Pārliecība par Augšāmcelšanos

2010. gada aprīlis

Evaņģēlija klasika

Pārliecība par Augšāmcelšanos

Prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985)

Pirms dažiem gadiem Ziemassvētku laikā mēs staigājām pa takām, kur staigāja Jēzus. Mēs pavadījām dažas vērtīgas stundas vietā, kas, domājams, bija Ģetzemanes dārzs un mēģinājām iztēloties Viņa ciešanas, kuras veda Viņu pie krustā sišanas un Augšāmcelšanās. Mēs bijām tuvu vietām, kur Viņš lūdza, kur Viņš runāja ar ieslodzīto, kurš Viņš tika nopratināts un notiesāts.

Esot ārpus pilsētas sienām, mēs uzkāpām ar kaļķakmeni noklātā kalnā, ko iezīmē mazas alas un kuras noapaļotais gals izskatās līdzīgs galvaskausam, un mums tika teikts, ka tā ir Golgāta, vieta, kur Viņš tika sists krustā. Mēs zigzagveidīgi nokāpām pa kalna aizmuguri pie stateniskas klints sienas un iegājām pa nelielu loga lieluma atvērumu akmens alā, kurā, kā tiek teikts, tika guldīts Viņa ķermenis.

Mēs pavadījām dažas stundas nelielajā dārzā pie kapa un domās atminējāmies evaņģēlija stāstu par Viņa apbedīšanu un par Viņa Augšāmcelšanos, kas norisinājās šajā vietā. Mēs domīgi un ar lūgšanu lasījām par sieviešu atnākšanu pie kapa, par Tā Kunga eņģeli, kurš novēla akmeni, un par sargu izbailēm.

„Viņš … ir augšāmcēlies”

Mēs spējām gandrīz vai iztēloties, ka redzam divus eņģeļus spīdošās drēbēs, kuri runāja ar Mariju, sakot: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?

Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.”

Tas Kungs bija pareģojis: „Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties” (Lūkas 24:5–7).

Mēs atminējāmies sarunu starp Mariju, eņģeļiem un To Kungu:

„Sieva, ko raudi?” Viņa tiem saka: “Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.”

Viņa apgriezās un „redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus.

Jēzus viņai saka: „Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!”

Jēzus viņai saka: „Marija!” Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: “Rabuni” (tas ir: mācītājs)!

Bet Jēzus viņai saka : „Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” (Jāņa 20:13–17). …

Lieldienu nozīmīgums

Dažkārt šķiet, ka nozīmīgu notikumu svinēšana iegūst pasaulīgu nokrāsu, un mēs pilnībā neizprotam svinēšanas iemesla nozīmīgumu. Tā tas ir attiecībā uz Lieldienām, kuras mēs pārāk bieži svinam kā brīvdienas, nevis pieminot Tā Kunga Augšāmcelšanās dziļo nozīmīgumu. Patiešām, tie, kuri neatzīst Kristus, diženā Skolotāja, dievišķību, noteikti ir nelaimīgi. Mēs patiešām izjūtam nožēlu pret tiem, kuri Augšāmcelšanās lielo brīnumu dēvē par „vienīgi mācekļu subjektīvo pieredzi, nevis par patiesu vēsturisku notikumu.”

Mēs patiešām zinām, ka tas notika patiesībā. Kristus sacīja par Sevi Nikodēmam:

„Mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat” (Jāņa 3:11).

Un tad mēs atceramies, ka Pēteris liecināja:

„Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā” (Ap. d. 2:36).

„Bet jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši …;

bet dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši, Viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki” (Ap. d. 3:14–15).

Pēteris un Jānis drosmīgi stāvēja padomes priekšā un atkārtoja:

„Lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis [iepriekš klibais vīrs] stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. …

Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap. d. 4:10, 12).

Kad padome norāja šos divus apustuļus un pavēlēja viņiem nerunāt un nemācīt tādas lietas Jēzus Vārdā, viņi atbildēja, sakot: „Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam;

jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši” (Ap. d. 4:19–20).

„Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem” (Ap. d. 4:33).

Pētera liecība

Arī mēs zinām, ka Augšāmcelšanās ir reāla. Pēteris, dzīvs būdams, teica vajātāju padomei:

„Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, To piekārdami pie koka; …

Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa” (Ap. d. 5:30, 32).

Mēs sajūtam bijību diženā Pētera priekšā, kurš bija tik pilnīgi ieguvis savu pārliecību un kurš tik graciozi bija uzvilcis vadības apmetni un pilnvaru mantiju, un izrādīja drosmi, kas piemīt iedvesmotiem un pārliecinātiem cilvēkiem. Cik gan viņam bija vajadzīgs liels spēks, vadot svētos un sastopoties ar pasauli, kurā bija vajātāji, neticīgie un grūtības! Un, kad viņš atkal un atkal atstāstīja savas pilnīgās zināšanas, mēs lepojamies ar viņa izturību, sastopoties ar nelabvēļiem un garīdzniekiem, varas pārstāvjiem, kuri varēja atņemt viņam dzīvību, kā arī, kad viņš drosmīgi pasludināja augšāmcēlušos Kungu, Miera valdnieku, Svēto un Taisno, Dzīvības valdnieku, Ķēniņu un Glābēju. Pēteris tad noteikti bija pārliecināts, nelokāms un nesatricināms. Mums vajadzētu gūt lielu pārliecību, pateicoties viņa noteiktībai. …

Pāvila liecība

Pāvila liecība, šķiet, ir pavisam pārliecinoša. Viņš dzirdēja augšāmceltā Kristus balsi:

„ Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Lai būtu drošs, kas viņu uzrunā, Pāvils jautāja: „Kas Tu esi, Kungs?” un saņēma apliecinājumu: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā” (Ap. d. 9:4–5).

Un tad tas pats Pāvils, kurš bija atguvis spēku, kurš saņēma priesterības svētību un kurš atguva zaudēto redzi, devās sinagogās, saviļņojot jūdus Damaskā, „pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus” (Ap. d. 9:22).

Un vēlāk Pāvils atnāca pie apustuļiem Jeruzālemē, un Barnaba, runājot par Pāvilu, „tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis To Kungu un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā” (Ap. d. 9:27).

Pāvils turpina:

„Kad tie visu bija padarījuši, kas par Viņu rakstīts, tad tie Viņu noņēma no staba un ielika kapā.

Bet Dievs Viņu uzmodinājis no mirušiem.

Viņš daudz dienu parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši no Galilejas uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki tautas priekšā. …

Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko viņš tēviem devis, …

Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo viņam nebija lemts atgrieztie iznīcībā” (Ap. d. 13:29–32, 34). …

Džozefa Smita liecība

Mūs iedvesmo mūsdienu pravieša Džozefa Smita liecība, kad viņš no jauna pārliecināja cilvēkus par Augšāmcelšanos. Elders Džordžs A. Smits citē pēdējo publisko Džozefa Smita runu, kuru viņš teica 1844. gada jūnijā, tikai dažas dienas pirms viņa nežēlīgās noslepkavošanas:

„Es esmu gatavs kļūt par upuri šo ļaužu labad; jo ko gan mūsu ienaidnieki var izdarīt? Vienīgi nogalināt miesu, un ar to viņu spēki būs izsmelti. Esiet nelokāmi, mani draugi; nekad neatkāpieties. Necentieties glābt savas dzīvības, jo tas, kas bīstas mirt par patiesību, zaudēs mūžīgo dzīvi. Izturiet līdz galam, un mēs tiksim augšāmcelti un kļūsim kā dievi un valdīsim celestiālajās valstībās, godībās un mūžīgajās valdīšanās.”¹ …

Ījaba jautājums un atbilde

Jautājumu, ko uzdeva Ījabs, ir uzdevuši miljoniem cilvēku, kuri ir stāvējuši pie kāda tuva cilvēka atvērta zārka: „Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (Ījaba 14:14).

Un daudzi no tiem ir guvuši apstiprinošu atbildi kā lielu, patīkamu mieru, kas nolaižas pār tiem kā rasa no debesīm. Un neskaitāmas reizes sirdis, kuras bijušas pagurušas lielās ciešanās, ir sajutušas šī miera pieskārienu, kas nav izskaidrojams.

Un, kad dziļš dvēseles miers ir sniedzis jaunu, siltu pārliecību to prātos, kas bija satraukti un kuru sirdis bija saplosītas, šie daudzie cilvēki varētu atkārtot kopā ar mīļoto Ījabu:

„Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem,

un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.

Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs” (Ījaba 19:25–27).

Ījabs bija paudis vēlēšanos, lai viņa liecība tiktu iespiesta grāmatās un iekalta akmenī, ko lasīt nākamajām paaudzēm. Viņa vēlēšanās tika apmierināta, un daudzu cilvēku dvēselēs ir nācis miers, lasot viņa spēcīgo liecību.

Jāņa vīzija

Un nobeigumā ļaujiet man nolasīt no Jāņa atklājēja vīzijas:

„Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.

Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem” (Jāņa atkl. 20:12–13).

Un līdzīgi kā dzīvīgs, zaļojošs pavasaris nāk pēc drūmas un nomācošas ziemas, visa radība pasludina augšāmceltā Kunga dievišķumu, ka Viņš bija Radītājs, ka Viņš ir pasaules Glābējs, ka Viņš patiesi ir Dieva Dēls.