Zvani ātrajai palīdzībai!
Saimons Hīls, Kvīnslenda, Ausrālija
1991. gadā, klājot dēļus mūsu mājas bēniņos, es sajutu savā kreisajā acī asas sāpes. Šīs asās sāpes drīz bija jūtamas visā manā galvā. Es turpināju strādāt, līdz biju spiests doties uz savu guļamistabu atpūsties.
Taču, tiklīdz es apgūlos, klusā, mierīgā balss mani mudināja. „Celies augšā,” teica Gars. „Neej gulēt.”
Kad es pārdomāju šo brīdinājumu un domāju, ko man vajadzētu darīt, es nolēmu iedzert kādu no tabletēm, ko mana māte lietoja pret migrēnas izraisītām galvassāpēm. Es aizgāju uz savu vecāku istabu un atradu tabletes, taču, kad es sāku vērt vaļā burciņu, atkal dzirdēju balsi: „Neņem tās.”
Pēc neilga brīža es dzirdēju balsi trešo reizi. „Tev jāzvana ātrajai palīdzībai — tūlīt!”
Es nekad iepriekš nebiju zvanījis neatliekamai palīdzībai, taču es nekavējoties piezvanīju. Drīz ieradās ātrās palīdzības mašīna, un divi feldšeri uzlika mani uz nestuvēm. Pēdējais, ko es atceros, bija tas, ka viņi pavaicāja, kā mani sauc. Tad gaismas izslēdzās.
Vēlāk es pamodos slimnīcās reanimācijas nodaļā. Es joprojām jutos vārgs un anestēzijas ietekmē, taču es atceros, ka sajutu uz savas galvas rokas, kad mans tēvs un mans bīskaps deva man svētību. Es dzirdēju vārdus: „Tu atgūsi veselību, it kā nekas nebūtu noticis.”
Pēc trim dienām reanimācijā un vēl četrām dienām slimnīcas palātā es beidzot varēju atgriezties mājās. Tikai tad es uzzināju, ka biju pārcietis asinsizplūdumu smadzenēs. Ķirurgs, kurš mani operēja, vēlāk man teica, ka es biju „tikai sprīža attālumā no nāves” un ka es būtu nomiris, ja būtu iedzēris zāles pret migrēnu.
Tagad es jūtos stiprs un vesels, pateicīgs par to, ka Tas Kungs vadīja manas domas tajā dienā. Es esmu saistīts templī ar savu mīlošo sievu, un mums ir pieci brīnišķīgi bērni.
Es pateicos savam Debesu Tēvam un Glābējam, Jēzum Kristum, par dzīves brīnumu. Es cenšos katru dienu lietderīgi izmantot Viņu dāvāto laiku, un es ar pateicību atceros Gara balss aizsargājošo ietekmi.
Sāpes kreisajā acī drīz bija jūtamas visā manā galvā. Tiklīdz es apgūlos, klusā, mierīgā balss mani mudināja: „Celies augšā. Neej gulēt.”