros Viņa baušļus, Viņa ļaužu labā tiks apvaldīti visi ļaunā spēki.¹³

Ja mēs paļaujamies uz mūsu Debesu Tēvu, ja mums ir Viņa mīlestība, ja mēs esam Viņa svētību cienīgi, neviena pasaules armija mūs nevar iznīcināt, nevar sagraut mūsu ticību un nevar uzvarēt Baznīcu, kas ir nosaukta Dieva Dēla Vārdā.

2. Ķēniņu grāmatas deviņpadsmitajā nodaļā izlasiet par to, kā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, mēģināja gāzt Jeruzālemi. Israēla ķēniņš Hiskija lūdza To Kungu pēc pestīšanas, kamēr Sanheribs viņu izsmēja, sakot: „Nedomā, ka tev var palīdzēt tavas lūgšanas tavam Dievam. Viņi ir lūguši katrā vietā, kur es esmu bijis un ko esmu jau ieņēmis. Tu esi bezpalīdzīgs,” un nākamajā rītā liela asīriešu armijas daļa gulēja uz zemes mirusi un Tas Kungs pasargāja Jeruzālemi. [Skat. 2. Ķēniņu 19:10–20, 35.] Viņš ir mūsu spēks, … jūsu un mans Tēvs, visu cilvēku Tēvs; ja vien mēs būsim cienīgi, Viņš mūs pasargās, kā Viņš pasargāja Helamana dēlus [skat. Almas 57:24–27] un kā Viņš pasargāja Daniēlu no lauvām [skat. Daniēla 6] un trīs ebreju jaunekļus no degoša cepļa [skat. Daniēla 3], un sešsimt tūkstošu Ābrahāma pēcnācēju, kad Viņš izveda tos no Ēgiptes Mozus vadībā un nogremdēja faraona armiju Sarkanajā jūrā [skat. 2. Mozus 14:21–30]. Viņš ir šī Visuma Dievs. Viņš ir visu cilvēku Tēvs. Viņš ir visvarens, un Viņš mums apsola aizsardzību, ja mēs dzīvosim tās cienīgi.¹⁴

Neatkarīgi no tā, vai satumst mākoņi, neatkarīgi no tā, kā var rībēt kara bungas, neatkarīgi no apstākļiem, kas var rasties pasaulē, šeit, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, mums godājot un turot Dieva baušļus, būs aizsardzība pret ļaunā spēkiem, un visiem vīriešiem un sievietēm tiks ļauts dzīvot uz Zemes, līdz viņu dzīves noslēgsies cieņā un godā, ja viņi ievēros mūsu Debesu Tēva baušļus.¹⁵ [Skat. 4. ieteikumu 249. lpp.]

Mūsu mājas var būt mierpilnas un svētas vietas pat posta laikā.

Es domāju, ka, ņemot vērā visur pastāvošo spriedzi, kā arī pareģojumu, ko Tas Kungs deva Mācības un Derību pirmajā nodaļā, ka „miers tiks paņemts prom no zemes”, [M&D 1:35] mums ir jāuzskata, ka tas laiks ir pienācis. Mums noteikti ir kritiski jāizvērtē sevi, un mūsu mājās būtu jāmājo lūgšanai un pateicībai. Vīriem jābūt laipniem pret savām sievām, un sievām — uzmanīgām pret saviem vīriem. Vecākiem, pateicoties taisnīgai dzīvošanai, būtu jāglabā savu bērnu mīlestība. Tad mūsu mājas būtu ne tikai lūgšanas un pateicības mājvieta, bet arī vieta, kur mūsu Tēvs varētu mums dāvāt Savas vislabākās svētības, pateicoties mūsu cienīgumam.¹⁶

Es lūdzu, lai mūsu mājas varētu tikt iesvētītas, pateicoties mūsu dzīves taisnīgumam, lai pretiniekam nebūtu nekādas varas nākt un iznīcināt mūsu bērnus mūsu mājās vai tos, kuri dzīvo mūsu mājās. Ja mēs godāsim Dievu un ievērosim Viņa baušļus, mūsu mājas būs svētas, pretiniekam nebūs nekādas ietekmes, un mēs dzīvosim laimē un mierā līdz pat mirstības noslēguma ainai, un mēs dosimies, lai saņemtu savu atlīdzību nemirstībā.¹⁷

Saskaņojiet savu dzīvi ar Jēzus Kristus evaņģēlija mācībām, un, kad jūs apdraudēs nelaimes, jūs sajutīsit Viņa visvarenās rokas atbalstu. Padariet savas mājas par Tā Kunga Gara mājvietu; lai tās ir svētas vietas, kur pretinieks nevar ienākt; uzklausiet kluso, mierīgo balsi, kas jūs mudina uz taisnības darbiem. Es lūdzu Dievu par ikvienu un visiem, lai jūs nenovirzītos no ceļa, kas vada pie Dieva zināšanām un spēka — uzticīgo mantojuma — patiesi mūžīgās dzīves.¹⁸

Es lūdzu, lai mūsu sirdīs un mūsu mājās varētu mājot mīlestības, pacietības, laipnības, žēlsirdības un izpalīdzības gars, kas bagātinās mūsu dzīvi un kas, pateicoties tam, pasauli padarīs gaišāku un labāku.¹⁹ [Skat. 5. ieteikumu 249.–250. lpp.]

Mēs varam pozitīvi ietekmēt pasauli.

Es jūs vēlos lūgt, … esiet kā enkuri tajā sabiedrībā, kurā jūs dzīvojat, lai citi cilvēki varētu tuvoties jums un justies drošībā. Lai jūsu gaisma tā spīd, ka citiem cilvēkiem, redzot jūsu labos darbus, sirdī būtu vēlēšanās būt līdzīgiem jums.²⁰

Mūsu pienākums ir rādīt priekšzīmi; mūsu pienākums ir turēt patiesības karogu augstu. Mūsu pienākums ir mudināt citus mūsu Tēva bērnus uzklausīt Viņa padomus un ieteikumus un pašiem savest kārtībā savu dzīvi tā, ka, lai kur mēs būtu, mūsu dvēselēs degtu Dieva Gars un mēs atstātu labu ietekmi.²¹

Tas Kungs nav prasījis kaut ko neiespējamu. Gluži pretēji — Viņš mums ir devis baušļus, padomus un ieteikumus, ko mēs visi spējam ievērot šajās dienās un laikmetā, kurā mēs dzīvojam. …

… Brāļi un māsas, mums jābūt uzticīgiem. Zemei, kur mēs dzīvojam, būtu jātiek iesvētītai, pateicoties mūsu taisnīgajai dzīvei. … Mums ir jānožēlo savi grēki, jānovēršas no saviem maldīgajiem ceļiem, jāattīra savas dzīves no netīrības un tad jādodas apkārt, darot labus darbus. Nav vajadzīgs, lai mūs iesvētītu šim mērķim. Katrs Jēzus Kristus Baznīcas vīrietis, sieviete un bērns var doties, darot labus darbus, un par to saņemt svētības. [Skat. 6. ieteikumu 250. lpp.]

… Pieliksim savas rokas pie darba, kas ir uzticēts mūsu gādībā, svētīsim mūsu Tēva bērnu dzīvi, lai kur viņi atrastos, un mūsu dzīve tiks bagātināta un šī pasaule tiks padarīta laimīgāka. Tas ir uzdevums, kas ir uzlikts mūsu pleciem. Mēs esam atbildīgi Debesu Tēva priekšā par to, kā mēs to izpildām. Lai Dievs dāvā, ka mēs savu dvēseļu pazemībā dotos ar vēlmi savās sirdīs darīt labu visiem cilvēkiem, lai kur viņi būtu, un sniegtu viņiem prieku, ko var iegūt, vienīgi ievērojot Viņa likumus un Viņa baušļus. Es pazemīgi lūdzu, lai šis miers varētu mājot mūsu sirdīs un mājās, lai mēs izstarotu gaismu un prieku, lai kurp mēs dotos, lai ar dzīvi, ko mēs dzīvojam, mēs varētu pierādīt pasaulei, ka mēs zinām, ka Dievs dzīvo, un par to saņemtu Viņa svētības.²²

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Izlasiet stāstu par Bellu S. Spefordu, kura saņēma padomu no prezidenta Smita (243.–244. lpp.). Kā mēs varam „[padarīt] savu ietekmi jūtamu”?
Mācību pirmajā sadaļā (244. lpp.) prezidents Smits stāsta par grūtībām, kas pareģotas pirms Otrās Atnākšanas (skat. arī 2. Timotejam 3:1–7; M&D 45:26–35). Kādēļ, jūsuprāt, ir svarīgi zināt, ka par šīm grūtībām ir pareģots Rakstos?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 244. lpp. apakšējā daļā. Kādas problēmas pasaulē varētu atrisināt, ja cilvēki paklausītu Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam? Kā evaņģēlijs ir sniedzis mieru jūsu personīgajā dzīvē, jūsu ģimenē, jūsu attiecībās ar citiem cilvēkiem?
246.–247. lpp. prezidents Smits sniedz Svēto Rakstu piemērus tam, kā Tas Kungs pasargā Savus ļaudis. Kā Viņš ir pasargājis jūs un jūsu ģimeni? Kā paklausība mums palīdz pārvarēt bailes?
Kādas briesmas var apdraudēt mūsu māju garīgo drošību mūsdienās? Ko mēs varam darīt, lai savas mājas padarītu par „[svētām vietām], kur pretinieks nevar ienākt”? (Dažas idejas var gūt, pārlasot sadaļu, kas sākas 247. lpp.)
Izlasiet pirmo un ceturto rindkopu sadaļā, kas sākas 248. lpp. Kādā veidā uzticīgi Pēdējo dienu svētie ir kā „enkuri” savā sabiedrībā? Kādēļ savas dzīves attīrīšana no netīrības padara mūs spējīgākus „[doties] apkārt, darot labus darbus”? Ar lūgšanu apdomājiet, ko jums vajadzētu darīt, lai attīrītu savu dzīvi no netīrības.

Saistītie Svētie Raksti: Jesajas 54:13–17; Mateja 5:13–16; Jāņa 16:33; 2. Nefija 14:5–6; Mācība un Derības 87:6–8; 97:24–25; Džozefs Smits — Mateja ev. 1:22–23, 29–30

Mācīšanas padoms: Apsveriet domu aicināt nodarbības dalībniekus izlasīt iedaļas „Džordža Alberta Smita mācības” virsrakstus un izvēlēties sadaļu, kas viņiem vai viņu ģimenei ir nozīmīga. Aiciniet klātesošos studēt prezidenta Smita mācības, kas ietvertas viņu izvēlētajā sadaļā, kā arī attiecīgos jautājumus nodaļas beigās. Pēc tam palūdziet nodarbības dalībniekiem dalīties tajā, ko viņi ir mācījušies.

„Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas” (Jāņa 14:27).

„Padariet savas mājas par Tā Kunga Gara mājvietu; lai tās ir svētas vietas.”