„27. nodarbības sagatavošanās materiāli: Ticība, cerība un žēlsirdība”, Mormona Grāmatas mācības un doktrīna, skolotāja rokasgrāmata (2021)
„27. nodarbības sagatavošanās materiāli”, Mormona Grāmatas mācības un doktrīna, skolotāja rokasgrāmata
27. nodarbības sagatavošanās materiāli
Ticība, cerība un žēlsirdība
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs, tolaik būdams Augstākā prezidija loceklis, mācīja: „Ticība, cerība un žēlsirdība atbalsta cita citu un, kad pieaug viena no tām, aug arī pārējās. … Šīs trīs īpašības — ticība, cerība un žēlsirdība —, darbojoties kopā, balstoties uz atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija patiesību un gaismu, ved mūs uz labu darbu pārpilnību [skat. Almas 7:24]” („Cerības bezgalīgais spēks”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2008. g. nov., 23.–24. lpp.; skat. Moronija 10:20). Studējot šo materiālu, padomājiet, ko jūs varētu darīt, lai vēl pilnīgāk ietvertu šīs dievišķās īpašības savā dzīvē.
1. sadaļa
Kā mana ticība Jēzum Kristum ietekmē manu cerību?
Pēc nefijiešu civilizācijas iznīcināšanas Moronijs bija palicis viens, lai pabeigtu Mormona Grāmatu. Viņš arī pievienoja dažas mācības no sava tēva Mormona, starp kurām bija sprediķis par ticību, cerību un žēlsirdību (skat. Moronija 7:1).
Prezidents M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja par saikni starp ticību un cerību:
Ticība Tam Kungam Jēzum Kristum — patiesa ticība, kas ir pilnībā lojāla un nesatricināma, — ir spēks, ar kuru rēķinās Visumā. Tas var būt radošs spēks, caur kuru tiek paveikti brīnumi. Vai arī tas var būt par iekšēja spēka avotu, caur kuru mēs rodam mieru, mierinājumu un drosmi pastāvēt līdz galam.
Cerība izriet no paļāvības un ticības pielietošanas. Cerība izriet no ticības un piešķir nozīmi un mērķi visam, ko mēs darām. Tā pat var sniegt mums mierīgu pārliecību, kas mums ir nepieciešama laimīgai dzīvei pasaulē, kurā ir daudz nekrietnības, posta un netaisnības. („The Joy of Hope Fulfilled”, Ensign, 1992. g. nov., 32. lpp.)
2. sadaļa
Kā es varu vairot savas spējas — izjust lielāku cerību?
Kad Moronijs saīsināja jarediešu pierakstu, viņš iekļāva pravieša Etera mācības par ticību. Tad viņš uzskaitīja daudzus brīnumus, kas tika paveikti, pateicoties ticībai Jēzum Kristum. (Skat. Etera 12:3–22.) Moronijs paskaidroja, ka „ticība ir tas, uz ko tiek cerēts un kas nav redzams” (6. pants).
Runājot par cerības bezgalīgo spēku, prezidents Uhtdorfs sacīja:
Cerība ir Gara dāvana [skat. Moronija 8:26]. Tā ir cerība, ka caur Kristus Izpirkšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku mēs tiksim uzcelti mūžīgajā dzīvē, un tas notiks dēļ mūsu ticības Glābējam [skat. Moronija 7:41]. Šāda veida cerība ir gan solījuma princips, gan bauslis [skat. Kolosiešiem 1:21–23], un, tāpat kā ar visiem baušļiem, mums ir pienākums padarīt to par mūsu dzīves sastāvdaļu un pārvarēt kārdinājumu — zaudēt cerību. Cerība uz mūsu Debesu Tēva žēlsirdīgo laimes ieceri ved pie miera [skat. Romiešiem 15:13], žēlsirdības [skat. Psalmi 33:22], līksmes [skat. Romiešiem 12:12] un prieka [skat. Salamana Pamācības 10:28]. Šī cerība uz glābšanu ir kā aizsargājoša pestīšanas bruņu cepure [skat. 1. tesaloniķiešiem 5:8]; un tā ir mūsu ticības pamats [skat. Ebrejiem 11:1; Moronija 7:40] un mūsu dvēseļu enkurs [skat. Ebrejiem 6:19; Etera 12:4]. („Cerības bezgalīgais spēks”, 21.–22. lpp.)
3. sadaļa
Kā žēlsirdība var ietekmēt manas attiecības ar citiem un ar Jēzu Kristu?
Kad Mormons bija runājis par ticību un cerību, viņš noslēdza savu sprediķi, koncentrējoties uz žēlsirdību jeb „tīro Kristus mīlestību” (Moronija 7:47).
Prezidente Džīna B. Bingema, Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, ir novērojusi:
Jēzus Kristus ir nevainojams žēlsirdības iemiesojums. Viņa pirmslaicīgais piedāvājums — kļūt par mūsu Glābēju —, Viņa rīcība laicīgajā dzīvē, Viņa pārpasaulīgā Izpirkšanas dāvana un Viņa nerimstošie pūliņi, vedot mūs atpakaļ pie Debesu Tēva, ir žēlsirdības visaugstākās izpausmes. Viņa rīcībai ir tikai viens vienīgs dzinulis — mīlestība pret Savu Tēvu, kas izpaužas mīlestībā pret ikvienu no mums. …
Es liecinu, ka, sekojot Viņa nevainojamajam piemēram, mēs varam iegūt žēlsirdības dāvanu, kas dāvās mums milzīgu prieku šajā dzīvē un apsolīto mūžīgās dzīves svētību kopā ar mūsu Tēvu Debesīs. („Es ienesīšu evaņģēlija gaismu savās mājās”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2016. g. nov., 6. un 9. lpp.)
Kad jūs domājat par Glābēja piemēru, padomājiet, kā žēlsirdība varētu izpausties jūsu ikdienas dzīvē. Prezidents Tomass S. Monsons ir mācījis:
Man prātā ir žēlsirdība, kas mudina mūs būt līdzjūtīgiem, iejūtīgiem un žēlsirdīgiem ne tikai citu cilvēku slimību, ciešanu vai bēdu laikos, bet arī vājuma vai kļūdu brīžos.
Pastāv nopietna vajadzība pēc žēlsirdības, ar kuru tiek sniegta uzmanība tiem, kuri ir neievēroti, cerība tiem, kuri zaudējuši drosmi, palīdzība tiem, kuriem ir ciešanas. Patiesa žēlsirdība ir mīlestība darbībā. Žēlsirdība ir nepieciešama it visur.
Vajadzīga labdarība, kas atsakās gūt gandarījumu, dzirdot vai atkārtojot ziņojumus par nelaimes gadījumiem, kas notiek ar citiem, ja vien, šādi rīkojoties, nelaimīgais var gūt labumu. Amerikāņu pedagogs un politiķis Horass Manns reiz teica: „Žēlot cietēju ir tikai cilvēcīgi; palīdzēt tam ir dievišķi” [Horass Manns, Lectures on Education (1845), 297. lpp.].
Žēlsirdība — nozīmē būt pacietīgam pret kādu, kurš mūs ir pievīlis. Tā ir pretošanās impulsīvam aizvainojumam. Tā ir vājību un trūkumu pieņemšana. Tā izpaužas, pieņemot cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Tā izpaužas, kad raugāmies dziļāk par ārieni, meklējot īpašības, kas laika gaitā neizbālē. Tā ir pretošanās tieksmei iedalīt cilvēkus kategorijās. („Mīlestība nekad nebeidzas”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2010. g. nov., 124. lpp.)