Stipriniet saknes, un zari augs
Jūsu liecības zari gūs spēku no jūsu padziļinātās ticības Debesu Tēvam un Viņa Mīļajam Dēlam.
Vecais lūgšanu nams Cvikavā
2024. gads man ir zināmā mērā zīmīgs. Šogad aprit 75 gadi, kopš mani kristīja un konfirmēja par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli Cvikavā, Vācijā.
Piederība Jēzus Kristus Baznīcai man ir dārga. Tikt pieskaitītam pie Dieva derības ļaudīm kopā ar jums, mani brāļi un māsas, ir viens no lielākajiem pagodinājumiem manā dzīvē.
Kad es domāju par savu personīgo māceklības ceļu, manas domas bieži vien pievēršas vecajam namam Cvikavā un dārgajām atmiņām par to, kā bērnībā tur apmeklēju Jēzus Kristus Baznīcas Svētā Vakarēdiena sanāksmes. Tieši tur manas liecības stādiņš saņēma savu agrīno stiprinājumu.
Šajā lūgšanu namā bija vecas, ar gaisa plēšām darbināmas ērģeles. Katru svētdienu kāds jaunietis tika norīkots stumt uz augšu un uz leju stingro sviru, kas darbināja plēšas, lai ērģeles skanētu. Man dažreiz bija tā lielā privilēģija palīdzēt šajā svarīgajā uzdevumā.
Kamēr draudze dziedāja mūsu iemīļotās Baznīcas dziesmas, es no visa spēka pumpēju gaisu, lai ērģeles nepārstātu skanēt. No plēšu darbinātāja vietas man pavērās brīnišķīgs skats uz satriecošajām vitrāžām, no kurām vienā bija attēlots Glābējs Jēzus Kristus, bet otrā — Džozefs Smits Svētajā birzī.
Joprojām atceros svētās izjūtas, kas mani pārņēma, skatoties uz šiem saules apspīdētajiem logiem, klausoties svēto liecībās un dziedot Ciānas dziesmas.
Šajā svētajā vietā Dieva Gars liecināja manam prātam un sirdij, ka tā ir patiesība — Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs. Šī ir Viņa Baznīca. Pravietis Džozefs Smits redzēja Dievu Tēvu un Jēzu Kristu un dzirdēja Viņu balsis.
Šī gada sākumā, atrodoties komandējumā Eiropā, man bija iespēja atgriezties Cvikavā. Diemžēl šī iemīļotā lūgšanu nama tur vairs nav. Pirms daudziem gadiem tas tika nojaukts, lai atbrīvotu vietu lielai daudzdzīvokļu ēkai.
Kas ir mūžīgs, un kas nav?
Jāatzīst, ka ir skumji apzināties, ka šī manā bērnībā iemīļotā ēka tagad ir palikusi tikai atmiņās. Tā man bija svēta ēka. Taču tā bija tikai ēka.
Turpretī garīgā liecība, ko es pirms daudziem gadiem saņēmu no Svētā Gara, nav zudusi. Patiesībā tā ir kļuvusi spēcīgāka. Tas, ko jaunībā iemācījos par Jēzus Kristus evaņģēlija pamatprincipiem, ir bijis mans stingrais pamats visas dzīves garumā. Derību saikne, ko es izveidoju ar savu Debesu Tēvu un Viņa mīļoto Dēlu, ir palikusi manī vēl ilgi pēc tam, kad Cvikavas kapela tika nojaukta un vitrāžas — zaudētas.
„Debess un zeme zudīs,” Jēzus teica, „bet Mani vārdi nekad nezudīs.”
„Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies, saka Tas Kungs.”
Viena no svarīgākajām lietām, ko mēs šajā dzīvē varam iemācīties, ir atšķirt to, kas ir un kas nav mūžīgs. Kad mēs to saprotam, viss mainās — mūsu attiecības, mūsu izvēles, mūsu attieksme pret cilvēkiem.
Lai liecība par Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu augtu, ir svarīgi zināt, kas ir mūžīgs un kas nav mūžīgs.
Nesajauciet zarus ar saknēm
Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs, kā mācīja pravietis Džozefs Smits, „aptver visus un katru no patiesības elementiem”. Taču tas nenozīmē, ka katra patiesības sastāvdaļa ir vienlīdz vērtīga. Dažas patiesās mācības ir būtiskas, nepieciešamas, tās ir mūsu ticības pamatā. Citas ir piedēkļi vai atzari — vērtīgas, bet tikai tad, ja tās ir piesaistītas pamatiem.
Pravietis Džozefs Smits arī teica: „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu — ka Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, ir tikai pielikumi tam.”
Citiem vārdiem sakot, Jēzus Kristus un Viņa īstenotās Izpirkšanas upuris ir mūsu liecības pamatā. Viss pārējais ir zari.
Tas nenozīmē, ka zari ir mazsvarīgi. Kokam ir vajadzīgi zari. Bet, kā Glābējs teica Saviem mācekļiem: „Zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka.” Bez saiknes ar Glābēju, bez barības, kas atrodama saknēs, zars nokalst un iet bojā.
Kad runa ir par mūsu liecības stiprināšanu attiecībā uz Jēzu Kristu, es domāju, vai mēs dažkārt nesajaucam zarus ar saknēm. Šo kļūdu Jēzus Savā laikā novēroja farizeju attieksmē. Viņi pievērsa tik daudz uzmanības salīdzinoši maznozīmīgām likuma detaļām, ka galu galā atstāja novārtā to, ko Glābējs sauca par „svarīgākām lietām” — tādus pamatprincipus kā „taisnīgums, žēlastība un ticība”.
Ja vēlaties padzirdīt koku, nesmidziniet ūdeni uz zariem. Laistiet saknes. Līdzīgi, ja vēlaties, lai jūsu liecības zari augtu un nestu augļus, stipriniet saknes. Ja neesat pārliecināti par kādu konkrētu doktrīnu, paradumu vai Baznīcas vēstures elementu, tiecieties pēc skaidrības ticībā Jēzum Kristum. Centieties izprast Viņa upuri par jums, Viņa mīlestību pret jums, Viņa gribu attiecībā uz jums. Sekojiet Viņam pazemībā. Jūsu liecības zari gūs spēku no jūsu padziļinātās ticības Debesu Tēvam un Viņa Mīļajam Dēlam.
Piemēram, ja vēlaties spēcīgāku liecību par Mormona Grāmatu, koncentrējieties uz tās liecību par Jēzu Kristu. Ievērojiet, kā Mormona Grāmata liecina par Viņu, ko tā māca par Viņu un kā tā aicina un iedvesmo jūs nākt pie Viņa.
Ja jūs meklējat jēgpilnāku pieredzi Baznīcas sapulcēs vai templī, pamēģiniet meklēt Glābēju svētajos priekšrakstos, ko mēs tur saņemam. Atrodiet To Kungu Viņa svētajā namā.
Ja kādreiz jūtaties izdeguši vai nomākti savā Baznīcas aicinājumā, mēģiniet pārorientēt savu kalpošanu uz Jēzu Kristu. Padariet to par savas mīlestības izpausmi pret Viņu.
Stipriniet saknes, un zari augs. Un ar laiku tie nesīs augļus.
Sakņodamies un augdami Viņā
Spēcīga ticība Jēzum Kristum nerodas uzreiz. Nē, šajā mirstīgajā pasaulē spontāni aug tikai šaubu ērkšķi un dadži. Veselīgs, auglīgs ticības koks prasa apzinātas pūles. Un būtiska šo pūļu daļa ir pārliecināšanās, ka esam stingri iesakņojušies Kristū.
Piemēram, sākumā Glābēja evaņģēlijam un Baznīcai mūs var piesaistīt draudzīgie draudzes locekļi, laipnais bīskaps vai lūgšanu nama tīrība. Šie apstākļi noteikti ir svarīgi Baznīcas izaugsmei.
Tomēr, ja mūsu liecības saknes nekad neiesakņojas dziļāk, kas notiks, kad mēs pārcelsimies uz draudzi, kas pulcējas ne tik iespaidīgā ēkā, kur draudzes locekļi nav tik draudzīgi un bīskaps pateiks ko tādu, kas mūs aizvaino?
Vēl viens piemērs: vai nešķiet saprātīgi cerēt, ka tad, ja mēs ievērosim baušļus un tiksim saistīti templī, mēs tiksim svētīti ar lielu, laimīgu ģimeni, ar gudriem, paklausīgiem bērniem, no kuriem visi būs aktīvi Baznīcā, kalpos misijā, dziedās draudzes korī un katru sestdienas rītu brīvprātīgi palīdzēs uzkopt sanāksmju namu?
Es noteikti ceru, ka mēs visi to savā dzīvē pieredzēsim. Bet ja nu tā nenotiek? Vai mēs paliksim piesaistīti Glābējam, neatkarīgi no apstākļiem — uzticoties Viņam un Viņa noliktajam laikam?
Mums ir jājautā sev: „Vai mana liecība ir balstīta uz manas dzīves cerībām un gaidām? Vai tā ir atkarīga no citu cilvēku rīcības vai attieksmes? Vai arī tā ir stingri balstīta uz Jēzu Kristu, „[sakņojas] Viņā, [aug] Viņā”, neatkarīgi no mainīgajiem dzīves apstākļiem?”
Tradīcijas, ieradumi un ticība
Mormona Grāmatā ir aprakstīta tauta, kas bija „stingr[a] Dieva priekšrakstu ievērošanā”. Bet tad parādījās skeptiķis, vārdā Korihors, kurš izsmēja Glābēja evaņģēliju, saucot to par „muļķīgām viņu tēvu paražām”. Korihors aizvilināja „daudzu sirdis, likdams tiem pacelt savas galvas savās nekrietnībās”. Taču citus viņš nespēja maldināt, jo viņiem Jēzus Kristus evaņģēlijs nozīmēja daudz vairāk par tradīciju.
Ticība ir stipra, ja tai ir dziļas saknes personīgajā pieredzē, personīgajā uzticībā Jēzum Kristum, neatkarīgi no tā, kādas ir mūsu tradīcijas vai ko citi saka vai dara.
Mūsu liecība tiks pārbaudīta. Ticība nav ticība, ja tā nekad netiek pārbaudīta. Ticība nav stipra, ja tā nav pieredzējusi pretestību. Tāpēc nekrītiet izmisumā, ja jums ir ticības pārbaudījumi vai neatbildēti jautājumi.
Mums nevajadzētu gaidīt, ka mēs visu sapratīsim, pirms sākam rīkoties. Tā nav ticība. Alma mācīja: „Ticība nav pilnīgas zināšanas par kaut ko.” Ja mēs atliekam rīkošanos, līdz tiks saņemtas atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, mēs ļoti ierobežojam to labo, ko varam paveikt, un mēs ierobežojam savas ticības spēku.
Ticība ir skaista, jo tā ir neatlaidīga pat tad, kad negūstam cerētās svētības. Mēs nevaram redzēt nākotni, mēs nezinām visas atbildes, bet mēs varam uzticēties Jēzum Kristum, turpinot virzīties uz priekšu un uz augšu, jo Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs.
Ticība iztur dzīves pārbaudījumus un neskaidrības, jo tā ir stingri iesakņojusies Kristū un Viņa mācībā. Jēzus Kristus un mūsu Debesu Tēvs, kurš Viņu sūtīja, abi kopā veido mūsu vienīgo, nemainīgo un pilnībā uzticamo paļāvības objektu.
Liecība nav kas tāds, ko cilvēks izveido vienreiz un kas paliek mūžīgi. Tā drīzāk līdzinās kokam, kas pastāvīgi jākopj. Dieva vārda iedēstīšana savā sirdī ir tikai pirmais solis. Kad jūsu liecība sāk augt, tad tikai sākas īstais darbs! Tad jūs „kopsit to ar lielu rūpību, [lai] tas iesakņotos un augtu, un nestu augļus”. Tas prasa „lielu rūpību” un „pacietību ar vārdu”. Taču Tā Kunga solījumi ir droši: „Gaidot, kad koks nesīs jums augļus, jūs pļausit savas ticības un savas uzcītības, un pacietības, un iecietības ražu.”
Mani dārgie brāļi un māsas, mani dārgie draugi, daļiņa manas sirds ilgojas pēc vecās Cvikavas kapelas ar tās vitrāžu logiem. Taču pēdējo 75 gadu gaitā Jēzus Kristus ir vadījis mani dzīves ceļojumā, kas ir izrādījies aizraujošāks, nekā es jebkad varēju iedomāties. Viņš mani ir mierinājis ciešanās, palīdzējis man atpazīt savas vājības, dziedinājis manas garīgās brūces un stiprinājis manu augošo ticību.
Tā ir mana sirsnīgā lūgšana un svētība, lai mēs pastāvīgi stiprinātu savas ticības saknes Glābējā, Viņa mācībā un Viņa Baznīcā. Par šo es liecinu mūsu Glābēja, mūsu Pestītāja, mūsu Skolotāja svētajā Vārdā — Jēzus Kristus Vārdā. Āmen.