Kā es zinu
Tēva apskāviens
Septiņu gadu vecumā es zaudēju savu tēvu. Šaubas, kas bija tam rezultāts, gandrīz neļāva man uzticēties manam Debesu Tēvam.
Mana ģimene grasījās doties prom no pasākuma, bet es vēl vēlējos doties pabraukāt ar skrituļslidām. Mans tēvs apskāva mani un jautāja, vai es vēlos palikt, lai viņš var aizvest mani pabraukt ar skrituļslidām.
„Nē!” es dusmīgi teicu.
„Tu vari man uzticēties,” viņš teica.
Citi vēlējās doties projām, tādēļ mēs iekāpām mašīnā. Desmit minūtes vēlāk mēs iekļuvām autoavārijā. Brīnumainā kārtā es paliku dzīvs, taču mans tēvs gāja bojā. Tas „nē!” bija pēdējais vārds, ko viņam biju teicis, un viņš bija pēdējais cilvēks, kuru es biju apskāvis daudzu gadu garumā.
Turpmākos 11 gadus mana dzīve gāja pa lejupejošu spirāli. Es zaudēju pašpaļāvību un sāku ikvienam neuzticēties. Mana dzīve bija tik nelaimīga, ka kādu dienu, kad es biju 18 gadus vecs, es cīnījos ar milzīgu bezcerību, lūdzot Dievu, lai man parādītu ceļu uz laimīgu dzīvi.
Pēc nedēļas pie manis pienāca divi misionāri. Viņi parādīja man grāmatu un teica, ka man jālūdz Dievs pēc liecības par tās patiesumu. Tas, ko viņi lūdza mani darīt, nelikās nekas liels, taču rētas, ko atstāja mana tēva nāve, bija dziļas, un es uzskatīju, ka mana tikšanās ar misionāriem ir tikai sagadīšanās, nevis atbilde no Dieva, kurš mīl mani.
Tomēr es lasīju Mormona Grāmatu un lūdzu, lai saņemtu atbildi — tomēr ne ar patiesu nolūku. Galu galā tas nozīmēja, ka man būtu jāuzticas Dievam, jāpieņem Viņš un Viņa atbilde. Vieglāk bija pieņemt viegli pieejamo kritiku par Baznīcu. Un vēl es biju atklājis, ka ļoti daudzām vēsturiskām personām, par kurām man mācīja skolā, ir trūkumi. Ja nu Džozefs arī ir tāds?
Tomēr galu galā es tiku kristīts un konfirmēts. Es zināju, ka manā dzīvē ir nepieciešama kāda vadība, un man patika Baznīca un tās locekļi. Taču tad es sapratu, ka es biju pievienojies Baznīcai bez īstas liecības, tādas, kas degtu sirdī. Ticība, kas man bija, radās no tā, ka es aptvēru, ka argumenti, kurus lieto Baznīcas pretinieki, ir virspusēji. Taču, esot bez paļāvības, es sasniedzu stāvokli, kurā šo ticību uzturēt kļuva pārāk grūti. Mana iepazīšanās ar Baznīcu bija sākusies, jo man nebija paļāvības un es biju nelaimīgs, un es atkal atgriezos tajā pašā stāvoklī.
Tad es pieņēmu izšķirošu lēmumu — es lūgšu Dievu, taču šoreiz tā, kā uz to mudināja Moronijs: „sirsnīgi, ar patiesu nolūku, [esot] ar ticību Kristū” (Moronija 10:4). Izvēlētajā dienā es gavēju un lūdzu Dievam vadību. Es pavadīju veselu dienu, pārdomājot to, kas ir noticis.
Tajā vakarā es nometos uz ceļiem pie savas gultas. Noliekdams galvu, es vaicāju Debesu Tēvam par Mormona Grāmatas patiesumu. Mans prāts sāka atcerēties visas manas šaubas. Es aizvēru savas acis, ciešāk satvēru savus pirkstus un lūdzu vēlreiz — sirsnīgi, ar patiesu nolūku un ar ticību mūsu Glābējam.
Šķita, ka pasaule apstājās. Es sajutu siltumu un jutos gaismas apņemts. 11 ilgus gadus es bija pēc tā ilgojies, un beidzot mani atkal apskāva tēvs — Debesu Tēvs. Visbeidzot es biju atradis kādu, kam uzticēties. „Jā,” es teicu ar asarām sejā, „es uzticos Tev.”
Dāga Fakela ilustrācijas