Dieva dēli un meitas
Mēs patiešām ticam, ka mēs visi gluži burtiski esam Dieva bērni un tādēļ mums ir potenciāls kļūt tādiem, kā Viņš.
Šodien es vēlētos pievērsties vienai no priekpilnākajām, krāšņākajām un spēcīgākajām evaņģēlija patiesajām mācībām, ko Dievs ir atklājis. Tajā pašā laikā, ironiskā kārtā, tā ir mācība, par ko mēs esam tikuši kritizēti. Pirms dažiem gadiem pieredzētais ir ievērojami padziļinājis manu izpratni par šo evaņģēlija patiesību.
Mani kā Baznīcas pārstāvi reiz uzaicināja uz reliģisko konferenci, kurā tika paziņots, ka no šī brīža viņi atzīs par spēkā esošām gandrīz visu citu kristīgo baznīcu veiktās kristības, ja vien priekšraksts tiks veikts ar ūdeni un izpildīts Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Pēc tam tika paskaidrots, ka šī kārtība netiek attiecināta uz Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā veiktajām kristībām.
Pēc konferences man bija iespēja padziļināti izpētīt šī izņēmuma iemeslus, runājot ar vadītāju, kurš bija atbildīgs par šo paziņojumu. Mums bija brīnišķīga un atziņām bagāta saruna.
Īsāk sakot, viņš man paskaidroja, ka šis izņēmums galvenokārt ir saistīts ar mūsu īpašajiem uzskatiem par Dievību, ko citas kristiešu konfesijas bieži dēvē par Trīsvienību. Es izteicu savu pateicību par to, ka viņš ir veltījis laiku, lai izskaidrotu man savu pārliecību un savas baznīcas politiku. Sarunas beigās mēs apskāvāmies un tad atvadījāmies.
Vēlāk, pārdomājot mūsu diskusiju, man prātā palika šī vadītāja izteikums par to, ka pēdējo dienu svētie neizprot to, ko viņš dēvēja par „Trīsvienības noslēpumu”. Par ko viņš runāja? Tas bija saistīts ar mūsu izpratni par Dieva dabu. Mēs ticam, ka Dievs Tēvs „ir paaugstināts cilvēks” ar slavas pilnu „[ķermeni] no miesas un kauliem, tikpat taustām[u] kā cilvēka, [un tāpat arī Dēls]”. Tādējādi katru reizi, kad mēs runājam par Dieva dabu, mēs zināmā mērā, kaut kādā veidā runājam arī par savu dabu.
Un tā tas ir ne tikai tāpēc, ka mēs visi esam radīti „pēc [Viņa] tēla un pēc [Viņa] līdzības”, bet arī tāpēc, ka Dievs, kā to rakstīja psalmists, ir teicis: „Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” Tā mums ir vērtīga doktrīna, kas ir atgūta līdz ar Atjaunošanas uzsākšanos. Īsāk sakot, tas ir ne vairāk, ne mazāk kā tas, ko mūsu misionāri māca pirmajā stundā, pirmajā rindkopā, pirmajā rindiņā: „Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, un mēs esam Viņa bērni.”
Jūs varētu teikt: „Bet daudzi cilvēki uzskata, ka mēs esam Dieva bērni.” Jā, tā ir patiesība, taču viņu izpratne par šī apgalvojuma dziļāko nozīmi var nedaudz atšķirties no tā, ko apliecinām mēs. Pēdējo dienu svētajiem šī mācība nav metaforiska. Drīzāk mēs tik tiešām ticam tam, ka mēs visi gluži burtiski esam Dieva bērni. Viņš ir „[mūsu] garu Tēv[s]”, un tāpēc mums ir iespēja kļūt līdzīgiem Viņam, kas dažiem šķiet neiedomājami.
Ir pagājis vairāk nekā 200 gadu, kopš Pirmā vīzija pavēra durvis uz Atjaunošanu. Tolaik gados jaunais Džozefs Smits meklēja debesu norādījumus, lai zinātu, kurai baznīcai pievienoties. No atklāsmes, ko viņš saņēma tajā dienā, un no atklāsmēm, kas viņam tika sniegtas vēlāk, pravietis Džozefs ieguva zināšanas par Dieva dabu un mūsu attiecībām ar Viņu, esot Viņa bērniem.
Pateicoties tam, mēs skaidrāk uzzinām, ka mūsu Debesu Tēvs ir mācījis šo dārgo mācību jau no paša sākuma. Ļaujiet man minēt vismaz divus stāstus no Svētajiem Rakstiem, lai to ilustrētu.
Jūs varētu atcerēties Dieva norādījumus Mozum, kas ietverti Dārgajā Pērlē.
Mēs varam lasīt, ka „Dievs runāja uz Mozu, sacīdams: Lūk, Es esmu Dievs Tas Kungs Visuvarenais, un Bezgalīgais ir Mans Vārds”. Citiem vārdiem: Mozu, Es vēlos, lai tu zinātu, kas Es esmu. Tad Viņš piebilda: „Un lūk, tu esi Mans dēls.” Vēlāk Viņš sacīja: „Un Man ir darbs priekš tevis, Mozu, Mans dēls; un tu esi pēc Mana Vienpiedzimušā līdzības.” Un tad, visbeidzot, Viņš noslēdza, sakot: „Un tagad, lūk, šo vienu lietu Es parādīšu tev, Mozu, Mans dēls.”
Šķiet, ka Dievs bija apņēmies iemācīt Mozum vismaz vienu mācību: „Tu esi mans bērns,” ko Viņš atkārtoja vismaz trīs reizes. Viņš pat nevarēja pieminēt Mozus vārdu, tūliņ pat nepasakot, ka viņš ir Viņa dēls.
Tomēr pēc tam, kad Mozus palika viens, viņš jutās vājš, jo vairs neatradās Dieva klātbūtnē. Tas ir brīdis, kad Sātans nāca viņu kārdināt. Vai jūs te saskatāt kādu likumsakarību? Pirmā lieta, ko viņš teica, bija: „Mozu, cilvēka dēls, pielūdz mani.”
Šajā kontekstā Sātana prasība par viņa pielūgšanu varētu būt kalpojusi tikai uzmanības novēršanai. Mozus tajā vājuma brīdī varēja padoties šim ievērojamajam kārdinājumam, apjūkot un noticot, ka viņš ir tikai „cilvēka dēls”, nevis Dieva bērns.
„Un notika, ka Mozus paraudzījās uz Sātanu un sacīja: Kas tu esi? Jo lūk, es esmu Dieva dēls, pēc līdzības ar Viņa Vienpiedzimušo.” Par laimi, Mozus nebija apmulsis un neļāva novērst savu uzmanību. Viņš bija apguvis mācību par to, kas viņš patiesībā ir.
Nākamais stāsts ir atrodams Mateja 4. nodaļā. Zinātnieki to ir nodēvējuši par „trim Jēzus kārdinājumiem”, it kā Tas Kungs būtu ticis kārdināts tikai trīs reizes, kas, protams, tā nav.
Simtiem litru tintes ir iztērēts, lai izskaidrotu šo kārdinājumu nozīmi un saturu. Kā zināms, nodaļa sākas ar paskaidrojumu, ka Jēzus bija devies tuksnesī „un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst”.
Sātana pirmais kārdinājums, acīmredzot, bija saistīts tikai ar Tā Kunga fizisko vajadzību apmierināšanu. „Pavēli, lai šie akmeņi pārtop par maizi,” viņš izaicināja Glābēju.
Otrs vilinājums varēja būt saistīts ar Dieva kārdināšanu: „Nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs.”
Visbeidzot, Sātana trešais kārdinājums attiecās uz pasaulīgajiem centieniem un godību. Kad Jēzum tika parādītas „visas pasaules ķēniņvalstis, … [Sātans] Viņam saka: „To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.””
Patiesībā Sātana kārdinājumu pamatmērķis, iespējams, nebija tik lielā mērā saistīts ar šīm trim konkrētajām provokācijām, bet gan vairāk vērsts uz to, lai Jēzus Kristus izjustu kārdinājumu — apšaubīt Savu dievišķo dabu. Vismaz divas reizes pirms paša kārdinājuma izteikšanas izskanēja Sātana izaicinošā apsūdzība: „Ja Tu esi Dieva Dēls” — ja tu patiešām tam tici, tad izdari šo vai to.
Lūdzu, ievērojiet, kas notika tieši pirms tam, kad Jēzus devās tuksnesī gavēt un lūgt: mēs tur atrodam stāstu par Kristus kristībām. Un, kad Viņš bija iznācis no ūdens, „balss no debesīm sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.””
Vai mēs varam saskatīt saistību? Vai varam atpazīt šeit kādu likumsakarību?
Nav nekāds brīnums, ka katru reizi, kad mums māca par mūsu dievišķo dabu un sūtību, visas taisnības pretinieks kārdina mūs to apšaubīt.
Cik atšķirīgi būtu mūsu lēmumi, ja mēs patiešām zinātu, kas mēs patiesībā esam!
Mēs dzīvojam izaicinājumu pilnā pasaulē, pasaulē, kurā valda arvien lielāks satraukums, kur godājami cilvēki cenšas uzsvērt vismaz mūsu cilvēcisko cieņu; tajā pat laikā mēs esam piederīgi Baznīcai un pieņemam evaņģēliju, kas paceļ mūsu redzējumu un aicina mūs būt dievišķiem.
Jēzus bauslis, lai mēs būtu „pilnīgi, kā [mūsu] Debesu Tēvs ir pilnīgs”, skaidri atspoguļo Viņa lielās cerības un mūsu mūžīgās iespējas. Jāsaka, ka nekas no tā nenotiks vienas dienas laikā. Izsakoties prezidenta Džefrija R. Holanda vārdiem, tas notiks „beigu beigās”. Taču pastāv apsolījums, ka tad, ja mēs „[nāksim] pie Kristus”, mēs tiksim „pilnveidoti Viņā”. Tas prasa daudz darba — ne jau jebkāda darba, bet dievišķa darba. Viņa darba!
Tad nu, labā ziņa ir tāda, ka tieši mūsu Tēvs Debesīs ir teicis: „Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”
Prezidenta Rasela M. Nelsona aicinājumā „domāt celestiāli” ir ietverts brīnišķīgs atgādinājums par mūsu dievišķo dabu, izcelsmi un iespējamo galamērķi. Celestiālo mēs varam iegūt tikai caur Jēzus Kristus Izpirkšanas upuri.
Varbūt tieši tāpēc Sātans vilināja Jēzu ar vienu un to pašu kārdinājumu no Viņa laicīgās kalpošanas sākuma līdz pat beigām. Matejs rakstīja, ka, Jēzum esot pie krusta, „garāmgājēji zaimoja Viņu”, sacīdami: „Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.” Gods lai ir Dievam, ka Viņš tam nepaklausīja, bet gan nodrošināja ceļu, lai mēs saņemtu visas celestiālās svētības!
Vienmēr atcerēsimies, ka par mūsu laimi tika samaksāta augsta cena.
Tāpat kā apustulis Pāvils, es liecinu, ka „šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti”. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.