„Šis ir Mans evaņģēlijs” — „šī ir Mana baznīca”
Šis ir Glābēja evaņģēlijs, un šī ir Viņa Baznīca (skat. 3. Nefija 27:21; Mosijas 26:22, 27:13). Šo abu sastāvdaļu apvienojums ir spēcīgs un transformējošs.
Gadsimtiem ilgi melnais pulveris bija visjaudīgākā pieejamā sprāgstviela. Ar to varēja palaist lielgabalu bumbas, taču tas nebija efektīvs lielākajā daļā kalnrūpniecības un ceļu būves projektu. Tas bija pārāk vājš, lai sadragātu klinti.
1846. gadā itāļu ķīmiķis Askanio Sobrero sintezēja jaunu sprāgstvielu — nitroglicerīnu. Šis eļļainais šķidrums bija vismaz tūkstoš reižu jaudīgāks par melno pulveri. Tas viegli varēja sadragāt klinti. Diemžēl nitroglicerīns ir nestabils. Ja to nomestu no neliela augstuma, tas uzsprāgtu. Ja tas uzkarstu, tas uzsprāgtu. Ja tas atdzistu, tas uzsprāgtu. Pat ja to ievietotu vēsā, tumšā telpā un atstātu neskartu, tas galu galā uzsprāgtu. Lielākā daļa valstu aizliedza tā transportēšanu, un daudzas valstis aizliedza tā ražošanu.
1860. gadā zviedru zinātnieks Alfrēds Nobels uzsāka nitroglicerīna stabilizēšanas mēģinājumus. Pēc septiņu gadu eksperimentiem viņš sasniedza savu mērķi, piesūcinot ar nitroglicerīnu gandrīz nevērtīgu vielu, ko dēvē par diatomeju zemi jeb kīzelguru. Kīzelgurs ir porains iezis, ko var sadrupināt smalkā pulverī. Sajaucot ar nitroglicerīnu, kīzelgurs uzsūc nitroglicerīnu, un iegūto pastu var formēt „stienīšos”. Šādā formā nitroglicerīns bija daudz stabilāks. To varēja droši uzglabāt, transportēt un izmantot ar nesamazinātu eksplozīvo jaudu. Nobels nosauca nitroglicerīna un kīzelgura savienojumu par „dinamītu”.
Dinamīts izmainīja pasauli. Turklāt tas Nobelu padarīja bagātu. Bez stabilizatora nitroglicerīns bija pārāk bīstams, lai būtu komerciāli vērtīgs, kā to atklāja Askanio Sobrero. Kīzelguram pašam par sevi, kā es minēju, bija maza vērtība. Taču abu sastāvdaļu apvienojums padarīja dinamītu transformējošu un vērtīgu.
Līdzīgi arī Jēzus Kristus evaņģēlija un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas apvienojums sniedz mums iespaidīgus un transformējošus ieguvumus. Evaņģēlijs ir pilnīgs, taču, lai to sludinātu, saglabātu tā skaidrību un izpildītu tā svētos priekšrakstus ar Glābēja spēku un pilnvarām, ir nepieciešama dievišķi pilnvarota baznīca.
Padomājiet par Glābēja evaņģēlija un Viņa Baznīcas, ko nodibināja Mormona Grāmatas pravietis Alma, apvienojumu. Baznīcai bija atbildība sludināt „neko citu, kā vien grēku nožēlošanu un ticību Tam Kungam, kas [atpestītu] Savu tautu”. Pielietojot Dieva pilnvaras, Baznīca bija atbildīga par kristību priekšraksta izpildi „Tā Kunga Vārdā kā [liecību par stāšanos derībā] ar Viņu [kalpot] Viņam un [turēt] Viņa pavēles”. Cilvēki, kuri tika kristīti, uzņēmās Jēzus Kristus Vārdu, pievienojās Viņa Baznīcai, un viņiem tika apsolīts liels spēks, jo pār viņiem bagātīgi tika izliets Svētais Gars.
Cilvēki pulcējās pie Mormonas ūdeņiem, lai dzirdētu Almu sludinām evaņģēliju. Lai gan viņi godāja šos ūdeņus un apkārtējos mežus, Tā Kunga Baznīca nebija vieta vai ēka, un tā nav arī mūsdienās. Baznīca vienkārši ir parasti cilvēki, Jēzus Kristus mācekļi, kuri ir sapulcējušies un organizēti dievišķi noteiktā struktūrā, kas palīdz Tam Kungam sasniegt Viņa mērķus. Baznīca ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs mācāmies par Jēzus Kristus centrālo lomu Debesu Tēva iecerē. Baznīca piedāvā autoritatīvu veidu, kā cilvēki var piedalīties priekšrakstos un noslēgt paliekošas derības ar Dievu. Šo derību ievērošana tuvina mūs Dievam, sniedz mums piekļuvi Viņa spēkam un pārveido mūs par tādiem, kādus Viņš mūs ir iecerējis.
Līdzīgi kā dinamīts bez nitroglicerīna nav nekas īpašs, Glābēja Baznīca tikai tad ir īpaša, ja tā ir celta uz Viņa evaņģēlija. Bez Glābēja evaņģēlija un pilnvarām veikt tā priekšrakstus Baznīca nav nekas īpašs.
Bez kīzelgura stabilizējošās iedarbības nitroglicerīnam kā sprāgstvielai bija ierobežota vērtība. Kā liecina vēsture, bez Tā Kunga Baznīcas arī cilvēces izpratne par Viņa evaņģēliju bija nestabila — ar noslieci uz doktrināru novirzīšanos un pakļaušanos dažādu reliģiju, kultūru un filozofiju ietekmei. Šo ietekmju mijiedarbība ir izpaudusies katrā evaņģēlija atklāšanas laikmetā — līdz pat šim pēdējam. Lai gan evaņģēlijs sākotnēji tika atklāts tā skaidrībā, evaņģēlija izpratne un piemērošana pakāpeniski ieguva tādu dievbijības veidolu, kam trūka spēka, jo nebija dievišķi pilnvarota ietvara.
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca sniedz iespēju piekļūt Dieva spēkam, jo Viņš to ir pilnvarojis gan mācīt Kristus doktrīnu, gan piedāvāt evaņģēlija glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus. Glābējs ļoti vēlas piedot mūsu grēkus, palīdzēt mums piekļūt Viņa spēkam un pārveidot mūs. Viņš cieta par mūsu grēkiem un ilgojas apžēlot mūs no soda, ko citādi mēs esam pelnījuši. Viņš vēlas, lai mēs kļūtu svēti un tiktu pilnveidoti Viņā.
Jēzum Kristum ir spēks to paveikt. Viņš ne tikai juta līdzi mūsu nepilnībām un raudāja par mūsu mūžīgo nosodījumu grēka dēļ. Nē, Viņš paveica ko vairāk — bezgalīgi vairāk — un atjaunoja Savu Baznīcu, lai sniegtu piekļuvi Savam spēkam.
Baznīcas mācītā evaņģēlija būtība ir tāda, ka Jēzus Kristus nesa „mūsu sērgas un ciešanas”. Viņš bija „uzkrāvis Viņam mūsu visu [nekrietnības]”. Viņš „krustu ir pacietis”, sarāvis „nāves saites”, „uzkāpis debesīs un … sēdies pie Dieva labās rokas, lai prasītu Tēvam Savas tiesības uz žēlastību”. Glābējs to visu darīja tādēļ, ka Viņš mīl Savu Tēvu un Viņš mīl mūs. Viņš jau ir samaksājis bezgalīgo cenu, lai Viņš varētu „[pieprasīt] visus tos, kas Viņam tic, [un aizstāvēt]” viņus — aizstāvēt mūs. Jēzus Kristus vēlas tikai to, lai mēs nožēlotu grēkus un nāktu pie Viņa, lai Viņš varētu mūs attaisnot un iesvētīt. Šajā vēlmē Viņš ir neatlaidīgs un nelokāms.
Dieva derībās balstītajam spēkam un Viņa derībās balstītajai mīlestībai var piekļūt caur Viņa Baznīcu. Glābēja evaņģēlija un Viņa Baznīcas apvienojums pārveido mūsu dzīvi. Tas pārveidoja manus vecvecākus no mātes puses. Mans vectēvs Oskars Andersons strādāja kuģu būvētavā Hogmarso (Högmarsö), Stokholmas arhipelāga salā. Viņa sieva Albertīna un viņu bērni dzīvoja Zviedrijas iekšzemē. Reizi divās nedēļās, sestdienās, Oskars ar airu laivu devās mājup, bet svētdienas vakarā atgriezās Hogmarso. Kādu dienu, būdams Hogmarso, viņš dzirdēja divus amerikāņu misionārus sludinām atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju. Oskars juta, ka dzirdētais ir tīra patiesība, un viņu pārņēma neizsakāms prieks.
Nākamajā reizē, kad Oskars atgriezās mājās, viņš ar sajūsmu izstāstīja Albertīnai visu par misionāriem. Viņš paskaidroja, ka tic tam, ko viņi mācīja. Viņš palūdza, lai viņa izlasa viņu iedotās brošūras. Un viņš pateica viņai, ka neuzskata, ka viņu nākamajiem bērniem vajadzētu tikt kristītiem zīdaiņa vecumā. Albertīna sadusmojās un iemeta brošūras atkritumu kaudzē. Pirms Oskara atgriešanās darbā svētdienas vakarā abu starpā nekas daudz netika runāts.
Tiklīdz viņš bija prom, Albertīna paņēma brošūras. Viņa rūpīgi salīdzināja to mācības ar mācībām savā nobružātajā Bībelē. Viņa bija pārsteigta, jūtot, ka tas, ko viņa lasa, ir patiesība. Nākamajā reizē, kad Oskars atgriezās mājās, viņš un arī Mormona Grāmatas eksemplārs, ko viņš bija paņēmis līdzi, tika laipni sagaidīti. Albertīna dedzīgi lasīja, atkal salīdzinādama doktrīnu ar to, kas bija viņas Bībelē. Tāpat kā Oskars, viņa atpazina tīro patiesību un bija neizsakāmi priecīga.
Oskars, Albertīna un viņu bērni pārcēlās uz Hogmarso, lai dzīvotu tuvāk tur esošajiem dažiem Baznīcas locekļiem. Nedēļu pēc Oskara un Albertīnas kristībām, 1916. gadā, Oskars tika aicināts par grupas vadītāju Hogmarso. Tāpat kā daudzi pievērstie, Oskars un Albertīna saskārās ar kritiku savas jaunās ticības dēļ. Vietējie zemnieki atteicās viņiem pārdot pienu, tāpēc Oskars katru dienu airēja pāri fjordam, lai iegādātos pienu no kāda iecietīgāka zemnieka.
Tomēr turpmāko gadu laikā Baznīcas locekļu skaits Hogmarso pieauga, daļēji pateicoties Albertīnas spēcīgajai liecībai un misionāres dedzībai. Kad grupa pārtapa par draudzi, Oskars tika aicināts par draudzes prezidentu.
Hogmarso draudzes locekļi godāja šo salu. Tie bija viņu Mormonas ūdeņi. Tieši šeit viņi ieguva zināšanas par savu Pestītāju.
Gadu gaitā, godājot savu kristību derību, Oskars un Albertīna tika pārveidoti ar Jēzus Kristus spēku. Viņi ilgojās noslēgt vairāk derību un saņemt tempļa svētības. Lai iegūtu šīs svētības, 1949. gadā viņi emigrēja no savām mājām Zviedrijā uz Soltleiksitiju. Oskars 33 gadus bija kalpojis par Baznīcas locekļu vadītāju Hogmarso.
Nitroglicerīna un kīzelgura apvienojums padarīja dinamītu vērtīgu; taču Jēzus Kristus evaņģēlija un Viņa Baznīcas apvienojums ir nenovērtējams. Oskars un Albertīna dzirdēja par atjaunoto evaņģēliju, pateicoties tam, ka Dieva pravietis bija aicinājis, norīkojis un sūtījis misionārus uz Zviedriju. Būdami dievišķi norīkoti, misionāri mācīja Kristus doktrīnu un ar priesterības pilnvarām kristīja Oskaru un Albertīnu. Oskars un Albertīna, būdami Baznīcas locekļi, turpināja mācīties, pilnveidoties un kalpot citiem. Viņi kļuva par pēdējo dienu svētajiem, jo ievēroja noslēgtās derības.
Glābējs atsaucas uz Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu kā uz „[Savu] baznīcu”, jo Viņš to ir dievišķi pilnvarojis īstenot Viņa mērķus — sludināt Viņa evaņģēliju, piedāvāt Viņa priekšrakstus un derības un dot iespēju Viņa spēkam mūs attaisnot un iesvētīt. Bez Viņa Baznīcas nav ne pilnvaru, ne Viņa vārdā atklātu patieso mācību sludināšanas, ne priekšrakstu vai derību, ne dievbijības spēka izpausmes, ne pārvērtību par to, kādus Dievs vēlas mūs redzēt, un Dieva plānam attiecībā uz Viņa bērniem ir nulles vērtība. Baznīca šajā laiku atklāšanā ir neatņemama Viņa plāna sastāvdaļa.
Es aicinu jūs pilnīgāk nodoties Glābējam, Viņa evaņģēlijam un Viņa Baznīcai. To darot, jūs atklāsiet, ka Glābēja evaņģēlija un Viņa Baznīcas apvienojums sniedz jūsu dzīvē spēku. Šis spēks ir daudz lielāks nekā dinamītam. Tas satrieks klintis jūsu ceļā, pārveidos jūs par Dieva valstības mantinieku. Un jūs tiksiet „piepildīti ar prieku, kas ir neizsakāms un pilns svētlaimes”. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.