Vējš nekad nemitējās pūst
Mēs varam palīdzēt citiem virzīties uz priekšu viņu ceļojumā pie Dieva svētību saņemšanas.
2015. gadā Pernambuko štatā, Brazīlijā, 62 Dž. Rūbena Klārka Juridiskās biedrības biedri sadarbojās ar štata prokuratūru, lai izmeklētu pansionātu iemītnieku juridiskās problēmas četros dažādos pansionātos. Kādu sestdienu piecu stundu garumā šie advokāti individuāli intervēja vairāk nekā 200 iemītnieku, kurus sabiedrība bija pametusi novārtā un aizmirsusi.
Šo interviju laikā viņi atklāja vairākus noziegumus, kas tika pastrādāti pret vecāka gadagājuma iemītniekiem, piemēram, pamešanu novārtā, sliktu izturēšanos un līdzekļu piesavināšanos. Šīs juridiskās biedrības galvenais pīlārs ir rūpes par nabadzīgajiem un trūcīgajiem. Pēc nieka diviem mēnešiem prokurors veiksmīgi izvirzīja apsūdzības pret atbildīgajām personām.
Viņu palīdzība ir nevainojams piemērs ķēniņa Benjamīna mācībai, ka tad, „kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam”.
Viena no iemītniecēm, kuru es personīgi intervēju pro bono projekta ietvaros, bija kāda labsirdīga 93 gadus veca sieviete, vārdā Lūsija. Izrādot pateicību par mūsu kalpošanu, viņa jokojot iesaucās: „Precamies!”
Es izbrīnā atbildēju: „Paskatieties uz to skaisto, jauno sievieti! Viņa ir mana sieva un štata prokurore.”
Viņa ātri atteica: „Nu un tad? Viņa ir jauna, skaista un ātri vien atradīs sev citu vīru. Bet man esi tikai tu!”
Tajā dienā netika atrisinātas visas šo brīnišķīgo iemītnieku problēmas. Bez šaubām, viņi laiku pa laikam turpināja piedzīvot grūtības, līdzīgi kā jaredieši, ar saviem kuģiem dodoties sarežģītajā ceļojumā uz apsolīto zemi, „aprakti jūras dziļumos dēļ tiem viļņiem, kas kā kalni sitās tiem virsū”.
Bet tajā sestdienā pansionāta iemītnieki zināja, ka, par spīti tam, ka viņi bija sabiedrības aizmirsti, viņus personīgi pazīst mīlošs Debesu Tēvs, kurš atbild pat uz visvienkāršākajām lūgšanām.
Skolotāju Skolotājs lika, lai „nevaldāms vējš” pūstu jarediešus pretī apsolītajām svētībām. Līdzīgi arī mēs varam izvēlēties kalpot par pazemīgu vēja pūsmu Tā Kunga rokās. Tāpat kā „vējš nekad nemitējās pūst” jarediešus uz apsolīto zemi, arī mēs varam palīdzēt citiem pilnveidoties viņu ceļojumā, lai viņi varētu saņemt Dieva svētības.
Pirms vairākiem gadiem, kad mūs ar manu mīļo sievu Krisu intervēja, mani aicinot bīskapa amatā, mūsu staba prezidents man lūdza ar lūgšanas palīdzību apdomāt, kurus cilvēkus es varētu ieteikt par saviem padomniekiem. Uzklausījis manis ieteiktos vārdus, viņš teica, ka man vajadzētu zināt dažas lietas par vienu no brāļiem.
Pirmkārt, šis brālis nemācēja lasīt. Otrkārt, viņam nebija mašīnas, lai viņš varētu apmeklēt bīskapijas locekļus. Treškārt, viņš vienmēr — vienmēr — baznīcā valkāja saulesbrilles. Par spīti prezidenta atklātajām bažām, es spēcīgi izjutu, ka man tomēr viņu vajag ieteikt par savu padomnieku, un staba prezidents mani atbalstīja.
Svētdienā, Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā, kad es ar saviem padomniekiem tiku atbalstīts, pārsteigums bīskapijas locekļu sejās bija acīmredzams. Šis dārgais brālis lēnām uzkāpa uz paaugstinājuma, kur viņa saulesbrillēs spēcīgi atspīdēja telpas apgaismojums.
Kad viņš apsēdās man blakus, es viņam pajautāju: „Brāli, vai tev ir problēmas ar redzi?”
„Nē,” viņš teica.
„Tad kāpēc tu baznīcā nēsā saulesbrilles?” es pajautāju. „Mans draugs, bīskapijas locekļiem ir jāredz tavas acis, un arī tev ir jāspēj viņus labāk saskatīt.”
Viņš uzreiz noņēma saulesbrilles un nekad tās vairs baznīcā nenēsāja.
Šis mīļais brālis kalpoja ar mani līdz pat manai atbrīvošanai no bīskapa amata. Šodien viņš turpina uzticīgi kalpot Baznīcā un ir piemērs tam, kā ziedoties un sevi veltīt Tam Kungam Jēzum Kristum. Un tomēr pirms daudziem gadiem viņš bija būtībā aizmirsts un nepazīstams vīrs ar saulesbrillēm, kurš sēdēja baznīcas solā. Es bieži prātoju: „Cik daudz uzticīgu brāļu un māsu sēž mūsu vidū, būdami aizmirsti?”
Neatkarīgi no tā, vai mēs esam labi pazīstami vai aizmirsti, pārbaudījumi neizbēgami piemeklēs katru no mums. Vēršoties pie Glābēja, Viņš var „iesvētī[t] mūsu bēdas mums par labumu” un palīdzēt mums atsaukties uz pārbaudījumiem tā, lai tas mums palīdzētu pilnveidoties. Neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz pansionāta iemītniekiem, pārprastu Baznīcas locekli vai kādu citu, mēs varam būt „vējš, kas nekad nemitēj[a]s pūst”, sniedzot cerību un vadot citus uz derību ceļu.
Mūsu mīļais prezidents Rasels M. Nelsons izteica aizraujošu un iedvesmojošu aicinājumu jauniešiem: „Šodien es no jauna uzsvērti apliecinu, ka Tas Kungs ir lūdzis katru cienīgu, spējīgu jauno vīrieti sagatavoties kalpošanai misijā. Pēdējo dienu svēto jaunajiem vīriešiem kalpošana misijā ir priesterības pienākums. … Arī jūsu gadījumā, jaunās un spējīgās māsas, misija ir varena iespēja, taču tā nav obligāta.”
Katru dienu tūkstošiem jauno vīriešu un sieviešu atsaucas Tā Kunga pravietiskajam aicinājumam, kalpojot misijā. Jūs esat lieliski, un, kā teica prezidents Nelsons, jums ir iespēja „ietekmēt pasauli daudz lielākā mērā, nekā tas ir bijis pa spēkam jebkurai iepriekšējai paaudzei”! Tas, protams, nenozīmē, ka jūs būsiet savā vislabākajā formā, kad spersiet kāju misionāru apmācību centrā.
Tā vietā jūs varētu justies līdzīgi Nefijam, kurš tika „Gara vadīts, nezinādams iepriekš to, ko [viņš] darī[s]. Tomēr [jūs dosieties] uz priekšu.”
Iespējams, jūs jūtaties nedroši kā Jeremija un vēlaties teikt: „Es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!”
Iespējams, jūs saskatīsiet savus trūkumus un pat vēlēsieties izsaukties, kā to darīja Mozus: „Ak, Kungs, es neesmu runātājs, … bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.”
Ja kāds no jums, mīļotie un stiprie jaunieši un jaunietes, šobrīd domā ko līdzīgu, atcerieties, ko Tas Kungs ir teicis: „Nesaki: es esmu jauns, — jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu.” Un Viņš apsola: „Tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.”
Jūs no miesīgā cilvēka par svēto pārtapsiet „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta”, dedzīgi cenšoties misijā kalpot Jēzum Kristum, ik dienu nožēlojot grēkus, izrādot ticību un pilnīgu paklausību un cītīgi strādājot, lai „pastāvīgi atrastu jaunpievērstos, viņiem mācītu par grēku nožēlošanu un tos kristītu”.
Lai gan jūs nēsājat vārda nozīmīti, jūs dažkārt jutīsieties neredzami vai aizmirsti. Tomēr jums ir jāzina, ka jums ir pilnīgs Debesu Tēvs, kurš jūs personīgi pazīst, un Glābējs, kurš jūs mīl. Jums būs misijas vadītāji, kuri, par spīti savām nepilnībām, kalpos jums kā „vējš, kas nekad nemitēj[a]s pūst”, jūs vadot jūsu personīgās pievēršanās ceļā.
„Zemē, kurā piens un medus tek,” jūs kalposiet misijā, garīgi atdzimsiet un, tuvojoties Jēzum Kristum, kļūsiet par Viņa mācekļiem mūža garumā. Jūs sapratīsiet, ka jūs nekad neesat aizmirsti.
Lai gan dažiem ir ilgi jāgaida uz palīdzību, jo viņiem „nav neviena cilvēka”, kurš varētu palīdzēt, Tas Kungs Jēzus Kristus mums ir mācījis, ka Viņš nekad nevienu neaizmirst. Gluži pretēji, visā Savas laicīgās kalpošanas gaitā Viņš nevainojami parādīja, kā vērsties pie katra cilvēka individuāli.
Ikviens no mums un mūsu tuvākie ik dienu saskaras ar saviem personīgajiem pretvējiem un pārbaudījumu viļņiem, kas mūs cenšas nogremdēt. Taču „vējš nekad nemitē[sies] pūst uz apsolīto zemi, … un tā [mēs tiksim] dzīti vējam pa priekšu”.
Ikviens var kļūt par daļu no šī vēja — tā paša vēja, kas svētīja jarediešus viņu ceļā, un tā paša vēja, kas ar mūsu palīdzību svētīs neatzītos un aizmirstos, lai viņi sasniegtu savu apsolīto zemi.
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Aizstāvis Tēva priekšā. Viņš ir dzīvais Dievs un līdzinās spēcīgam vējam, kas mūs vienmēr vedīs pa derību ceļu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.