Templis Konai
Kad Lerojs un Rouza Alipi nolēma veikt upuri, apmeklējot templi katru mēnesi, Tas Kungs viņus bagātīgi svētīja, lai viņi varētu doties — un paņemt sev līdzi citus.
Lerojs Alips uzmanīgi klausījās, kad tika iesvētīts kalpošanai staba augstajā padomē Havaju Lielajā salā. Svētībā brālim Alipam tika teikts, ka viņš dzīvos uz salas, kad tur tiks būvēts templis, un ka viņš kalpos templī. Tas bija 1984. gadā, kad vienīgais templis Havaju salās bija Oahu salā, daudzu kilometru attālumā, un uz turieni bija jādodas ar kuģi vai lidmašīnu.
Priesterības svētība aktivizēja brāli Alipu. „Es domāju, ka tad, kad tev tiek dota svētība, tu esi atbildīgs darīt visu, ko spēj, lai īstenotu šo svētību,” viņš saka. Tādēļ viņš ar savu sievu Rouzu nolēma apmeklēt templi Oahu reizi mēnesī.
To darīt nebija viegli. Brauciena izmaksas bija 300 ASV dolāri, kas ir liels naudas daudzums pārim, kurš tikko kā iztika no brāļa Alipa algas, ko viņš saņēma par darbu valsts iestādē. Vienīgais veids, kā īstenot šādu braucienu, bija pasmelties no uzkrājumiem. Viņi to ar prieku darīja.
Tomēr pēc gada viņiem naudas vairs nebija. „Taču mūsu sirdis bija templī,” saka brālis Alips. „Mēs vēlējāmies turpināt to apmeklēt. Tādēļ mēs lūdzām pēc palīdzības.”
Pēc kāda neilga laika brālis Alips negaidīti saņēma piedāvājumu papildināt savus ienākumus, izplatot avīzes kādam vietējam uzņēmumam. Par šo izplatīšanu, ko viņš veica agri no rīta, viņam maksāja gandrīz 700 dolārus mēnesī. Būdami ar vairāk nekā pietiekami daudz naudas, lai dotos uz templi, brālis un māsa Alipi juta pamudinājumu pārpalikumu ievietot savā īpašajā tempļa fondā.
1986. gada jūnijā kļuva skaidrs, kāds bija iemesls šim pamudinājumam: tagad dzīvojot Konas Havaju stabā, viņi varētu aizvest uz templi vairākas sievietes no staba, kuras bija cienīgas, taču nebija saņēmušas savu endaumentu. Tā katru mēnesi Alipi sev līdzi uz Oahu ņēma pa kādai māsai. Katru reizi tā māsa, kas bija atgriezusies, sniedza liecību par garīgo spēku un prieku, ko bija izjutusi, veicot tempļa darbu sevis un citu cilvēku labā. Drīz vien tempļa darba gars izplatījās visā stabā un vairāk Baznīcas locekļu meklēja iespējas, lai apmeklētu templi.
Pateicoties sakariem, kas brālim Alipam bija ceļojumu nozarē, viņš visiem no staba, kuri vēlējās doties, varēja nokārtot atlaides uz lidojumiem, sauszemes transportu un naktsmājām. No 1994. gada vairāk nekā 100 Baznīcas locekļu no Konas staba uz Laie Havaju Templi dodas katru mēnesi. Brālis Alips smejas. Viņš atminas: „Tempļa prezidents jokoja, ka svētie no Konas nodeldē paklājus, jo viņu templī bija tik daudz.”
1997. gadā prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) paziņoja par jaunu virzienu atiecībā uz tempļu celtniecību. Mazāku tempļu celtniecība ļaus uzbūvēt vairāk tempļu. Lielās salas svēto uzticība tika atalgota pēc sešiem mēnešiem, kad prezidents Hinklijs paziņoja par templi Konā. Pēc tam, kad 2000. gadā templis bija iesvētīts, brālis Alips tika aicināts kalpot par otro padomnieku tempļa prezidijā. Tagad, kad viņš ir pilnībā noslēdzis savu karjeru, taču pilnībā iesaistījies Tā Kunga darbā, viņš pārrauga strādniekus, kuri uztur Konas Havaju Tempļa apkārtni skaistu.
Brālis un māsa Alipi ir pateicīgi par veidiem, kādos Debesu Tēvs ir svētījis viņus, lai viņiem būtu tas, kas vajadzīgs, lai turpinātu kalpot citiem. Kad viņi Konā ieradās pirmo reizi, brālis Alips saka: „Mums nebija kur dzīvot, izņemot kādu mazu būdiņu kalnos, kas bija uzcelta kādam strādniekam kafijas plantācijās.” Viņi tur nodzīvoja vairākus mēnešus, līdz spēja noīrēt nelielu vasarnīcu.
Pēc vairākiem gadiem viņiem bija pietiekami daudz uzkrājumu un ienākumu, lai domātu par labāku māju, taču nekas, ko tie skatījās, nelikās tiem piemērots. Kādu dienu, kad brālis Alips strādāja tempļa apkārtnē, garām gāja kāda vecāka māsa. Viņa raudāja. Brālis Alips pakrata savu galvu. „Viņa bija izlikta no savām mājām, un viņai nebija, kurp doties. Es viņai ieteicu apciemot savus mazbērnus, un, kad viņa atgriezīsies, viņa varēs pārcelties dzīvot pie mums.” Problēma bija tāda, ka Alipu māja bija pietiekami liela tikai brālim un māsai Alipiem. Tādēļ viņi sāka lūgt — un dedzīgi meklēt risinājumus, kā iegūt meklēto svētību.
Drīz kāds nekustamo īpašumu aģents uzaicināja viņus apskatīt kādu divstāvu māju ar sešām guļamistabām. Viņiem tā patika, taču uzskatīja, ka māja maksā vairāk, nekā viņi spētu atļauties. Nelabprāt viņi atteicās no piedāvājuma.
Taču ceļš atvērās. Pāris nedēļu laikā mājas cena nokrita, un Alipi uzzināja, ka viņiem ir pietiekami daudz līdzekļu, lai iegādātos šo māju. Rezultātā tai māsai, kura bija nonākusi grūtībās, bija vieta pie brāļa un māsas Alipiem, kad viņa atgriezās Konā, un trim no Alipu bērniem, kuriem pašiem bija grūtības, mājā bija vieta viņu ģimenēm.
„Tas Kungs ir labi parūpējies par mums,” saka brālis Alips. „Kad mēs parādām, ka esam gatavi upurēt Viņam savu laiku, talantus un līdzekļus, Viņš izlej pār mums Savu lielo žēlastību.”
Stīva Kropa ilustrācija; R. Vala Džonsona fotogrāfija