Dažu gadu laikā
Ja mēs nebūsim uzticīgi un paklausīgi, mēs varam pārvērst Dieva doto labklājības svētību par lepnības lāstu, kas novirza un novērš mūsu uzmanību.
Mani mīļie brāļi un māsas, šodien, sēžot tribīnē, es trīs reizes esmu vērojis, kā šis konferenču centrs piepildās — pirmo reizi kopš kovida. Jūs esat uzticīgi Jēzus Kristus mācekļi, kas vēlas mācīties. Es izsaku jums atzinību par jūsu uzticību. Un es jūs mīlu.
Ezra Tāfts Bensons kalpoja par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu no 1985. gada novembra līdz 1994. gada maijam. Kad prezidents Bensons kļuva par Baznīcas prezidentu, man bija 33 gadi, un 42 — kad viņš devās mūžībā. Viņa mācības un liecība mani ļoti dziļi un spēcīgi ietekmēja.
Viena no prezidenta Bensona kalpošanas iezīmēm bija viņa uzmanības vēršana uz Mormona Grāmatas mērķi un nozīmi. Viņš atkārtoti uzsvēra, ka „Mormona Grāmata ir mūsu reliģijas noslēgakmens — mūsu liecības noslēgakmens, mūsu doktrīnas noslēgakmens un noslēgakmens mūsu liecībai par mūsu Kungu un Glābēju”. Tāpat viņš bieži uzsvēra mācības un brīdinājumus par lepnības grēku, kas ir atrodami šajā pēdējo dienu liecībā par Jēzu Kristu.
Manas Mormona Grāmatas studijas jo īpaši ir ietekmējusi un turpina ietekmēt kāda prezidenta Bensona mācība. Viņš teica:
„Mormona Grāmata … tika rakstīta mūsdienām. Nefijiešiem nebija šīs grāmatas, tāpat kā senajiem lamaniešiem. Tā bija paredzēta mums. Mormons rakstīja, tuvojoties nefijiešu civilizācijas beigām. Dieva iedvesmots, — kurš redz visu no paša iesākuma, — Mormons saīsināja gadsimtu gaitā veiktos pierakstus, izvēloties stāstus, uzrunas un notikumus, kas mums būtu visnoderīgākie.”
Prezidents Bensons turpināja: „Ikviens no galvenajiem Mormona Grāmatas rakstvežiem liecināja, ka viņš raksta turpmākajām paaudzēm. … Ja jau viņi redzēja mūsdienas un izraudzījās to, kas mums būtu visvērtīgākais, vai tad mums nevajadzētu studēt Mormona Grāmatu ar tādu pašu pieeju? Mums pastāvīgi vajadzētu uzdot sev jautājumu: „Kādēļ Tas Kungs iedvesmoja Mormonu … iekļaut [šo stāstu] šajā pierakstā? Ko es no [šīs pamācības] varu mācīties un kas no tās man var palīdzēt šobrīd, dzīvojot šajā laikmetā?””
Prezidenta Bensona izteikumi mums palīdz saprast, ka Mormona Grāmata nav tikai vēsturisks pieraksts ar atskatu pagātnē. Drīzāk, šis Svēto Rakstu sējums ir sarakstīts ar skatu nākotnē un satur svarīgus principus, brīdinājumus un mācības, kas ir paredzētas mūsdienu apstākļiem un izaicinājumiem. Tādējādi Mormona Grāmata ir grāmata par mūsu nākotni un laikiem, kuros mēs dzīvojam tagad un dzīvosim turpmāk.
Es lūdzu, kaut Svētais Gars mums palīdzētu, tagad apdomājot tās mācības, kas ir sniegtas mūsdienām Mormona Grāmatas Helamana grāmatā.
Nefijieši un lamanieši
Pieraksts par Helamanu un viņa dēliem raksturo cilvēkus, kuri gaidīja Jēzus Kristus piedzimšanu. Šajā svētajā pierakstā, kurā atspoguļots pusgadsimtu ilgs laika posms, ir uzsvērta lamaniešu pievēršanās evaņģēlijam un viņu taisnīgums, kā arī nefijiešu nekrietnība, atkrišana un negantības.
Vairākkārtēja nefijiešu un lamaniešu salīdzināšana un pretnostatīšana šajā senajā pierakstā mums mūsdienās ir ļoti pamācoša.
„Lamanieši, lielākā daļa no tiem, bija kļuvuši par taisnīgiem ļaudīm, tā ka viņu taisnīgums pārsniedza pat to, kas bija nefijiešiem, dēļ viņu nelokāmības un stingrības ticībā.
Daudzi no nefijiešiem bija kļuvuši cietsirdīgi un grēkus nenožēlojuši, un ļoti ļauni, tā ka tie noraidīja Dieva vārdu un visu sludināšanu un pravietošanu, kas nāca starp tiem.”
„Un tā mēs redzam, ka nefijieši sāka krist neticībā un pieaugt ļaundarībās un negantībās, kamēr lamanieši sāka ārkārtīgi augt sava Dieva atziņā; jā, viņi sāka turēt Viņa likumus un Viņa pavēles un staigāt patiesībā un taisnīgumā Viņa priekšā.
Un tā mēs redzam, ka Tā Kunga Gars sāka pamest nefijiešus dēļ viņu ļaunuma un viņu cietsirdības.
Un tā mēs redzam, ka Tas Kungs sāka izliet Savu Garu pār lamaniešiem dēļ viņu nepiespiestības un vēlēšanās ticēt Viņa vārdiem.”
Iespējams, visgraujošākais un nopietnākais nefijiešu pagrimuma un atkrišanas aspekts bija tas, ka „visas šīs nekrietnības nāca uz tiem dažu gadu laikā”.
Nefijieši novērsās no Dieva
Kā reiz tik taisnīgie ļaudis kļuva tik cietsirdīgi un ļauni tik īsā laika posmā? Kā viņi tik ātri aizmirsa Dievu, kurš tik bagātīgi bija viņus svētījis?
Nefijiešu negatīvais piemērs mums tagad sniedz spēcīgas un dziļas mācības.
„Lepnība … sāka ienākt … to ļaužu sirdīs, kas teicās piederam pie Dieva baznīcas … dēļ viņu ārkārtīgi lielajām bagātībām un viņu plaukšanas tai zemē.”
„[Viņi pievērsa] savas sirdis bagātībām un šīs pasaules niecīgajām lietām”, „dēļ tās lepnības, kurai [viņi bija] ļāvuši ienākt [viņu] sirdīs, kas … [bija pacēlusi viņus] pār to, kas ir labs, dēļ [viņu] ārkārtīgi milzīgajām bagātībām!”
Sendienu balsis, kas sauc no pīšļiem, mūs šodien aicina mācīties šo mūžīgo mācību: labklājība, manta un bezrūpība ir tik spēcīgs sajaukums, kas pat taisnīgajiem var likt izdzert lepnības indi, kas iznīcina mūsu garīgumu.
Ļaujot lepnībai ienākt mūsu sirdīs, mēs sākam izsmiet to, kas ir svēts, noliegt pravietojuma un atklāsmes garu, samīdīt zem savām kājām Dieva pavēles, noliegt Dieva vārdus, izdzīt, izsmiet un zaimot praviešus, aizmirst To Kungu, mūsu Dievu, un sākam „[nevēlēties], lai Tas Kungs, [mūsu] Dievs, kas [mūs] ir radījis, spriestu un valdītu pār [mums]”.
Tāpēc, ja mēs neesam uzticīgi un paklausīgi, mēs varam pārvērst Dieva sniegto labklājības svētību par lepnības lāstu, kas novirza un novērš mūsu uzmanību no mūžīgajām patiesībām un būtiskām garīgām prioritātēm. Mums allaž ir jāuzmanās no lepnības izraisītās un pārspīlētās pašapmierinātības, kļūdaina savas pašpietiekamības novērtējuma, kā arī no sevis meklējumiem — tā vietā, lai kalpotu citiem.
Ja mēs, lepnības pilni, pievēršamies sev, mūs piemeklē arī garīgs aklums, un mēs palaižam garām daudz ko, lielāko daļu vai varbūt pat visu no tā, kas notiek mūsos un ap mums. Mēs nevaram raudzīties un pievērsties „zīmei”, Jēzum Kristum, ja redzam tikai paši sevi.
Šāds garīgais aklums var mums likt nogriezties no taisnības ceļa, atkrist uz aizliegtajām takām un pazust. Akli „nogrie[žoties] paši uz saviem ceļiem” un izvēloties ceļu, kas rada postu, mēs sliecamies paļauties uz sava prāta gudrību, lielāmies ar savu pašu spēku un paļaujamies uz savu gudrību.
Samuēls, lamanietis, kodolīgi raksturoja nefijiešu novēršanos no Dieva: „Visas savas dzīves dienas jūs esat tiekušies pēc tā, ko jūs nevarējāt iegūt; un jūs esat meklējuši laimi, darot nekrietnības, kas ir pretrunā ar tās taisnības dabu, kas ir mūsu Dižajā un Mūžīgajā Vadītājā.”
Pravietis Mormons novēroja: „Lielāk[ā] ļaužu [daļa] pali[ka] savā lepnībā un bezdievībā, un mazāk[ā] [daļa] staigāj[a] daudz piesardzīgāk Dieva priekšā.”
Lamanieši pievērsās Dievam
Helamana grāmatā aprakstītais lamaniešu pieaugošais taisnīgums ir spilgts pretstats nefijiešu straujajam garīgajam pagrimumam.
Lamanieši pievērsās Dievam un nonāca pie patiesības atziņas, ticot Svēto Rakstu un praviešu mācībām, īstenojot ticību Tam Kungam Jēzum Kristum, nožēlojot savus grēkus un piedzīvojot spēcīgas sirds pārmaiņas.
„Tādēļ, cik pie tā nonāk, jūs zināt paši, ir stingri un nelokāmi ticībā un tajā, ar ko tie ir darīti brīvi.”
„Lai jūs redzētu, ka lielākā daļa no tiem ir uz savu pienākumu takas un viņi piesardzīgi staigā Dieva priekšā, un viņi cenšas turēt Viņa pavēles un Viņa likumus, un Viņa spriedumus. …
… Tie pūlas ar nenogurstošu centību, lai viņi varētu atvest atlikušos savus brāļus pie patiesības atziņas.”
Tādējādi „[lamaniešu] taisnīgums pārsniedza pat to, kas bija nefijiešiem, dēļ viņu nelokāmības un stingrības ticībā”.
Brīdinājums un apsolījums
Moronijs paziņoja: „Lūk, Tas Kungs ir parādījis man lielas un brīnumainas lietas par to, kas drīz nāks tanī dienā, kad šīs lietas parādīsies starp jums.
Lūk, es runāju uz jums, it kā jūs būtu klāt, bet tomēr jūs neesat. Bet lūk, Jēzus Kristus man ir parādījis jūs, un es zinu jūsu darbus.”
Lūdzu, atcerieties, ka Mormona Grāmata ir sarakstīta nākotnei un satur svarīgus principus, brīdinājumus un mācības, kas ir paredzētas man un jums šodienas apstākļos un izaicinājumos.
Atkrišana var notikt divos pamatlīmeņos — institucionālā un individuālā. Institucionālā līmenī Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca nepazudīs atkrišanas dēļ un netiks paņemta prom no Zemes.
Pravietis Džozefs Smits pasludināja: „Patiesības karogs ir pacelts; neviena grēcīga roka nevar apturēt šī darba virzību uz priekšu …; Dieva patiesība dosies uz priekšu drosmīgi, cēli un neatkarīgi, līdz tā iespiedīsies katrā kontinentā, ieies katrā apvidū, ieplūdīs katrā valstī un aizsniegs katru ausi, līdz Dieva mērķi būs sasniegti, un Diženais Jehova teiks, ka darbs ir padarīts.”
Individuālā līmenī katram no mums ir „[jābīstas] lepnības, lai [mēs] nekļūtu kā seno laiku nefijieši”.
Ļaujiet man teikt — ja mēs ar jums uzskatām, ka esam pietiekami stipri un izturīgi, lai izvairītos no augstprātības, ko rada lepnība, tad, iespējams, mēs jau ciešam no šīs nāvējošās garīgās slimības. Vienkārši izsakoties, ja mēs ar jums neticam, ka mūs var skart lepnība, tad mēs esam neaizsargāti un atrodamies garīgās briesmās. Dažu dienu, nedēļu, mēnešu vai gadu laikā mēs varam pazaudēt savas garīgās pirmdzimtības tiesības, nosliecoties par labu tam, kas ir vēl mazvērtīgāks par viras bļodu.
Tomēr, ja mēs ar jums ticam, ka mūs var pārņemt lepnība, tad mēs pastāvīgi darīsim mazās un vienkāršās lietas, kas mūs pasargās un palīdzēs mums kļūt kā bērniem — pakļāvīgiem, lēnprātīgiem, pazemīgiem, pacietīgiem, pilniem mīlestības, kuri vēlas pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu mums uzlikt. „Svētīgi tie, kas pazemojas, nebūdami spiesti būt pazemīgi.”
Sekojot prezidenta Bensona padomam un uzdodot sev jautājumu, kāpēc Tas Kungs iedvesmoja Mormonu iekļaut Helamana grāmatas saīsinājumā tieši tos stāstus, pamācības un brīdinājumus, kurus viņš iekļāva, es apsolu, ka mēs saskatīsim, kā pielietot šīs mācības mūsu šodienas konkrētajos individuālās dzīves un ģimenes apstākļos. Studējot un gremdējoties pārdomās par šo iedvesmoto pierakstu, mēs tiksim svētīti ar acīm, kas redz, ausīm, kas dzird, prātu, kas aptver, un sirdi, kas saprot tās mācības, kas mums ir jāapgūst, lai mēs „bīt[os] lepnības [un] nekristu kārdinājumā”.
Es priekpilni liecinu, ka Dievs, Mūžīgais Tēvs, ir mūsu Tēvs. Jēzus Kristus ir Viņa Vienpiedzimušais un Mīļotais Dēls. Viņš ir mūsu Glābējs. Un es liecinu, ka, staigājot Tā Kunga Gara lēnprātībā, mēs izvairīsimies no lepnības un to pārvarēsim, un mums būs miers Viņā. Par to es liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.