Mūsu gribas pieskaņošana Viņa gribai
Sekojot Tā Kunga gribai savā dzīvē, mēs varēsim atrast visdārgāko pērli pasaulē — debesu valstību.
Kādā reizē Glābējs runāja par tirgotāju, kurš meklēja „dārgas pērles”. Meklējot tirgotājs atrada vienu „sevišķi dārgu” pērli. Tomēr, lai iegūtu krāšņo pērli, šim cilvēkam nācās pārdot visu savu īpašumu, ko viņš nekavējoties un ar prieku izdarīja.
Šajā īsajā un pārdomātajā līdzībā Glābējs daiļskanīgi mācīja, ka debesu valstība ir pielīdzināma nenovērtējamai pērlei, patiesi vislielākajam dārgumam, ko vajadzētu vēlēties vairāk par visu citu. Tas, ka tirgotājs uzreiz pārdeva visu savu īpašumu, lai iegūtu šo vērtīgo pērli, skaidri norāda uz to, ka mums ir jāpieskaņo savs prāts un vēlmes Tā Kunga gribai un labprātīgi jādara viss, ko vien savā mirstīgajā ceļā spējam, lai iegūtu mūžīgās svētības Dieva valstībā.
Lai mēs būtu šīs lielās balvas cienīgi, mums, cita starpā, noteikti ir no visa spēka jācenšas atmest visus savus egocentriskos centienus un atteikties no jebkādām saistībām, kas mūs attur no pilnīgas nodošanās Tam Kungam un Viņa augstākajiem un svētākajiem ceļiem. Apustulis Pāvils šos svētdarīšanas centienus dēvē par „Kristus prāta atzīšanu”. Saskaņā ar Jēzus Kristus piemēru — tas mūsu dzīvē nozīmē „[darīt vienmēr] to, kas [Tam Kungam] patīkams”, vai, kā daži mūsdienās saka, tas nozīmē — „darīt to, kas Tam Kungam šķiet labākais”.
„[Darīt vienmēr] to, kas [Tam Kungam] patīkams” — evaņģēlija izpratnē saistās ar mūsu gribas pakļaušanu Viņa gribai. Glābējs pārdomāti mācīja par šī principa nozīmīgumu, mācot Savus mācekļus:
„Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis,
bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā — pastarā dienā.
Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.”
Glābējs īstenoja pilnīgu un dievišķu pakļāvību Tēvam, ļaujot, lai Viņa griba saplūstu Tēva gribā. Viņš reiz teica: „Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr.” Mācot pravietim Džozefam Smitam par Izpirkšanas ciešanām un mokām, Glābējs teica:
„Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;
šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties —
tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.”
Dzīvojot mirstībā, mēs bieži cīnāmies ar pieņēmumiem par to, kas mums, mūsuprāt, ir zināms un kas, mūsuprāt, ir tas labākais un šķietami darbojas mūsu dzīvē, pretstatā tam, ko patiesībā zina Debesu Tēvs, kas ir labākais mūžības skatījumā un neapšaubāmi nāk par labu Viņa bērniem Viņa ieceres ietvaros. Šī lielā cīņa var kļūt ļoti sarežģīta, īpaši ņemot vērā Svētajos Rakstos ietvertos pravietojumus par mūsu dienām: „Bet zini to, ka pēdējās dienās … cilvēki būs patmīlīgi, … mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu.”
Viena no pazīmēm, kas norāda uz šī pravietojuma piepildīšanos, ir šobrīd pasaulē pieaugošā tendence, ko ir pieņēmuši daudzi cilvēki, kuri, būdami pārņemti paši ar sevi, nemitīgi sludina: „Lai kā arī būtu, es dzīvoju saskaņā ar savu patiesību un daru to, kas man šķiet labākais.” Kā teica apustulis Pāvils, viņi „meklē savu, nevis Kristus Jēzus labumu”. Šādu domāšanas veidu, dēvējot par „autentisku”, bieži vien attaisno tie, kuri nododas egocentriskām nodarbēm, koncentrējas uz personīgām vēlmēm vai vēlas attaisnot noteikta veida uzvedību, kas bieži vien neatbilst Dieva mīlestības iecerei un Viņa gribai attiecībā uz viņiem. Ja mēs ļaujamies tam, lai ar savu sirdi un prātu pieņemtu šādu domāšanas veidu, mēs varam radīt sev ievērojamus „klupšanas akmeņus” ceļā uz visvērtīgākās pērles iegūšanu, ko Dievs ir mīloši sagatavojis Saviem bērniem, — mūžīgo dzīvi.
Lai gan tā ir taisnība, ka katrs no mums dodas individuālā māceklības ceļojumā pa derību ceļu, cenšoties turpināt vērst savu sirdi un prātu uz Jēzu Kristu, mums ir jāuzmanās un pastāvīgi jābūt modriem, lai neļautos kārdinājumam — pieņemt šāda veida pasaulīgo filozofiju savā dzīvē. Elders Kventins L. Kuks teica, ka „patiesa līdzināšanās Kristum ir vēl svarīgāks mērķis par būšanu autentiskiem”.
Mani dārgie draugi, ja mēs tā vietā, lai ļautos savtīgiem centieniem, izvēlamies ļaut Dievam būt par visspēcīgāko ietekmi mūsu dzīvē, mēs varam pilnveidoties savā māceklībā un vairot savu spēju — vienot savu prātu un sirdi ar Glābēju. Turpretī, ja mēs neļaujam savā dzīvē dominēt Dieva ceļam, mēs tiekam atstāti paši savā ziņā, un bez Tā Kunga iedvesmojošās vadības varam attaisnot gandrīz visu, ko darām vai nedarām. Mēs varam attaisnot savu ierasto rīcības veidu arī, savā būtībā sakot: „Es vienkārši rīkojos pēc saviem ieskatiem.”
Reiz, kad Glābējs sludināja Savu mācību, daži cilvēki, īpaši paštaisnie farizeji, noraidīja Viņa vēsti un pašapzinīgi paziņoja, ka viņi ir Ābrahāma bērni, norādot uz to, ka, pateicoties viņu izcelsmei, viņiem Dieva priekšā ir piešķirtas īpašas privilēģijas. Šis domāšanas veids vedināja viņus paļauties pašiem uz savu gudrību un neticēt tam, ko mācīja Glābējs. Farizeju izturēšanās pret Jēzu skaidri apliecināja, ka šīs augstprātīgās attieksmes dēļ viņu sirdīs nebija vietas Glābēja vārdiem un Dieva ceļam. Atbildot uz to, Jēzus gudri un drosmīgi paziņoja: ja viņi būtu īsteni Ābrahāma derības bērni, viņi darītu Ābrahāma darbus, īpaši ņemot vērā to, ka tieši tobrīd viņu priekšā stāvēja Ābrahāma Dievs, kurš mācīja viņiem patiesību.
Brāļi un māsas, kā redzat, rīkošanās saskaņā ar šādiem „kas man šķiet tas labākais” prātuļojumiem, pretstatā tam, lai darītu, „vienmēr to, kas Tam Kungam patīkams”, nav nekāda jauna tendence, kas būtu raksturīga tikai mūsu dienām. Tas ir gadsimtiem sens domāšanas veids, kas, izmetis laiku lokus, bieži vien padara aklus pašgudros un mulsina un izvārdzina daudzus Dieva bērnus. Šis domāšanas veids patiesībā ir sena pretinieka viltība; tas ir maldinošs ceļš, kas piesardzīgi noved Dieva bērnus no patiesā un uzticamā derību ceļa. Lai gan personīgie apstākļi, piemēram, iedzimtība, dzīvesvieta, fiziskie un garīgie izaicinājumi, ietekmē mūsu ceļojumu, tomēr attiecībā uz to, kas ir patiesi būtiskākais, mēs varam domāt, spriest un paši brīvi izvēlēties — sekot tam paraugam, ko Tas Kungs ir sagatavojis mūsu dzīvei, vai ne. Patiesi, „Viņš šauro taku nosprauda [un ceļu skaidri rādīja]”.
Būdami Kristus mācekļi, mēs vēlamies iet pa ceļu, ko Viņš mums ir iezīmējis Savas mirstīgās kalpošanas laikā. Mēs nevien vēlamies pildīt Viņa gribu un darīt visu, kas ir tīkams Viņam, bet arī cenšamies Viņu atdarināt. Cenšoties būt uzticīgi katrai derībai, ko esam noslēguši, un dzīvojot saskaņā ar „ikkatr[u] vārd[u], kas iziet no Dieva mutes”, mēs būsim pasargāti, lai nekļūtu par upuriem pasaules grēkiem un kļūdām — filozofijas un mācības kļūdām, kuru dēļ mēs varētu aizmaldīties prom no šīm visdārgākajām pērlēm.
Mani ir iedvesmojis tas, kā šāda garīga pakļaušanās Dievam ir ietekmējusi Kristus uzticīgo mācekļu dzīvi, jo viņi ir izvēlējušies darīt to, kas ir labākais un tīkamākais Tā Kunga skatījumā. Es pazīstu kādu jaunieti, kurš, nebūdams pārliecināts par došanos misijā, tomēr sajuta iedvesmu doties kalpot Tam Kungam, uzklausot kādu Baznīcas augstāko vadītāju, kurš dalījās savā personīgajā liecībā un svētajā pieredzē par kalpošanu misijā.
Šis jaunais vīrietis, kurš tagad ir atgriezies no misijas, teica: „Klausoties Glābēja Jēzus Kristus apustuļa liecībā, es sajutu Dieva mīlestību pret mani un vēlējos dalīties šajā mīlestībā ar citiem. Tajā brīdī es sapratu, ka man ir jākalpo misijā, par spīti savām bailēm, šaubām un bažām. Es jutos pilnīgi pārliecināts par svētībām un apsolījumiem, ko Dievs ir devis Saviem bērniem. Tagad esmu cits cilvēks; man ir liecība, ka šis evaņģēlijs ir patiess un ka uz Zemes ir atjaunota Jēzus Kristus Baznīca.” Šis jaunais vīrietis izvēlējās Tā Kunga ceļu un kļuva par patiesa mācekļa piemēru visos tā aspektos.
Kāda uzticīga jaunā sieviete nolēma būt nepiekāpīga attiecībā uz saviem standartiem, kad viņai lūdza ģērbties nepiedienīgi, lai iekļautos modes uzņēmuma biznesa nodaļā, kur viņa strādāja. Saprotot, ka viņas ķermenis ir svēta dāvana no mūsu Debesu Tēva un vieta, kur var mājot Gars, viņa jutās iedvesmota dzīvot pēc augstākiem standartiem nekā pasaule. Viņa ne tikai ieguva to cilvēku uzticību, kuri redzēja, ka viņa dzīvo saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēlija patiesību, bet arī saglabāja savu darba vietu, kas uz brīdi bija apdraudēta. Viņas vēlme darīt to, kas ir patīkams Tam Kungam, nevis to, kas šķiet labākais pasaulei, dāvāja viņai derībā balstītu pārliecību sarežģītu izvēļu pieņemšanā.
Brāļi un māsas, savā ikdienas ceļojumā mēs pastāvīgi saskaramies ar līdzīgiem lēmumiem. Ir vajadzīga drosmīga un labprātīga sirds, lai apstātos un veiktu godīgu un lēnprātīgu pašvērtējumu, atzīstot miesas vājību esamību mūsu dzīvē, kas var traucēt izpausties mūsu spējai — pakļauties Dievam un galu galā nolemt pieņemt Viņa, nevis mūsu pašu ceļu. Mūsu māceklības galējais pārbaudījums ir mūsu gatavība atteikties no sava vecā „es” un zaudēt to, pakļaujot savu sirdi un visu savu dvēseli Dievam, lai Viņa griba kļūtu par mūsu gribu.
Viens no krāšņākajiem mirstības brīžiem iestājas, atklājot prieku, kas rodas, kad tas, ka mēs vienmēr darām to, kas „ir labākais pēc Tā Kunga prāta un ir Viņam tīkams”, un to, „kas mums šķiet tas labākais”, — kļūst par vienu un to pašu! Lai apņēmīgi un neapšaubāmi padarītu Tā Kunga gribu par savējo, ir nepieciešama majestātiska un varonīga māceklība! Šādā cildenā brīdī mēs veltām sevi Tam Kungam un pilnībā nododam savu gribu Viņam. Šāda garīga pakļaušanās, tā sakot, ir skaista, spēkpilna un pārveidojoša.
Es apliecinu jums, ka, sekojot Tā Kunga gribai savā dzīvē, mēs varēsim atrast visdārgāko pērli pasaulē — debesu valstību. Es lūdzu, kaut katrs no mums savā laikā un veidā spētu ar derībā balstītu pārliecību paziņot mūsu Debesu Tēvam un Glābējam Jēzum Kristum: „Tas, kas šķiet labākais Tev, šķiet labākais arī man.” To es saku Glābēja Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.