Mūsu nemiera ieroču aprakšana
Kaut mēs ļoti, ļoti dziļi apglabātu jebkuru dumpības elementu pret Dievu savā dzīvē un aizstātu to ar labprātīgu sirdi un labprātīgu prātu.
Mormona Grāmatā ir rakstīts, ka aptuveni 90 gadu pirms Kristus dzimšanas ķēniņa Mosijas dēli uzsāka 14 gadu ilgu misiju starp lamaniešiem. Daudzu paaudžu garumā centieni vest lamaniešu tautu pie ticības Kristus mācībai bija nesekmīgi. Taču šoreiz ar Svētā Gara brīnumaino iejaukšanos tūkstošiem lamaniešu tika pievērsti un kļuva par Jēzus Kristus mācekļiem.
Mēs lasām: „Un tikpat droši, kā Tas Kungs dzīvo, tikpat droši, cik daudzi noticēja jeb cik daudzi tika vesti pie patiesības atziņas caur Amona un viņa brāļu sludināšanu saskaņā ar atklāsmes un pravietojuma garu, un Dieva spēkam darot brīnumus viņos — jā, es saku jums, kā Tas Kungs dzīvo, visi tie lamanieši, kas noticēja viņu sludināšanai, tika pievērsti Tam Kungam un nekad neatkrita.”
Šīs tautas pastāvīgās pievēršanās atslēga ir izklāstīta nākamajā pantā: „Jo viņi kļuva par taisnīgiem ļaudīm; viņi nolika savus nemiera ieročus, ka viņi vairs necīnījās pret Dievu, nedz arī pret kādu no saviem brāļiem.”
Šai atsaucei uz „nemiera ieročiem” bija gan burtiska, gan pārnesta nozīme. Tie nozīmēja viņu zobenus un citus kara ieročus, kā arī viņu nepaklausību Dievam un Viņa pavēlēm.
Šo pievērsto lamaniešu ķēniņš to izteica šādi: „Un tad lūk, mani brāļi, … tas bija viss, ko mēs varējām darīt …, lai nožēlotu visus savus grēkus un tās daudzās slepkavības, ko mēs esam darījuši, un pārliecinātu Dievu attīrīt mūsu sirdis no vainas, jo tas bija viss, ko mēs varējām darīt, lai pienācīgi nožēlotu grēkus Dieva priekšā, lai Viņš attīrītu mūsu traipus.”
Pievērsiet uzmanību ķēniņa vārdiem — viņu patiesā grēku nožēla ne tikai bija nesusi viņu grēku piedošanu, bet Dievs arī attīrīja viņu sirdis no šo grēku traipiem un pat vēlmes grēkot. Kā jūs jau zināt, tā vietā, lai riskētu ar jebkādu iespējamu atgriešanos savā iepriekšējā dumpības stāvoklī pret Dievu, viņi apraka savus zobenus. Un tāpat kā viņi apraka savus fiziskos ieročus, pateicoties iegūtajām sirds pārmaiņām, viņi apraka arī savu tieksmi grēkot.
Mēs varētu sev jautāt, ko mēs varētu darīt, lai sekotu šim paraugam un „nolik[tu] savus nemiera ieročus”, lai kādi tie arī būtu, un taptu tik ļoti „pievērsti Tam Kungam”, ka mūsu sirdis tiktu attīrītas no grēka traipiem un vēlmes grēkot un mēs nekad neatkristu.
Sacelšanās var būt aktīva vai pasīva. Klasisks tīšas sacelšanās piemērs ir Lucifers, kurš pirmsmirstīgajā pasaulē iebilda pret Tēva pestīšanas ieceri un mudināja arī citus tai pretoties, „un tanī dienā daudzi sekoja viņam”. Nav grūti saskatīt viņa nemitīgās sacelšanās ietekmi mūsu dienās.
Mormona Grāmatas bezdievīgā antikristu trijotne — Šerems, Nehors un Korihors — sniedz klasisku pētījumu par aktīvu sacelšanos pret Dievu. Nehora un Korihora galvenā tēze bija tāda, ka nav grēka; tāpēc nav vajadzības pēc grēku nožēlošanas, un nav arī Glābēja. „Katram cilvēkam veicas atbilstoši viņa apdāvinātībai, un katrs cilvēks uzvar atbilstoši savam spēkam; un, lai ko arī cilvēks darītu, tas nav noziegums.” Antikrists noraida reliģisko autoritāti, raksturojot priekšrakstus un derības kā rituālus, „ko nodibinājuši senie priesteri, lai sagrābtu spēku un varu”.
Pēdējo dienu apzinātas sacelšanās piemērs ar laimīgām beigām ir Viljama V. Felpsa stāsts. Felpss pievienojās Baznīcai 1831. gadā un tika iecelts par Baznīcas iespiedēju. Viņš rediģēja vairākas agrīnās Baznīcas publikācijas, sacerēja daudzas garīgās dziesmas un kalpoja par Džozefa Smita pierakstītāju. Diemžēl viņš vērsās pret Baznīcu un pravieti un pat sniedza nepatiesu liecību pret Džozefu Smitu Misūri štata tiesā, kas veicināja pravieša ieslodzīšanu.
Vēlāk Felpss rakstīja Džozefam, lūdzot viņam piedošanu. „Es zinu savu stāvokli, tu to zini, un Dievs to zina, un es vēlos tikt izglābts, ja mani draugi man palīdzēs.”
Savā atbildē pravietis norādīja: „Tā ir taisnība, ka mēs daudz esam cietuši Tavas uzvedības dēļ. … Taču biķeris jau ir izdzerts, mūsu Debesu Tēva griba ir notikusi, un mēs vēl joprojām esam dzīvi. … Nāc, dārgais brāli, pulkā, jo galā karš, un tie, kas reiz bij’ draugi, nu atkal draugi ir!”
Ar patiesu grēku nožēlu Viljams Felpss apraka savus „nemiera ieročus” un atkal tika uzņemts pilnīgā sadraudzībā, lai nekad vairs neatkristu.
Tomēr, iespējams, maldinošākais sacelšanās veids pret Dievu ir pasīva sacelšanās — Viņa gribas ignorēšana mūsu dzīvē. Daudzi, kas nekad neapsvērtu aktīvu sacelšanos, tomēr var pretoties Dieva gribai un vārdam, ejot savu ceļu, neņemot vērā dievišķos norādījumus. Man atmiņā atausa dziesma, ko pirms daudziem gadiem padarīja slavenu dziedātājs Frenks Sinatra ar kulminācijas vārdiem „I did it my way” (Es to paveicu pēc sava prāta). Protams, dzīvē ir daudz vietas personiskām vēlmēm un individuālai izvēlei, bet, runājot par glābšanas un mūžīgās dzīves jautājumiem, mūsu atpazīstamības dziesmai vajadzētu būt: „Es to paveicu pēc Dieva prāta”, jo, patiesi, cita veida nav.
Ņemsim par piemēru Glābēja paraugu attiecībā uz kristībām. Viņš tika kristīts, paužot uzticības apliecinājumu Tēvam un piemēru mums:
„Viņš parādīja cilvēku bērniem, ka miesā Viņš pazemojas Tēva priekšā un liecina Tēvam, ka Viņš būs Viņam paklausīgs, turot Viņa pavēles. …
Un Viņš sacīja uz cilvēku bērniem: Sekojiet Man! Tāpēc, mani mīļotie brāļi, vai mēs varam sekot Jēzum, ja mēs negribam turēt Tēva pavēles?”
Mums nav jārīkojas „pēc sava prāta”, ja mēs tiecamies sekot Kristus piemēram. Mēģinājumi atrast citu ceļu uz debesīm ir līdzīgi veltīgam darbam pie Bābeles torņa, tā vietā lai raudzītos uz Kristu un Viņa dāvāto glābšanu.
Zobeni un citi ieroči, ko apraka pievērstie lamanieši, bija nemiera ieroči, jo tā tie tika izmantoti. Tie paši ieroči viņu dēlu rokās, ko viņi izmantoja ģimenes un brīvības aizstāvībai, nepavisam nebija sacelšanās ieroči pret Dievu. Tas pats attiecas arī uz ieročiem, kas bija nefijiešu rokās: „Viņi necīnījās nedz par vienvaldību, nedz par varu, bet viņi cīnījās par savām mājām un savu brīvību, savām sievām un saviem bērniem, un par visu, kas tiem bija, jā, par saviem pielūgšanas rituāliem un savu baznīcu.”
Tādā pašā veidā mūsu dzīvē ir lietas, kas var būt neitrālas vai pat pēc būtības labas, bet kuras, izmantojot nepareizi, kļūst par „nemiera ieročiem”. Piemēram, mūsu runa var pamācīt vai pazemot. Kā teicis Jēkabs:
„Bet mēli [šķiet] neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes.
Ar viņu mēs slavējam To Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus.
No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt!”
Mūsdienās publiskajā un personīgajā valodas lietojumā ir daudz ļaunprātīguma un nelaipnas izturēšanās. Pat jauniešu vidū ir daudz vulgāru un rupju sarunu. Šāda veida valoda ir „dumpības ierocis” pret Dievu, „pilns nāvējošas indes”.
Apsveriet vēl vienu piemēru tam, kas būtībā ir labs, bet ko var pavērst pret dievišķajiem norādījumiem — cilvēka karjeru. Kāds var gūt patiesu gandarījumu profesijā, dzīves aicinājumā vai kalpošanā, un mēs visi varam gūt labumu no tā, ko pašaizliedzīgi un talantīgi cilvēki ir paveikuši un radījuši daudzās jomās.
Tomēr ir iespējams, ka nodošanās karjerai var nonākt cilvēka dzīves uzmanības centrā. Tad viss pārējais kļūst otršķirīgs, tostarp visas prasības, kas Glābējam varētu būt attiecībā uz cilvēka laiku un talantu. Vīriešu, tāpat kā sieviešu atteikšanās no likumīgas laulības iespējām, nespēja pieķerties un pacilāt savu laulāto, nerūpēšanās par saviem bērniem vai pat tīša izvairīšanās no bērnu audzināšanas svētības un atbildības tikai karjeras izaugsmes dēļ var pārvērst slavējamus sasniegumus kādā sacelšanās veidā.
Vēl viens piemērs attiecas uz mūsu fizisko būtību. Pāvils mums atgādina, ka mums ir jāgodina Dievs gan ar miesu, gan ar garu un ka šī miesa ir Svētā Gara templis, „ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem”. Tādējādi mums ir pamatota interese pavadīt laiku, pēc iespējas labāk rūpējoties par savu ķermeni. Tikai retais no mums sasniegs tādu snieguma virsotni, kādu mēs nesen pieredzējām olimpisko un paralimpisko sportistu sasniegumos, un daži no mums izjūt vecuma ietekmi jeb to, ko prezidents M. Rasels Balards nosauca par „kniedēm, kas paliek vaļīgas”.
Tomēr es uzskatu, ka mūsu Radītājam ir patīkami, ja mēs darām visu iespējamo, lai rūpētos par Viņa brīnišķīgo dāvanu — fizisko ķermeni. Tā būtu sacelšanās pazīme, ja cilvēks kropļotu vai apgānītu savu ķermeni vai to ļaunprātīgi izmantotu, vai nedarītu visu iespējamo, lai dzīvotu veselīgi. Tajā pašā laikā iedomība un apsēstība ar sava ķermeņa uzbūvi, izskatu vai apģērbu var būt sacelšanās veids otrā galējībā, vedinot pielūgt Dieva sniegto dāvanu, nevis Dievu.
Galu galā, aprakt nemiera ieročus pret Dievu vienkārši nozīmē to, ka mēs ļaujamies Svētā Gara mudinājumam, atmetam miesīgo cilvēku un kļūstam par „svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu”. Tas nozīmē likt pirmo bausli pirmajā vietā savā dzīvē. Tas nozīmē ļaut Dievam gūt virsroku. Ja mūsu mīlestība pret Dievu un mūsu apņēmība kalpot Viņam ar visu spēku, prātu un izturību kļūs par kritēriju, pēc kura mēs par visu spriežam un lemjam, mēs būsim aprakuši savus nemiera ieročus. Pateicoties Kristus labvēlībai, Dievs piedos mūsu grēkus un pagātnes sacelšanās un notīrīs šo grēku un sacelšanos traipus no mūsu sirds. Ar laiku Viņš pat paņems prom jebkādu vēlmi darīt ļaunu, kā Viņš to reiz izdarīja pievērsto lamaniešu labā. Galu galā arī mēs „nekad neatkrit[īsim]”.
Mūsu nemiera ieroču aprakšana rada neatkārtojamu prieku. Kopā ar visiem, kas jebkad ir tapuši pievērsti Tam Kungam, mēs esam „atvesti slavināt pestīšanas mīlestību”. Mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, mūsu Pestītājs, ir apliecinājuši Savu nebeidzamo apņemšanos ar visdziļāko mīlestību un vislielāko upuri nodrošināt mūsu galīgo laimi. Mēs katru dienu pieredzam Viņu mīlestību. Mēs noteikti varam Viņiem atbildēt ar savu mīlestību un uzticību. Kaut mēs ļoti, ļoti dziļi apglabātu jebkuru dumpības elementu pret Dievu savā dzīvē un aizstātu to ar labprātīgu sirdi un labprātīgu prātu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.