Palīdzēt ganīt Glābēja jērus
No 1997. gada oktobra vispārējās konferences runas.
Glābējs tika sists krustā un tad augšāmcēlās. Viņa mācekļi bija devušies uz Galileju. Viņi visu nakti bija zvejojuši, bet nebija neko noķēruši. Kad, rītam austot, viņi tuvojās krastam, no sākuma tie Viņu neatpazina. Viņš sauca tos, sakot tiem, kur izmest savus tīklus, un, kad viņi to bija izdarījuši, tīkli bija pilni zivīm. Tie steidzās uz krastu, lai sveicinātu Viņu.
Viņi redzēja ugunskuru ar oglēm un uz tā izceptas zivis un maizi. Tad Viņš deva tiem bausli, kas joprojām ir spēkā katram no mums.
„Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Tas Viņam saka: „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: Gani Manus jērus!” (Jāņa 21:15).
Dieva svētie vienmēr ir bijuši derībā spēcināt citam citu garīgi, īpaši tos, kuri evaņģēlijā ir vāji.
Bērns var darīt kaut ko, kas stiprinās citu ticību. Bērni var uzaicināt pie sevis uz sanāksmi kādu Baznīcai jaunpievērsto. Bērni var smaidīt un sveicināt ikvienu jaunu Baznīcas locekli, kurš ienāk sanāksmju namā vai klasē. Tā darot, Svētais Gars būs mūsu pavadonis.
Katrs vārds, ko mēs izsakām, var ticību vai nu stiprināt, vai vājināt. Mums nepieciešama Gara palīdzība, lai runātu vārdus, kas spēcinātu un stiprinātu.
Mēs varam, vienkārši esot paklausīgi, palīdzēt Tam Kungam nest jērus, Viņa jērus, Viņa rokās uz mājām pie viņu Tēva un pie mūsu Tēva.
Es zinu, ka Jēzus ir Kristus. Es zinu, ka Viņš dzīvo. Un es zinu, ka Viņš vada mūs šajā darbā — Viņa darbā — īstenot Viņa Tēva bērnu mūžīgo dzīvi.