Būt svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē
Esot svēti Tam Kungam, mēs padarām savu ikdienas dzīvi svētu. Tādējādi mēs tuvināmies Tam Kungam un cits citam, kļūstot laimīgāki.
Mūsu nesenajā Gongu ģimenes pulcēšanās pasākumā ietilpa jautrs talantu šovs ar tēta joku konkursu.
Taču šoreiz šis konkurss bija neparasts. Vienā komandā bija vectēvs (es) un divas mazmeitas — 12 un 11 gadu vecumā. Otrā komandā bija mākslīgā intelekta programma, kam brālēns norādīja vēstīt tēta jokus Gerita V. Gonga stilā. Vectēvs Gerits Gongs pret Gerita Gonga mākslīgā intelekta versiju.
Mēs ar mazmeitām izteicāmies pirmie.
Kā tu sauktu dinozauru, kurš ir sadauzījis savu automašīnu? Tiranozaurs Lūznis.
Mākslīgā intelekta Geritam Gongam tika doti norādījumi — domāt kā Geritam Gongam. Izteikties tāpat kā viņam.
Mākslīgā intelekta Gerits Gongs — „Šis ir tēta joks, kā to būtu teicis Gerits V. Gongs savā sirsnīgajā, pārdomātajā un pacilājošajā stilā: Kāpēc necils koks liek cilvēkiem pasmaidīt? Jo tas sakņojas mīlestībā un stiepj mums pretim savus laipnības zarus. Arī mēs, tāpat kā šis koks, varam smelties spēku no savām saknēm un gūt prieku, izturoties pret citiem laipni.”
Nu, ko jūs par to domājat? Tieši tādēļ jau tie tiek dēvēti par tēta jokiem.
Mums visapkārt ir iespējas smieties, priecāties, lūkoties ar pateicības acīm. Mūsu evaņģēlijs ir prieka un ikdienas dzīvi caurstrāvojoša svētuma evaņģēlijs. Padarīt kaut ko svētu nozīmē izcelt to, iesvētot svētam mērķim. Taču tiekšanās pēc svētuma aicina mūs arī caurstrāvot ar svēto savu ikdienas dzīvi — priecāties par dienišķo maizi šīs pasaules dadžu un ērkšķu vidū. Lai staigātu kopā ar To Kungu, mums ir jākļūst svētiem, jo Viņš ir svēts; un, lai palīdzētu mums kļūt svētiem, Tas Kungs aicina mūs staigāt kopā ar Viņu.
Mums katram ir savs stāsts. Kad mēs ar māsu Gongu tiekamies ar jums — Baznīcas locekļiem un draugiem — daudzviet un dažādos apstākļos, mūs iedvesmo jūsu stāsti par būšanu svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē. Jūs dzīvojat saskaņā ar tādiem principiem kā saziņa ar Dievu, sadraudzība un iejūtība citam pret citu, saistību uzņemšanās un stāšanās derībās ar Dievu, ģimeni un draugiem, — to visu balstot uz Jēzu Kristu.
Pētījumi arvien uzskatāmāk apliecina šo pārsteidzošo faktu: reliģiozi ticīgie parasti ir laimīgāki, veselīgāki un izjūt lielāku piepildījumu nekā tie cilvēki, kuriem nav garīgu saistību vai saiknes. Laime un apmierinātība ar dzīvi, garīgā un fiziskā veselība, jēgpilna un mērķtiecīga dzīve, rakstura stingrība un tikumība, ciešas sociālās attiecības, pat finansiālā un materiālā stabilitāte — reliģijas īstenotāji zeļ un plaukst katrā no šiem rādītājiem.
Viņi bauda labāku fizisko un garīgo veselību un ir apmierinātāki ar dzīvi visos vecumposmos un demogrāfiskā iedalījuma grupās.
Tas, ko pētnieki dēvē par „reliģijas konstruktīvo iespaidu uz stabilitāti”, dāvā skaidrību, mērķa izjūtu un iedvesmu dzīves līkločos. Ticīgo saime un svēto kopiena cīnās pret izolāciju un vientulīgo pūli. Esot svēti Tam Kungam, mēs sakām nē zemiskumam, nē nicīgi gudrām piezīmēm, izteiktām uz citu rēķina, nē algoritmiem ar mērķi izmantot dusmas un polarizāciju ienākumu gūšanai. Esot svēti Tam Kungam, mēs sakām jā svētajam un godbijīgajam, jā kļūšanai par savu brīvāko, laimīgāko, autentiskāko un labāko „es”, sekojot Viņam ticībā.
Kā izpaužas tas, ka mēs esam svēti Tam Kungam savā ikdienas dzīvē?
Būt svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē — tas izpaužas tajā, kā divi uzticīgi jaunie pieaugušie, būdami precēti gadu, savas kopdzīves sākumā neviltoti un atklāti dalās evaņģēlija derībās, upuru pienešanā un kalpošanā.
Viņa sāk, sakot: „Vidusskolas periodā man gāja drūmi. Man šķita, ka Dievam es nerūpu. Kādu vakaru es saņēmu īsziņu no drauga, kurā bija teikts: „Hei, vai esi kādreiz lasījusi Almas 36. nodaļu?”
„Kad sāku to lasīt,” viņa teica, „mani pārņēma miers un mīlestība. Es jutos tā, it kā mani kāds būtu cieši apskāvis. Kad izlasīju Almas 36:12, es sapratu, ka Debesu Tēvs mani redz un precīzi zina, kā es jūtos.”
Viņa turpina, sakot: „Pirms mēs apprecējāmies, es savam līgavainim godīgi atzinu, ka man nav sevišķas liecības par desmito tiesu. Kāpēc Dievam būtu vajadzīgs, lai mēs dodam naudu, ja citiem ir tik daudz, ko dot? Mans līgavainis palīdzēja man, izskaidrojot, ka runa nav par naudu, bet gan par baušļa pildīšanu, ko mums ir prasīts ievērot. Viņš aicināja mani sākt maksāt desmito tiesu.
„Es tik tiešām pamanīju, kā mana liecība vairojas,” viņa teica. „Dažkārt ar naudu gāja pagrūti, taču mēs pieredzējām ļoti daudz svētību, un kaut kā ar algas izmaksām tomēr pietika.”
Turklāt „es savā medmāsu klasē,” viņa teica, „biju vienīgā Baznīcas locekle un vienīgā, kura bija precējusies. Es daudzkārt izgāju no nodarbībām, jūtoties vīlusies vai raudot, jo klasesbiedrenes mani atstūma, izsakot negatīvas piezīmes par maniem uzskatiem, gārmentu nēsāšanu vai to, ka esmu precējusies, vēl būdama tik jauna.”
Tomēr viņa turpina: „Pagājušā semestra laikā es mācījos labāk paust savus uzskatus un būt par labu piemēru evaņģēlijā. Manas zināšanas un liecība vairojās, jo tika pārbaudīta mana spēja vienatnē iestāties par to, kam ticu, un būt stiprai tajā.”
Jaunais vīrs piebilst: „Pirms misijas man tika izteikti piedāvājumi spēlēt beisbolu koledžas komandās. Pieņēmis grūtu lēmumu, es atliku malā šos piedāvājumus un devos kalpot Tam Kungam. Šos divus gadus es nemainītu ne pret ko.
„Atgriežoties mājās,” viņš teica, „es sagaidīju, ka man būs grūti atkal piemēroties dzīvei, taču atklāju, ka esmu stiprāks, ātrāks un veselāks. Man izdevās stiprāki metieni nekā pirms aizbraukšanas. Man bija vairāk piedāvājumu spēlēt nekā pirms aizbraukšanas, tostarp manā sapņu skolā. Un, pats galvenais,” viņš teica, „es vairāk kā jebkad paļaujos uz To Kungu.”
Viņš secina: „Būdams misionārs, es mācīju citiem, ka Debesu Tēvs apsola mums spēku, kas gūstams lūgšanās, bet dažreiz, domājot par sevi, es to piemirstu.”
Mūsu dārgumu glabātuvē ir pa pilnam bagātīgu svētību, ko nes misionāru īstenotais svētums Tam Kungam. Finansiālās situācijas, attiecīgā brīža un citu apstākļu iespaidā šī izvēle bieži vien nav viegla. Taču, ja dažāda gada gājuma misionāri ar atšķirīgu izcelsmi iesvēta savu dzīvi kā svētu Tam Kungam, viss var atrisināties Tā Kunga noliktajā laikā un veidā.
Tagad, raugoties 48 gadu tālā pagātnē, kāds senioru misionārs stāsta: „Mans tētis gribēja, lai es iegūstu koledžas izglītību, nevis dodos misijā. Neilgi pēc tam viņam bija sirdslēkme, un 47 gadu vecumā viņš nomira. Es jutos vainīgs. Kā lai es sakārtoju attiecības ar savu tēvu?
Vēlāk,” viņš turpina, „kad biju jau izlēmis kalpot misijā, es redzēju savu tēvu sapnī. Būdams mierīgs un apmierināts, viņš priecājās par to, ka es kalpošu.”
Šis senioru misionārs turpina, sakot: „Kā mācīts Mācības un Derību 138. nodaļā, es uzskatu, ka mans tēvs varētu kalpot par misionāru garu pasaulē. Es iztēlojos, kā mans tēvs palīdz no jauna atrast mūsu vecvecvectēvu, kurš 17 gadu vecumā pameta Vāciju un mūsu ģimenei bija zudis.”
Viņa sieva piebilst: „No pieciem brāļiem mana vīra ģimenē koledžas grāds ir tiem četriem, kuri ir kalpojuši misijā.”
Būt svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē — tas parādās tajā, kā jauns misionārs pēc atgriešanās mājās ir mācījies ļaut Dievam savā dzīvē gūt virsroku. Agrāk, kad viņam lūdza svētīt kādu, kurš bija smagi slims, šis misionārs teica: „Man ir ticība; es svētīšu viņu, lai viņš atveseļotos.” Tomēr,” stāsta no misijas pārbraukušais jaunietis, „tobrīd es iemācījos lūgt nevis par to, ko es vēlos, bet gan par to, kas šim cilvēkam būtu vajadzīgs saskaņā ar Tā Kunga zināšanām. Es svētīju šo brāli ar mieru un mierinājumu. Vēlāk viņš mierpilni aizgāja mūžībā.”
Būt svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē — tā ir izjūtama dzirksts, kas, metot loku pāri priekškaram, vieno, mierina un stiprina. Kādas lielas universitātes administrators saka, ka viņš jūt, kā cilvēki, par kuriem viņš zina tikai pēc viņu labās slavas, lūdz par viņu. Šīs personas ir veltījušas savu dzīvi universitātei un turpina gādāt par tās misiju un studentiem.
Kāda māsa katru dienu dara labāko, ko spēj, pēc tam, kad viņas vīrs ir bijis neuzticīgs viņai un bērniem. Es dziļi apbrīnoju viņu un citus viņai līdzīgos. Kādudien, lokot veļu, uzlikusi roku uz gārmentu kaudzītes, viņa ar nopūtu vaicāja sev: „Kāda tam jēga?” Viņa sajuta maigu balsi, apliecinot viņai: „Tu esi stājusies šajās derībās ar Mani.”
Kāda cita māsa 50 gadu garumā ilgojās pēc ciešākām attiecībām ar savu tēvu. „Kad es augu,” viņa stāsta, „ģimenē bija mani brāļi kopā ar tēti, un tad atsevišķi es — vienīgā meita. Viss, ko es jebkad vēlējos, — būt „pietiekami labai” sava tēta acīs.
Tad nomira mana mamma! Viņa bija vienīgā saikne starp mani un manu tēti.
Kādudien,” šī māsa teica, „es dzirdēju balsi sakām: „Uzaicini savu tēti kopīgi doties uz templi.” Ar to aizsākās Tā Kunga nama apmeklējumi kopā ar tēti, ko turpinām darīt divreiz mēnesī. Es pateicu tētim, ka es viņu mīlu. Viņš man pateica, ka arī viņš mani mīl.
Laika pavadīšana Tā Kunga namā ir mūs dziedinājusi. Mana mamma nevarēja mums palīdzēt, esot uz Zemes. Viņai vajadzēja atrasties otrpus priekškaram, lai palīdzētu labot to, kas bija sabojāts. Ar templi noslēdzās mūsu mūžīgās ģimenes ceļojums pilnīguma iemantošanā.”
Tēvs saka: „Tempļa iesvētīšana mums ar manu vienīgo meitu bija lieliska garīgā pieredze. Tagad mēs apmeklējam templi kopā un jūtam, kā mūsu mīlestība padziļinās.”
Būt svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē — tas parādās arī izjustajos mirkļos, kad mūžībā aiziet mūsu tuvinieki. Šī gada sākumā, dažas dienas pirms savas 98. dzimšanas dienas, nākamajā dzīvē klusi devās mana dārgā māte Džīna Gonga.
Ja jūs manai mātei jautātu: „Vai tu vēlētos tumšās šokolādes, baltās šokolādes un ingvera vai zemeņu saldējumu?” Mamma atbildētu: „Jā, lūdzu, vai drīkstu nogaršot tos visus?” Kurš gan varētu teikt nē savai mātei, it īpaši tad, ja viņai tik ļoti patīk izbaudīt visas dzīves garšas?
Es reiz pajautāju mammai, kuri no lēmumiem ir atstājuši vislielāko iespaidu uz viņas dzīves gājumu.
Viņa teica: „Tas, ka tiku kristīta par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli un pārcēlos no Havaju salām uz ASV kontinentālo daļu, kur satiku tavu tēvu.”
Manai mātei, kura tika kristīta 15 gadu vecumā, būdama vienīgā no savas lielās ģimenes, kura pievienojās mūsu Baznīcai, piemita derībā balstīta ticība un paļāvība uz To Kungu, kas svētīja viņas dzīvi un visas mūsu ģimenes paaudzes. Man pietrūkst mātes, tāpat kā jums pietrūkst savu ģimenes locekļu. Taču es zinu, ka mana māte nav aizgājusi nebūtībā. Viņas vienkārši šobrīd nav šeit. Es godinu viņu un visus, kuri aiziet mūžībā, rādot varonīgu paraugu tam, kā būt svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē.
Protams, būt svētiem Tam Kungam savā ikdienas dzīvē — tas nozīmē arī daudz biežāku ierašanos pie Tā Kunga Viņa svētajā namā. Tā tas ir, neatkarīgi no tā, vai esam Baznīcas locekļi vai tās draugi.
Trīs Baznīcas draugi ieradās uz Bangkokas Taizemes tempļa atvērto durvju dienu.
„Šī ir lieliska dziedināšanās vieta,” teica viens.
Atrodoties kristību telpā, otrs teica: „Esot šeit, es gribu tikt mazgāts tīrs un nekad vairs negrēkot.”
Trešais pavaicāja: „Vai jūs jūtat šo garīgo spēku?”
Ar sešu svētu vārdu palīdzību mūsu tempļi aicina un sludina:
„Svēts Tam Kungam.
Esot svēti Tam Kungam, mēs padarām savu ikdienas dzīvi svētu. Tas mūs tuvina Tam Kungam un viens otram un dara laimīgākus, un sagatavo dzīvei ar Dievu, mūsu Tēvu, Jēzu Kristu un mūsu mīļajiem.
Varbūt jūs, tāpat kā mana draudzene, šaubāties, vai jūsu Debesu Tēvs jūs mīl. Atbilde ir skanīgs, nešaubīgs — jā! Mēs varam sajust Viņa mīlestību, kad katru dienu, laimīgi un mūžīgi dzīvojam svēti Tam Kungam. Kaut mēs tā darītu, es lūdzu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.