Prezidents Spencers V. Kimbals (1895–1985)

Uzaugot Arizonas laukos, Spensers V. Kimbals kopš agras jaunības mācījās smagi strādāt. Apustuļa Hibera Č. Kimbala (1801–68) mazdēls un staba prezidenta dēls, Spensers arī attīstīja stipru liecību un dziļu uzticību evaņģēlijam.

Kad viņš bija zēns, bieži Spensera pienākums bija braukt siena ratu augšpusē, piemīdot sienu, kamēr viņa vecākie brāļi to meta augšup. Bija karsts, putekļains, un darbs radīja nobrāzumus, taču viņš to darīja — izņemot, kad baznīcas zvans zvanot deva signālu par Sākumskolas sākšanos, kas tajā laikā notika darba dienās. Viņš to apmeklēja nevainojami, ne reizi neizlaižot. Viņa brāļiem bija citas domas, un viņi sāka mest sienu uz ratiem vēl ātrāk. Kad viņi pamanīja, ka siens jau sakrājies par daudz, Spensers bija pusceļā uz Sākumskolu.

Spensers V. Kimbals vēlāk kalpoja kā misionārs, bīskaps un staba prezidents, pirms viņu 1943. gadā aicināja par apustuli. Viņa darba ētika bija labi zināma, neskatoties uz vairākām nopietnām slimībām, tostarp, sirdslēkmi un rīkles audzēju. Viņš mudināja Baznīcas locekļus pielikt savas pūles, un viņa personīgais moto bija vienkāršs: „Dari to.” Daži domāja, ka viņa veselības dēļ Spensera V. Kimbala kalpošana par Baznīcas prezidentu varētu būt neilga. Taču viņš prezidēja pār Baznīcu 12 gadus, un tajā laikā divkārtīgi pieauga darbojošos tempļu skaits, pieauga misionāru skaits par 50 procentiem, un priesterība tika piešķirta visiem cienīgiem vīriešu kārtas Baznīcas locekļiem.

Viņa nelokāmā uzticība evaņģēlijam un viņa stiprā darba ētika vadīja Spenseru V. Kimbalu no pieticīgiem aizsākumiem Arizonas laukos līdz Baznīcas vadošajām padomēm. Viņa kā Baznīcas prezidenta kalpošanu iezīmēja nozīmīga izaugsme tempļu celtniecībā un misionāru darbā. Pa kreisi: Kopā ar savu sievu Kamillu (1894–1987).