Pievērsieties Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam
Ja mēs ignorējam pasaules traucēkļus un pievēršamies Kristum un Viņa evaņģēlijam, mums tiek garantēti panākumi.
1996. gadā Nigērijas vīriešu futbola izlase izcīnīja zeltu olimpiskajās spēlēs, kas notika Atlantā, ASV. Beidzoties finālspēlēm, līksmi ļaužu pūļi izgāja visu Nigērijas pilsētu un mazpilsētu ielās; 200 miljonu iedzīvotāju lielā valsts pulksten divos no rīta uzreiz pārvērtās milzīgā svinētāju pulkā! Valdīja aizrautīgs prieks, laime un sajūsma, un cilvēki ēda, dziedāja un dejoja. Tajā brīdī Nigērijas tauta bija vienota, un katrs nigērietis bija apmierināts ar to, ka ir nigērietis.
Pirms olimpiskajām spēlēm šī komanda saskārās ar daudziem izaicinājumiem. Sākoties turnīram, viņu finansiālais atbalsts beidzās. Izlase sacentās bez atbilstoša ekipējuma, treniņu vietām, ēdināšanas un veļas mazgāšanas pakalpojumiem.
Jerome Prevost/Getty Images
Vienbrīd viņi bija vien pāris minūšu no tā, lai tiktu izslēgti no sacensībām, taču Nigērijas izlase triumfēja par spīti visam. Šis izšķirošais brīdis mainīja viņu skatījumu uz sevi. Ar jauniegūtu pārliecību, individuālu un komandas smago darbu un neatlaidīgu apņēmību viņi vienoti ignorēja traucējošos faktorus un koncentrējās uz uzvaru. Pateicoties šai koncentrēšanās spējai, viņi nopelnīja zelta medaļas un nigērieši viņus nodēvēja par „Sapņu komandu”. Nigērijas sportā joprojām tiek pieminēts Sapņu komandas sasniegums 1996. gada olimpiskajās spēlēs.
David Cannon/Allsport/Getty Images
Kad šī futbola komanda iemācījās ignorēt daudzos traucēkļus, ar kuriem viņi saskārās, un koncentrējās uz savu mērķi, viņi guva panākumus, sasniedzot to, ko uzskatīja par neiespējamu, un izjuta lielu prieku. (Tāpat kā mēs — pārējie — Nigērijā!)
Līdzīgā veidā, kad mēs ignorējam pasaulē esošos traucēkļus un pievēršamies Kristum un Viņa evaņģēlijam, mums tiek garantēti panākumi, ko mēs pat nespējam visā pilnībā aptvert, un mēs varam izjust lielu prieku. Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Kad mēs vēršam savu dzīvi uz Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, mēs varam just prieku neatkarīgi no tā, kas notiek — vai nenotiek — mūsu dzīvē.”
Es lūdzu, kaut Svētais Gars palīdzētu ikvienam no mums ņemt vērā prezidenta Nelsona aicinājumu — vērst savu dzīvi uz Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, lai mēs varētu piedzīvot prieku Kristū, neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē.
Mormona Grāmatā vairākos stāstos tiek raksturoti indivīdi, kuri mainīja savu dzīvi, pievēršoties Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam.
Palūkosimies uz Almu, jaunāko. Viņš sacēlās un cīnījās pret Baznīcu. Viņa tēvs Alma lūdza un gavēja. Almam, jaunākajam, parādījās eņģelis un aicināja viņu nožēlot grēkus. Tajā brīdī Alma sāka ciest „nolādētas dvēseles sāpes”. Savās tumšākajās stundās viņš atcerējās tēva mācību par to, ka Kristus nāks, lai izpirktu pasaules grēkus. Kad viņa prāts pieķērās šai domai, viņš lūdza Dievu pēc žēlastības. Rezultāts bija prieks — prieks, kas, viņa vārdiem sakot, bija ārkārtīgs! Alma saņēma žēlastību un guva prieku, jo viņš un viņa tēvs pievērsās Glābējam.
Vecāki, kuru bērni ir nomaldījušies, sakopojiet drosmi! Tā vietā, lai brīnītos, kāpēc nenāk eņģelis, lai palīdzētu jūsu bērnam nožēlot grēkus, ziniet, ka Tas Kungs ir nolicis viņa vai viņas ceļā kādu mirstīgu eņģeli: bīskapu, citu Baznīcas vadītāju vai kalpojošo brāli vai māsu. Ja jūs turpināsiet gavēt un lūgt, ja jūs neizvirzīsiet Dievam konkrētu laika grafiku vai termiņu un ja jūs paļaujaties uz to, ka Viņš pastieps Savu roku, lai palīdzētu, tad — agrāk vai vēlāk — jūs redzēsiet, ka Dievs pieskarsies jūsu bērna sirdij brīdī, kad jūsu bērns izvēlēsies klausīties. Tā notiek tāpēc, ka Kristus ir prieks, Kristus ir cerība, Viņš ir apsolījums par nākamības labumiem. Tāpēc uzticiet savu bērnu Jēzum Kristum, jo Viņš ir katra vecāka un katra bērna spēks.
Kad Alma, jaunākais, bija pieredzējis prieku Kristū, viņš turpināja dzīvot ar šo prieku. Bet kā viņš saglabāja šādu prieku pat grūtību un pārbaudījumu laikā? Viņš apgalvoja:
„No tā laika līdz pat šai dienai es esmu strādājis bez mitēšanās, lai … vest[u] dvēseles pie grēku nožēlošanas; lai es varētu vest tās izbaudīt to ārkārtīgo prieku, ko izbaudīju es. …
Jā, …Tas Kungs dod man ārkārtīgi lielu prieku manu darbu augļos. …
Un es tiku atbalstīts visādos pārdzīvojumos un grūtībās.”
Alma sāka priecāties Kristū, kad bija īstenojis ticību Viņam un dedzīgi lūdzis pēc žēlastības. Pēc tam Alma īstenoja ticību Kristum, strādājot, lai palīdzētu citiem izjust tādu pašu prieku. Šīs nepārtrauktās pūles ļoti iepriecināja Almu, pat saskaroties ar visāda veida pārbaudījumiem un grūtībām. Jūs redzat, ka „Tam Kungam patīk piepūle”, un piepūle, kas vērsta uz Viņu, nes svētības. Pat smagi pārbaudījumi var tikt „pārņemt[i] ar Kristus prieku”.
Citi ļaudis, par kuriem rakstīts Mormona Grāmatā un kuri savas dzīves laikā pievērsās Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam un guva prieku, ir tie, kuri nodibināja Helama pilsētu — vietu, kur viņi varēja audzināt savus bērnus un baudīt reliģijas brīvību. Šo taisnīgo tautu, kas dzīvoja labu dzīvi, paverdzināja laupītāju banda un atņēma tai cilvēka pamattiesības uz reliģijas praktizēšanu. Dažkārt ar labiem cilvēkiem atgadās kaut kas nelāgs:
„Tas Kungs uzskatīja par vajadzīgu pārmācīt Savu tautu; jā, Viņš pārbaudīja viņu pacietību un viņu ticību.
Tomēr — tas, kas paļaujas uz Viņu, tas tiks paaugstināts pēdējā dienā. Jā, un tā tas bija ar šo tautu.”
Kā šī tauta izturēja savus pārbaudījumus un ciešanas? Viņi pievērsās Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam. Viņu grūtības nenoteica viņu identitāti; tā vietā katrs no viņiem vērsās pie Dieva, visdrīzāk, raksturojot sevi kā Dieva bērnu, derības bērnu un Jēzus Kristus mācekli. Atceroties, kas viņi bija, un piesaucot Dievu, viņi saņēma mieru, spēku un galu galā prieku Kristū:
„Alma un viņa ļaudis … izlēja savas sirdis [Dievam]; un Viņš zināja viņu sirds domas.
Un notika, ka Tā Kunga balss nāca pie viņiem viņu ciešanās, sakot: Paceliet savas galvas un turiet drošu prātu, jo Es zinu to derību, ko jūs esat noslēguši ar Mani; un Es derēšu ar Savu tautu un atbrīvošu viņus no jūga.”
Sniedzot atbildi, Tas Kungs „atvieglo[ja] slogus, kas … [bija] uzlikti [viņu] pleciem. … Jā, Tas Kungs stiprināja viņus, ka viņi viegli varēja nest savus slogus, un viņi visā priecīgi un ar pacietību pakļāvās Tā Kunga gribai.” Ņemiet vērā, ka šie svētie ļāva, lai viņu grūtības, ciešanas un pārbaudījumi tiktu Kristus prieka pārņemti! Pēc tam, kad pienāca īstais brīdis, Viņš parādīja Almam ceļu, kā izbēgt, un Alma — Dieva pravietis — izveda viņus drošībā.
Ja mēs pievērsīsimies Kristum un sekosim Viņa pravietim, arī mēs tiksim vadīti pie Kristus un Viņa evaņģēlija prieka. Prezidents Nelsons ir mācījis: „Prieks ir spēcīgs, un koncentrēšanās uz prieku ienes Dieva spēku mūsu dzīvē. Visās lietās Jēzus Kristus ir mūsu vislabākais paraugs, „kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis” [Ebrejiem 12:2].”
Mana māte nesen aizgāja mūžībā; tas bija šoks. Es mīlu savu māti un nebiju plānojis viņu zaudēt tik agri. Taču caur viņas aiziešanu mēs ar ģimeni esam izjutuši gan bēdas, gan prieku. Es zinu, ka, pateicoties Viņam, viņa nav mirusi — viņa dzīvo! Un es zinu, pateicoties Kristum un priesterības atslēgām, kas tika atjaunotas caur pravieti Džozefu Smitu, es atkal būšu ar viņu. Bēdas par manas mātes zaudēšanu ir tikušas pārņemtas ar Kristus prieku! Es mācos to, ka „domāt celestiāli” un „ļaut Dievam gūt virsroku” — tas nozīmē arī koncentrēties uz prieku, kas pieejams Kristū.
Viņš mīloši aicina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Jēzus Kristus Vārdā, āmen.