Meklējiet Viņu no visas sirds
Ja jau Jēzus Kristus meklēja klusu laiku, lai sarunātos ar Dievu un saņemtu no Viņa stiprinājumu, arī mums būtu prātīgi darīt to pašu.
Pirms vairākiem gadiem mēs ar sievu kalpojām par misijas vadītājiem Tokijā, Japānā. Kad toreizējais elders Rasels M. Nelsons apmeklēja mūsu misiju, kāds no misionāriem viņam uzdeva jautājumu: kā labāk atbildēt cilvēkam, kurš saka, ka viņš ir pārāk aizņemts, lai viņos ieklausītos. Nedaudz padomājot, elders Nelsons teica: „Es pajautātu šim cilvēkam, vai viņš ir pārāk aizņemts, lai todien paēstu pusdienas, un tad mācītu, ka viņam ir gan miesa, gan gars, un tāpat kā miesa nomirs, ja netiks barota, nomirs arī gars, ja netiks barots ar labo Dieva vārdu.”
Interesanti atzīmēt, ka japāņu valodā vārds „aizņemts” (isogashii) ir rakstzīme, kas veidota no diviem simboliem (忙). Simbols kreisajā pusē nozīmē „sirds” vai „gars”, bet labajā — „nāve”; tas, iespējams, gluži kā mācīja prezidents Nelsons, liek mums domāt: ja esam pārāk aizņemti, lai pabarotu savu garu, tas var mūs novest līdz garīgajai nāvei.
Tas Kungs zināja, ka šajā strauji mainīgajā pasaulē, kas pilna ar traucēkļiem un nemieru, kvalitatīva laika veltīšana Viņam būs viens no mūsdienu lielākajiem izaicinājumiem. Runājot caur pravieti Jesaju, Viņš sniedza šādus padoma un brīdinājuma vārdus, kurus var pielīdzināt nemierīgajiem laikiem, kuros mēs dzīvojam:
„Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku, bet jūs negribat!
Jūs sakāt: „Nē! Mēs tad jau drīzāk dosimies projām ar zirgiem!” Nu tad skrieniet arī! „Ar ātriem zirgiem mēs jāsim!” Nu tad jūsu vajātāji arī lai būtu tādi ātrskrējēji!”
Citiem vārdiem sakot, lai gan mūsu glābšana ir atkarīga no mūsu biežās atgriešanās pie Viņa un atpūtas no pasaules raizēm, mēs to nedarām. Un lai arī mūsu paļāvība izriet no spēka, ko būsim attīstījuši, klusos brīžos paliekot ar To Kungu, meditējot un pārdomājot, mēs to nedarām. Kādēļ ne? Tāpēc, ka mēs sakām: „Nē, mēs esam aizņemti ar citām lietām”; tēlaini izsakoties, — mēs dodamies projām ar zirgiem. Un tā mēs dosimies tālāk un tālāk prom no Dieva; mēs uzstāsim, ka mums ir jādodas ātrāk un ātrāk, un jo steidzīgāki mēs būsim, jo ātrāk Sātans mums dzīsies pakaļ.
Iespējams, tāpēc prezidents Nelsons mums atkal un atkal ir lūdzis savā dzīvē atvēlēt laiku Tam Kungam — „ikkatru dienu”. Viņš mums atgādina, ka „laiks klusumā ir svēts laiks — tas ir laiks, kas veicina personīgās atklāsmes saņemšanu un iedveš mieru”. Taču, lai sadzirdētu Tā Kunga mierīgo balsi, viņš mums ir ieteicis — „arī jums ir jābūt mierīgiem”.
Būt mierīgam — tas ir kas vairāk par laika atvēlēšanu Tam Kungam. Tas no mums prasa atteikšanos no šaubu un baiļu pilnām domām un mūsu sirds un prāta pievēršanu Viņam. Elders Deivids A. Bednārs mācīja: „Tā Kunga pamācība — „esiet mierīgi” — nozīmē daudz vairāk par vienkāršu nesarunāšanos vai nekustēšanos.” „Būt mierīgiem”, viņš norādīja, „varētu būt metode, kas mums atgādina par nemitīgu pievēršanos Glābējam.”
Būt mierīgiem — tā ir ticības izpausme, kas prasa piepūli. Lectures on Faith [Lekcijās par ticību] ir rakstīts: „Kad cilvēks darbojas ar ticību, viņš garīgi piepūlas.” Prezidents Nelsons paziņoja: „Mums ir neatlaidīgi jābalstās uz Glābēju un Viņa evaņģēliju. Centieni griezties pie Viņa katrā domā ir mentāli nogurdinoši. Taču, ja mēs to darām, mūsu šaubas un bailes pagaist.” Runājot par nepieciešamību pievērst savu prātu Glābējam, prezidents Deivids O. Makejs teica: „Manuprāt, mēs pārāk maz uzmanības pievēršam meditācijas nozīmīgumam, kas ir nodošanās princips. … Meditācija ir vienas no … svētākajām durvīm, pa kurām mēs ieejam Tā Kunga klātbūtnē.”
Japāņu valodā ir vārds mui, kas, pēc manas izpratnes, raksturo frāzes — būt mierīgiem — dziļāko ticības un apceres nozīmi. To veido divas rakstzīmes (無為). Tā, kas ir kreisajā pusē, nozīmē „nekas” vai „nebūtība”, bet pa labi esošā nozīmē „darīt”. Saliekot abas kopā, tās nozīmē — „nedarīšana”. Burtiski tulkojot, šo vārdu varētu kļūdaini interpretēt kā „nedarīt neko”, tāpat kā „būt mierīgam” var kļūdaini interpretēt kā „nerunāt vai nekustēties”. Tomēr frāzei „būt mierīgam” ir dziļāka nozīme; man tā ir kā atgādinājums samazināt tempu un dzīvot ar lielāku garīgo apzinātību.
Kad es kopā ar elderu Takaši Vadu kalpoju Āzijas ziemeļu reģiona prezidijā, es uzzināju, ka viņa sieva, māsa Naomija Vada, ir izcila japāņu valodas kaligrāfe. Es palūdzu māsai Vadai uzzīmēt man vārda mui japāņu rakstzīmes. Es vēlējos pielikt šo kaligrāfijas darbu pie sienas par atgādinājumu — būt mierīgam un pievērsties Glābējam. Es biju pārsteigts, ka viņa šim šķietami vienkāršajam lūgumam uzreiz nedeva savu piekrišanu.
Nākamajā dienā, nojaušot, ka es varētu pārprast viņas vilcināšanos, elders Vada paskaidroja, ka šo rakstzīmju zīmēšana prasīs ievērojamus pūliņus. Viņai vajadzēs gremdēties pārdomās un meditēt par šo jēdzienu un rakstzīmēm, līdz viņa dziļi sirdī sapratīs to nozīmi un ar katru otas triepienu varēs attēlot sirdī izjustos iespaidus. Man bija neērti, ka biju tik pavirši palūdzis viņai izdarīt kaut ko tik laikietilpīgu. Es palūdzu viņam atvainoties viņai par manu nezināšanu un pateikt, ka atsaucu savu lūgumu.
Jūs varat iedomāties, cik pārsteigts un pateicīgs es biju, kad pirms manas aizbraukšanas no Japānas māsa Vada aiz brīvas gribas man uzdāvināja šo skaisto kaligrāfijas darbu ar vārda mui japāņu valodas rakstzīmēm. Tagad tas karājas pie sienas redzamā vietā manā kabinetā, atgādinot man, lai es saglabātu mieru un ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību meklētu To Kungu. Ar šo savu pašaizliedzīgo rīcību viņa spēja iemūžināt vārda mui jeb mierīguma nozīmi daudz labāk, nekā to spētu jebkādi vārdi. Viņa nezīmēja šīs rakstzīmes bez apdomas vai aiz pienākuma, bet gan pievērsās šim kaligrāfijas darbam no visas sirds un ar patiesu nodomu.
Līdzīgi arī Dievs vēlas, lai mēs veltītu laiku Viņam ar tādu pašu sirsnīgu nodošanos. To darot, mūsu pielūgsme kļūst par izpausmi mūsu mīlestībai pret Viņu.
Viņš tik ļoti vēlas, lai mēs ar Viņu sarunātos. Reiz pēc tam, kad sanāksmē ar Augstāko prezidiju biju noskaitījis lūgšanu, mani uzrunāja prezidents Nelsons, sakot: „Tavas lūgšanas laikā es aizdomājos par to, cik ļoti Dievs novērtē to, ka mēs savā aizņemtībā atvēlam laiku, lai par Viņu padomātu.” Tas bija vienkāršs, taču spēcīgs atgādinājums par to, cik daudz Debesu Tēvam nozīmē tas, ka mēs apstājamies, lai parunātu ar Viņu.
Lai arī kā Viņš vēlētos mūsu uzmanību, Viņš nespiedīs mūs nākt pie Viņa. Augšāmcēlies Kungs nefijiešiem teica: „Cik reižu Es gribēju jūs sapulcināt kopā, kā vista sapulcina savus cālīšus, un jūs negribējāt.” Viņš turpināja ar šo cerības pilno aicinājumu, kas attiecas arī uz mums mūsdienās: „Cik reižu Es sapulcināšu jūs kopā, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, ja jūs nožēlosit grēkus un atgriezīsities pie Manis ar visu sirdi.”
Jēzus Kristus evaņģēlijs sniedz mums iespējas bieži atgriezties pie Viņa. Šo iespēju skaitā ir ikdienas lūgšanas, Svēto Rakstu studēšana, Svētā Vakarēdiena priekšraksts, sabata diena un pielūgšana templī. Kā būtu, ja mēs šīs svētās iespējas izsvītrotu no mūsu darāmo lietu saraksta un ievietotu tās „nedarīšanas” sarakstā, proti, attiektos pret tām ar tādu pašu apzinīgumu un pievēršanos, ar kādu māsa Vada attiecas pret savu kaligrāfijas darbu?
Jūs varētu nodomāt: „Man tam nav laika.” Arī es bieži esmu juties līdzīgi. Bet ļaujiet man ieteikt, ka mums, iespējams, ne vienmēr ir nepieciešams vairāk laika, bet gan dziļāka apzinātība un koncentrēšanās uz Dievu laikā, ko mēs jau esam atvēlējuši Viņam.
Piemēram, savās lūgšanās mēs varētu mazāk runāt un vairāk laika atvēlēt tam, lai vienkārši būtu kopā ar Dievu; un, kad mēs runājam, paustu sirsnīgākus un konkrētākus pateicības un mīlestības apliecinājumus.
Prezidents Nelsons mums ir ieteicis nevis vienkārši lasīt Svētos Rakstus, bet gan tos izgaršot. Kas tik nemainītos, ja mēs mazāk lasītu un vairāk izgaršotu!
Kā būtu, ja mēs pilnīgāk sagatavotu savu prātu Svētā Vakarēdiena pieņemšanai un šī svētā priekšraksta laikā priekpilni apdomātu Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas svētības?
Kā būtu, ja sabatā, kas ebreju valodā nozīmē „atpūta”, mēs atpūstos no citām rūpēm un atvēlētu laiku tam, lai klusībā pasēdētu kopā ar To Kungu, izrādot savu nodošanos Viņam?
Kā būtu, ja pielūgšanas laikā templī mēs disciplinētāk censtos pievērst uzmanību notiekošajam vai uzkavētos celestiālajā telpā nedaudz ilgāk klusās pārdomās?
Ja mēs mazāk koncentrēsimies uz darīšanu, bet vairāk uz savas derību saiknes stiprināšanu ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, es liecinu, ka katrs no šiem svētajiem brīžiem kļūs bagātīgāks, un mēs saņemsim vadību, kas nepieciešama mūsu personīgajā dzīvē. Mēs, tāpat kā Marta Lūkas evaņģēlija stāstā, bieži „rūpē[jamies un satraucamies] par daudzām lietām”. Taču, ja mēs katru dienu sarunāsimies ar To Kungu, Viņš mums palīdzēs uzzināt, kas ir pats nepieciešamākais.
Pat Glābējs Savā kalpošanā atvēlēja laiku tam, lai būtu mierīgs. Svētajos Rakstos ir daudz piemēru tam, kā Tas Kungs devās uz kādu savrupu vietu — kalna virsotni, mežonīgu apvidu, tuksnesi vai „nedaudz nostāk” —, lai lūgtu Tēvu. Ja jau Jēzus Kristus meklēja klusu laiku, lai sarunātos ar Dievu un saņemtu no Viņa stiprinājumu, arī mums būtu prātīgi darīt to pašu.
Kad mēs pievērsīsim savu sirdi un prātu Debesu Tēvam un Jēzum Kristum un ieklausīsimies Svētā Gara klusajā un rāmajā balsī, mēs gūsim lielāku skaidrību par to, kas ir pats nepieciešamākais, attīstīsim dziļāku līdzjūtību un atradīsim mieru un spēku Viņā. Paradoksāli, bet palīdzot Dievam pasteidzināt Viņa glābšanas un paaugstināšanas darbu, mums var nākties palēnināt savu tempu. Tas, ka vienmēr esam kustībā, var vairot „jucekli” mūsu dzīvē un laupīt mums mieru, ko mēs meklējam.
Es liecinu: bieži atgriežoties pie Tā Kunga ar visu savu sirdi, mēs mierā un paļāvībā Viņu iepazīsim un sajutīsim Viņa bezgalīgo, derībās balstīto mīlestību pret mums.
Tas Kungs ir apsolījis:
„Tuvojieties Man un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani un jūs atradīsit Mani.”
„Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.”
Es liecinu, ka šis solījums ir patiess. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.