Mammas Tamino svētīts
Viktors D. Keivs, Baznīcas žurnāli
Kad es satiku Taumatagi Tamino, es biju jauns misionārs, kurš strādāja savā paša valstī. Atraitne māsa Tamino bija nedaudz saliekusies vecuma un smagā darba dēļ, taču viņa vienmēr pastiepa savas rokas, lai sveicinātu mūs ar pārinieku un noskūpstītu mūs uz abiem vaigiem, kas ir paraža Franču Polinēzijā.
Māsa Tamino bija trausla, un viņas gaita lēna un piesardzīga, taču viņa par visiem rūpējās. Viņa pat pārliecinājās, lai mums ar pārinieku vienmēr būtu tīrs, izgludināts apģērbs. Bērniem patika būt pie viņas, jo viņa tos laipni uzņēma un uzklausīja. Viņa dzīvoja vienkāršu dzīvi divistabu mājā, kuru ieskāva smiltis, palmas, ģimene un draugi. Aiz cieņas ikviens viņu sauca par „Mammu Tamino.”
Tahiti Papjetas misijas prezidents nozīmēja mūs ar pārinieku, elderu Čanu Fatu, palīdzēt grupai, kurā bija 80 Pēdējo dienu svēto, saņemt savus endaumentus un tikt saistītiem kā ģimenēm tuvākajā templī — Hamiltonas Jaunzēlandes Templī, kas bija piecu stundu lidojuma attālumā. Mamma Tamino bija ceļojusi uz templi katru gadu jau sešus gadus, un šogad viņa atkal vēlējās doties. Es brīnījos, kā viņa spēj atļauties šādus dārgus ceļojumus, jo viņas sadzīves apstākļi bija ļoti pieticīgi. Atbildi es uzzināju pēc sešiem gadiem.
1976. gadā, būdams Pepjetas Tahiti staba prezidents, es regulāri pārbaudīju staba sanāksmju namus. Kādu dienu pusdienlaikā es piestāju pie lūgšanu nama Tiperui. Tajā laikā mēs maksājām ēku uzkopējiem, un tur es atradu Mammu Tamino, tagad viņa jau bija gandrīz 70 gadus veca, un viņa strādāja par uzkopēju, lai palīdzētu uzturēt savu lielo ģimeni. Viņa sveicināja mani ar savu ierasto „Nāc, paēd”, taču es atbildēju: „Mamma Tamino, tu vairs neesi jauna, un pusdienās tu apēd tikai mazu maizes gabaliņu, nelielu bundžiņu ar sardīnēm un izdzer nelielu sulas pudelīti? Vai tad tu nenopelni pietiekami daudz, lai varētu ēst kaut ko vairāk?”
Viņa atbildēja: „Es krāju naudu, lai varētu atkal doties uz templi.” Es biju no sirds aizkustināts, apbrīnojot viņas mīlestības un upurēšanās piemēru. Mamma Tamino ceļoja uz templi Jaunzēlandē gandrīz 15 reizes — katru gadu, līdz 1983. gada oktobrī tika iesvētīts Papjetas Tahiti Templis. Iesvētīšanas dienā viņa aiz prieka staroja.
1995. gadā, kad es biju misijas prezidents, es no jauna satiku Mammu Tamino. Viņa bija pārcēlusies uz Makemo koraļļu salu, kas bija netālu no vietas, kur viņa bija dzimusi. Tagad viņa bija ap 80 gadus veca, viņa vairs nespēja staigāt, taču grumbas viņa sejā pauda mieru, pacietību un dziļu izpratni par dzīvi un evaņģēliju. Viņai joprojām bija brīnišķīgs smaids, un viņas acīs bija redzama tīra žēlsirdība.
Nākamajā rītā pavisam agri es ieraudzīju viņu sēžam vienā no mūsu sanāksmju namu puķu dobēm, ravējot nezāles un tīrot. Uz turieni viņu bija atvedis viens no viņas dēliem. Kad viņa bija pabeigusi vienu lauciņu, viņa ar savu plaukstu un roku palīdzību pārvietojās tālāk. Tas bija veids, kā viņa turpināja kalpot Tam Kungam.
Vēlā pēcpusdienā, kad es veicu tempļa rekomendāciju intervijas, sēžot kāda koka ēnā netālu no sanāksmju nama, pie manis atveda Mammu Tamino. Viņa vēlējās izmantot iespēju atbildēt uz katru jautājumu, kas vajadzīgs tempļa rekomendācijas saņemšanai.
„Prezident, es vairs nevaru doties uz templi,” viņa teica. „Esmu kļuvusi veca un slima, taču es vēlos, lai man vienmēr līdzi būtu derīga tempļa apmeklējuma rekomendācija.”
Es varēju nojaust, cik ļoti viņa vēlējās atgriezties templī, un es zināju, ka viņas vēlēšanās bija Tam Kungam pieņemama. Neilgi pēc tam viņa atstāja savu zemes mājokli, lai pievienotos tiem, kuriem viņa tik uzticīgi bija kalpojusi Tā Kunga namā. Viņa paņēma sev līdzi savu ticību, liecību, laipnību, žēlsirdību un vēlēšanos kalpot.
Mamma Tamino bija patiesa polinēziešu pioniere, kuras piemērs ir svētījis daudzus viņas brāļus un māsas — tai skaitā mani.
Pat būdama 80 gadus veca, māsa Tamino strādāja sanāksmju nama puķu dobēs, ravējot nezāles un tīrot. Tas bija veids, kā viņa turpināja kalpot Tam Kungam.