10. stunda

Lūgšana un atklāsme

Ievads

Lūgšana ir svēta privilēģija un bauslis, kas ļauj mums sazināties ar mīlošo Debesu Tēvu. Viņš dzird un atbild uz mūsu lūgšanām. Tie, kuri uzcītīgi meklē Tā Kunga vadību, var tikt svētīti ar personīgu atklāsmi. Šajā stundā ir uzsvērts, ko mums vajadzētu darīt, lai sagatavotu savas sirdis un savus prātus saņemt atbildes uz mūsu lūgšanām.

Papildu lasāmviela

Boids K. Pekers, „The Candle of the Lord”, Ensign, 1983. g. janv., 51.–56.lpp.
Ričards G. Skots, „Kā saņemt atklāsmi un iedvesmu savai personīgajai dzīvei” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2012. g. maijs, 45.–47. lpp.
Deivids A. Bednārs, „Atklāsmes gars” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 87.–90. lpp.

Ieteikumi stundas mācīšanai

2. Nefija 32:8–9; 3. Nefija 14:7–11

Dievs dzird mūsu lūgšanas

Aiciniet studentus uzskaitīt dažus veidus, kā mēs varam izmantot tehnoloģijas, lai sazinātos ar citiem. Pierakstiet studentu atbildes uz tāfeles.

Kaut arī tehnoloģijas ļauj mums sazināties ar gandrīz ikvienu, ko izvēlamies, kādēļ mums dažreiz sagādā grūtības efektīvi sazināties ar mūsu Debesu Tēvu?

Aiciniet kādu studentu nolasīt 3. Nefija 14:7–11, kamēr klases audzēkņi meklē, ko Glābējs mācīja par Debesu Tēva gatavību atbildēt uz mūsu lūgšanām.

Kādu principu Glābējs mācīja par Debesu Tēva gatavību atbildēt uz mūsu lūgšanām? (Studentu atbildēm būtu jāietver šāds princips: Debesu Tēvs dzird un atbild mums, kad mēs lūdzam, meklējam un klauvējam.)

Lai padziļinātu studentu izpratni par šo principu, dalieties ar šādu prezidenta Džeimsa E. Fausta (1920–2007), Augstākā prezidija locekļa, izteikumu:

„Neviena pasaules autoritāte nespēj nošķirt mūs no tiešās piekļuves mūsu Radītājam. Nekad nenotiks kāda mehāniska vai elektroniska neveiksme, kad mēs lūgsim. Nav noteikti ierobežojumi, cik reizes vai cik ilgi mēs varam lūgt katru dienu. Nav noteiktas kvotas, par cik daudz vajadzībām mēs drīkstam lūgt katrā lūgšanā. Mums nav nepieciešams doties pie sekretāriem vai norunāt tikšanos, lai sasniegtu žēlastības troni. Viņš ir sasniedzams jebkurā laikā un jebkurā vietā” („The Lifeline of Prayer”, Ensign, 2002. g. maijs, 59. lpp.).

Ko jūs varētu teikt cilvēkiem, kuri bieži nelūdz, jo viņi netic, ka Dievs dzird vai atbild uz viņu lūgšanām?

Aiciniet kādu studentu nolasīt 2. Nefija 32:8–9 un palūdziet pārējiem audzēkņiem sameklēt, ko Nefijs mācīja par lūgšanu. Jūs varētu uzdot šādus jautājumus:

Ko, jūsuprāt, nozīmē „vienmēr lūgt”?
Kādus piemērus jūs esat redzējuši tam, ka vienmēr tiek lūgts? Kā šis cilvēks ir ticis svētīts, pateicoties šai pieredzei?
Ko tas jums nozīmē, ka Tas Kungs „iesvētīs” jūsu pūles jūsu dvēseles labumam, kad jūs lūdzat pēc Viņa palīdzības? (Iespējams, būtu lietderīgi norādīt, ka iesvētīt nozīmē — veltīt to kādam īpašam vai svētam mērķim vai padarīt to svētu.)

Mudiniet studentus būt uzcītīgiem, lūdzot vienmēr. Aplieciniet viņiem, ka Debesu Tēvs vienmēr dzird viņu lūgšanas un ļoti vēlas svētīt viņus.

1. Nefija 10:17–19; 15:1–3, 7–11; Jēkaba gr. 4:6; Almas 26:22

Visi Jēzus Kristus sekotāji var saņemt personīgu atklāsmi

Palūdziet studentiem uzskaitīt dažus jautājumus vai kādus apstākļus, par kuriem jaunie pieaugušie vēlētos saņemt atklāsmes no Dieva.

Atgādiniet studentiem Lehija sapni par dzīvības koku un norādiet, ka pēc tam, kad Nefijs dzirdēja par šo iedvesmoto sapni, viņš vēlējās uzzināt vairāk par to. Palūdziet vairākiem studentiem pēc kārtas nolasīt 1. Nefija 10:17–19. Aiciniet klases audzēkņus sameklēt, ko šie panti māca par atklāsmi, ieskaitot to, kam ir tiesības saņemt atklāsmi.

Ko šie panti māca par personīgo atklāsmi? (Pārliecinieties, ka tiek atpazīta šāda doktrīna: Dievs atklāj patiesību ar Svētā Gara spēku visiem tiem, kuri uzcītīgi cenšas to meklēt.)

Norādiet uz šo eldera Deivida A. Bednāra, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu un palūdziet kādam studentam to nolasīt:

„Atklāsmes [gara svētība] … nav pieejama tikai Baznīcas prezidējošiem pilnvarotajiem; drīzāk tā pieder un tai jādarbojas katra vīrieša, sievietes un bērna dzīvē, kurš sasniedzis atbildības vecumu un noslēdzis svētas derības. Patiesa vēlēšanās un cienīgums ieaicina atklāsmes garu mūsu dzīvē” („Atklāsmes gars” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 87. lpp.).

Kādēļ šī eldera Bednāra atziņa var šķist jums iedrošinoša?

Paskaidrojiet, ka, pateicoties Nefija vēlmēm, viņa cienīgumam un viņa ticībai, arī viņam tika parādīta vīzija par dzīvības koku (skat. 1. Nefija 11.–14. nod.). Norādiet arī to, ka Lamana un Lemuēla atbilde uz viņu tēva vīziju bija krietni atšķirīga no Nefija atbildes. Palūdziet diviem studentiem nolasīt 1. Nefija 15:1–3, 7–9 un aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi un dalīties tajā, ko viņi ir uzzinājuši no šiem pantiem.

Kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākais šajos pantos?

Palūdziet kādam citam studentam nolasīt 1. Nefija 15:10–11. Apsveriet nepieciešamību studentiem paskaidrot, ka 11. pants ir piemērs „ja–tad” Svēto Rakstu apgalvojumam. Uzrakstiet uz tāfeles un pajautājiet studentiem, kā viņi pabeigtu šo apgalvojumu, balstoties uz izlasīto 10.–11. pantā:

Ja , tad .

Aiciniet studentus salīdzināt 11. panta atsauces ar Almas 26:22 un tad pajautājiet:

Kā jūs izmantotu to, kas ir mācīts 1. Nefija 15:10–11 un Almas 26:22, lai mācītu kādam, kā saņemt atbildes uz savām lūgšanām?

Lūdziet kādu no studentiem nolasīt Jēkaba gr. 4:6 un aiciniet klases audzēkņus meklēt, ko Jēkaba ļaudis darīja, lūdzot ticībā, lai ieaicinātu atklāsmi. Jūs varētu paskaidrot, ka „mēs meklējam pēc praviešiem” ir attiecināms uz praviešu vārdu lasīšanu no Svētajiem Rakstiem.

Kāpēc, jūsuprāt, studējot gan seno, gan mūsdienu praviešu vārdus, tie var vadīt mūs, lai mēs saņemtu atklāsmes no Tā Kunga?

Parādiet un nolasiet šo eldera Roberta D. Heilza, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu:

„Kad mēs vēlamies runāt ar Dievu, mēs lūdzam. Bet, kad mēs vēlamies, lai Viņš runātu ar mums, mēs pētām Svētos Rakstus, jo Viņa vārdi tiek izteikti caur Viņa praviešiem. Viņš mūs mācīs tad, kad mēs klausīsimies Svētā Gara pamudinājumos.

Ja jūs pēdējā laikā neesat dzirdējuši Viņa balsi runājam ar jums, vērsieties pie Svētajiem Rakstiem ar „jaunām acīm” un „jaunām ausīm”. Tie ir mūsu garīgā glābšanas virve” („Svētie Raksti: Dieva spēks par pestīšanu ikvienam”, (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2006. g. nov., 26.–27. lpp.).

Aiciniet studentus padomāt par kādu pārbaudījumu vai lēmumu, ar kuru viņi saskaras. Pajautājiet, vai viņi jebkad ir vaicājuši Tam Kungam lūgšanā un vērsušies pie Svētajiem Rakstiem pēc atbildēm.

Lai palīdzētu studentiem saskatīt piemērus, kā Tas Kungs sniedz mums personīgu atklāsmi, uzrakstiet uz tāfeles šādas Svēto Rakstu atsauces.

Nozīmējiet dažus studentus katrai rakstvietai. Palūdziet viņiem patstāvīgi izlasīt tiem iedalītās rakstvietas un atrast vienu veidu, kādā Dievs dod personīgo atklāsmi Viņa bērniem. Aiciniet studentus dalīties tajā, ko viņi ir atraduši. Izvērtējot studentu vajadzības, jūs varētu dalīties šajos prezidenta Boida K. Pekera (1924–2015) un eldera Ričarda G. Skota, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, izteikumos:

„Svētais Gars nemēģina pievērst mūsu uzmanību — kliedzot vai raustot. Tas drīzāk uzrunā mūs čukstus. Tā pieskāriens ir tik maigs un liegs, ka, esot pārāk aizņemti ar ko citu, mēs to viegli varam palaist garām. …

Dažkārt Svētais Gars skars mūs pietiekami spēcīgi, lai mēs pievērstu Tam uzmanību. Taču lielākoties, ja mēs neieklausīsimies šajās liegajās sajūtās, Svētais Gars atkāpsies un gaidīs, līdz mēs sāksim meklēt, ieklausīsimies un, līdzīgi kā Samuēls, (tikai paši savā veidā un izpausmē) teiksim: „Runā, [Kungs,] Tavs kalps klausās.” (1. Sam. 3:10.)” („The Candle of the Lord”, Ensign, 1983. g. jan., 53. lpp.).

„Viņš vienmēr dzirdēs jūsu lūgšanas un noteikti atbildēs uz tām. Tomēr reti būs tā, ka jūs saņemsit atbildi, vēl lūdzot uz ceļiem, — pat tad, kad jūs lūgsit pēc tūlītējas atbildes. Drīzāk Viņš jūs iedvesmos klusos brīžos, kad Svētais Gars vislabāk var aizskart jūsu prātu un sirdi. Tādēļ jums jāmeklē klusi brīži, lai atpazītu, kad jūs tiekat pamācīti un stiprināti” („Izmantojot dievišķo lūgšanas dāvanu”, Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 9. lpp.).

Atgādiniet studentiem, ka mēs neizvēlamies, kā Dievs atklāj mums patiesību, bet, kad mēs rīkojamies ticībā, mēs labāk sagatavojam mūsu sirdis un prātus atklāsmju saņemšanai. Aiciniet dažus studentus dalīties tajā, kā viņi ir saņēmuši personīgu atklāsmi, ja vien šī pieredze nav pārāk personīga vai svēta.

1. Nefija 18:1–3; 2. Nefija 28:30; Almas 12:9–11

Saņemt atklāsmi un rīkoties pēc tās

Palūdziet studentiem patstāvīgi salīdzināt 2. Nefija 28:30 un Almas 12:9–11 un atrast principus, kas palīdzētu viņiem saņemt vairāk personīgo atklāsmju.

Ko šīs rakstvietas māca par to, kas palīdzētu mums saņemt vairāk personīgo atklāsmju? (Lai gan viņi var atbildēt dažādi, studentiem vajadzētu saprast šādus principus: Tas Kungs mums atklās patiesību saskaņā ar to, cik uzcītīgi mēs pievērsīsim vērību Viņa vārdam. Atklāsme bieži vien pie mums nāk kā „rindiņa pēc rindiņas”.)
Kāpēc, jūsuprāt, Tas Kungs pieprasa mums būt paklausīgiem tam, ko Viņš jau ir atklājis iepriekš, pirms Viņš mums dod papildu zināšanas?
Ko nozīmē tas, ka atklāsme pie mums nāk kā „rindiņa pēc rindiņas”?

Ja atliek laiks, jūs varat pārrunāt 1. Nefija 18:1–3 ar klases audzēkņiem, lai atspoguļotu to, kā Nefijs saņēma atklāsmi ar nelieliem papildinājumiem, lai uzzinātu, kā uzbūvēt kuģi.

Parādiet un palūdziet kādu studentu nolasīt tālāk sniegto eldera Deivida A. Bednāra izteikumu:

„Visbiežāk atklāsme nāk kā nelieli papildinājumi laika gaitā, un tā tiek dāvāta atbilstoši mūsu vēlmēm, cienīgumam un sagatavotībai. Šāda Debesu Tēva saziņa — pakāpeniska un liega — „[pil mūsu dvēselēs] kā rasa no debesīm” (M&D 121:45). Šāds atklāsmes veids ir daudz izplatītāks” („Atklāsmes gars” (vispārējās konferences runa), 88. lpp.).

Kad jūs domājat par savu dzīvi, kā Tas Kungs ir vadījis jūs laika gaitā lēmumu pieņemšanā ar nelieliem papildinājumiem vai meklējot pēc sapratnes no Viņa?

Noslēdziet stundu, norādot un aicinot kādu no studentiem skaļi nolasīt šo prezidenta Tomasa S. Monsona izteikumu:

„Ja kāds no mums ir vilcinājies uzklausīt padomu — lūgt vienmēr, tad šis brīdis ir vispiemērotākais, lai sāktu to darīt. Viljams Kūpers apgalvoja: „Sātans šausminās, kad viņš redz vājāko no svētajiem nometušos uz saviem ceļiem” [„Exhortation to Prayer”, skat. Olney Hymns]” („A Royal Priesthood”, Ensign vai Liahona, 2007. g. nov., 61. lpp.).

Aiciniet studentus padomāt par to, cik lielus pūliņus viņi pašlaik atvēl lūgšanai savā ikdienas dzīvē. Mudiniet viņus ievērot principus, kurus pārrunājāt šajā stundā, lai aicinātu saņemt vairāk personīgo atklāsmju caur lūgšanu un Svēto Rakstu studēšanu. Aiciniet studentus dalīties, kā viņi var zināt, ka Debesu Tēvs atbild uz lūgšanām. Dalieties savā liecībā, ka mūsu mīlošais Debesu Tēvs iedvesmo mūs ar sapratni un vadību, ja mēs sagatavojam sevi tās saņemt.

Studentu lasāmviela

1. Nefija 10:17–19; 15:1–3, 7–11; 18:1–3; 2. Nefija 28:30; 32:8–9; Jēkaba gr. 4:6; Almas 12:9–11; 26:22; 3. Nefija 14:7–11.
Deivids A. Bednārs, „Atklāsmes gars” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 87.–90. lpp.