Pastāvīgais izglītības fonds plaukst jau deviņus gadus
Taisons Kemedžs, bērnu triekas ķerts un kļuvis par bāreni zīdaiņa vecumā, uzauga Nairobi, Kenijā, kur viņš retu reizi kad gulēja uz matrača vai ēda divas reizes dienā. Viņš pārvietojās vienīgi ar rokas kruķu palīdzību.
Viņš nolēma doties uz Kenijas Augustāna koledžu, lai studētu informācijas tehnoloģiju, taču, esot bez ģimenes un bez naudas, viņa izredzes bija nelielas.
Brālis Kemedžs, kurš bija pievienojies Baznīcai dažus gadus pirms vidusskolas pabeigšanas, sazinājās ar senioru misionāru pāri un pastāstīja viņiem par savām vēlmēm. Misionāri palīdzēja viņam sazināties ar Pastāvīgā izglītības fonda (PIF) komitejas locekļiem. PIF aizdevums palīdzēja viņam tikt uzņemtam šajā skolā.
„Esmu laimīgākais cilvēks uz Zemes,” brālis Kemedžs bieži teica misionāriem.
Brālis Kemedžs ir kalpojis kā studentu kolektīva prezidents Augustāna universitātē un viņam ir divi aicinājumi bīskapijā.
Deviņus gadus vēlāk, kopš prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) pirmo reizi paziņoja par PIF, šajā programmā ir 38 000 dalībnieki 42 valstīs. Neskatoties uz vispasaules ekonomiskajām grūtībām, Pastāvīgais izglītības fonds ir dzīvotspējīgs un palīdz tādiem cilvēkiem kā Taisons Kemedžs iegūt izglītību, izglābties no nabadzības un sniegt ieguldījumu vietējā sabiedrībā.
Vairāk nekā 87 procenti no PIF dalībniekiem, kuri pabeiguši savas mācības, pašreiz ir nodarbināti.
Izaicinājumu pārvarēšana
Lai arī programmu nav apdraudējusi ekonomikas lejupslīde, tie, kuri pārrauga šo programmu, saka, ka tai bija jāpārvar dažas grūtības. Viens no izaicinājumiem, ar ko saskārās šī programma, bija pieaugošais dalībnieku skaits.
„Grūtības, ar kurām mums bija jāsastopas un kuras mums bija jāpārvar, ir parastās grūtības, kas saistītas ar strauju izaugsmi un starptautiskiem centieniem,” teica Elders Džons K. Karmaks, Septiņdesmito goda loceklis un fonda izpilddirektors. „Dažas no grūtībām bija informācijas izplatīšana par šo programmu, iepazīstināšana ar tās prasībām un pieejamību un dalībnieku atbalstīšana.”
Programmu Baznīcas galvenajā pārvaldē vada relatīvi neliela administratīva grupa, kurā ietilpst daži darbinieki, misionāru pāri un vietējie brīvprātīgie. To pārrauga divi goda Augstākie pilnvarotie, Elders Karmaks un Elders Ričards E. Kuks.
Lai pārvaldītu šo plašo programmu, PIF personāls un misionāri strādā ar reģionu prezidijiem, apmācot reģionālos vadītājus, kuri savukārt strādā ar vietējiem vadītājiem, apmācot un atbalstot vietējos skolotājus, personālu, brīvprātīgos un dalībniekus.
„Tas bija un ir ļoti inovatīvs projekts,” teica Rekss Alens, programmas direktors saistībā ar apmācību un komunikāciju. „Tas ir jauns visos līmeņos, tādēļ apmācība un komunikācija ir bijusi būtiski svarīga.”
Kādā veidā tā darbojas
Programma ir iespējama, pateicoties daudziem tūkstošiem cilvēku, kuri ziedo naudu šim fondam. Visa ziedotā nauda tiek izlietota dalībnieku atbalstam.
Dalībniekiem process sākas ar sagatavošanās fāzi, kas tiek koordinēta caur reliģijas institūta programmu, kurā attiecīgais dalībnieks mācās. Pirms pieteikties aizdevumam tiešsaistē, dalībnieki ar PDS nodarbinātības centru palīdzību apmeklē “Planning for Success” (Panākumu plānošanas) kursus un karjeras seminārus.
Kad aizdevumi ir apstiprināti, dalībnieki sāk izglītības ieguvi, saprotot, ka viņi atdos savu parādu, lai arī citi varētu gūt labumu no šī fonda. Dalībnieki katru gadu par saviem aizņēmumiem atmaksā vairāk nekā 2,5 miljonus ASV dolāru.
Elders Karmaks teica, ka programma gūst panākumus, pateicoties ne tikai Baznīcas locekļu lielajam finansiālajam atbalstam, bet arī lieliskajiem vadītājiem. „Pastāvīgā izglītības fonda tēvs ir Gordons B. Hinklijs,” viņš teica, „taču prezidenta [Tomasa S.] Monsona atbalsts un interese ir tikpat liela, kāda tā bija prezidentam Hinklijam. [Prezidents Monsons] ir bijis iesaistīts šajā procesā kopš paša sākuma un vada to šodien ar pravietisku skatījumu.”
Rezultāti
Kad prezidents Hinklijs paziņoja par šīs programmas izveidi 2001. gada aprīļa vispārējā konferencē, viņš teica: „Esot ar labām darba iemaņām, šie jaunie vīrieši un sievietes var pacelties no nabadzības, kurā dzīvojuši viņi un iepriekšējās paaudzes. Viņi spēs labāk apgādāt savas ģimenes. Viņi kalpos Baznīcā un pieaugs viņu vadītāju prasmes un atbildība. Viņi atdos savus aizņēmumus, lai citi varētu tikt svētīti, tāpat kā viņi ir tikuši svētīti” (“The Perpetual Education Fund,” Liahona, 2001. g. jūl., 60; Ensign, 2001. g. maijs, 51).
Programmas vadītāji turpina pieredzēt prezidenta Hinklija vārdu piepildīšanos. Aptuveni 10 līdz 15 procenti no pašreizējiem Baznīcas vadītājiem dažās valstīs, kurās ir apstiprināts PIF, ir labuma guvēji no šī fonda.
„Tas nav bezjēdzīgs sapnis,” turpināja prezidents Hinklijs. „Mums ir resursi, pateicoties brīnišķīgu un dāsnu draugu labestībai un laipnībai. Mums ir organizācija. Mums ir personālsastāvs un uzticīgi Tā Kunga kalpotāji, lai tas gūtu sekmes. Tas viss ir brīvprātīgs darbs, kas Baznīcai praktiski neko nemaksās. Mēs pazemīgi un ar pateicību lūdzam, lai Dievs sekmētu šos pūliņus un lai tas nestu svētības — bagātīgas un brīnišķīgas — uz daudzu tūkstošu cilvēku galvām, līdzīgi kā tā priekšgājēja organizācija — Pastāvīgais emigrācijas fonds — sniedza neizsakāmas svētības to cilvēku dzīvē, kuri izmantoja tā sniegtās iespējas.”
Deviņus gadus vēlāk šī programma turpina attīstīties, kura, saskaņā ar brāļa Alena teikto, ir iespējama „pateicoties lielai labajai gribai un milzīgajai ticībai.”
Piemēroti Baznīcas locekļi var tikt svētīti …
baudot Pastāvīgā izglītības fonda augļus …
un dodot tos atpakaļ, lai arī citi varētu gūt labumu.
Breda Tera ilustrācijas