Atbilžu meklēšana uz garīgiem jautājumiem
Mūsu sirsnīgie jautājumi par evaņģēliju var nodrošināt Debesu Tēvam un Jēzum Kristum iespējas palīdzēt mums augt.
Es zinu, tas varētu šķist pārsteidzoši, taču es esmu pietiekami veca, lai atcerētos laiku, kad mums skolā tika mācīts, ka mūsu Saules sistēmā ir deviņas planētas. Vienai no šīm planētām, Plutonam, pēc tā atklāšanas 1930. gadā nosaukumu bija piešķīrusi 11 gadus vecā Venēcija Bārnija no Oksfordas Anglijā. Un līdz pat 1992. gadam tika uzskatīts, ka Plutons ir vistālākais objekts mūsu Saules sistēmā. Tolaik klasēs un zinātnes nedēļu pasākumos bija ierasts redzēt bērnu veidotos mūsu planetārās apkaimes papjē–mašē modeļus, un katrā no tiem izzinātā robeža tika atainota līdz ar Plutona atrašanās vietu. Daudzi zinātnieki uzskatīja, ka ārpus šīs robežas Saules sistēmā valda tukšums.
Tomēr zinātnieku aprindās joprojām bija aktuāls jautājums par kādas konkrētas komētas izcelsmi, ko astronomi varēja regulāri izsekot. Un šis jautājums turpināja pastāvēt vēl gadu desmitiem, pirms tika atklāts vēl kāds no mūsu Saules sistēmas attālajiem apvidiem. Zinātnieki ar savām ierobežotajām zināšanām izmantoja šīs starpposma desmitgades, lai radītu ievērojamus tehnoloģiskos jauninājumus, kas ļāva attīstīt pētījumus un izpēti. Pēc kāda laika spēja jaunatklājuma rezultātā izpratne par mūsu planetārās zonas izkārtojumu mainījās, kas noveda pie Plutona iekļaušanas jaunā visuma klasifikācijas kategorijā, mūsu Saules sistēmā atkal atstājot astoņas planētas.
Viens no vadošajiem planetārajiem zinātniekiem, kosmosa misijas „New Horizons” galvenais pētnieks, kura uzdevums bija izpētīt Plutonu tuvplānā, runājot par šo pieredzi, teica: „Mums šķita, ka esam izpratuši mūsu Saules sistēmas ģeogrāfisko izkārtojumu. Mēs to neizpratām. Mēs domājām, ka izprotam planētu populāciju mūsu Saules sistēmā. Un mēs kļūdījāmies.”
Tas, kas mani pārsteidz, domājot par šo kosmosa izpētes vēstures periodu, ir dažas paralēles un galvenās atšķirības, ko var saskatīt starp metaforisko tiekšanos pēc zinātnisko apvāršņu paplašināšanas un ceļojumu, kurā mēs, esot Dieva bērni, dodamies, lai rastu atbildes uz saviem garīgajiem jautājumiem. Runājot konkrēti: tas, kā mēs, ņemot vērā mūsu garīgās izpratnes ierobežojumus, varam sagatavoties nākamajam personīgās izaugsmes posmam, un pie kā mēs varam vērsties pēc palīdzības.
Rindiņu pēc rindiņas
Jautājumu uzdošana un tiekšanās pēc izpratnes ir dabiska un normāla mūsu mirstīgās pieredzes sastāvdaļa. Reizēm, ja pilnvērtīgu atbilžu rašana nav viegla, tad, pietuvojoties savas izpratnes robežai, šie ierobežojumi var šķist nomācoši vai nepārvarami. Brīnumainā kārtā, Debesu Tēva laimes iecere mūsu visu dzīvē ir izstrādāta tā, lai palīdzētu mums pilnveidoties, par spīti mūsu ierobežojumiem, un paveikt to, ko mēs nespējam paši saviem spēkiem jeb bez pilnīgām zināšanām par visu. Dieva iecere ir žēlastīga pret mūsu cilvēciskajiem ierobežojumiem: mums tiek nodrošināts mūsu Glābējs Jēzus Kristus, kurš ir mūsu Labais Gans; un mēs tiekam iedvesmoti likt lietā savu rīcības brīvību, lai izvēlētos Viņu.
Elders Dīters F. Uhtdorfs ir mācījis, ka „jautājumu uzdošana nav vājuma pazīme”, bet drīzāk gan „izaugsmes priekšvēstnesis”. Runājot tieši par mūsu kā patiesības meklētāju personīgajiem centieniem, mūsu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir mācījis, ka mums ir nepieciešama „dziļa vēlme” un ka mums ir jāvaicā „sirsnīgi, ar patiesu nolūku, [esot] ar ticību [Jēzū] Kristū”. Vēl viņš māca, ka „„patiess nolūks” nozīmē to, ka cilvēks tik tiešām ir nodomājis sekot dievišķi dotajiem norādījumiem”.
Mūsu personīgie centieni savas gudrības vairošanā var vedināt mūs izskatīt savus sarežģītos vai cita veida jautājumus cēloņsakarību skatījumā, uzmeklējot un atpazīstot sakarības un pēcāk formulējot rastos skaidrojumus, lai definētu savu izpratni un aizpildītu pamanītos zināšanu robus. Tomēr, runājot par mūsu tiekšanos pēc garīgām zināšanām, kaut arī dažkārt šie dziļdomīgie procesi var būt noderīgi, tie paši par sevi var būt arī nepilnīgi attiecībā uz centieniem izprast to, kas saistās ar Debesu Tēvu un mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, Viņu evaņģēliju, Viņu Baznīcu un Viņu ieceri mūsu visu dzīvē.
Savas gudrības piešķiršanā Dievs Tēvs un Viņa Dēls par prioritāti nosaka Svētā Gara spēka ieaicināšanu par mūsu personīgo skolotāju, savā dzīvē balstoties uz Jēzu Kristu un uzticīgi tiecoties pēc Viņu atbildēm un Viņu skaidrojumiem. Viņi aicina mūs atklāt patiesību, veltot laiku Svēto Rakstu studēšanai, un meklēt pēdējās dienās atklāto patiesību mūsu dienām un mūsu laikam, ko mums nodod mūsdienu pravieši un apustuļi. Viņi sirsnīgi lūdz mūs regulāri veltīt laiku pielūgsmei Tā Kunga namā un mesties ceļos lūgšanā, „lai piekļūtu informācijai no debesīm”. Jēzus solījums klātesošajiem, kuri dzirdēja Viņa Kalna sprediķi, ir tikpat patiess mums mūsu dienās, kā Viņa kalpošanas laikā uz Zemes: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” Mūsu Glābējs apliecina: „Jūsu Tēvs debesīs [dod] daudz … laba tiem, kas Viņu lūdz.”
Tā Kunga mācīšanas metode ir pasniegt „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta”. Mums var tikt prasīts „[gaidīt] uz To Kungu”, kamēr pienāks brīdis, kad mums ar mūsu pašreizējo izpratnes „rindiņu” tiks nodota nākamā. Šis svētais gaidīšanas periods var kļūt par laiku, kad var norisināties pati lielākā garīgā pilnveidošanās — par periodu, kurā „pacietīgi panes[t]” savus dedzīgos meklējumus un atjaunot savus spēkus, lai turpinātu ievērot svētos solījumus, ko esam devuši Dievam caur stāšanos derībā.
Mūsu derībā balstītās attiecības ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu liecina par mūsu noteicošo pilsonību Dieva valstībā. Un, lai mēs varētu tur uzturēties, mums tiek prasīts pieskaņot savu dzīvi dievišķajiem principiem un pielikt pūliņus, lai garīgi augtu.
Paklausība
Viens no galvenajiem principiem, kas tiek vairākkārt mācīts Mormona Grāmatā, vēsta: kad Dieva bērni izvēlas izrādīt paklausību un ievērot savas derības, viņi saņem pastāvīgu garīgo vadību un norādījumus. Tas Kungs mums ir teicis, ka caur savu paklausību un uzcītību mēs varam iegūt zināšanas un augstāku saprāta līmeni. Dieva likumiem un baušļiem nav paredzēts būt šķēršļiem mūsu dzīvē, bet gan iedarbīgiem vārtiem uz personīgo atklāsmi un garīgo izglītošanos. Prezidents Nelsons ir mācījis būtisku patiesību, ka „Dieva atklāsme vienmēr saskanēs ar Viņa mūžīgo likumu”, kā arī to, ka „tā nekad nenonāks pretrunā ar Viņa mācību”. Pateicoties savai labprātīgajai paklausībai Dieva pavēlēm, kaut arī jums nav pilnīgu zināšanu par to iemesliem, jūs nonākat Viņa praviešu sabiedrībā. Mozus 5. nodaļā mums tiek mācīts par Ādama un Tā Kunga eņģeļa īpašo saziņu.
Kad Tas Kungs bija devis Ādamam un Ievai „pavēles, lai tie pielūgtu To Kungu, savu Dievu, un upurētu savu ganāmpulku pirmdzimtos par upuri Tam Kungam”, Svētajos Rakstos tiek vēstīts, ka „Ādams bija paklausīgs Tā Kunga pavēlēm”. Turpinājumā mēs lasām, ka „pēc daudzām dienām Tā Kunga eņģelis parādījās Ādamam, sacīdams: Kāpēc tu upurē ziedojumus Tam Kungam? Un Ādams sacīja uz viņu: Es nezinu, izņemot to, ka Tas Kungs man pavēlēja.”
Ādama paklausība ievadīja viņa ceļu pie izpratnes gūšanas un sagatavoja viņu svēto zināšanu saņemšanai — atziņai, ka viņš piedalās Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas svētajā, simboliskajā pieminēšanā. Tāpat arī mūsu pazemīgā paklausība bruģēs mums ceļu pie garīgās izpratnes par Dieva ceļiem un Viņa dievišķo nodomu mūsu katra dzīvē. Cenšoties paaugstināt savu paklausības līmeni, mēs tuvināmies mūsu Glābējam, Jēzum Kristum, jo paklausība Viņa likumiem un baušļiem faktiski ir vēršanās pie Viņa.
Turklāt mūsu uzticībai tām zināšanām un gudrībai, ko jau esam iemantojuši, uzticīgi turoties pie evaņģēlija principiem un svētajām derībām, ir izšķiroša loma tajā, lai mēs būtu gatavi saņemt Svētā Gara vēstījumus un kļūt par to pārvaldniekiem.
Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir visas patiesības avots, un Viņi devīgi dalās Savā gudrībā. Turklāt izpratne par to, ka mums nav nekādu no Dieva neatkarīgu personīgu zināšanu, var palīdzēt mums saprast, pie kura vērsties un kuram visupirms uzticēties.
Dziļa uzticēšanās
Es esmu īpaši iecienījusi Vecās Derības stāstu par Naamanu — karaspēka virspavēlnieku, kuru pravietis Elīsa izdziedināja no spitālības. Šis stāsts uzskatāmi parāda to, kā mazās kalponītes stiprā ticība mainīja viena cilvēka dzīves gājumu un atklāja visiem ticīgajiem Dieva žēlastības vērienu to cilvēku dzīvē, kuri paļaujas uz Viņu un Viņa pravieti. Šī mazā meitene, kaut vārdā nenosaukta, ir palīdzējusi padziļināt arī mūsu izpratni. Un Naamana ticība viņas liecībai iedvesmoja viņu doties ar savu lūgumu pēc dziedināšanas pie Dieva izredzētā kalpa.
Sākumā, dzirdot pravieša Elīsas norādījumus par mazgāšanos Jordānas upē, Naamans izturējās skeptiski un izrādīja sašutumu. Taču aicinājums paklausīt pravieša padomam pavēra ceļu uz viņa dziedināšanu un spējo izpratni par Dieva pastāvēšanu.
Iespējams, mēs atklāsim, ka daļai mūsu garīgo lūgumu ir pamatotas un saprotamas atbildes, kas var neradīt īpašas neērtības. Vai arī mēs, līdzīgi kā Naamans, varam atklāt, ka citas vajadzības ir daudz grūtāk apmierināmas un var radīt grūtības un komplicētas izjūtas. Vai arī, līdzīgi aprakstam par astronomu agrīnajiem secinājumiem par mūsu Saules sistēmu, mēs savos garīgās patiesības meklējumos varam nonākt pie ne visai precīziem skaidrojumiem, jo esam paļāvušies vienīgi uz savu ierobežoto izpratni, kuras skumdinošajā un neparedzētajā iespaidā varam noklīst no derību ceļa. Turklāt daži jautājumi var nezust līdz pat brīdim, kad Dievs, kuram ir „visa vara”, kā arī „visa gudrība un visa sapratne”, kurš „izprot visas lietas”, Savā žēlastībā nodrošinās mums apgaismību caur mūsu ticību Viņa Vārdam.
Viens no būtiskajiem brīdinājumiem Naamana stāstā ir tas, ka pretošanās paklausīt Dieva likumiem un pavēlēm var paildzināt vai aizkavēt mūsu izaugsmi. Mēs esam svētīti ar to, ka Jēzus Kristus ir mūsu diženais Dziednieks. Mūsu paklausība Dieva likumiem un pavēlēm var pavērt ceļu uz to, lai mūsu Glābējs spētu dāvāt mums nepieciešamo sapratni un dziedināšanu, saskaņā ar Viņa zināšanām un Viņa noteikto ārstēšanas plānu.
Elders Ričards G. Skots mācīja, ka „šajā dzīvē mēs gūstam pilnīgas paļaušanās pieredzi, īstenojot paļaušanos uz Jēzu Kristu, paļaušanos uz Viņa mācībām, paļaušanos uz savu spēju Svētā Gara vadībā paklausīt šīm mācībām, lai mēs būtu laimīgi tagad un rastu saturīgāko, lielāko laimi mūžīgajā esamībā. Paļauties nozīmē — labprātīgi paklausīt, bez sākotnējām zināšanām par to, kā tas beigsies (skat. Salamana pam. 3:5–7). Lai paļāvība nestu augļus, jūsu ticībai Tam Kungam jābūt daudz spēcīgākai un noturīgākai, nekā jūsu pārliecībai par savām personīgajām izjūtām un pieredzi.”
Elders Skots turpina, sakot: „Izrādīt ticību nozīmē paļauties uz to, ka Tas Kungs zina, ko Viņš ar jums dara, un ka Viņš spēj paveikt to jūsu mūžīgajam labumam, pat ja jūs nesaprotat, kā Viņš varētu to paveikt.”
Noslēdzošā liecība
Dārgie draugi, es liecinu, ka mūsu sirsnīgie jautājumi par evaņģēliju var nodrošināt Debesu Tēvam un Jēzum Kristum iespējas palīdzēt mums augt. Mani personīgie centieni atbilžu meklēšanā no Tā Kunga uz saviem garīgajiem jautājumiem — kādreizējiem un tagadējiem — ir ļāvuši man izmantot periodus starp manas izpratnes „rindiņām” un Dieva piešķirto izpratni, lai es varētu vingrināties paklausīt Viņam un uzticēties tām garīgajām zināšanām, ko jau esmu ieguvusi.
Es liecinu, ka uzticēšanās Debesu Tēvam un Viņa praviešiem, kurus Viņš ir sūtījis, palīdzēs jums pacelties augstākā garīguma līmenī un virzīs jūs uz priekšu pretī Dieva izvērstajam apvārsnim. Jūsu izpratnes skatpunkts mainīsies, jo jūs mainīsities. Dievs zina: jo augstāk jūs atrodaties, jo tālāk jūs varat saredzēt. Mūsu Glābējs aicina jūs veikt šo kāpienu augšup. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.