Ievads Pāvila pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Tiek uzskatīts, ka pirmā vēstule tesaloniķiešiem ir vecākā no Pāvila vēstulēm, kas saglabājušās līdz mūsdienām, un, iespējams, pati vecākā Jaunās Derības grāmata. Šajā vēstulē Pāvils galvenokārt pievēršas Jēzus Kristus Otrajai atnākšanai, minot grūtības, ar kurām nāksies sastapties Jēzus Kristus sekotājiem pirms Viņa atgriešanās (skat. 1. tesaloniķiešiem 3:3), un stāstot par kristiešu augšāmcelšanos Otrās atnākšanas laikā (skat. 1. tesaloniķiešiem 4:13–14) un Otrās atnākšanas brīdī (skat. 1. tesaloniķiešiem 5:1–2). Studējot šo vēstuli, studenti mācīsies par Otro atnākšanu un saņems pamudinājumu — saglabāt uzticību Tam Kungam.
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Pirmo vēstuli tesaloniķiešiem uzrakstīja Pāvils (skat. 1. tesaloniķiešiem 1:1; skat. arī 2:18).
Kad un kur tā tika sarakstīta?
„Pāvils rakstīja šīs vēstules tesaloniķiešiem no Korintas sava otrā misijas ceļojuma laikā”, ap 50.–51. g. pēc Kr. (Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org).
Kam un kādēļ tika rakstīta šī vēstule?
Pirmo vēstuli tesaloniķiešiem Pāvils rakstīja Baznīcas locekļiem Tesalonīkē. Tesalonīke bija visapdzīvotākā un attīstītākā pilsēta senajā grieķu Maķedonijas karalistē, pateicoties divām svarīgām iezīmēm: pilsēta bija uzcelta pie labākās dabiskās ostas Egejas jūrā, un tā atradās pie galvenā lielceļa, kas savienoja Romu un Āziju.
Pāvila otrā misijas ceļojuma laikā Svētais Gars pamudināja Pāvilu un viņa biedrus — Sīlu, Timoteju un Lūku — ceļot pār Egejas jūru uz Maķedoniju (skat. Ap. d. 16:6–12). Tā aizsākās evaņģēlija sludināšana Eiropā. Pēc sludināšanas Filipā (skat. Ap. d. 16:12–40), Pāvils ar Sīlu ceļoja uz Tesalonīki.
Pāvils ar Sīlu darbojās Tesalonīkē, bet ebreju vadītāji izraidīja tos no pilsētas (skat. Ap. d. 17:1–9). Vēlāk Timotejs ziņoja Pāvilam, ka Tesalonīkes svētie ir saglabājuši uzticību, par spīti vajāšanām, un ka viņu taisnīgā ietekme plešas plašumā (skat. Ap. d. 18:5; 1. tesaloniķiešiem 1:7–8; 3:6–8).
Tesaloniķiešu jaunpievērstie bija daži no pirmajiem eiropiešiem, kas pieņēma evaņģēliju, un tādēļ tika vajāti. Viņiem bija daudz jautājumu par Otro atnākšanu. Tādēļ savā vēstulē tesaloniķiešiem Pāvils rakstīja uzmundrinošus un spēcinošus vārdus un atbildēja uz viņu jautājumiem par Jēzus Kristus Otro atnākšanu.
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Viena no Pāvila galvenajām tēmām pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem ir Otrā atnākšana. Viņš pievēršas taisnīgo lomai Otrās atnākšanas notikumos, jo īpaši pieminot svētos, kuri jau ir miruši (skat. 1. tesaloniķiešiem 2:19; 3:13; 4:13–17; 5:1–10). Pretēji pārējām Pāvila vēstulēm, 1. vēstulē tesaloniķiešiem nav ietverti nekādi pārmetumi, tā vietā Tesalonīkes svētie tiek cildināti un slavēti.
Satura izklāsts
1. tesaloniķiešiem 1.–3. nodaļā Pāvils izsaka milzīgu atzinību Tesalonīkes svētajiem. Viņš atgādina lasītājiem par savu laipno kalpošanu viņu starpā un pauž prieku par viņu uzticību. Viņš mudina, lai svētie pieaugtu mīlestībā cits pret citu un visiem cilvēkiem.
1. tesaloniķiešiem 4.–5. nodaļā Pāvils norāda, lai svētie būtu svēti un šķīstītu sevi. Viņš paskaidro, ka Tā Kunga atgriešanās dienā svētie, kuri ir bijuši uzticīgi savai liecībai par Kristu, — gan tie, kuri ir miruši, gan tie, kuri vēl ir dzīvi, — augšāmcelsies un tiksies ar To Kungu. Apustulis atgādina, lai Baznīcas locekļi gatavotos un raudzītos pēc dienas, kad Kristus atgriezīsies.