Ievads Pāvila vēstulē kolosiešiem
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Pāvils rakstīja vēstuli kolosiešiem, jo viņš saņēma ziņas, ka viņi ir pieļāvuši nopietnu kļūdu (skat. Bible Dictionary, „Pauline Epistles”). Viltus mācības un paradumi Kolosā ietekmēja tur dzīvojošos svētos un apdraudēja viņu ticību. Mūsdienās līdzīgus izaicinājumus Baznīcas locekļiem rada kultūras spiediens. Šī vēstule ir vērtīga pa daļai tāpēc, kā tā nosaka un atmasko melus, tajā pat laikā uzsverot Jēzus Kristus dievišķumu un glābšanas darbu. Studējot grāmatu kolosiešiem, studenti var padziļināt savu pievēršanos Glābējam un saņemt aizsardzību pret maldināšanu un grēku.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Vēstuli kolosiešiem nosūtīja Pāvils un Timotejs (skat. Kolosiešiem 1:1, 23; 4:18). Pāvils acīmredzot rakstīja ar roku savu sveicienu vēstules nobeigumā (skat. Kolosiešiem 4:18), norādot, ka rakstvedis, iespējams, Timotejs palīdzēja viņam uzrakstīt vēstules pamattekstu.
Kur un kad tā tika sarakstīta?
Pāvils uzrakstīja šo vēstuli sava pirmā ieslodzījuma laikā Romā ap 60.–62. g. pēc Kr. (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org). Pāvils laikam sarakstīja vēstuli kolosiešiem ap to pašu laiku, kad viņš rakstīja vēstuli filipiešiem, efeziešiem un Filemonam.
Kam un kāpēc tā tika sarakstīta?
Šī vēstule tika rakstīta uzticīgiem svētajiem Kolosā — vietā, kas atrodas mūsdienu Turcijā. Pāvils deva norādījumus kolosiešu svētajiem dalīties vēstulē ar Baznīcas locekļiem tuvumā esošajā Lāodikejā (skat. Kolosiešiem 4:16).
Pāvils uzrakstīja šo vēstuli, „kad viņu bija apmeklējis Epafra, Baznīcas evaņģēlists Kolosā [skat. Kolosiešiem 1:7–8]. Epafra pateica Pāvilam, ka kolosieši pieļauj nopietnu kļūdu: viņi uzskatīja, ka bija labāki nekā citi ļaudis, tāpēc ka rūpīgi ievēroja noteiktus ārišķīgos priekšrakstus [skat. Kolosiešiem 2:16], liedza sev zināmas fiziskās vajadzības un pielūdza eņģeļus [skat. Kolosiešiem 2:18]. Tas kolosiešiem lika justies tā, it kā viņi tiktu iesvētīti. Viņi arī domāja, ka saprot visuma noslēpumus labāk nekā citi Baznīcas locekļi. Savā vēstulē Pāvils palaboja tos, sniedzot mācību, ka pestīšana nāk vienīgi caur Kristu un ka mums ir jābūt gudriem un jākalpo Viņam” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Kolosiešiem, vēstule”, scriptures.lds.org).
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Vēstulē kolosiešiem Pāvils atspēkoja viltus mācības Kolosā, uzsverot Jēzus Kristus dievišķumu, glābšanas misiju un pārākumu (skat. Kolosiešiem 1:15–23). Viņš mācīja, ka Kristus ir Dieva Tēva tēls līdzībā, Radītājs, Baznīcas galva, pirmais, kurš augšāmcēlās, un Pestītājs. Viņš ir „galva visām varām un spēkiem” (Kolosiešiem 2:10), un Viņš piepilda Savu dievišķo misiju Tēva vadībā (skat. Kolosiešiem 1:19; 3:1).
Pāvils brīdināja tos, kuri mācīja, ka patiesu garīgumu varēja iegūt caur īpašiem rituāliem, svētkiem un diētām (skat. Kolosiešiem 2:16–18, 20, 23). Tā vietā viņš mācīja, ka garīgais briedums un zināšanas par Dievu izpaužas tad, kad mūsu „domas [top] vērs[tas] uz augšu” (Kolosiešiem 3:2), kad novēršamies no netaisnīgas rīcības (skat. Kolosiešiem 3:5–9) un attīstām Kristum līdzīgās īpašības (skat. Kolosiešiem 3:12–17). Pāvils deva padomu saviem lasītājiem, lai viņi kļūst „stipri un nelokāmi” evaņģēlijā (Kolosiešiem 1:23), kā arī „sakņo[jas] [Jēzū Kristū], augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā” (Kolosiešiem 2:7).
Satura izklāsts
Kolosiešiem 1:1–23 Pāvils sveicina svētos Kolosā un paziņo, ka Jēzus Kristus ir Pestītājs, visas radības Pirmdzimtais, Radītājs un visas dievišķās pilnības Kungs, kuram ir vara pār Visuma samierināšanu. Pāvils skubināja svētos — nostiprināt savu ticību Jēzum Kristum.
Kolosiešiem 1:24 – 2:23 Pāvils brīdina par ticēšanu jebkādām viltus filozofijām vai cilvēku paražām, tajā skaitā pret eņģeļu pielūgšanu un nodošanos galējībām, liedzot sev pamata fiziskās vajadzības, it kā pielīdzinot to kādai garīgai disciplīnai.
Kolosiešiem 3:1 – 4:18 Pāvils skubina svētos pievērst savu sirdi tam, kas ir augšā, atmest savas agrākās dzīves grēkus un būt žēlastīgiem vienam pret otru. Viņš dod norādījumus par to, kā svētajiem vajadzētu pielūgt Dievu, un tad dod padomu sievām, vīriem, bērniem, vecākiem, kalpiem un kungiem. Viņš noslēdz vēstuli kolosiešiem ar uzslavām, sveicieniem, pēdējiem norādījumiem un svētībām.