„Jūs esat Mani draugi”
Glābēja paziņojums — „jūs esat Mani draugi” ir aicinājums rīkoties, veidojot cēlākas un svētākas attiecības visu Dieva bērnu starpā.
Pasaulē, kurā bieži valda strīdi un sašķeltība, kur pilsoniskais diskurss ir aizstāts ar nosodījumu un nicinājumu un draudzību nosaka piederība noteiktai uzskatu kategorijai vai apvienībai, esmu atskārtis, ka mums ir dots skaidrs, vienkāršs un dievišķs piemērs, uz kuru mēs varam raudzīties, domājot par vienotību, mīlestību un piederību. Šis piemērs ir Jēzus Kristus. Es liecinu, ka Viņš ir diženais apvienotājs.
Mēs esam Viņa draugi
1832. gada decembrī, kad „nesaskaņas, kas izcēlās starp tautām”, kļuva „redzamākas” nekā jebkad agrāk kopš Baznīcas organizēšanas brīža, pēdējo dienu svēto vadītāji sapulcējās uz konferenci Kērtlandē, Ohaio štatā. Viņi lūdza „atsevišķi un balsī, lai Tas Kungs atklātu [viņiem] Savu gribu”. Atzinīgi uzklausot šo uzticīgo Baznīcas locekļu lūgšanas šo spraigo nemieru laikā, Tas Kungs viņus mierināja, trīsreiz uzrunājot svētos ar diviem iespaidīgiem vārdiem: „Mani draugi.”
Jēzus Kristus jau izsenis ir dēvējis Savus uzticīgos sekotājus par Saviem draugiem. Mācībā un Derībās Glābējs četrpadsmit reizes lieto terminu draugs, tādējādi definējot svētas un lolotas attiecības. Es nerunāju par vārda draugs pasaulīgo definīciju, kas saistās ar sekotāju vai atzinīgo klikšķu skaitu sociālajos medijos. To nevar atainot ar tēmturi vai Instagram un X mediju platformu skaitliskajiem rādītājiem.
Jāatzīst, ka es vēl atceros biedējošās sarunas pusaugu gados, kad dzirdēju šos sāpinošos vārdus: „Hei, vai mēs varam būt vienkārši draugi?” vai arī „Paliksim tikai draugi.” Svētajos Rakstos mēs nekur nedzirdam Viņu sakām: „Jūs esat tikai Mani draugi.” Viņš tā vietā mācīja, ka „nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem”. Un „jūs esat tie, kurus Mans Tēvs ir devis Man; jūs esat Mani draugi”.
Noskaņa šeit ir skaidra: Glābējs ir uzskaitījis ikvienu no mums un gādā par mums. Šī vērīgā gādība nav kaut kas virspusējs vai maznozīmīgs. Tā ir paaugstinoša, pacilājoša un mūžīga. Es uzskatu Glābēja paziņojumu — „jūs esat Mani draugi” — par aicinājumu rīkoties, veidojot cēlākas un svētākas attiecības visu Dieva bērnu starpā, „lai mēs būtu [kā] viens”. Mēs to darām, kad sanākam kopā, tiecoties savā dzīvē gan pēc iespējas — būt vienotiem —, gan pēc piederības izjūtas.
Mēs esam vienoti Viņā
Glābējs to lieliski atainoja ar Savu uzaicinājumu: „Nāciet, sekojiet Man!” Aicinot Savus apustuļus, Viņš ņēma vērā Sava sekotāju pulka daudzveidīgos talantus un individuālās iezīmes. Viņš aicināja zvejniekus, dedzīgus zelotus, brāļus, kuri bija zināmi ar savu iespaidīgo personību, un pat muitniekus. Viņus visus vienoja viņu ticība Glābējam un vēlme tuvināties Viņam. Viņi raudzījās uz Viņu, redzēja Dievu caur Viņu un „tūdaļ atstāja savus tīklus, un sekoja Viņam”.
Arī es esmu pieredzējis, kā cēlāku un svētāku attiecību veidošana satuvina mūs kā vienotu veselumu. Mēs ar sievu Dženiferu esam svētīti ar to, ka varējām uzaudzināt savus piecus bērnus Ņujorkā. Tur, šajā darbīgajā metropolē, mēs veidojām lolotas un svētas attiecības ar kaimiņiem, skolas draugiem, biznesa partneriem, ticības vadītājiem un līdzbiedriem svēto vidū.
2020. gada maijā, kad pasaule cīnījās ar globālas pandēmijas izplatību, Ņujorkas Reliģisko līderu komitejas locekļi tikās pēkšņi sasauktajā virtuālajā sanāksmē. Darba kārtības nebija. Nebija nekādu īpašu viesu. Tikai lūgums sanākt kopā un apspriest izaicinājumus, ar ko mēs visi saskārāmies, būdami ticības vadītāji. Slimību profilakses un kontroles centrs tikko bija paziņojis, ka mūsu pilsēta ir Amerikas Savienoto Valstu epicentrs Covid-19 pandēmijas izplatībā. Tas nozīmēja — vairs nekādu pulcēšanos. Nekādu kopīgu sanākšanu.
Personīgās kalpošanas, draudžu pulcēšanās un iknedēļas dievkalpojumu atcelšana šiem reliģiskajiem vadītājiem bija graujošs trieciens. Mūsu mazajā grupiņā, kurā ietilpa kardināls, garīdznieks, rabīns, imams, mācītājs, monsinjors un elders, mēs uzklausījām, mierinājām un atbalstījām cits citu. Tā vietā, lai pievērstos mūsu atšķirībām, mēs saredzējām to, kas mums ir kopīgs. Mēs runājām par iespējām un pēc tam — par iespējamībām. Mēs sanācām kopā, lai sniegtu atbildes uz jautājumiem par ticību un nākotni. Un pēc tam mēs lūdzām. Ak, kā mēs lūdzām!
Šajā ārkārtīgi daudzveidīgajā pilsētā, kur valdīja sarežģīti apstākļi, saduroties dažādām kultūrām, mēs redzējām, ka, sanākot kopā kā draugiem vienotā balsī, vienotā mērķī un vienotā lūgšanā, mūsu atšķirības izplēnē.
Mēs vairs neskatījāmies pāri galdam cits uz citu, bet gan kopīgi vērāmies debesīs. Ar katru nākamo tikšanos mēs kļuvām arvien vienotāki, gatavi ņemt savus „darbarīkus” un ķerties pie darba. Tādējādi izveidotā sadarbība un kalpošana, kas tika sniegta tūkstošiem ņujorkiešu, mācīja man, ka pasaulē, kas aicina uz šķelšanos, distancēšanos un atsvešināšanos, vienojošo faktoru vienmēr ir daudz vairāk par to, kas mūs šķir. Glābējs lūdzās: „Esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”
Brāļi un māsas, mums ir jābeidz meklēt šķelšanās iemesli un tā vietā jātiecas pēc iespējas — būt vienotiem. Viņš ir svētījis mūs ar unikāliem talantiem un raksturiezīmēm, kas mudina uz mācīšanos citam no cita un uz personīgo izaugsmi. Es bieži saviem studentiem universitātē esmu teicis: ja es daru to, ko darāt jūs, un jūs darāt to, ko daru es, mēs cits citam neesam vajadzīgi. Taču, tā kā jūs nedarāt to, ko daru es, un es nedaru to, ko darāt jūs, mēs cits citam esam vajadzīgi. Un šī vajadzība saved mūs kopā. Sašķelšana un iekarošana ir pretinieka iecere, lai iznīcinātu draudzību, ģimenes un ticību. Tas ir Glābējs, kurš vieno.
Mēs esam piederīgi Viņam
Viena no apsolītajām svētībām, kas tiek iemantota, kļūstot vienotiem, ir spēcīga piederības izjūta. Elders Kventins L. Kuks mācīja, ka „īstenas piederības pamatbūtība ir vienotība ar Kristu”.
Nesen, kad mēs ar ģimeni viesojāmies Rietumāfrikas valstī Ganā, es biju sajūsmā par kādu vietējo paražu. Ierodoties baznīcā vai pie kāda mājās, mēs tikām sagaidīti ar vārdiem: „Jūs esat laipni gaidīti.” Pasniedzot ēdienu, mūsu namatēvs paziņoja: „Jūs esat aicināti.” Šie vienkāršie sveicieni tika izteikti mērķtiecīgi un apzināti. Jūs esat laipni gaidīti. Jūs esat aicināti.
Mēs izliekam līdzīgus, svētus paziņojumus uz mūsu sanāksmju namu durvīm. Bet ar uzrakstu „Apmeklētāji laipni gaidīti” vien nepietiek. Vai mēs sirsnīgi sasveicināmies ar visiem, kuri ienāk pa šīm durvīm? Brāļi un māsas, nav gana tikai ar sēdēšanu baznīcas solos. Mums ir jāuzklausa Glābēja aicinājums — veidot cēlākas un svētākas attiecības ar visiem Dieva bērniem. Mums ir jādzīvo saskaņā ar savu ticību! Mans tēvs man bieži atgādināja, ka vienkārša sēdēšana baznīcas solā svētdienās nepadara mūs par krietniem kristiešiem, tāpat kā gulēšana garāžā nepadara mūs par automašīnām.
Mums ir jādzīvo sava dzīve tā, lai pasaule redzētu nevis mūs, bet caur mums redzētu Viņu. Tas nenotiek tikai svētdienās. Tas notiek pārtikas preču veikalā, pie degvielas uzpildes sūkņa, skolas sanāksmēs, vietējās apkaimes sanākšanās — visās vietās, kur strādā un dzīvo mūsu ģimenes kristītie un nekristītie locekļi.
Es pielūdzu svētdienās, lai atgādinātu sev, ka mēs cits citam esam vajadzīgi un mums visiem kopā ir vajadzīgs Viņš. Mūsu unikālās dāvanas un talanti, kas padara mūs atšķirīgus laicīgajā pasaulē, vieno mūs sakrālajā telpā. Glābējs ir aicinājis, lai mēs palīdzētu cits citam, uzmundrinātu cits citu un pacilātu cits citu. Tieši to Viņš darīja, dziedinot sievieti, kura sirga ar asiņošanu, šķīstot spitālīgo, kurš dedzīgi lūdza pēc Viņa žēlastības, dodot padomu bagātajam jauneklim, kurš jautāja, ko vēl viņš varētu darīt, izrādot mīlestību pret Nikodēmu, kurš, par spīti savām zināšanām, šaubījās savā ticībā, kā arī, neatbilstoši tā laika paradumiem, apsēžoties līdzās sievietei pie akas, kurai Viņš pasludināja Savu mesiānisko misiju. Tāda manā skatījumā tad arī ir baznīca — pulcēšanās un atveseļošanās, spēku atgūšanas un pārorientēšanās vieta. Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis: „Evaņģēlija tīmeklis ir lielākais tīmeklis pasaulē. Dievs ir aicinājis visus nākt pie Viņa. … Šeit ir vieta visiem.”
Daži no jums, iespējams, ir pieredzējuši kaut ko tādu, kādēļ vairs nejūtaties šeit piederīgi. Glābēja vēsts jums un man ir viena un tā pati: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Jēzus Kristus evaņģēlijs mums ir ideāla vieta. Nākšana uz baznīcu dāvā mums cerību uz labākām dienām, solījumu, ka mēs neesam vieni, un ģimeni, kurai mēs esam vajadzīgi tikpat ļoti, cik tā ir vajadzīga mums. Elders D. Tods Kristofersons apstiprina, ka „vienotībai ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, bez šaubām, ir visbūtiskākā loma piederības izjušanā”. Ikvienam, kurš ir devies projām un meklē iespēju atgriezties, es piedāvāju mūžīgu patiesību un aicinājumu: „Jūs esat šeit piederīgi. Atgriezieties! Tas laiks ir pienācis.”
Es liecinu, ka šajā ķildīgajā un sašķeltajā pasaulē Glābējs Jēzus Kristus ir diženais Apvienotājs. Es gribētu aicināt ikvienu no mums būt Glābēja aicinājuma — „esiet vienoti” — cienīgiem un tāpat, kā to darīja Viņš, drosmīgi paziņot: „Jūs esat Mani draugi.” Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.