Prioritātes piešķiršana tempļa laulībai
Vitālijs un Jekaterina (Katja) Šmakovi piedzima Omskā, Krievijā un Jekaterinburgā, Krievijā. Viņi abi pievienojās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai, kad bija pusaudži, un abi kalpoja misijā — Vitālijs kalpoja Čehijas Prāgas misijā un Katja kalpoja Krievijas Novosibirskas misijā. Viņi saka, ka viņu pievēršanās atvēra viņu prātus iespējām dzīvot laimīgu, paļāvīgu un piepildītu dzīvi, un viņu misijas nostiprināja viņos vēlēšanos veidot evaņģēlijā balstītas mājas, kas sākas ar tempļa laulību. Šāds ir viņu stāsts.
Vitālijs: Kad es pēc misijas jau dažus mēnešus biju mājās, mani palūdza būt par padomnieku vietējā jauniešu konferencē. Stīvens C. Smits, Krievijas Novosibirskas misijas prezidents, uzaicināja mani uz savu biroju. Es domāju, ka būs kāds jauns aicinājums vai kaut kāda formāla intervija. Tā vietā prezidents Smits pastāstīja man par kādu cilvēku, ko viņš vēlējās, lai es satieku — kādu jaunu sievieti, kura nesen bija pabeigusi savu misiju un atgriezusies mājās citā Krievijas daļā, taču kura būs šeit konferences laikā.
Es nekad iepriekš Katju nebiju redzējis, taču, kad esi ierados konferencē, es stādījos priekšā un mēs pāris minūtes papļāpājām. Vēlāk tajā vakarā es uzaicināju Katju uz deju. Nākamajā dienā uz vēl vienu deju.
Katja: Kļūstot pieaugušai, es nepazinu daudzus jaunus, neprecētus priesterības nesējus, taču man vienmēr bija cerība, ka Tas Kungs man sniegs cienīgu, jaunu vīrieti, ar ko apprecēties. Man nebija ne jausmas, kad vai kā mēs satiksimies, taču es paļāvos uz To Kungu un uz Viņa apsolījumiem.
Pēc manas misijas mani uzaicināja būt par pavadoni jauniešu konferencē. Kad es konferencē ieraudzīju Vitāliju, es uzreiz biju ieinteresēta iepazīt viņu. Mēs tajā konferencē kopā pavadījām trīs visbrīnišķīgākās un neaizmirstamākas dienas.
Es drīz vien izjutu spēcīgu pamudinājumu par to, ka Vitālijs ir tas cilvēks, ar kuru man jāprecas. Protams, ka ne visi izjutīs šādas sajūtas iepazīšanās pašā sākumā. Tad nu, kā lai mēs zinām, vai dodamies pareizā virzienā? Savas misijas laikā es iemācījos atpazīt Garu un nešauboties rīkoties atbilstoši Viņa vadībai. Tad nu, kad es sajutu pamudinājumus, ka man vajag iepazīt Vitāliju, es nolēmu rīkoties tiem atbilstoši.
Es zinu, ka Gars mūs visus vadīs, ja mēs tieksimies pēc Viņa. Ir svarīgi, lai mēs nesalīdzinātu savu ceļu ar citu cilvēku ceļiem — Gars var nevadīt mūs visus pilnīgi vienādi, — taču, ja mēs rīkojamies atbilstoši Garam, mēs varam būt pārliecināti, ka tas ir pareizais ceļš mums.
Grūtību pārvarēšana
Vitālijs: Šo trīs dienu laikā es sapratu, ka esmu atradis īpašu cilvēku. Es biju bēdīgs, kad konference beidzās un man ar Katju vajadzēja šķirties. Tomēr par laimi nākamajā mēnesī notika konference jaunajiem neprecētiem pieaugušajiem. Es nekavējoties sāku tai gatavoties.
Tā konference bija lieliska, kā es to biju cerējis. Mēs ar Katju pavadījām daudz laika, iepazīstot vienam otru. Kad konference beidzās, mēs apmainījāmies ar tālruņa numuriem un devāmies atpakaļ uz savām pilsētām.
Nākamo nedēļu laikā mēs sazinājāmies lielākoties ar tālruņa zvanu un īsziņu palīdzību. (Es domāju, ka mazāk nekā mēneša laikā es iemācījos rakstīt īsziņas ātrāk, nekā vairums cilvēku prot rakstīt uz datora!)
Katja dzīvoja Jekaterinburgā, kas ir 11 stundu attālumā, braucot ar vilcienu no Omskas, Sibīrijā, kur es dzīvoju. Tomēr mēs izmisīgi vēlējāmies atkal satikties. Nedēļas nogalēs mēs sākām veikt regulārus braucienus. Vienā nedēļas nogalē es devos pie viņas, un dažas nedēļas vēlāk viņa ieradās apciemot mani. Kad es apciemoju Katju, es paliku pa nakti pie mūsu draugiem viņas pilsētā, un, kad viņa apciemoja mani, viņa palika pie mūsu draugiem, kas dzīvoja manā pilsētā. Mēs bieži pavadījām kopā laiku ar šiem draugiem no baznīcas.
Katja: Vienpadsmit stundas varētu likties ilgs brauciens, taču Krievijā tas ir neliels attālums! Attāluma dēļ mūsu randiņi nebija tik bieži, kā mēs to vēlējāmies. Mēs varējām tikties tikai ik pēc pāris nedēļām un kopā pavadīt divas vai trīs stundas, pirms kādam no mums vajadzēja doties uz mājām. Bieži es jutos tā, ka mums nepieciešams daudz vairāk laika, nekā mums bija, un atvadīšanās vienmēr bija grūta. Taču, tā kā mēs pielikām tādas pūles, lai redzētu viens otru, mēs bijām pateicīgi par katru minūti, ko pavadījām kopā. Mūsu attiecībām kļūstot ciešākām, mēs sākām domāt par laiku, kad mums vairs nevajadzētu atvadīties vienam no otra.
Mūsu randiņi bija ļoti interesanti un daudzveidīgi: mēs braucām ar velosipēdiem, jājām ar zirgiem, apmeklējām muzejus, lasījām Svētos Rakstus, gatavojām ēdienu, pastaigājāmies parkos (mēs pat dejojām vienā parkā), un devāmies uz bērnu namu, lai kalpotu un spēlētos ar bērniem.
Katrā mūsu tikšanās reizē mēs darījām kaut ko citu, tāpēc mums bija ļoti interesanti. Es novērtēju, cik atjautīgs bija Vitālijs, plānojot mūsu randiņus. Viņa plānotie pasākumi mums patiešām palīdzēja iepazīt vienam otru.
Vitālijs: Tā kā es biju students, es patiesībā nevarēju atļauties daudzas neparastas lietas. Lielāko daļu no savas naudas es iztērēju, braucot pie Katjas un apmaksājot sava tālruņa rēķinus. Taču ierobežotie līdzekļi nebija iemesls tam, lai mūs randiņi būtu neinteresanti vai neproduktīvi. Faktiski daži no mūsu labākajiem randiņiem mums neko neizmaksāja.
Tas varētu izklausīties muļķīgi, bet es vēlējos redzēt, kā Katja izturas pret bērniem, tādēļ mēs devāmies uz bērnu namu. Tas bija līdzīgi daudziem citiem mūsu randiņiem — mēs patiešām centāmies pēc iespējas vairāk uzzināt viens par otru.
Dzīvošana Tā Kunga veidā
Vitālijs: Krievijā tāpat kā daudzās citās vietās cilvēki uzskata par normu dzīvot kopā pirms laulībām. Pēc tam, kad es biju Katju bildinājis, daži no maniem draugiem vaicāja man, kā es ar viņu precēšos, ja iepriekš nezinu, vai mēs esam personīgi saskanīgi. Viņi prātoja, tāpat kā daudzi to darīja Katjas gadījumā, ka vienīgais veids, kā patiesi zināt, vai viņa ir man īstais cilvēks, būtu padzīvot ar viņu kopā ilgāku laika periodu.
Es teicu viņiem, ka nav nepieciešamības dzīvot kopā ar otru cilvēku, lai viņu iepazītu. Es centos arī paskaidrot saviem draugiem, lai viņi saprastu, ka es esmu lūdzis Dievu un saņēmis atbildi, ka man jāprecas ar Katju. Būdams lūdzis par savu lēmumu, man nebija nekādu baiļu par laulības dzīvi. Es biju patīkami satraukts un jutos tā, it kā manā priekšā atvērtos pilnīga jauna dzīve. Neviens ne reizi neiebilda un nekritizēja mani par šī lēmuma pieņemšanu. Faktiski viņi mani atbalstīja manā lēmumā.
Katja: Kad Vitālijs mani bildināja, mani vecāki mēģināja mani atrunāt no precībām. Viņi domāja, ka saderināšanās notikusi pārāk ātri un ka man nepieciešams iepazīt Vitāliju vēl labāk. Mans priekšnieks darbā teica to pašu un piebilda: „Jums jāpadzīvo kopā, lai pieņemtu šāda veida lēmumu.”
Man ir skumji, ka cilvēki tā domā par laulībām un ģimeni. Es domāju, ka viņi nesaprot, cik laimīgi var būt pāri, ja tie ir salaulāti un saistīti templī. Lielo mīlestību un laimi, ko mēs ar Vitāliju sajutām mūsu laulību brīdī, vēl vairāk pastiprināja zināšanas, ka mēs esam saistīti uz mūžību.
Vitālijs: Mēs ar Katju apprecējāmies Omskā 2006. gada 25. februārī. (Līdzīgi kā daudzās valstīs, Krievijas likumi pieprasa reģistrēšanos dzimtsarakstu nodaļā pirms tempļa laulības.) Nākamajā rītā mēs devāmies braucienā uz Stokholmas Zviedrijas Templi. Mēs iekāpām lidmašīnā Omskā un lidojām trīs stundas uz Maskavu, kur mēs pavadījām atlikušo dienas daļu. Tad mēs ar nakts vilcienu devāmies uz Sanktpēterburgu. No turienes ar autobusu kopā ar citiem Pēdējo dienu svētajiem mēs braucām astoņas stundas uz Helsinkiem, Somiju. Pēdējais mūsu ceļojuma posms bija 11 stundu brauciens ar prāmi līdz Stokholmai.
Visbeidzot mēs nonācām templī.
Dažiem šāds ilgs ceļojums varētu likties grūts, taču mūsu brauciens cauri Eiropai daudzējādā ziņā bija kā lielisks medusmēnesis.
Mūsu saistīšanās diena, 2006. gada 1. marts, bija lieliska diena — miera un pārliecības diena. Es zināju, ka tas cilvēks, kura roku es turēju, ir tas, ar ko es dzīvošu kopā mūžībā. Šī doma vien piepildīja mani ar lielu prieku un pateicību Debesu Tēvam, ka Viņš ir uzticējis man Savu meitu būt par manu sievu. Es vairāk kā jebkad iepriekš sajutos tuvāk Viņam.
Kristum līdzīgo īpašību meklēšana
Katja: Tagad mums ar Vitāliju ir maza meitiņa. Viņa ir brīnišķīga. Es vēlos, lai viņa kādu dienu laulātos templī, un labākais atbalsts, ko mēs varam viņai sniegt, ir būt mīlošiem dzīvesbiedriem un vecākiem.
Es ceru, ka viņa spēs atrast cienīgu priesterības nesēju, kuram būs daudzas Kristum līdzīgas īpašības. Es saskatīju šāda veida īpašības Vitālijā, un tas man palīdzēja zināt, ka varu ar viņu precēties.
Kas mani piesaistīja Vitālijā? Protams, tas, ka viņš ir izskatīgs un gudrs, un viņš zina, kā pievērst sievietei uzmanību. Taču tie nebija galvenie kritēriji. Viņam bija, kā man to patīk dēvēt, „Kristus mācekļa acis.” Es sajutu viņā gaismu. Viņš ir taisnīgs priesterības nesējs.
Vitālijs: Protams, ir lieliski apprecēties ar cilvēku, kas tev ir pievilcīgs. Taču, ja mēs koncentrējamies vienīgi uz fiziskajām īpašībām, mēs neizbēgami palaižam garām vissvarīgākās īpašības — personību, garīgumu un citas īpašības, kas patiešām ir svarīgas noturīgā laulībā.
Es saprotu, ka dažiem jaunajiem pieaugušajiem tas varētu būt izaicinājums — atrast dzīvesbiedru Baznīcā, jo tur, kur viņi dzīvo, vienkārši nav pietiekami daudz Pēdējo dienu svēto. Es jūtu viņiem līdz. Tomēr es zinu, ka, lai kādos apstākļos mēs dzīvotu, ja mēs darām savu daļu un sagatavojamies tempļa laulībai, Debesu Tēvs var sagatavot ceļu.
Pa kreisi: Šmakovi savā saistīšanas dienā 2006. gadā; viņu ceļojums uz Stokholmas Zviedrijas Templi ilga aptuveni 30 stundas.
Pa labi: Tagad Šmakoviem ir maza meitiņa. Katja saka: „Es vēlos, lai viņa kādu dienu laulātos templī, un labākais atbalsts, ko mēs varam viņai sniegt, ir būt mīlošiem dzīvesbiedriem un vecākiem.”
Ģimenes fotogrāfijas ar laipnu atļauju no Šmakoviem