Fidži Ticības augļi
Kādas ģimenes patiesības atklājums, citas ģimenes pieaugošais mīlestības loks, un kādas jaunas sievietes paļāvīgā ticība.
Fidži kādreiz uzskatīja par diezgan nošķirtu vietu no pārējās pasaules — vietu, kur atpūsties no straujā, pieaugošā pilsētas dzīvesveida. Taču vairāk tas tā nav. Lidmašīnas, satelīts un vispasaules sakari tagad atnesuši Fidži krastos visus mūsdienu dzīves izaicinājumus, kas atrodami visur citur pasaulē. Baznīcas locekļiem Fidži veids, kā pārvarēt šos izaicinājumus, ir tāds pats kā jebkurā citā pasaules vietā: uzticīga paklausība evaņģēlija principiem.
Trīs piemēri no Fidži māca, kā šie principi izmaina cilvēku dzīvi.
Kumaru ģimene
Džordžs Kumars tikai meklēja veidu, kā nodrošināt, lai viņa vecākajam dēlam Raijenam būtu produktīvs, tikumīgs dzīvesveids. Kumaru ģimene atrada daudz vairāk: mūžīgās evaņģēlija patiesības, kas tiem visiem sniedza jaunu, laimīgu dzīvesveidu.
„Evaņģēlijs atdzīvināja mūsu ģimeni,” saka brālis Kumars. „Mēs pavadām kopā vairāk laika— vairāk kvalitatīva laika, esot atklātāki savās attiecībās.” Viņiem katru dienu ir ģimenes lūgšana, un regulārs ģimenes mājvakars ir „obligāts,” saka Raijens.
Tas bija Raijens, kurš uzsāka ceļu uz Baznīcu.
Kad Raijens bija pusaudža vecumā, Džordžs Kumars sāka raizēties par ceļu, ko dzīvē varētu izvēlēties viņa dēls. Satraukts par to, ka Raijens un viņa draugi nepavada savu laiku lietderīgi, Džordžs atrada veidu, kā iesaistīt savu dēlu ar jauniem cilvēkiem, kuri uzvedās citādi. Runājot ar savu brālēnu, kurš strādā Fidži PDS Baznīcas koledžā Suvā, Džordžs uzzināja, ka Raijens varētu sagatavoties, lai tur mācītos. (Baznīcas koledža ir līdzvērtīga vidusskolai, kā arī 7. un 8. klases izglītībai citos pasaules reģionos).
Pēc iestāšanās Baznīcas koledžā Raijena uzvedība sāka uzlaboties. „Tas bija citu studentu piemērs,” viņš saka. Agrāk viņš pavadīja daudz laika kopā ar saviem draugiem laiskās nodarbēs. Taču, redzot, cik atšķirīgi dzīvoja studenti Baznīcas skolā, „man zuda vēlēšanās pie tā atgriezties,” viņš paskaidro.
Raijens ieguva liecību par evaņģēliju, un viņa vecāki bija tik priecīgi par izmaiņām viņa dzīvē, ka tad, kad viņš prasīja viņiem atļauju tikt kristītam un konfirmētam, viņi labprāt atļāva. Raijens atstāja savu veco draugu grupu. Viņš bija ieguvis jaunus draugus.
Taču, kad viņš lūdza savus vecākus uzklausīt misionārus, „mēs vilcinājāmies,” atminas Džordžs. Taču viņi bija redzējuši pārmaiņas, ko evaņģēlijs bija atnesis Raijena dzīvē, tādēļ viņi zināja, ka Baznīcai jābūt labai. Pārmaiņas Raijena uzvedībā bija tik ievērojamas, ka trešajā un pēdējā gadā Baznīcas koledžā viņš tika iecelts par skolas vecāko. Tas ir pagodinājums, ko parasti piešķir studentam, kurš skolā pavadījis visu savu mācību laiku.
Dažas izmaiņas Raijena uzvedībā viņa vecākiem sākumā likās dīvainas. Kāpēc, piemēram, viņi nespēja viņu pārliecināt ēst pirmajā mēneša svētdienā? Taču Tad, kad Raijens izskaidroja gavēņa mērķi, viņa vecāki saprata, ka pārmaiņas viņa dzīvē ir dziļākas, nekā viņi bija aptvēruši.
Raijena jaunākais brālis Maikls arī bija ievērojis pārmaiņas savā brālī, un Maikls noklausījās evaņģēlija vēstījumu. „Raijens sāka apmeklēt Baznīcas pasākumus, un es ievēroju, ka katru reizi, kad viņš pārradās mājās, viņš bija laimīgs,” saka Maikls. „Es patiesībā pats pieteicos misionāriem. Es vēlējos, lai man notur pārrunas. Es vēlējos tapt kristīts un konfirmēts.”
Kad Maiklam pēc viņa kristīšanas misionāri sāka mācīt stundas, kas paredzētas jaunajiem Baznīcas locekļiem, viņa māte Alitiana sāka klausīties. Tas atstāja ietekmi uz viņas vīru, un drīz vien gan Džordžam, gan viņa sievai jau pašiem bija sava liecība.
Raijenam bija privilēģija kristīt Baznīcā abus savus vecākus 2006. gadā, neilgi pirms došanās kalpot Jaunzēlandes Velingtonas misijā. Vēlāk, pirms Maikls devās savā misijā, viņam bija privilēģija doties līdzi saviem vecākiem, kad viņi apmeklēja templi. Elders Maikls Kumars sāka kalpot Jūtas Sotleiksitijas dienvidu misijā 2008. gada augustā, neilgi pēc tam, kad Raijens bija atgriezies no Jaunzēlandes.
Desmitās tiesas maksāšana un sava dēla finansiāla atbalstīšana misijas laikā Kumariem izrādījās grūts uzdevums. Brāļa Kumara ienākumi pilnībā tika izlietoti hipotēkas un citu maksājumu veikšanai. Taču viņi veica nepieciešamos upurus; visa ģimene saprata šo situāciju. Piemēram, kad brālis Kumars priecīgi teica, ka viņiem vakarā būs „normāla” ēdienreize, visa ģimene saprata, ka vakariņās nebūs gaļas. „Bija dienas, kad mums bija tikai maize un kakao,” atminas Maikls.
Raijens saka, ka viņš ir pateicīgs par savu vecāku upuriem. „Es sapratu, ka viņi ir patiesi uzticīgi savām noslēgtajām derībām.”
Raijena jaunākais brālis atzīmē, kas kopš viņu pievēršanās „mēs kā ģimene labāk pārvaram grūtības. Debesu Tēvs ir mums palīdzējis.”
Ģimenes pievēršanās evaņģēlijam drīz vien aizskāra arī citu cilvēku dzīvi. Divi no Raijena un Maikla brālēniem, kuri bija ieradušies padzīvot pie Kumariem, arī izvēlējās noklausīties misionāru pārrunas un pievienoties Baznīcai.
Svētības Kumaru veikto upuru dēļ ir bijušas gan laicīgas, gan garīgas, saka brālis Kumars. Viņi ir spējuši sabalansēt savu budžetu, lai apmierinātu savas vajadzības. Un pēc tam, kad Maikls devās savā misijā, brālis Kumars spēja atrast jaunu darbu, kas, kā viņš cer, dos viņam iespēju ātrāk nomaksāt hipotēkas maksājumus.
Tomēr vēl svarīgākās Kumaru dzīvē ir garīgās svētības, ko viņi ir saņēmuši. Džordžs un Alitiana rod izaugsmi savos aicinājumos — viņš kā elderu kvoruma prezidents Lami otrajā bīskapijā, Suvas Fidži ziemeļu stabā, un viņa kā otrā padomniece bīskapijas Sākumskolā.
Raijens saka, ka viņa paša uzskati par dzīvi tagad ļoti atšķiras no daudzu viņa vienaudžu uzskatiem. „Man vienmēr ir kaut kas, ko darīt, — kaut kas, lai celtu Valstību.” Plānojot nākotni, viņš saka, evaņģēlijs liek ticīgajiem „skatīties uz lietām no mūžības perspektīvas.”
Džordžam un Alitianai Kumariem tika mācītas kristīgās mācības, jau pirms viņi dzirdēja evaņģēliju. Taču viņi nerada mierinājumu tajā, kas viņiem tika mācīts. „Citās reliģijās,” brālis Kumars saka, „jums tiek mācīts bīties, baidīties no Dieva dusmām. Taču Jēzus Kristus Izpirkšana sniedz jums vēl vienu iespēju.”
Kumaru ģimene cenšas pilnībā izmantot šo otro iespēju.
Naivaluvū ģimene
Penijs un Džīnija Naivaluvū divkāršoja savas ģimenes lielumu, uzņemot četras meitenes no Vanuatu, kuras mācījās Fidži PDS Baznīcas koledžā. Tomēr Naivaluvū ģimene neuzskata to par upuri. Viņi domā, ka viņi par to ir tikuši bagātīgi svētīti. Viena no šīm svētībām, pēc viņu domām, ir viņu ģimenes pieaugums, 2009. gada janvārī piedzimstot bērniņam vārdā Hagots.
2008. gada sākumā bīskaps un māsa Naivaluvū no Tamavua bīskapijas, Suvas Fidži ziemeļu staba, dzirdēja, ka divām studentēm no Vanuatu nepieciešama vieta, kur dzīvot, tādēļ Naivaluvū sāka izvērtēt savas iespējas. Viņu dēli, Soans, 18, un Ross, 16, nedzīvoja mājās, jo apmeklēja Baznīcas skolu Tongā, kas ir viņu tēvu izcelsmes zeme. Tās divas meitenes no Vanuatu dzīvoja kopā ar ģimeni Suvā, kas nebija Baznīcas locekļi, taču tas viņu vecākiem izmaksāja dārgi. Šīs divas meitenes būtu laba sabiedrība viņu toreiz 13 gadus vecajai meitai Andrea Naivaluvū; arī Andrea mācās Baznīcas koledžā, un pārrodas mājās pēcpusdienā, pirms no darba mājās pārnāk vecāki. Tādēļ brālis un māsa Naivaluvū izlēma, ka viņi uzaicinās šīs divas meitenes no Vanuatu dzīvot viņu mājās bez kādas maksas.
Meitenes uzstāja, ka palīdzēs segt izmaksas, tomēr tagad viņu izmaksas bija vairāk nekā uz pusi mazākas, nekā viņas maksāja agrāk, — tā bija svētība viņu ģimenēm.
Aprīlī ieradās vēl divas meitenes no Vanuatu un izbaudīja Naivaluvū mājas gaisotni. Pēc neilga laika šīs abas meitenes pavaicāja, vai arī viņas varētu nākt šeit dzīvot. Naivaluvū ģimene viņas ar prieku pieņēma.
Kā tas bija — būt ar papildu četriem jauniem cilvēkiem mājās? „Mums izveidojās tik ciešas attiecības, it kā viņas būtu mūsu pašu meitas,” saka bīskaps Naivaluvū. Naivaluvū ģimene jau no paša sākuma paskaidroja, ka meitenes uzskatīs par ģimenes locekļiem. Šīs četras meitenes no Vanuatu patiesībā ir radinieces, taču Naivaluvū mājās viņas izturējās cita pret citu tā, it kā būtu māsas vieniem vecākiem. Arī Andrea Naivaluvū sāka pieņemt viņas „kā savas māsas,” viņa saka; vecākās māsas viņu pieskatīja un pat palīdzēja viņai pildīt mājasdarbus, kad bija tāda vajadzība. Šīs četras meitenes sāka saukt bīskapu un māsu Naivaluvū par Ta un Na — fidžiešu valodā „tētis” un „mamma”.
Šī varētu būt pirmā reize, saka māsa Naivaluvū, ka meitenes no Vanuatu, kuras apmeklē Baznīcas koledžu, varēja dzīvot Baznīcas locekļu ģimenē. Vienas no meitenēm tēvs, kurš bija ieradies ciemos, pauda dziļu pateicību Naivaluvū ģimenei par mīlestību, ko viņi bija izrādījuši viņa meitai.
Māsa Naivaluvū norāda, ka viena no meitenēm, Vanuatu apgabala prezidenta meita, bija viņu ģimenei liels piemērs viņas ticības dēļ; bīskaps Naivaluvū saka, ka viņas piemērs palīdzēja viņa ģimenei būt uzcītīgākai saistībā ar Rakstu studēšanu un ģimenes lūgšanu.
Brālis un māsa Naivaluvū saka, ka viņi ir tikuši svētīti arī laicīgi, jo ir dalījušies ar citiem. Viņu ienākumi ir pieauguši. Un māsa Naivaluvū domā, ka svētība pēc 13 gadiem atkal palikt stāvoklī ir saistīta ar viņu gatavību dalīties mīlestībā ar citiem.
Kad Naivalauvū divi dēli mācību gada beigās atgriezās mājās no Tongas, arī viņi pieņēma jaunās sievietes kā savas ģimenes daļu. Taču, iespējams, Soans varētu būt izņēmums, jo nesaskatīja meitenes gluži kā māsas. Viņš pavadīja vienu no jaunajām sievietēm skolas noslēguma ballē. Viņš izturējās kā īsts džentelmenis.
Kad četras meitenes pabeidza savu mācību gadu un 2008. gada nogalē atgriezās mājās Vanuatu, atvadas bija ļoti emocionālas, atceras bīskaps Naivaluvū. Bija tā, it kā viņš ar sievu atvadītos no četrām meitām. Un, kad 2009. gadā sākās jaunais mācību gads, Naivaluvū ģimene bija priecīgi uzņemt savas „četras meitas” atpakaļ — un vēl divas.
Tā kā viņu mājās bija tikai četras guļamistabas, daži varētu brīnīties, kur viņi varēja atrast vietu sešām jaunām sievietēm, kā arī viņu pašu meitai un zīdainim. Taču Naivaluvū ģimene to ātri nokārtoja bez kādām grūtībām.
Galu galā tas nebija jautājums par personīgo telpu. Tas vienkārši bija jautājums par savas mīlestības loka paplašināšanu.
Asenaka Ramasima
2008. gadā Asenaka Ramasima ieguva divas no, iespējams, visprestižākajām balvām studentiem Fidži PDS Baznīcas koledžā. Vispirms viņu izraudzīja par vecāko jeb galveno skolas studenti. Šis apbalvojums ietver sevī arī mācību stipendiju. Taču viņa saņēma arī apbalvojumu „Tā Kunga lauva”, kas tiek pasniegts izciliem studentiem. Viņa šo otro apbalvojumu vērtē pat augstāk par pirmo, jo tas viņai atgādina, kā viņa centās pielietot ticību Debesu Tēvam savā ikdienas dzīvē.
Dzīve jau Asenakai ir sagādājusi daudz grūtību, kaut gan viņa ir tikai 19 gadus veca. Un tomēr šķiet, ka viņa izstaro prieku — prieku par zināšanām, ka viņai ir mūžīga ģimene, jo viņi tika saistīti Suvas Fidži Templī 2001. gadā, un prieku par zināšanām, ka Debesu Tēvs viņu pazīst un mīl.
Asenaka ir jaunākā no pieciem bērniem, viņai ir četri brāļi. Kad nomira viņas tēvs, viņa atceras, ka vecākais brālis, kurš tolaik kalpoja misijā, mudināja viņus visus atcerēties, ka viņu tēvs nav tiem zudis, ka viņš vienmēr būs tuvumā.
Viņas brāļi kļuva par ģimenes apgādniekiem, kamēr viņu māte kļuva par tādu kā garīgo saiti, kas saturēja viņus kopā. Bērni ir guvuši lielu labumu, rīkojoties atbilstoši savu vecāku piemēram.
„Mans tēvs bija mans iedvesmas avots. Viņš vienmēr mācīja mūs: „Smagi strādājiet, smagi strādājiet,” maigajā balsī saka Asenaka. Lielā uzcītība skolā bija veids, kā viņa godināja savu tēvu un palīdzēja savai mātei. Stipendija, kas tika iegūta līdz ar apbalvojumu būt par skolas vecāko, bija vērtīgs ieguldījums, ko Asenaka sniedza, lai segtu savas izglītības izmaksas.
Vecāku piemērs sniedza viņai arī pamatus garīgajai izglītībai. „Mūs mācīja katru dienu, mājās kā ģimenei kopā lasot Svētos Rakstus un gūstot pamācības no mūsu vecākiem,” saka Asenaka. Viņas māte, viņa piebilst, turpina veidot šo pamatu savai ģimenei.
Pašas Asenakas regulārās Svēto Rakstu studijas palīdz viņai saglabāt un stiprināt viņas ticību Jēzum Kristum. Viņa atvēl laiku Rakstu studēšanai neatkarīgi no tā, kāds ir viņas dienas plāns.
Ticība Jēzum Kristum ir palīdzējusi viņai palikt tuvu Debesu Tēvam, tādēļ viņa var lūgt Viņa vadību. „Es zinu, ka Viņš vienmēr mani dzird,” viņa saka. „Ja es daru to, ko Viņš vēlas, lai es darītu, Viņš man palīdzēs un Viņa Gars apstiprinās to, kas ir pareizs.”
Šī vadība ir nozīmīga, jo dažas viņas vecuma jaunās sievietes cenšas pierunāt viņu „izklaidēties” tā, kā viņas to dara — dzerot, smēķējot un neievērojot šķīstību. Taču „tas ir pret manu sirdsapziņu”, saka Asenaka, un, pateicoties savai ticībai un drošībai, ko viņa izjūt Debesu Tēva vadībā, „Es spēju pateikt nē.”
Viņa saka, ka kalpošana Baznīcā ir palīdzējusi viņai gūt pašapziņu, kas viņai citādi varētu pietrūkt. Tas būs svarīgi, kad viņa pabeigs mācības Baznīcas koledžā, jo tad viņa cer mācīties Brigama Janga universitātē Provo, Jūtas štatā, vai BJU–Havaju salās, lai studētu grāmatvedību.
Tās vietas atrodas tālu no viņas ģimenes mājām Suvas nomales mazapdzīvotā vietā. Vai nebūs mazliet bailīgi doties tik tālu prom no mājām? Asenaka apdomā šo jautājumu kādu brīdi un tad ar platu smaidu sniedz atbildi. Jā, viņa atbild — taču viņa to darīs, lai sasniegtu savus mērķus.
Ir viegli noticēt, ka Asenaka darīs to, ko viņa saka. Līdz šim viņai ir ļoti labi izdevies sasniegt savus mērķus. Un līdzīgi citiem uzticīgiem Baznīcas locekļiem Fidži, pateicoties ticības pielietošanai un baušļu turēšanai, viņa ir augusi gan garīgi, gan laicīgi.
Dona L. Sīrla fotogrāfijas
Džordžs, Alitiana un Raijens Kumars.
Elders Maikls Kumars, kalpojot Jūtas Soltleiksitijas dienvidu misijā.
Priekšpusē: Penijs, Džīnija un Andrea Naivaluvū. Aizmugurē: Soans un Ross Naivaluvū.
Suvas Fidži Templis.