Laicīgā dzīve darbojas!
Par spīti izaicinājumiem, ar ko mēs visi saskaramies, mūsu mīlošais Debesu Tēvs ir radījis tādu laimes ieceri, kurā liktenis mums nav paredzējis neveiksmi.
Vairāku gadu garumā es biju nozīmēts par mājskolotāju kādai vecāka gadagājuma māsai manā bīskapijā. Viņas dzīve nebija no vieglajām. Viņai bija dažādas veselības problēmas, un kāds bērnībā rotaļu laukumā piedzīvotais negadījums lika viņai visu mūžu dzīvot sāpēs. Viņa izšķīrās 32 gadu vecumā un viena audzināja un apgādāja četrus mazus bērnus, un tad vēlreiz apprecējās 50 gadu vecumā. Viņas otrais vīrs nomira, kad viņai bija 66 gadi, un šī māsa nodzīvoja atlikušos 26 gadus kā atraitne.
Par spīti viņas izaicinājumiem visas dzīves garumā, viņa palika uzticīga savām derībām līdz galam. Šī māsa bija dedzīga ģenealoģe, tempļa apmeklētāja un ģimenes vēstures pierakstītāja un kolekcionāre. Kaut arī viņai bija daudz grūtu pārbaudījumu, un, nenoliedzami, dažkārt viņa izjuta skumjas un vientulību, viņas seja izstaroja prieku un viņas personība bija laipna un patīkama.
Deviņus mēnešus pēc viņas nāves viens no viņas dēliem pieredzēja templī ko ievērojamu. Ar Svētā Gara spēku viņš uzzināja, ka viņa mātei ir vēstījums viņam. Viņa ar dēlu sazinājās, taču ne ar vīzijas vai vārdu palīdzību. Dēls apjauta nepārprotamu vēstījumu no savas mātes: „Es vēlos, lai tu zinātu, ka laicīgā dzīve darbojas, un es vēlos, lai tu zinātu, ka tagad es izprotu, kādēļ notikumi [manā dzīvē] risinājās tieši tā — un viss ir labi.”
Šis vēstījums ir vēl ievērojamāks, ja ņem vērā viņas situāciju un grūtības, ko šī māsa izcieta un pārvarēja.
Brāļi un māsas, laicīgā dzīve darbojas! Tā ir izveidota tā, lai darbotos! Par spīti izaicinājumiem, sirdssāpēm un grūtībām, ar ko mēs visi saskaramies, mūsu mīlošais, gudrais un pilnīgais Debesu Tēvs ir radījis tādu laimes plānu, kurā liktenis mums nav paredzējis neveiksmi. Viņa plāns nodrošina mums veidu, kā pacelties pāri mūsu mirstīgās dzīves neveiksmēm. Tas Kungs ir teicis: „Šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”
Tomēr, ja mēs vēlamies būt labuma guvēji no Tā Kunga „darba un … godības”, pat no „nemirstīb[as] un mūžīg[ās] dzīv[es]”, mums ir jābūt gataviem tikt skolotiem un mācītiem un pakļauties kausētāja ugunij — dažkārt līdz pat mūsu lūzuma punktam. Pilnībā izvairīties no problēmām, izaicinājumiem un šīs dzīves grūtībām nozīmētu atteikties no procesa, kas ir patiešām nepieciešams, lai laicīgā dzīve darbotos.
Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, kad mūs piemeklē grūti laiki. Mēs sastapsimies ar situācijām, kas mūs pārbaudīs, un cilvēkiem, kas liks mums paust patiesu žēlsirdību un pacietību. Taču mums jāspēj panest savas grūtības un jāpatur prātā, ko teicis Tas Kungs:
„Un kas noliek savu dzīvību par Manu lietu, Mana Vārda dēļ, atradīs to atkal, patiesi mūžīgo dzīvi.
Tādēļ nebīstieties no saviem ienaidniekiem [vai jūsu problēmām, izaicinājumiem, vai šīs dzīves pārbaudījumiem], jo Es esmu noteicis …, saka Tas Kungs, ka Es pārbaudīšu jūs visās lietās, vai jūs paliksit Manā derībā …, lai jūs tiktu atrasti par cienīgiem.”
Kad jūtamies satraukti vai noraizējušies par savām problēmām vai mums šķiet, ka saņemam vairāk dzīves grūtību, nekā mums pienāktos, mēs varam atcerēties, ko Tas Kungs sacīja Israēla bērniem:
„Un piemini visu[s] to[s] ceļu[s], pa kur[iem] Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi vai ne.”
Kā Lehijs mācīja savam dēlam Jēkabam:
„Tu esi izjutis ciešanas un daudz bēdu. … Tomēr … [Dievs] iesvētīs tavas bēdas tavam labumam. … Tāpēc es zinu, ka tu esi atpestīts sava Pestītāja taisnīguma dēļ.”
Tādēļ, ka šī dzīve ir pārbaudījumu vieta un „grūtību mākoņi satumst, lai sirdsmieru mums laupītu”, ir lietderīgi atcerēties šo Mosijas 23. nodaļā ietverto padomu un apsolījumu attiecībā uz dzīves izaicinājumiem: „Tomēr — tas, kas paļaujas uz Viņu, tas tiks paaugstināts pēdējā dienā.”
Kā jaunietis — es piedzīvoju lielas emocionālās sāpes un kaunu, kas bija sekas kāda cita cilvēka netaisnīgajai rīcībai; tas daudzus gadus ietekmēja manu pašapziņu un to, kā izjutu savu cienīgumu Tā Kunga priekšā. Tomēr man ir personīga liecība par to, ka Tas Kungs var stiprināt mūs un atbalstīt mūs jebkādās grūtībās, ko mums lemts pieredzēt mūsu ceļojumā pa raudu ieleju.
Mums visiem ir zināma Pāvila pieredze:
„Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, [ko esmu saņēmis,] man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs.
Tādēļ es To Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos.
Un Viņš ir sacījis: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.”
Mums nav zināms, kas bija Pāvila „dzelonis miesā”. Viņš izvēlējās neatklāt, vai tā bija kāda fiziska kaite, garīga vai emocionāla nepilnība vai kāds kārdinājums. Taču mums nav nepieciešams zināt šo niansi, lai saprastu, ka viņš saskārās ar grūtībām un lūdza To Kungu pēc palīdzības un ka galu galā Tā Kunga spēks un vara viņam palīdzēja pārvarēt šīs grūtības.
Līdzīgi kā tas bija Pāvilam, es galu galā tiku ar Tā Kunga palīdzību emocionāli un garīgi stiprināts un pēc daudziem gadiem beidzot apzinājos, ka vienmēr esmu bijis vērtīgs un evaņģēlija svētību cienīgs. Glābējs palīdzēja man pārvarēt savas necienīguma sajūtas un sirsnīgi piedot pāridarītājam. Es beidzot sapratu, ka Glābēja Izpirkšana bija personīga dāvana man un ka mans Debesu Tēvs un Viņa Dēls mani pilnīgi mīl. Pateicoties Glābēja īstenotajai Izpirkšanai, laicīgā dzīve darbojas.
Lai gan galu galā es biju svētīts un apzinājos, ka Glābējs mani izglāba un atbalstīja šajās pieredzēs, es skaidri saprotu, ka mana pusaudža gadu neveiksmīgā situācija bija mans personīgais ceļojums un pieredze, kuras atrisinājumu un galīgo iznākumu nevar attiecināt uz tiem, kuri ir cietuši un turpina ciest no citu netaisnās rīcības.
Es apzinos, ka dzīves pieredzes — labas un sliktas — var sniegt mums svarīgas mācības. Tagad es zinu un varu liecināt, ka laicīgā dzīve darbojas! Es ceru, ka savas dzīves pieredžu — gan labo, gan slikto — apkopojuma rezultātā man būs līdzjūtība pret nevainīgiem citu cilvēku rīcības upuriem un empātija pret apspiestajiem.
Es patiesi ceru, ka savas dzīves pieredžu — gan labo, gan slikto — rezultātā es būšu labestīgāks pret citiem, izturēšos pret citiem tā, kā to darītu Glābējs, un būšu saprotošāks pret grēciniekiem, un būšu pilnīgi godīgs. Kad mēs paļaujamies uz Glābēja žēlastību un godājam savas derības, mēs varam kalpot par piemēru Glābēja Izpirkšanas tālejošajai ietekmei.
Sniegšu pēdējo piemēru tam, ka laicīgā dzīve darbojas.
Eldera Heilza tante Luisa Vandenboša un viņa māte Kleja Vandenboša.
Manas mātes laicīgās dzīves ceļojums nebija viegls. Viņa nesaņēma apbalvojumus vai pasaulīgus pagodinājumus, un viņai nebija izglītības gūšanas iespēju pēc vidusskolas. Bērnībā viņa saslima ar poliomielītu, kā rezultātā visu mūžu izjuta sāpes un diskomfortu kreisajā kājā. Pieaugušā vecumā viņa piedzīvoja daudzus grūtus un sarežģītus fiziskus un finansiālus apstākļus, taču bija uzticīga savām derībām un mīlēja To Kungu.
Kad manai mātei bija 55 gadi, nomira viena no manām vecākajām māsām, atstājot astoņus mēnešus vecu meitiņu, manu māsasmeitu, bez mātes. Dažādu iemeslu dēļ mamma lielākoties audzināja manu māsasmeitu nākamos 17 gadus, bieži vien ļoti grūtos apstākļos. Tomēr, neskatoties uz šo pieredzi, viņa priecīgi un labprāt kalpoja savai ģimenei, kaimiņiem un bīskapijas locekļiem un daudzus gadus kalpoja par priekšrakstu darbinieci templī. Pēdējos dzīves gadus mamma cieta no demences, bieži jutās apjukusi un atradās aprūpes iestādē. Diemžēl viņa bija viena, kad negaidīti pameta šo pasauli.
Dažus mēnešus pēc viņas nāves es redzēju sapni, ko neesmu aizmirsis. Savā sapnī es sēdēju savā birojā Baznīcas administrācijas ēkā. Birojā ienāca mamma. Es zināju, ka viņa ir atnākusi no garu pasaules. Es vienmēr atcerēšos tā brīža sajūtas. Viņa neko neteica, taču izstaroja garīgu skaistumu, kādu nekad iepriekš nebiju pieredzējis un ko man ir grūti aprakstīt.
Viņas sejas izteiksme un visa viņas būtība bija patiesi satriecoša! Atceros, kā es viņai teicu: „Māt, tu esi tik skaista!” — runājot par viņas garīgo spēku un skaistumu. Viņa piekrita man — atkal nebilstot ne vārda. Es jutu viņas mīlestību pret mani un tajā brīdī zināju, ka viņa ir laimīga un dziedināta no pasaulīgajām rūpēm un izaicinājumiem un ka viņa nepacietīgi gaida „brīnišķīgu augšāmcelšanos”. Es zinu, ka manai mammai laicīgā dzīve darbojās, — un tā darbojas arī mums.
Dieva darbs un godība ir īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi. Laicīgās dzīves pieredzes ir daļa no ceļojuma, kas ļauj mums augt un pilnveidoties, lai iemantotu nemirstību un mūžīgo dzīvi. Mēs netikām šurp sūtīti, lai ciestu neveiksmi, bet lai gūtu panākumus, dzīvojot saskaņā ar mums iecerēto Dieva plānu.
Kā mācīja ķēniņš Benjamīns: „Un vēl es vēlos, lai jūs padomātu par to, kuri tur Dieva baušļus, svētīto un laimīgo stāvokli. Jo, lūk, viņi ir svētīti visās lietās gan laicīgi, gan garīgi; un, ja viņi iztur uzticīgi līdz galam, viņi tiek uzņemti debesīs, lai tādējādi viņi varētu dzīvot ar Dievu nebeidzamā laimes stāvoklī.” Citiem vārdiem sakot, laicīgā dzīve darbojas!
Es liecinu, ka tad, kad mēs saņemam evaņģēlija priekšrakstus, noslēdzam derības ar Dievu un pēc tam godājam šīs derības, nožēlojam grēkus, kalpojam citiem un izturam līdz galam, arī mums var būt pārliecība un pilnīga uzticēšanās Tam Kungam, ka laicīgā dzīve darbojas! Es liecinu par Jēzu Kristu un to, ka mūsu godpilnā nākotne kopā ar mūsu Debesu Tēvu ir kļuvusi iespējama, pateicoties Glābēja Izpirkšanai un žēlastībai. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.