Evaņģēlijs manā dzīvē
Nefija stāsts, mans stāsts
Pēc Džeika tālruņa zvana es jutos bēdu sagrauzta, taču es guvu cerību senā pravieša piemērā.
Dažus gadus pēc tam, kad es biju pabeigusi koledžu, es biju kādā ģimenes mājvakarā kopā ar citiem jauniem neprecētiem pieaugušajiem no manas bīskapijas. Mēs bijām uzaicināti mūsu staba prezidenta padomnieka mājās, un viņa sieva mācīja stundu.
Mēs lasījām pierakstu par Nefiju un viņa brāļiem, kad viņi devās iegūt misiņas plāksnes no Lābana (skat. 1. Nefija 3–5). Mūsu skolotāja runāja par drosmi un neatlaidību, ko izrādīja Nefijs. Tad viņa palūkojās uz mūsu nelielo grupu. Viņas skatiens bija caururbjošs.
„Nefijam un viņa brāļiem bija dots grūts uzdevums,” viņa norādīja. „Tā izpildīšanai bija vajadzīgi vairāki mēģinājumi, neviens no kuriem nebija viegls. Taču neatlaidīgās pūles bija tā vērtas. Iegūstot Svētos Rakstus, Nefijs varēja pasargāt savu ģimeni no krišanas neticībā un iešanas bojā (skat. 1. Nefija 4:13).
„Arī jūsu dzīvē būs grūti uzdevumi,” viņa turpināja. Iespējams, jums vajadzēs būt neatlaidīgiem, lai iegūtu savu izglītību. Iespējams, jums vajadzēs izrādīt drosmi, kad dosities uz randiņiem. Lai kādi būtu upuri, šķēršļi, kavēkļi, vilšanās — lai kas būtu vajadzīgs, lai pasargātu savu nākotnes ģimeni no krišanas neticībā, — dodieties atpakaļ un iegūstiet plāksnes.”
Es nodomāju, ka tā ir jauka līdzība. Es noglabāju to savā atmiņā vēlākam laikam. Tajā brīdī es nejutu, ka manā dzīvē būtu daudz šķēršļu. Es biju beigusi skolu, man patika mans darbs, un es satikos ar lielisku puisi — senu draugu, ar kuru attiecības bija kļuvušas daudz nopietnākas — jau aptuveni četrus mēnešus. Es biju ļoti laimīga par notiekošo.
Vairākus mēnešus manas attiecības ar Džeiku (vārds ir pārmainīts) turpināja attīstīties. Taču Džeika vecāki pirms vairākiem gadiem bija šķīrušies, un viņu šķiršanās vēl joprojām viņu ļoti ietekmēja. Viņš baidījās, ka, ja mēs apprecētos, vai tas nebeigtos līdzīgi, kā bija ar viņa vecākiem.
Es viņam teicu, ka esmu gatava dot viņam laiku — daudz laika, ja viņam tas nepieciešams, — lai sakārtotu savas domas un jūtas. Mēs runājām par lēmumu pieņemšanu, balstoties uz ticību, nevis uz bailēm. Mēs pārrunājām rīcības brīvības nozīmi un faktu, ka viņam nevajag pieņemt, ka viņa vecāku šķiršanās automātiski būs arī viņa liktenis. Un mēs runājām par Jēzus Kristus Izpirkšanu un Glābēja spēju dziedināt mūsu sirdis.
Šķita, ka mūsu sarunas palīdzēja nedaudz mazināt viņa raizes, un mūsu attiecības turpinājās kā iepriekš. Tādēļ, tad, kad kādā sestdienas pēcpusdienā viņš man piezvanīja, lai izbeigtu mūsu attiecības, tas mani ārkārtīgi pārsteidza. Viņš man teica, ka nespēj redzēt sevi precētu ar mani — vai ar kādu citu. Viņš vienkārši vairs neticēja laulībai.
Kādu stundu mēs atkārtojām to, ko jau bijām pārrunājuši, taču es nespēju viņu pārliecināt. Viņš čukstēja: „Man ļoti žēl,” un nolika klausuli. Es klusi sēdēju savā gultā, asaras ritēja pa maniem vaigiem, un es biju pilnīgi apstulbusi.
Pēc kāda brīža pie manas guļamistabas durvīm pieklauvēja istabas biedrene. „Vai tu brauksi uz staba konferenci” viņa vaicāja. Es nejutos tā, lai kaut kur dotos vai kaut ko darītu, taču uzvilku kleitu un iekāpu viņas mašīnā.
Kad mēs ieradāmies, pirmais cilvēks, ko es pamanīju, bija tā sieviete, kura bija mācījusi ģimenes mājvakarā pirms vairākiem mēnešiem. Neviena no mums neko neteica, taču mūsu skatieni satikās, un savā prātā es dzirdēju viņu saucam manu vārdu un sakām: „Dodies atpakaļ un iegūsti plāksnes.”
Kaut kādā veidā es sapratu visu, ko ietver šis pamudinājums. Tas nebija tikai par seno pravieti, kurš atgriezās pēc svētā pieraksta. Tas bija arī par mani. Tas nozīmēja, ka, pat ja Džeiks neticēja laulībai, es joprojām varu ticēt. Es varu cerēt un lūgt par to, un tiekties uz to — ne tikai ilgojoties vai sapņojot, bet tādā veidā, kas ir pilns ticības, aktīvs, sagatavojot sevi ikdienas, jo šī ir Dieva iecere Viņa bērniem. Tas nenozīmēja, ka man jādodas atpakaļ pie Džeika un jābūt kopā ar viņu, līdz es viņu pārliecinātu par domu laulāties, un tas nenozīmēja arī to, ka man nekavējoties jāsāk tikties ar kādu citu. Man nebija iebildumu pret laiku, lai bēdātos un gūtu dziedināšanu.
Taču tajā laikā es varēju izvairīties no ieslīgšanas sevis žēlošanā. Es varēju pretoties kārdinājumam pateikt kaut sliktu par Džeiku — vai par vīriešiem vispār. Es varēju meklēt draugus, kuri tic laulībai un gatavojas tai. Un es varēju līdzīgi Nefijam uzticēties mīlošam Debesu Tēvam, kurš nedod nevienu pavēli — vienalga, vai tas būtu iegūt Rakstu pierakstus vai precēties un veidot ģimeni — nesagatavojot ceļu mums, lai to paveiktu.
Es joprojām atrodos stadijā „veikšana” — nevis „paveikts.” Es neesmu vēl precējusies, taču es esmu pateicīga par labajām randiņu pieredzēm, kas man bijušas — pieredzēm, kuras mani bagātinājušas, uzlabojot izpratni par to, kāda loma taisnīgu mērķu sasniegšanā ir neatlaidībai.
Es arī gūstu mierinājumu un pārliecību, zinot, ko Elders Ričards G. Skots, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, mācīja par Nefija neatlaidīguma paraugu. Viņš teica:
„Pēc diviem nesekmīgiem mēģinājumiem Nefijs saglabāja paļāvību. Viņš ielavījās pilsētā un devās Lābana nama virzienā, nezinot visas atbildes. Viņš piezīmēja: „Es tiku vadīts no Gara, nezinādams iepriekš to, ko es darīšu,” zīmīgi papildinot: „Tomēr es devos uz priekšu.” (4:6 –7; slīpraksts pievienots.)
Nefijs bija gatavs mēģināt atkal un atkal, pieliekot vislielākās pūles. Viņš izrādīja ticību, ka viņam tiks palīdzēts. Viņš atteicās zaudēt drosmi. Taču, pateicoties tam, ka viņš rīkojās, paļāvās uz To Kungu, bija paklausīgs un pienācīgi pielietoja savu rīcības brīvību, viņš saņēma vadību. Viņš tika iedvesmots uz panākumiem soli pa solim, un, atbilstoši viņa mātes vārdiem, viņam tika dots spēks, lai paveiktu to, ko Tas Kungs bija pavēlējis.” (Skat. 5:8; slīpraksts pievienots.)”1
Šis neatlaidības princips, protams, neattiecas vienīgi uz randiņu jomu. Tas attiecas arī uz tiem, kuri ir hroniski slimi un nav pārliecināti, ka spēs izturēt vēl vienu sāpēm pilnu dienu; uz pāri, kuri tiecas pārvarēt izaicinājumus savā laulībā; uz vecākiem, kuri gadiem ilgi lūdz par bērnu, kurš aizgājis neceļos; uz pusaudžiem, kuri skolā izjūt naidu savu uzskatu dēļ; uz misionāriem, kuri, dienām ilgi strādājot, nav mācījuši nevienu stundu. Kaut kādā ziņā tā ir pavēle katram no mums — doties atpakaļ un iegūt plāksnes.
Un līdzīgi Nefijam mēs to varam. Ar drosmi, neatlaidību un ticību mēs varam paveikt visu, ko Tas Kungs mums ir pavēlējis.
Maikla Pārkera ilustrācijas