Dieva mīļākie
Ja esam piepildīti ar Dieva mīlestību, tas mūs pasargā no dzīves vētrām un arī laimīgos brīžus padara laimīgākus.
Pirms sāku, man jāpasaka, ka divi no maniem bērniem, runājot pie kanceles, ir noģībuši, un es nekad neesmu sajutis spēcīgāku saikni ar viņiem, kā tagad. Man prātā ir kas daudz vairāk, nekā tikai lūka.
Mūsu ģimenē ir seši bērni, kuri dažkārt savā starpā sacenšas, kurš no viņiem ir vismīļākais. Katram ir savi iemesli, kāpēc tieši viņš būtu visīpašākais. Mūsu mīlestība pret katru no mūsu bērniem ir tīra, piepildoša un pilnīga. Mēs nespētu kādu mīlēt vairāk par citu — ar katra bērna piedzimšanu ir veidojies burvīgs mūsu mīlestības pieaugums. Es vislabāk izprotu Debesu Tēva mīlestību pret sevi, kad to pielīdzinu mīlestībai, ko jūtu pret saviem bērniem.
Kad viņi katrs atkārto savus apgalvojumus, ka ir vismīļākais bērns, jums var rasties priekšstats, ka mūsu mājā nekad nav bijis nekārtīgu guļamistabu. Nepilnību sajūta pagaist, kad vecāku un bērnu attiecībās visa uzmanība tiek pievērsta mīlestībai.
Kādā brīdī, kad redzu, ka tuvojamies neizbēgamam ģimenes tracim, es pasaku ko tamlīdzīgu: „Labi, jūs mani esat nogurdinājuši, bet es skaļi to neteikšu — jūs zināt, kurš no jums ir mans mīļākais bērns.” Mans mērķis ir tāds: lai katrs no sešiem bērniem justos kā uzvarētājs un ka esam izvairījušies no totāla kara — vismaz līdz nākamajai reizei!
Savā evaņģēlijā Jānis sevi raksturo kā „mācekli, ko Jēzus mīlēja”, — it kā šis apzīmējums būtu kaut kādā ziņā unikāls. Man labpatīk domāt, ka Jānis tā teica, jo jutās pilnībā Jēzus mīlēts. Nefijs radīja līdzīgu priekšstatu, kad rakstīja: „Es gavilēju savā Jēzū.” Protams, ka Glābējs nav tikai Nefija vai Jāņa Glābējs, tomēr tas, cik personīgas bija Nefija attiecības ar „savu” Jēzu, vedināja viņu pie šī sirsnīgā apzīmējuma.
Vai nav brīnišķīgi, ka dažkārt mēs varam sajusties tik pilnīgi un personīgi pamanīti un mīlēti? Mēs Viņu varam saukt par „savu” Jēzu, tāpat kā Nefijs. Mūsu Glābēja mīlestība ir „augstākais, cēlākais, spēcīgākais mīlestības veids”, un Viņš to sniedz, līdz mēs esam „piepildīti”. Dievišķa mīlestība nekad neizsīkst, un katrs no mums ir lolots — mīļākais bērns. Dieva mīlestība ir tur, kur mēs kā apļi Venna diagrammā „pārklājamies”. Lai arī kura mūsu daļa šķistu atšķirīga, Viņa mīlestībā mēs rodam piederību.
Vai tas ir kāds pārsteigums, ka visaugstākie baušļi ir mīlēt Dievu un apkārtējos? Kad es redzu, ka cilvēki savstarpēji izrāda Kristum piemītošu mīlestību, rodas sajūta, ka šī mīlestība sevī ietver ko vairāk, nekā tikai viņu mīlestību — tā ir mīlestība, kurai piemīt arī dievišķais. Kad mēs šādi cits citu mīlam — cik vien dziļi un pilnīgi spējam, — arī debesis mums pievienojas.
Tādēļ, ja kāds, kas mums rūp, šķiet atsvešinājies no dievišķās mīlestības, mēs varam sekot šim paraugam — darīt to, kas mūs tuvina Dievam, un tad darīt to, kas mūs tuvina viņiem, — tādējādi kļūstot par vārdos neizteiktu aicinājumu — tuvoties Kristum.
Es vēlos, kaut varētu apsēsties kopā ar jums un pajautāt, kādas situācijas liek jums sajust Dieva mīlestību. Kuri Svēto Rakstu panti, kāda veida kalpošana? Kāda vide? Kāda mūzika? Kuru cilvēku kompānija? Vispārējā konference piedāvā bagātīgas iespējas smelties zināšanas par to, kā izveidot saikni ar debesu mīlestību.
Bet varbūt jūs jūtaties tālu no Dieva mīlestības? Varbūt jūsu domās iespiežas mazdūšības un tumsības balsis, vēstījumi, kas stāsta, ka esat pārāk ievainots un apmulsis, pārāk vājš un neievērots, pārāk atšķirīgs vai dezorientēts, lai jebkādā reālā veidā varētu sajust debesu mīlestību. Ja jūs dzirdat šīs domas, tad, lūdzu, sadzirdiet šo: šīm balsīm nav taisnība. Mēs ar pārliecību varam neņemt vērā to, ka salauztība mūs jebkādā veidā diskvalificē no debesu mīlestības — katru reizi, kad dziedam garīgo dziesmu, kas mums atgādina, ka mūsu mīļais un nevainojamais Glābējs izvēlējās būt „ievainots, salauzts un satriekts mūsu dēļ”, katru reizi, kad ņemam lauztu maizi. Jēzus noteikti noņem „salauztajiem” visu kaunu. Tādēļ, ka Jēzus tika „salauzts”, Viņš kļuva pilnīgs, un Viņš var mūs padarīt pilnīgus, neskatoties uz to, cik „salauzti” esam. Salauzts, vientuļš, satriekts un ievainots Viņš bija — šādi varētu justies arī mēs, taču mēs neesam nošķirti no Dieva mīlestības. Kā dzied dziesmā: „Salauzti ļaudis, pilnīga mīlestība”.
Iespējams, ka jūs zināt kādu noslēpumu par sevi, kas jums liek justies nemīlamiem. Lai cik jums būtu taisnība attiecībā uz to, ko jūs zināt par sevi, jūs kļūdāties, ja domājat, ka esat nostādījuši sevi ārpus Dieva mīlestības sasniedzamības. Dažkārt mēs esam tik nežēlīgi un neiecietīgi pret sevi, ka mēs pat nevarētu iedomāties tā izturēties pret citiem. Mums šajā dzīvē jāpaveic daudz darbu, taču riebums pret sevi un kauninoša sevis nonicināšana nav šo darbu skaitā. Lai arī kādi neveiksminieki mēs nejustos, Viņa rokas nav par īsu. Nē. Tās vienmēr sniedzas pietiekami tālu, lai mūs ieskautu, „kvēli kad [Viņu piesaucam]”.
Tas, ka mēs nejūtam dievišķās mīlestības siltumu, nenozīmē, ka tā ir mūs pametusi. Dievs pats Saviem vārdiem teica, ka „kalni atkāpsies un pakalni sakustēsies, bet Viņa žēlastība no mums neatkāpsies”. Tātad, lai būtu skaidrs, domai par to, ka Dievs ir pārstājis mīlēt, vajadzētu atrasties tik tālu iespējamo dzīves izskaidrojumu sarakstā, ka mēs pie tās nonākam tikai pēc tam, kad kalni ir atkāpušies un pakalni — sakustējušies!
Man ļoti patīk šī simbolika par kalniem kā pierādījumu tam, cik droši varam paļauties uz Dieva mīlestību. Šis spēcīgais simbols vijas cauri stāstiem par tiem, kuri dodas kalnos, lai saņemtu atklāsmi, un Jesajas aprakstam, ka „Tā Kunga nama kalns … pacelsies pāri par visiem kalniem”. Tā Kunga nams ir mūsu visdārgāko derību mājvieta un vieta, kur mēs visi varam patverties un dziļi iegrimt mūsu Tēva mīlestības apliecinājumā pret mums. Arī es esmu izbaudījis mieru, kas ieplūst manā dvēselē, kad vēl dziļāk izdzīvoju savu kristību derību un atrodu cilvēkus, kuri sēro par zaudējumu vai pārdzīvo vilšanos, un cenšos viņiem palīdzēt izjust un izprast viņu sajūtas. Vai šie ir veidi, kā mēs varam vairāk iegremdēties dārgajā derības mīlestībā jeb hesed?
Tomēr, ja Dieva mīlestība mūs nepamet, kāpēc mēs ne vienmēr to sajūtam? Lai neraisītu pārāk lielas cerības — es nezinu. Bet būt mīlētam noteikti nav tas pats, kā justies mīlētam, un man ir dažas idejas, kas jums varētu palīdzēt, meklējot atbildes uz šo jautājumu.
Varbūt jūs cīnāties ar sērām, depresiju, nodevību, vientulību, vilšanos vai kādu citu nomācošu sajūtu, kas mazina jūsu spēju sajust Dieva mīlestību pret jums. Ja tā, tad tas var notrulināt vai nomākt mūsu spēju — sajust. Uz kādu laiku, iespējams, jūs nevarēsiet sajust Viņa mīlestību un jums būs jāiztiek ar zināšanām. Bet es prātoju, vai būtu iespējams pacietīgi eksperimentēt, kā dažādos veidos paust un saņemt dievišķu mīlestību. Vai varat atkāpties soli no tā, kas jums ir deguna priekšā, tad paspert vēl vienu soli atpakaļ un vēl vienu, līdz jūsu skats paveras plašāk, plašāk un plašāk, ja nepieciešams, līdz jūs burtiski sākat „domāt celestiāli”, jo raugāties zvaigznēs un atceraties pasaules bez skaita un caur tām — to Radītāju?
Putnu dziesmas, saules stars un vēja pūsma, lietus lāses uz vaiga un mirkļi, kad daba liek visām manām maņām apbrīnot Dievu, — katra no šīm lietām ir spēlējusi lomu, radot saikni ar dievišķo. Varbūt palīdzēs uzticīgu draugu mierinājums. Varbūt mūzika? Vai kalpošana? Vai jūs esat pierakstījuši brīžus, kad jūsu saikne ar Dievu bija skaidrāk sajūtama? Varbūt jūs varētu aicināt tos, kuriem uzticaties, padalīties ar jums, kā viņi sajūt saikni ar dievišķo, kamēr jūs meklējat atvieglinājumu un izpratni.
Es prātoju — ja Jēzus izvēlētos vietu, kur Viņš varētu satikties ar jums, — privātu vietu, kur jūs varētu netraucēti pievērsties Viņam, vai Viņš izvēlētos jūsu īpašo personīgo ciešanu vietu, jūsu visdziļāko vajadzību vietu, kurā neviens cits nevar nokļūt? Vietu, kur jūs jūtaties tik vientuļi, kur jums tiešām būtu jābūt vieniem, tomēr ne gluži, vietu, kurā varbūt ir pabijis tikai Viņš, taču patiesībā jau sagatavojies jūs tur sagaidīt, kad ieradīsieties? Ja jūs gaidāt Viņa ierašanos, vai varētu būt tā, ka Viņš jau ir klāt un sasniedzams?
Ja jūs šajā dzīves posmā jūtaties pilni mīlestības, lūdzu, mēģiniet turēties pie tās tikpat spēcīgi, kā siets notur ūdeni. Šļakstiet to visur, kur dodaties. Viens no dievišķās ekonomikas brīnumiem ir tāds, ka tad, kad tiecamies dalīties Jēzus mīlestībā, mēs attopamies piepildīti, saskaņā ar principu: „kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos”.
Dieva mīlestības piepildīti, mēs ne tikai iegūstam aizsardzību pret dzīves vētrām, bet arī vairojam laimi prieka brīžos: mūsu priecīgās dienas, kad debesīs spīd saule, tiek padarītas vēl gaišākas, gaismai iespīdot arī mūsu dvēselē.
Būsim „iesakņot[i] un stipri stāvē[sim]” mūsu Jēzū un Viņa mīlestībā. Meklējiet un novērtējiet pieredzes, kad sajūtat Viņa mīlestību un spēku savā dzīvē. Evaņģēlija prieks ir pieejams visiem — ne tikai laimīgajiem, ne tikai nomāktajiem. Prieks ir mūsu mērķis, nevis mūsu apstākļu dāvana. Mums ir labs iemesls „priecāties un tikt piepildīti[em] ar mīlestību uz Dievu un visiem cilvēkiem”. Tapsim piepildīti! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.