Paļaušanās uz mūsu Tēvu
Dievs mums uztic daudzus svarīgus lēmumus, un visos jautājumos Viņš aicina mūs uzticēties Viņam.
1843. gada 1. jūnijā Edisons Prets pameta Navū Ilinoisas štatā, lai sludinātu evaņģēliju Havaju salās, atstājot sievas Luīzes Bārnsas Pretas ziņā rūpes par viņu jauno ģimeni.
Navū, kad vajāšanas pastiprinājās, piespiežot svētos doties prom, un vēlāk Ziemas mītnē, kad viņi gatavojās pārcelties uz Soltleikas ieleju, Luīzei bija jāpieņem lēmums par to, vai doties ceļā. Vieglāk būtu bijis palikt un gaidīt Edisona atgriešanos, nekā doties ceļā vienatnē.
Abās reizēs viņa vērsās pēc padoma pie pravieša Brigama Janga, kurš viņu mudināja doties ceļā. Neraugoties uz lielajām grūtībām un personīgo nevēlēšanos, viņa katru reizi veiksmīgi veica ceļojumu.
Sākotnēji Luīzei ceļošana sagādāja maz prieka. Tomēr drīz vien viņa sāka priecāties par zaļo prēriju zāli, krāsainajām savvaļas puķēm un upju krastmalām. „Drūmums, kas bija pārņēmis manu prātu, pamazām izzuda,” viņa rakstīja, „un visā grupā nebija nevienas līksmākas sievietes.”
Luīzes stāsts ir mani dziļi iedvesmojis. Es apbrīnoju viņas gatavību nolikt malā savas personīgās vēlmes, viņas spēju uzticēties Dievam un to, kā viņas ticība palīdzēja viņai uz šo situāciju paraudzīties citādi.
Viņa man ir atgādinājusi, ka mums ir mīlošs Tēvs Debesīs, kurš rūpējas par mums, lai kur mēs atrastos, un ka mēs varam uzticēties Viņam vairāk nekā jebkam citam.
Patiesības avots
Dievs mums uztic daudzus svarīgus lēmumus, un visos jautājumos Viņš aicina mūs uzticēties Viņam. Tas ir īpaši grūti, ja mūsu spriedums vai sabiedrības viedoklis atšķiras no Viņa gribas Saviem bērniem.
Daži ierosina, ka mums vajadzētu no jauna novilkt robežu starp to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, jo, viņuprāt, patiesība ir relatīva, realitāte ir pašdefinēta, vai arī Dievs ir tik dāsns, ka Viņam patiesībā nerūp tas, ko mēs darām.
Cenšoties saprast un pieņemt Dieva gribu, ir lietderīgi atcerēties, ka robežas starp pareizo un nepareizo mums nav jādefinē. Dievs pats ir noteicis šīs robežas, balstoties uz mūžīgajām patiesībām mūsu labumam un svētībai.
Vēlmei mainīt Dieva mūžīgo patiesību ir sena vēsture. Tā aizsākās vēl pirms pasaules iesākuma, kad Sātans sacēlās pret Dieva ieceri, savtīgi cenšoties iznīcināt cilvēka rīcības brīvību. Sekojot šim paraugam, tādi cilvēki kā Šerems, Nehors un Korihors ir apgalvojuši, ka ticība ir muļķība, atklāsmei nav nozīmes un ka viss, ko mēs vēlamies darīt, ir pareizi. Diemžēl ļoti bieži šīs novirzes no Dieva patiesības ir novedušas pie lielām bēdām.
Lai gan daži aspekti var būt atkarīgi no konteksta, tomēr ne visi. Prezidents Rasels M. Nelsons ir pastāvīgi mācījis, ka Dieva glābšanas patiesības ir absolūtas, neatkarīgas un tās ir noteicis pats Dievs.
Mūsu izvēle
Tas, kam mēs izvēlamies uzticēties, ir viens no svarīgākajiem dzīves lēmumiem. Ķēniņš Benjamīns pamācīja savus ļaudis: „Ticiet Dievam; ticiet, ka viņš ir …; ticiet, ka Viņam ir visa gudrība …; ticiet, ka cilvēks nesaprot visu to, ko Tas Kungs var saprast.”
Par laimi, mums ir Svētie Raksti un mūsdienu praviešu norādījumi, kas mums palīdz saprast Dieva patiesību. Ja ir vajadzīgs kāds skaidrojums, kas pārsniedz to, kas mums ir dots, Dievs to sniedz caur Saviem praviešiem. Un Viņš atbildēs uz mūsu patiesajām lūgšanām ar Svēto Garu, ja mēs centīsimies izprast patiesības, kuras mēs vēl pilnībā neizprotam.
Elders Nīls L. Andersens reiz mācīja, ka mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, „ja laiku pa laikam [mūsu] personīgie uzskati sākotnēji nesaskanēs ar Tā Kunga pravieša mācībām. Tie ir mācību,” viņš teica, „un pazemības pilni brīži, kad mēs metamies ceļos lūgšanā. Mēs dodamies uz priekšu ticībā, paļaujoties uz Dievu un zinot, ka ar laiku saņemsim no sava Debesu Tēva lielāku garīgo skaidrību.”
Vienmēr ir noderīgi atcerēties Almas mācību, ka Dievs dod Savu vārdu atbilstoši tam, cik daudz uzmanības un pūļu mēs tam veltām. Ja mēs uzklausīsim Dieva vārdu, mēs saņemsim vairāk; ja mēs ignorēsim Viņa padomu, mēs saņemsim arvien mazāk un mazāk, līdz mums nebūs nekā. Šāds zināšanu zudums nenozīmē, ka patiesība bija nepareiza; drīzāk, tas liecina, ka mēs esam zaudējuši spēju to saprast.
Raugieties uz Glābēju
Kapernaumā Glābējs mācīja par Savu identitāti un misiju. Daudziem bija grūti klausīties Viņa vārdos, kas viņiem lika uzgriezt muguru un „vairs [nestaigāt] Viņam līdzi”.
Kāpēc viņi aizgāja?
Tāpēc, ka viņiem nepatika tas, ko Viņš teica. Tādēļ, paļaujoties uz savu spriedumu, viņi devās prom, liedzot sev svētības, kas būtu iegūtas, ja viņi paliktu.
Starp mums un mūžīgo patiesību viegli var nostāties mūsu lepnība. Kad mēs kaut ko nesaprotam, mēs varam ieturēt pauzi, ļaut sev nomierināties un tad izvēlēties, kā reaģēt. Glābējs mūs ir mudinājis vērsties pie Viņa katrā domā, nešaubīties un nebaidīties. Ja mēs koncentrējamies uz Glābēju, mūsu ticība var sākt gaisināt mūsu bažas.
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs mūs mudināja šādi rīkoties: „Lūdzu, vispirms apšaubiet savas šaubas, pirms jūs šaubāties par savu ticību. Mēs nedrīkstam nonākt šaubu gūstā, kas mūs attur no dievišķās mīlestības, miera un dāvanām, kas tiek iegūtas caur ticību Tam Kungam Jēzum Kristum.”
Svētības saņem tie, kas paliek
Kad tajā dienā mācekļi aizgāja prom no Glābēja, Viņš jautāja Divpadsmit apustuļiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?”
Pēteris atbildēja:
„Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,
un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”
Apustuļi dzīvoja tajā pašā pasaulē un saskārās ar tādu pašu sociālo spiedienu, kā tie mācekļi, kuri aizgāja. Tomēr tajā brīdī viņi izvēlējās par labu savai ticībai un paļāvās uz Dievu, tādējādi saglabājot svētības, ko Dievs dāvā tiem, kas paliek.
Jūs, iespējams, tāpat kā es, dažkārt esat šāda lēmuma priekšā. Kad mums ir grūti izprast vai pieņemt Dieva gribu, ir mierinoši atcerēties, ka Viņš mūs mīl tādus, kādi esam, lai kur mēs atrastos. Un Viņš mums ir paredzējis ko labāku. Ja mēs vērsīsimies pie Viņa, tad Viņš mums palīdzēs.
Lai gan vērsties pie Viņa var būt grūti, tomēr gluži tāpat kā Glābējs teica kādam tēvam, kurš meklēja dziedināšanu savam dēlam: „Tas visu spēj, kas tic.” Mūsu cīņas brīžos arī mēs varam izsaukties: „Palīdzi [manai] neticībai.”
Savas gribas pakļaušana Viņējai
Elders Nīls A. Maksvels reiz mācīja, ka „savas gribas pakļaušana patiesībā ir vienīgā unikāli personīgā lieta, kas mums ir jāuzliek uz Dieva altāra”. Nav brīnums, ka ķēniņš Benjamīns tik dedzīgi vēlējās, lai viņa tauta kļūtu „kā bērns — pakļāvīga, lēnprātīga, pazemīga, pacietīga, pilna mīlestības, vēlēdamās pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu [tai] uzlikt, patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam”.
Kā vienmēr Glābējs mums ir parādījis pilnīgu piemēru. Ar smagu sirdi un apzinoties sāpīgo darbu, kas Viņam bija jāpaveic, Viņš pakļāvās Sava Tēva gribai, piepildot Savu mesiānisko misiju un atklājot mūžības apsolījumu jums un man.
Izvēle — pakļaut savu gribu Dieva gribai — ir ticības rīcība, kas ir mūsu māceklības pamatā. Izdarot šo izvēli, mēs atklājam, ka mūsu rīcības brīvība nemazinās; drīzāk, to vairo un atalgo Svētā Gara klātbūtne, kas sniedz mums mērķi, prieku, mieru un cerību, ko mēs nevaram rast nekur citur.
Pirms vairākiem mēnešiem mēs ar staba prezidentu apmeklējām kādu māsu viņa stabā un viņas pilngadīgo dēlu. Pēc gadiem ilgas prombūtnes no Baznīcas, klīstot pa grūtiem un nedraudzīgiem ceļiem, viņa bija atgriezusies. Mūsu ciemošanās laikā mēs viņai pajautājām, kāpēc viņa ir atgriezusies.
„Es biju sabojājusi savu dzīvi,” viņa teica, „un es atskārtu, kur man ir jābūt.”
Tad es viņai pajautāju, ko viņa ir iemācījusies sava ceļojuma laikā.
Ar zināmām emocijām viņa pastāstīja, ka ir sapratusi, ka viņai ir jāapmeklē baznīca pietiekami ilgi, lai atmestu paradumu to neapmeklēt, un ka viņai ir jāpaliek tajā tik ilgi, kamēr viņa vēlēsies tajā būt. Viņas atgriešanās nebija viegla, taču, izrādot ticību Tēva iecerei, viņa sajuta, ka Gars atgriežas.
Un tad viņa piebilda: „Es pati esmu sapratusi, ka Dievs ir labs un ka Viņa ceļi ir labāki par manējiem.”
Es liecinu par Dievu, mūsu Mūžīgo Tēvu, kurš mūs mīl; par Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, kurš mūs izglāba. Viņi zina mūsu sāpes un izaicinājumus. Viņi nekad mūs nepametīs un pilnīgi zina, kā mums palīdzēt. Mēs varam turēt drošu prātu, uzticoties Viņiem vairāk nekā jebkuram vai jebkam citam. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.